Mana Ņujorka manām acīm. Ceļojuma dienasgrāmata.

  • 18 min lasīšanai

Jo vairāk laika paiet, jo aizvien superīgāks man liekas mūsu īsais, bet kolorītais ceļojums uz manu sapņu pilsētu.

Ļaudis vīpsnā par Ņujorku. Ir tādi, kas saka, tur tak nekā nav. Nav, ko redzēt, nav, ko darīt. Es nezinu.. Man jocīgāk liekas maldīties pa kaut kādām vecām baznīcām kaut kur Eiropā..par stikla debesskrāpjiem es sapņoju .. sen.

1.diena

Rīts mums sākas agri. Citiem vārdiem sakot, iepriekšējā diena – pirmdiena, man nemaz tā īsti nav paspējusi beigties. Lai arī gulēt aizeju tikai 23.00 un līdz modinātājzvanam plkst. 2 ir maz laika, es nevaru aizmigt, svaidos un grozos no vieniem sāniem uz otriem un kaut kādā pusnemaņā gaidu, kad beidzot būs tie plkst. 2 un varēs celties, lai veiktu vēl pēdējos sagatavošanās darbus un dotos.

Nākamās 2 ar pusi stundas mums ar vīru paiet ceļā Liepāja-Rīga. Protams, ka es arī neguļu, es esmu galvenais auto dīdžejs..sākumā mūs uzkurbulē bļaujošais Tatu duets, pēc tam vēl kaut kas. Neviens vairs neaizmieg.

6:40 ir mūsu reiss Rīga-Stokholma. Tas nu gan ir viens pūtiens..stundas laikā esam tur. Nelaime tikai tā, ka pulkstenis rāda joprojām nolādētos 6:40 pēc vietējā laika. Situāciju neuzlabo arī fakts, ka mūsu plānotais reiss 10:25 Stokholma-Ņujorka ir atlikts par 1h uz 11:15.. Nu neko darīt. Reģistrējamies lidojumam un es eju vārtīties pa Ārlandas lidostas soliņu..cerībā uz mazliet miedziņu. Diez kas nesanāk..soliņš ir par šauru, gaisma par spilgtu, troksnis par lielu, es uzrauju uz galvas jaku un snaužu droši vien no malas izskatīdamies pēc kāda vietējā bomža, nevis Ņujorkas iekarotāja. Aij vienalga.

Jo tuvāk nāk boarding time, jo es sāku palikt diez kāpēc jautrāka un možāka. Man noteikti ir jāizdomā, kādā vārdā Ņujorkā nepieciešamības gadījumā, ja vajag pieminēt, savstarpējās sarunās sauksim afroamerikāņus.. jo vārdu „nēģeris” tur, Ņujorkā, nedrīkst pat iedomāties, kur nu vēl skaļi izteikt.. Nolasu vīram uzvedības kodeksu un piekodinu nekādā gadījumā nekur uz ielas, publiskā vietā nelietot šo vārdu, ja negrib atrauties pa zobiem. Beigās nonākam pie idejas, ka afroamerikāņu vīrieši būs „Jāņi”, bet sievietes – „Līgas”. Jautrību pārtrauc maziņš, smaidīgs, sirms zviedru vīrelis, kas veic aptauju lidostas vajadzībām..jautājumi skar dažādas ar ceļošanu saistītas lietas, vienā brīdī viņš man jautā „Is New York your final destination?”..es atbildu Yes..bet pie sevis paspēju padomāt, nedod Dies. Es ceru, ka uz Final Destination es došos 90 gadu vecumā! Zviedru vīrelim mazliet sajūk angļu valoda, runājot ar jau nākamajām respondentēm, jo pieminot New York, viņam pasprūk vārdiņš „Town” vai, vai, VAI!

Vienā brīdī „uz darbu” atnāk mūsu pilots un lidmašīnas stjuartes. Man viņas izskatās neierasti senas. Tie nav AirBaltic divdesmit četrgadīgie zaķi. Tās ir +/- četrdesmit piecgadīgas sievietes. Bet SAS laikam domā, ka jauniem skuķiem nevar uzticēt lidot pāri okeānam.. var taču būt jānovērš visādas lidmašīnu orģijas un tamlīdzīgi. Interesantākais, ka Cabin crew uniformas man izskatās gandrīz viena vecuma ar nēsātājiem..tādas pabalējušas..pilota uzvalciņš (no aizmugures skatoties) izskatās kā ņemts no kāda sena skapja, kur pa stūriem pinās zirnekļu tīkli. Toties savu darbiņu viņas prot godam, apkalpošana un serviss ir vislabākajā līmenī.

Tiekam lidmašīnā. Publika masveidā sāk spaidīt Touchscreen-us, kas katram priekšā priekšējā sēdeklī. Nu labi, būs vismaz ko darīt. Touchscreen-i jau vēl nedarbojas un pa brīdim uzkaras, kamēr vēl neesam gaisā..bet nekas, nāks laiks, nāks padoms. Visinteresantākais pacelšanās brīdī ir Camera Forward un Camera Down. Tiesa gan, interesantākajos brīžos viņi to izslēdz, laikam lai publika neredzētu, ka tiek braukts kādos krūmos iekšā. Esam gaisā. Man tā gribas ēst, ka es apēstu pat .. stereo austiņas, ko stjuartes nes uz lielām paplātēm un izsniedz katram pasažierim, lai būtu, ar ko klausīties filmas/mūziku.

Pēc kāda laika nāk arī paplātes ar... ēdienu.. Kas tas? 11 krekerīši prezervatīvu lieluma paciņā un bundžiņa Coca-cola, veseli 115ml. Nu labi. Es astoņpadsmit reizes sakošļāju katru krekerīti un samierinos ar „kontinentinālajām brokastīm”. Ej nu sazini, ko zviedri saprot ar vārdiem „Kontinentālās brokastis lidmašīnā” un nevar jau zināt, vai tas bija viss vai būs vēl.

Tomēr, lai slavēts Dievs, pēc kādām ašpadsmit minūtēm nāk paplātes ar īsto ēdienu. Man pat viss vai liekas ēdams. Tur ir tādas kastītes ar kartupeļu biezputru+kaut kāds gulašs, apaļa saldēta maizīte ar sēkliņām, sviests, sausmaizīte, kastīte ar zaļām, plikām salātlapām + ķirbju sēkliņas, saldajā - mazs pudiņš un noslēgumā – kafija. Ideāli.

Kad pāris stundas ir spaidītas pogas, skatītas filmas, klausīta mūzika un spēlēts tetris .. sāk jau parādīties tāds mērens bezcerīgums. It kā jau kopumā nav ne vainas, Enijas Lenoksas un Fili Kolinsi piedzied man pilnas ausis, ir te gan spilventiņi, gan sarkanas sedziņas gulēšanai (gribēšu redzēt, vai beigās pasažieri bāzīs viņas somās) Katrs var skatīties vai klausīties ko viņš pats grib.. bet, grozies kā gribi, jānosēž ir 8h. Tāda normāla darba diena. Viegli tas nav. Piezogas nogurums. Skaties kur gribi, pasažieri visriņķī izskatās garlaikoti. Tā kā laika ir kā jūras, paspēju gan izlasīt informāciju par lidmašīnu, gan nopētīt ar acs kaktiņu veco kundzīti, kas man blakus, ejas otrā pusē, cītīgi spaida pogas Memory Elephant Game spēlītei..viņai ir elektrozili lakoti kāju nagi! Amizanta kundzīte..viņai taču ir vismaz tūkstoš un viens gads, bet re ka lido! Un kājām nagus vēl nolakot spēj, ZILUS (!) Uz Final destination nemaz vēl netaisās. Beigu beigās viņa vēl sāks ar mani sarunu. Es saprotu, ka viņai ir elektrozilās krāsas atkarība, jo viņai ārprātīgi ir iepatikušās manas sporta kurpes.

[Lidmašīna ir 11,5 kilometru augstumā. Lido ar ātrumu 840km/h, modelis Airbus A340/A330, garums 63.7m un 245 pasažieru vietas].

Vēl pēc dažām stundām mani vairs neinteresē nekas. Ja nu vienīgi izstiepties visā garumā uz lidmašīnas tepiķa. Bet par to pašā sākumā brīdināja, ka nedrīkst.Un vispār iedodiet man izpletni.. Klusībā es ceru, ka stīvie kauli un krampji sprandā man aizmirsīsies, tiklīdz es ieraudzīšu Empire State Building..Es pat ceru, ka varbūt žoklis atkārsies tik plati un izmežģīsies no ierindas, ka es aizmirsīšu visas mokas ceļā uz ASV.

Un tas tiešām beidzas. Ap 14:00 pēc NY laika (21:00 pēc LV) esam Newark Liberty International lidostā. Jātiek vēl tikai cauri pasu kontrolei, cerībā, ka mūs nenoturēs par aizdomīgiem subjektiem un ielaidīs iekšā Amerikā. Lietas notiekas labi. Atstājam pirkstu nospiedumus, es nofotografējos, jo mana 2008.gadā izdotā pase laikam bija mazliet vecāka, lai tas nebūtu bijis jādara. Muitas onkulis uzdod dažus jautājumus: ceļojuma mērķis, cik ilgi uzturēsimies USA, kādas mums ir nodarbošanās un kāpēc mums ar vīru ir dažādi uzvārdi, ja mēs esam precējušies (ne viņš vienīgais, kuru tas interesē) :) un iekšā esam!

Tālāk ar Air Train dodamies uz Penn Station. Sākumā Air Train brauc pa gaisu, tad pa brikšņiem pilsētas nomalē, bet pilsētas centrā iebrauc pa pazemes ceļu. Tā ka pirmais skats uz debesskrāpjiem izpaliek. Tikai uznākot virszemē es ieraugu pirmos debesskrāpjus un izdaru savu pirmo kadru no sērijas „Ņujorka, tādu es Tevi ieraudzīju” un mēs dodamies uz metro, lai dotos uz viesnīcu.

Metro ir briesmīgs. Šaurs, netīrs, ar briesmīgu publiku. Pie biļešu automātiem stāv militāristi ar automātiem rokās. Es jūtos kā izmalusies caur gaļasmašīnu un tur ir tik daudz drūmu ģīmju un vienkārši ģīmju, ka man uznāk acumirklīgs riebums pret visu. Jo skats un VISS ir pavisam savādāk, nekā parasti.

Viesnīca mums atrodas netālu no Grand St metro stacijas, netālu no Bruklinas tilta. Bet tur viss ir vairāk nekā zolīdi. Tikai lai iekāptu gultā ir vajadzīgas trepes. Pat man, kam kājas aug no padusēm. Savā mūžā nebiju redzējusi TIK augstu gultu. Un ja nu gadījumā no viņas krīt pa miegam, tad ģipsēti kauli ir garantēti.

Laiks Ņujorkā ir nekāds. Silts un apmācies, tāpēc mēs nolemjam sākotnēji plānoto Centrālparku apskatīt labākos laika apstākļos, tomēr Taimskvēram un Brodvejai laiks ir gana labs. Gan jau Ņujorkas pelēkumu izkrāsos krāsainie Taimskvēra ekrāni un lampiņas. Karsta duša un viesnīcas numuriņā brūvētā kafija jau skatu uz dzīvi padara možāku, pilnīgi tā ka plkst. 18:00 atstājam viesnīcu, pa ceļam piekāpjot McDonalds. Kas par briesmīgu ēstuvi!

Uzkāpjam otrajā stāvā.. Tur sēž pāris „Jāņi”.. viņiem ir tik iznīcinošas fizionomijas, viens izskatās galīgi nobesīts..labi, neskatīšos tur, skatīšos pa labi. Bet tur atkal ķīniešu ģimene. Lielā mamma ķīniete un mazais ķīnietis. Kā es uz to mazo apskatos, tā man jādomā par savu mazo, kas man parasti apēd frī kartupelīšus tā, ka man paliek tikai hamburgers..tagad viņš viens pats guļ jau kuro miegu LV..tālu, tālu prom. Labi, skatīšos uz priekšu.. atkal ķīnieši.. un viss apkārt tāds kā netīrs.. Un apetītes jei bogu man vairs nav.

Izkāpjam no metro stacijā 34th St/Herald sq un esam tieši Manhetenas sirdī.. sanāk iet garām Empire State building (tās smaili nevar redzēt, jo gals ir miglā un mākoņos), bet nekas. Izmetam līkumiņu gar Rokfellera Centru, Sv. Patrika katedrāli un pa 5th Avenue dodamies uz Taimskvēru – gaismiņu, reklāmu, plakātu un visa spožuma mudžekli. Skats, skats, kur vien skaties, ir, protams, īsti Ņujorkisks..cilvēki čupiem, dzeltenie taksīši čupiem, mašīnas čupiem – viss plūst straumēm. Iespaids ir iespaidīgs. Bet tas ir iedvesmojoši, nevis nomācoši. Pamazām sāk krēslot, tāpēc lampiņas un mirguļojošie ekrāni izskatās ar katru mirkli spožāki.

Pulksten 20:30 pēc vietējā laika ir jau pamatīga tumsa. Pa ceļam ieskrienam visu mazuļu un bērnu sapņu piepildījuma vietā, veikalā Toystore..atrodam tur „Vāģu” nodaļu un mazliet iepērkamies. Tālāk pa Brodveju mūsu ceļš aizved līdz lielveikalam Macy`s.. bet tikai tā ieskriet, uzmest aci un apjaust, kas tur ir un kas tur nav tajos 13 stāvos, lai tālākajās dienās varētu jau ar gudru domu tur atgriezties. (Es pati nesaprotu, kā es vēl turos kājās..)

Kādos 22:00 pēc NY laika (5:00 LV) esam viesnīcā. Iekāpju es gultā, aizveru acis un tur priekšā – debesskrāpji. Prasu vīram, kāpēc man acīs rādās debesskrāpji? Un klikts. Izslēdzos, nesagaidījusi atbildi.

2.diena

Sākas agri, jo mani pamodina nomaldījies telefona zvans. Paskatos nakts skapīša pulksteņa sarkanajos cipariņos – 3:44. Modinātājs ir uzlikts uz plkst. 6:00.

Es vēl par visām varītēm cenšos aizmigt, jo valda pilnīga tumsa un klusums, bet neizdodas .Nav jau nekāds brīnums, jo, pieskaitot 7h, sanāk, ka Latvijā tuvojas pusdienlaiks. Blisinos griestos. Kādos 5 no rīta ieslēdzu viņu plazmas televizoru. Jāpaskatās ziņas. Televizors stāsta visādas šausmas par laika apstākļiem. Uz ielām ir jau apokalipse vēl pirms 21.maija, gadsimta plūdi, tilti slēgti, satiksme draņķīga, lietus gāžas un gāzīsies, visur būs sastrēgumi un varbūt metro pat nogrims. Jābūvē vismaz Noasa šķirsts. Vēlāk tas viss izrādās, protams, 38 reizes pārspīlēts. Ha, ha, sprāgstoši arbūzi Ķīnā, ai, cik smieklīgi.

Viesnīcā piedāvātās brokastis ir labas. Pēc kārtīgas uztankošanās, 8:00 no rīta izejam no viesnīcas. Lietus nelīst, ir mazliet apmācies, bet kopumā ir silti. Kaut kas tā ap 72 grādiem pēc Fārenheita :)

Spring St metro stacija un metro 6. vilciens ir kaut kāds brīnums. Tur pat ir tablo, kas rāda nākamo pieturu. Iepriekšējā dienā braucām uz izjūtām un lēcām ārā pēdējā brīdī..bet tas tā, laikam viņi domāja, ka puse ķīniešu, kas ikdienā brauc uz Grand St tāpat lasīt angliski neprot, nav ko tērēties uz tablo.

Nonākot virszemē, paveras pilsētaina. Ir 8:30 no rīta, ļaudis steidzas uz darbu..plūst straumēm ārā no 68st Hunter College stacijas, bet mēs dodamies uz Kerijas Bredšovas dzīvokli, jeb filmā redzamā dzīvokļa fasādes atrašanās vietu. Māja joprojām atrodas savā vietā. Neviens par to vietu, atskaitot mani, nekādu interesi neizrādīja, lai gan NY tiek rīkotas veselas ekskursiju tūres pa visām vietām, kur uzņemtas seriāla epizodes. Droši vien visi, kurus tas interesē, jau tur ir bijuši :)

Pa 72nd un vēlāk 5th Avenue dodamies uz Centrālparku. Ielas ir ārprātīgi skaļas. Mašīnu taures laikam ir speciāli uzfīčotas NY ielām.. kad tā 3 reiz gari uztaurē, tur var ne tikai kļūt tāds kā aptaurēts, bet es nemaz nešaubos, ka mieru vējos vēl arī apgriež mironi kapos uz otriem sāniem.

Sasniedzam Centrālparku. Tur ir ārkārtīgi skaisti un valda Latvijas miers. Ir 9 no rīta trešdienas rītā.. parkā ir pa kādam cilvēciņam..uz mirkli gan mieru pārtrauc kaut kāds helikopters, kas, rūkdams un pļerkstēdams pārlido pāri, bet, jo dziļāk parkā, jo skaistāk un mierīgāk kļūst. Tā kā internetā esam atraduši un izprintējuši Centrālparka karti ar iezīmētu taciņu tūrei Arts&Architecture, atliek tikai sekot ievilktajai līnijai. Pretējā gadījumā, mēs tur maldītos līdz piektdienai..Centrālparks ir milzīgs. Vairāk nekā 3 ar pusi kvadrātkilometri.

Pastaiga izvēršas ļoti relaksējoša. Vienubrīd no mākoņiem izlien daži saules stari, ir silti. Ne miņas no solītajām "Heavy Showers".

No Centrālparka izlienam vidēji pēc 3h iešanas kaut kur pie 5th Avenue. Bet sajūk virzieni. Rezultātā mēs aizejam līdz Kolumba aplim un Zemeslodes skulptūrai, ko objektu sarakstā es biju ierakstījusi kā apskates objektu „ja nav, ko darīt”.. aij nu lai, tur tik kādi 2 lieki kilometri..dzīves sīkums.

Piektā Avēnija ir krāšņa un dārga. Skaļa un cilvēku pārpildīta. Gar ielu malām ir brendīgie veikaliņi Pradas, Luis Vuiton, Rolex u.tt Mēs esam īsti tūristi. Knipsējam uz visām pusēm. Man tik ļoti gribējās safotografēt Piekto Avēniju un tas mirklis beidzot ir klāt. Nelaime tikai tā, ka mājas ir tik lielas, ka negrib līst kadrā iekšā..un pat ar visu pietupšanos. Es fotografēju visu, ko vien redzu un saskatu par burvīgu, vai ik uz soļa, ik uz krustojuma – visos virzienos. Pēc lielās fotografēšanas drīz vien man beidzas fotoaparātiņa akumulators. Nekas, viesnīcā uzlādēšu. Labi, ka mums ir 2 fotoaparāti, gan jau vīrs nofotografēs to, ko es nē. Arī kājās jauda ir beigusies. Nē, drīzāk svins saliets. Un viņas draud atkabināties nost no piestiprinājuma vietas, jo mugurai arī ir gana grūti. Liekas, ka nu jau vairs nevar. Bet mums vēl jātiek līdz Grand Central Station, Empire State Building un metro. Netālu no Crysler Building kā glābiņš nāk atpūtas vieta Mc Donalds. Ieejot iekšā, redzam, ka rindās stāv Manhetenas klerki melnos uzvalciņos. Nu tie vismaz apetīti nesabojās ar saviem draudīgajiem ģīmjiem un hamburgeru nost neņems.

Paņemam ēdienu un kāpjam uz 2.stāvu ieņemt vietas. Tur atkal priekšā vesels bērnudārzs ar melnādainiem bērneļiem, troksnis ir drausmīgs. Es no dabas drīzāk esmu bļauris ar skaļu rīkli, nu bet NY troksnis ir kaut kas man nepārspējams un nesaprotams. Maz pamazām kājās ieplūst spēks. Mēs atkal dodamies.

Uz Grand Central Station. Tur it kā esot pulkstenis – Ņujorkiešu lepnums. Es nezinu, vai viņi to lepnumu nomainīja uz citu, jo iepriekš bildēs es tiku redzējusi sienas pulksteni, bet tur zāles vidū stāvēja kaut kāds savādāks. Tā arī vēl neesmu sapratusi, ko tieši mēs redzējām.

Beidzot pie Empire State Building iekāpjam savā metro. Bet, kā par nelaimi, kaut kādā neīstajā vagonā, kur no manis metra attālumā, vagonam sākot braukt, viens „Jānis” agresīvā repa manierē kliedz kaut ko par Jēzu Kristu. Un neticīgajiem, kas viņu neredz, būs vienā pakaļā. Ak šausmas, es ceru, ka ikurāt šajā brīdī viņš spridzināties un uz Jēzu jau apskatīties vēl netaisās! Man ir tik nepatīkami atrasties tik tuvu tik psihiski nelīdzsvarotam tipam, kas, pēc būtības, ir neparedzams un nākamajā brīdī var kļūt neadekvāts kaut vai tāpēc, ka mans ģīmis viņam izskatās par bālu, galva par blondu un man kājās ir zilas botas un mugurā nepieskaņota rozā jaka.. a ja nu viņam nepatīk kā krāsas kontrastē?! Ar tādiem taču nekad neko nevar zināt, kurā brīdī kāds vadiņš galvā saiet uz īso.. Nākamajā pieturā pēc manas iniciatīvas mēs atstājam to metro vilcienu un gaidām nākamo.. Cerībā, ka „Jānis” kādā vēl nākamajā pieturā nebūs jau priekšā..vai arī neuzdarbosies kaut kur pie mūsu Grand St.

Bet nē, viss labi, nākamajā vagonā ir tikai psihiski veseli cilvēki. Runājot par metro, Ņujorkas metro cilvēki ir katrs savā personiskajā transā. Katram sava „Who cares?” maska uz sejas. Tur nav atkailināto nervu galu, cilvēku, kas ar vieglu izbrīnu raugās dzīvē un ar prieku gaida – diez ko man nesīs šī diena. Bet kā lai savādāk gan viņi izdzīvo tajos piebāztajos metro, signāltaurēs un – starp miljoniem. Mēs. Mēs ar vīru esam baltie, gaišie sprīdīši (sprīdīši, jo Amerikas veikalos piepeši man sāk derēt S izmērs, ierastā M vietā :D) Stilistiski mēs tur iederamies ļoti labi, jo arī līdz Eiropai jau ir atnākušas drēbes.. bet sejās, sejās mums rakstīts, ka mēs esam Svešie. Blondīnes tur galīgi nav topā. Melnādainajām Līgām pats par sevi ir melni mati, taču lielais vairums sieviešu ir ar kaut kādiem pelēkajiem/brūnajiem matiem.

Ņujorkas stils – tāda nav. Sex And The City četrotne ir zinātniskā fantastika! „Ko es skapī atrodu, to arī uzvelku”. Uzvelku es mētelīti, uzlieku lielu zelta pulksteni, kājās uzvelku zābakus..nu ne gumijniekus, bet tādus kā vaļinkveidīgus un rokā, rokā man nobružāts kuļifāna maisiņš, lietots jau 5. nedēļu. Un es esmu stilā! Un man pie vienas vietas, ko par mani teiktu Ievas pārvērtības. Nedod dies, vēl liktu saskaņot kurpes ar somu.. vilkts tiešām mugurā tiek viss iespējamais, neiespringstot ne par stilu, ne modi..

Kaut kā nonākam viesnīcā. Pa pusei beigti. Sāk līt lietus. Un tā spēcīgi. Lietussarga mums nav. Un nebūs. Līst ilgi. Es prātoju, ko gan mēs būtu darījuši, ja būtu lijis no rīta.

Bija domāts aizšaut uz Coney Island īstajiem Amerikāņu kalniņiem, bet tas nespīd. Ne jau lietū mērcēties pašā okeāna krastā. Plāni mainās. Nu labi, ja līst, dosimies uz Worlds Largest Store – Macy`s, kā nekā ir kaut kas tai Amerikā arī jānopērk, un kur nu bez suvenīriem. Skatos pa logu. Bet līst taču. Un es teiktu tā kā pa Jāņiem. Bet cik ilgi gulēsi, jātaisās un kaut kas jādara. Gan jau nelīs. Tiešām. Apaujam kājas, lietus mitējas. Praktiski sausā aizejam līdz metro.

Meisijs, meisijs. Tur varētu dzīvoties dienu un pa lētām naudiņām sapirkties kaudzēm brendīgus apģērbus. Meisijā piedzīvojam arī veselus 2 aplauzienus. Klausieties, ka nu uzmanīgi.Uzmanīgi ar pielaikošanas kabīnēm. Ievedīsiet tur vīrieti, dabūsiet dzirdēt no dusmīgas „Līgas” „Is there a man? Get out or i gonna call security!!!” Diez no kurienes viņiem tas tā nāk? Ok, daudziem Latvijā virtuves ir mazākas, nekā viņiem tur pielaikošanas kabīnes un tie soliņi tādā izmērā kā parka soliņi..tur jau ir, kur izvērsties... Bet tāpēc vai tad ir jābūt tik slimam galvā? Ja nu tas vīrietis ir mans stilists? Vai viņi kontrolē to, ka mans vīrs nedod dies vēl redzēs mani krūšturī? It kā Amerika, bet kāpēc tāds puritānisms? Jocīgākais, ka ārpusē pie ģērbtuvēm nevienā vietā nebija pārsvītrota vīrieša attēla, nu tā, kā tas ir vietās, kur nedrīkst ievest suni, nedz arī paziņojuma. Tas bija jau jāzina defaultā. Tā ka..ņemiet vērā. Vīrietis pielaikošanas kabīnē no turienes var iziet ārā jau rokudzelžos.

[Tomēr, tai pat laikā viņi tur, Wallstrītas rajonā, Hudzona upes krastā, netālu no Staten Island Ferry kuģīša piestātnes ir uzstādījuši, es atvainojos, pupus. Skulptūru - divas bumbas ar visiem krūšu galiem. Jeb tās ir kas? Zemeslodes? Kā viņi kaut ko tādu varēja vispār pieļaut? Tas taču aizvaino visu sieviešu nāciju!! Un kas diez notika ar tēlnieku? Tas ir kāds slimais? Jau izolēts? Cietumā ielikts? Bet kāpēc tad tā skulptūra vēl ir tur un nav aizvākta.. ļaudis priecājas]

Nākamais aplauziens, mans personiskais, bija brīdī, kad es piegāju pie kases, lai samaksātu par pirkumu, bet izrādījās, ka tur, kaut kur, kilometra attālumā ir kaut kāda rinda. Nu bet labi. Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Nākamajā dienājau nākamajā veikalā mēs ievērojām visus noteikumus. Tikai piebildīšu, ka tajā pat Meisijā, 3 ar pusi stāvus zemāk, vīriešu nodaļā sievietes drīkst spert savu kāju kopā ar vīriešiem pielaikošanas kabīnēs un tas nedraud ar arestu. Laikam amerikāņiem liekas, ka vīrietis defaultā ir stulbāks un pats sev nemāk nopirkt džinsus, tāpēc viņam drīkst palīdzēt.

Iepirkšanās maratons beidzas. Un vakariņās mums ir paredzēta īsta cepta Pekinas pīle, pirkta pie īstiem ķīniešiem, īstā China Townā, kuru gabalos saskalda īsts dzīvs ķīnietis. Un tas viss par 12,5 USD. Ņamm. Žēl, ka es beigās nejaudāju viņu piebeigt (apēst).

3.diena

Nu jau ir labāk. Izdodas pat nogulēt līdz 5 no rīta. Laikam sāk izdoties pamazām iegulēties/ieregulēties ritmā.Tikai rīt jau jālido mājās.

Kājas gan tādas stīvas un jocīgas. Bail pat kāpt ārā no gultas un mēģināt paiet :) Tomēr – nav tik traki, pamazām ielokās gan. Vispār es esmu ātri piekūstošs čīkstulis..bet tikai ne Ņujorkā! Man gribas noiet maksimāli daudz un redzēt visu, ko esam ieplānojoši. Mums ir NY karte ar iezīmētiem spilgti oranžiem punktiem, ko pati esmu iezīmējusi, tie ir obligāti jāapskata. Un no pārstaigāšanās vēl neviens nav nomiris.

Atvelkot loga biezos aizkarus, kas rada pilnīgu tumsu (laikam lai Eiropieši, nepieciešamības gadījumā tos aizvelkot, varētu aizmigt arī plkst.3 pa dienu), paveras laika apstākļu ziņā pilnīgi citādāka aina, nekā iepriekšējās dienas. Laiks ir skaidrs. Un pat uz aci izskatās siltāks, ne miņas no mitruma. Arī mūsu Best Friend CNN sola apburbuļojošu laiciņu.

Kā ierasts, ap 8:00 pametam viesnīcu. Šodienas pirmais mērķis – Financial District, Wallstreet un tās debesskrāpji. Tipinām pa China Town uz Downtown. No mūsu viesnīcas tas nemaz nav tālu, raitā solī noejams gabals minūtēs 20. Ceļā uz pirmo lielāko objektu Ground Zero, ejam garām daudzām federālām celtnēm, tiesas mājām u.tml. Tās tur koncentrējas lielā skaitā..klasicisma stila paraugi. Pilsētainu papildina liels daudzums uzvalkos ģērbtu vīriešu ar dokumentu portfeļiem rokās, kas kaut kur dodas ne mazāk apņēmīgi kā mēs.

Ground Zero var pamanīt pa lielu gabalu, jo tur slejas gaisā jaunceltnes. Ceļamkrāni būvē augšā jaunos debesskrāpjus. Cilvēki tur plūst vienkārši straumēm. Pat tā, ka ar visu luksoforu ļaužu masas vēl regulē policisti, ļaujot vienlaicīgi pāriet ielu kontrolētai cilvēku porcijai. Lielākoties gan tie ir paši ņujorkieši, kam vienkārši jāapiet Ground Zero būvlaukums. Būvlaukumam apkārt ir liels žogs, tā ka to, kas notiek lejā, nemaz redzēt nevar.

Mums tur piestājas vadātājs. Tāds, ka neviens no 2 galvām nesaprot, kur tieši mēs atrodamies un kurā tieši Ground Zero stūrī mēs esam, lai zinātu, kur tieši tālāk jāiet. Skatāmies kartē un jūtamies apstulbuši. Un mēs nevaram atļauties bezjēdzīgi blandīties un maldīties neriktīgos virzienos, jo kājas ir jātaupa, jo ko iet ir vēl daudz, ļoti daudz. Par laimi, atrodās tur tāds stends ar iezīmētu sarkanu punktu, kas parāda precīzu atrašanās vietu.

Mēs arī apejam būvlaukumu pa kaut kādu speciāli izbūvētu tuneli un atduramies tieši pret pašu World Financial Center, jeb, ja vēl precīzāk, tā durvīm ar vienīgo iespēju, doties tur iekšā. Vestibils vien man izskatās kādus 0.4 hektārus liels. Pa vidu marmora grīdā aug gigantiskas palmas. Grīdā izurbti tādi nelieli caurumiņi ..un palmas slejas kudī tudī stikla jumtā. Hmm..jā..mierīgi šitajā ten nelielajā oranžērijā šitajos ten caurumos mierīgi ietilptu arī kāda vidējā Latvijas sila priede. Četras.

Cik var redzēt, uz visām pusēm ir ejas uz lielveikaliem. Mēs atrodam tuvāko izeju uz āru. Laukā izskatās jauki. Pilna terase ar maziem galdiņiem (visi tukši), stilizēta strūklaka, jahtu piestātne – Manhetenas burāšanas skola, ja gribam būt precīzi, un visā garumā Hudzona..tālumā var saskatīt Brīvības statuju. Šī ir atkal neierasti mierīga vieta. Miers un klusums.

Mums ir mērķis doties gar Hudzonu uz piestātni, uz kuģīti Staten Island Ferry. Kaut kur pēkšņi uzrodas migla un parādās dūmaka. Vienā mirklī ieraugu pašā krastā, vēl aiz tilta reliņiem Hudzonas miglā čubinās divi baloži.. man vajag to kadru. Kā viņi skatās uz debesskrāpjiem..tā nu es bāžos caur tām restēm pie viņiem..man garām bailīgi, palēninot soli, patipina pāris tūristi..šausmīgā bijībā..ka tik neizbojā manu gadsimta kadru un droši vien nodomā, ka es laikam balodi redzu pirmo reizi mūžā.

Un tad jau paejot vēl kādu gabalu, zālienā ir slavenā skulptūra – sieviešu krūtis. Hmm.... Apaļumus dikten labi izgaismo atkal nez kur no mākoņiem parādījusies saule.

Staten Island Ferry ir tāds normāls prāmis spilgti oranžā krāsā, kas kursē vidēji reizi pusstundā. Nobrauc garām Brīvības statujai un tad atpakaļ. Kuģīti sauc par pasaules astoto brīnumu, jo tā ir vienīgā lieta, kas NY ir bezmaksas. Kad visi esam uzkāpuši uz kuģa un tas atstāj krastu, sākas baigais actions. Objektīvi slienas masveidā uz visām pusēm. Baigais cirks patiesībā. „Nofotogrāfē mani. Tagad tu mani, tagad nofočēsimies te, lai fonā tās mājas, tagad nofočējiet jūs mūs”..u.tt. Starp visiem kompanjoniem izceļās viens kundziņš, vīrietis pie 40, baigais Boldvins, uzstūmis uz acīm saulesbrilles, liekas, ka ar nolūku stellējas visos iespējamajos kadros iekšā..arī manējā :) Prāmja zvaigznis.

Un kad pienāk tuvākais punkts pie Brīvības statujas, kakli izstiepjas 3 reiz garāki, rokas izstiepjas 3 reiz garākas un sākas īsts čik čik čik čik čik čik birums, troksnis pēc skaņas atgādina tādu normālu siseņu uzlidojumu. Un pēc tam – mieriņš, var jau pat apsēsties. Uz soliņiem, kas tikko tika nomīdīti ar pašu kājām, lai labāk visu redzētu.

Vēlāk dodamies apskatīt pārējos Financial District objektus. Šeit jau ir tie diženākie debesskrāpji, bet..ir iestājies jau..debesskrāpju pieradums. Debesskrāpis? Nasing spešal.

Pie paša Ground zero (atkal mēs esam tur nonākuši, tik dies vien zina, no kuras puses šoreiz) ir tāds veikals Century21.. Tur tikai vajag laiku, nesāpošas kājas un tad par ļoti, ļoti smieklīgām naudiņām var sapirkt brendīgas lietas. Un par LV neadekvāti lielajām naudiņām, ko mēs maksājam par parastu preci, tur jau sanāk labi brendi.

Kad pēcpusdienā nokļūstam viesnīcā, kājas mums sāp nežēlīgi. Abiem. Bet mums vēl priekšā ir vakars un gājiens uz Brooklyn Bridge, lai no augšas paskatītos uz izgaismoto Manhetenu. Štrunts ar visām kājām, gan jau kaut kā..

Katru dienu viesnīcā apskatos safotografēto materiālu un nevaru vien beigt nopriecāties. It kā jau gribas mājās.. un priecē fakts, ka rīt kāpsim lidmašīnā un dosimies atpakaļ, taču no otras puses, Ņujorka kļūst aizvien pierastāka. Un saprotamāka. Bet dzīvot te, savā sapņu pilsētā es laikam tomēr negribētu..pārāk, pārāk daudz šeit viss..un tāds izteikti koncentrēts. Ja mazliet „atšķaidītu”, būtu labi, bet tad jau atkal tā vairs nebūtu Ņujorka.

Pienāk vakars, mēs savācam pēdējās savu spēku paliekas, un dodamies uz Bruklinas tiltu. Ceļš ved tieši turpat, kur no rīta, uz Financial District, beigu beigās atliek tikai ievērot zīmi un nogriezties pa kreisi uz gājēju celiņa. Bija jau gan domāts, ka tilts būs ekskursijas kulminācija..un es it kā pat gaidīju to pastkartīšu skatu – Manhetenas tiltu un ugunis, bet iekāpt tajā kartītē pa īstam bija.. neaprakstāmi.

Ir jau pamatīgi satumsis. Pamazām ejot uz augšu slīpumā, jo tilts sākas nevis virs ūdens, bet teju vai no paša China Towna :) pa brīdim paskatos atpakaļ uz Lejas Manhetenas debesskrāpjiem..tie jau spīd un izgaismojas tumsā..tomēr ar katru soli, katru nesāpošo soli, jo man vairs nesāp ne kājas, ne mugura, skats kļūst aizvien, aizvien aizraujošāks..līdz, griezies uz kuru pusi gribi, visriņķī horizonts ir mazās, spīdīgās, krāsainās gaismiņās. Tuvāk tālāk, te un tur.. 360 grādi spožuma. Gar ausīm tumsā svilpo vējš, lejā stāvu zemāk labā ātrumā ieskrējušās abos virzienos brauc mašīnas, liekot tiltam nodrebēt un sašūpoties ik pa brīdim, gaiss smaržo pēc ūdens un es saprotu, ka ŠIS ir iespaidīgākais skats, ko es savā dzīvē līdz šim esmu redzējusi.

Uz tilta mēs esam ilgi..tā, ka cilvēku kļūst aizvien mazāk un tilts kļūst tukšs.. šur tur ir arī soliņi, apsēžoties var mazliet atpūtināt kājas, vienlaicīgi uzsūcot skatu.. Un tad jau atceļā uz viesnīcu, es zinu, ka ar Brooklyn Bridge ir pielikts vienkārši lielisks punkts uz „i” šim ceļojumam.

4.diena

Es guļu aizvien labāk. 6:50 ar grūtībām atveru acis, kad zvana modinātājs. Neko darīt, jānotestē kā klausa kājas, jāuzrauj mugurā drēbes un jādodas brokastīs. Pēc brokastīm steidzam padarīt vēl vakar nepadarīto darbiņu – paturpināt veikala Century21 „apguvi un atprečošanu”.. Vēlāk atgriežamies viesnīcā, savācam mantiņas, atstāju istabenei ikdienišķo 2 dolāru vietā mūsu, letiņu Cosmopolitan, lai palasa :) jo somā tiešām vietu vairs nav un dodamies uz metro.

Ir sācis līt atvadu lietus. Bet izdodas nesamirkt, raitā solī ejot uz metro. Stacijā Penn Station esam un mums vajag Newark Liberty International lidostu. Pārējais, ar ko jābrauc, kāda biļete jāpērk, kur jāiekāpj, cikos – nav ne jausmas. Vai nu man galva nemaz nav tik blonda vai arī viņiem ir labas transporta shēmas, bet 5 minūtēs izpētot viņu transporta shēmu, es visu izpratu, un tad jau pārējais – atliek tikai pašapkalpoties biļešu automātā.

Pienāk arī 17:20 - mūsu iekāpšanas laiks lidmašīnā, lietus nelīst (vairs), lidmašīna nekavējas, turbulences nav, vulkāns guļ (tas pamodīsies pēc 1 dienas), man vairs nav jāpārdzīvo par mazo krekeru paciņu, jo es zinu, ka tas ir tikai ēdienreizes sākums, lidmašīnas interaktīvās iespējas mēs jau zinām un protam lietot, lidojam ar ātrumu tuvu pie 1000km/h, 7h laikā sasniedzam Stokholmu – esam veiksminieki :)

Atgriešanās Latvijā notiek zviedru xxxtūristu zīmē.. 4-5 jauni vīrieši piesmej pilnu lidmašīnu..hi hi hi ho ho ho un jau ir pilnās burās..gatavi weekenda piedzīvojumiem..

Nobeiguma vietā.

Ņujorka var patikt, var nepatikt. Bet VIŅA viennozīmīgi IR grandioza.

.. mans ceļš vedīs vēl atpakaļ :)



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais