Ar aviokūti no Maskavas uz Bankoku

18.05.2007
9 min lasīšanai

2006. gada martā man bija tas prieks un tas gods piedalīties Horēna Stalbes, Gunitas Jansones un kluba BigFish organizētajā daivinga braucienā un ceļojumā uz Kambodžu un Taizemes līci, kura laikā tapa šie daži stāstiņi par atsevišķām mūsu brauciena epizodēm... Nododu cienījamās publikas uzmanībai šos stāstiņus, kuros viens otrs atpazīs sevi, bet citiem, cerams, būs interesanti uzzināt, kā bija toreiz, kad nebija vēl atvērta jaunā Bankokas lidosta... Kas ir Aviokūts? Liekas, citu reizi šādam procesam kā lidaparāta lietošana, mūsdienu Pasaulē vairs pat nebūtu ko pieskarties, taču šis gadījums nu atkal ir īpašs – lidojumu no Maskavas uz Bankoku izpildam ar Padomju laika aviācijas brīnumu, vienu no lielākajiem aviolaineriem Krievijas Airoflotē – IL-96. Atminos, ka kādreiz bērnībā, kad, salasījies Džerimora F. Kūpera slavenās bērnu grāmatiņas par indiāņiem, biju sācis nodarboties ar tādu Padomijai pietiekam eksotisku sporta veidu kā loka šaušanu, bija gadījums, kad par sporta biedrības „Darba rezerves” naudiņu trenere pat pamanījās mūs aizvizināt uz Uzbekijas un Kazahijas padomju republikām. Vienā no šādiem pārlidojumiem bijām lietojuši IL-86, kas tad nu man tiešām bija iespiedies atmiņā. Toreiz, laikam, bija gadījums, kad Taškentas lidosta mūs nepieņēma kaut kādu sliktu laika apstākļu dēļ. Rezultātā, mūsu lidojums pagarinājās par pāris stundām un, ar ilgu riņķošanu un lidlauka meklēšanu, tikām nosēdināti citas republikas – Kazahijas pilsētā Karagandā, kuras lidostai gan vairāk būtu bijis piemērojams militārais nosaukums lidlauks. Atceros, cik pārsteigti un izbrīnīti izskatījās toreiz lidostas tehniskie darbiniekiem ieraudzījuši savā tuksneša militārajā bāzē milzu civilās aviācijas gaisa kuģi. Piloti tiem palīdzēja atrast caurumu, pa kuru uzpildāma degviela – bija skaidri redzams, ka šādu brīnumu šī lidosta vēl nebija piedzīvojusi. Pēc Aeroflota bukletā minētajiem datiem, IL-96 pēc izmēriem tālu iepaliek no IL-86 - garuma, platuma un pārvadājamo pasažieru skaita ziņā. Taču, pēc emocijām, ko saviem pasažieriem ir spējīgs sagādāt šis izstrādājums un tā pilotu izpildītais lidojums, mūs laikam gan vēl ilgi tā nepārsteigs neviens cits lidaparāts... Jau iekāpjot savās ekonomiskās klases pasažieru sēdvietās ar Aināru Majoru uzsākam diskusiju par to, kā labāk nodēvēt šo izstrādājumu. Milzu salonam konstruktoriem nav ienākusi prātā tāda ideja, kā mantu novietnēm vidējās rindās sēdošajiem pasažieriem – laikam gan Padomju laika pilsonim vispār nebija tik daudz personīgo mantu ko pārvadāt, lai tām vajadzētu izgatavot atsevišķas novietnes virs katra pasažiera galvas. Tā rezultātā, triju vidējo sēdvietu pasažieri ar savām rokas bagāžas mantiņām stūķējas vien iekšā gar salona sāniem izvietotajos mantu skapjos, kas, protams, jau aizkrāmēti ar gar malu sēdošo mantām. Taču virs galvas paveras velve kā planetārijā – vai trīs metrus augsta, izstrādāta ar lieliem gadu gaitā nodzeltējušas plastmasas paneļiem, kas, kā pamana Ainārs, vietām, liekas, pat jau ieplaisājuši... Vai tik ne no lidojumu ietekmes un lidmašīnas korpusu? – rodas dabisks bezpalīdzīgā pasažiera naivais jautājums... Gaismekļu vis galvas nav, ventilātoru un nekādu citu izsaukuma podziņu arī... Dažš vēl mēģina kaut ko iepīkstēties par televizoriem, bet- kur nu tāds Pasaules brīnums... Gludi paneļi un viss! Pirms lidojums nonākam arī līdz obligātajam drošības pasākumu demonstrācijas seansam ar borta pavadoņu plivināšanos ar rokām un samāksloti teatrālo skābekļa maskas uzmaukšanas izrādi. Tad arī noskaidrojas, ka salona dehermetizācijas gadījumā, skābekļa maskām it kā esot pašām automātiski jāizkrīt no priekšā esošā sēdekļa aizmugures paneļa. Nu, nezinu, nezinu – man jau liekas, ka vienīgais, kas no turienes varētu izkrist ir kādi veci cigarešu gali un varbūt kaut kas, kas, lidmašīnu konstruējot ir bijis labi domāts kā skābekļa maska, attiecīgās maskas neizkrišana nozīmētu mums bet gadu gaitā pārvērties par bezveidīgu plastmasas un drēbes izstrādājumu... Bet, patiesībā, apšaubu, ka jebkādas dehermetizācijas apstākļos jebkāda sēdekļa priekšējais panelis atvērtos vispār... Patiesību par to mēs, protams, uzzinātu tikai dehermetizācijas apstākļos, kad attiecīgās maskas neizkrišana nozīmētu mūsu visu draudzīgu noslāpšanu, grābājoties ap attiecīgi neatvērušos priekšējo paneli... Izrāde beidzas, mēs piesprādzējamies, borta pavadoņi demonstratīvi apstaigā salonu, lai konstatētu, ka visi patiešām ir piesprādzējušies un krēslu atzveltnes paceltas vertikālā stāvoklī. Ievēroju, ka vairāki pasažieri demonstratīvi nav piesprādzējušies un tagad to negribīgi beidzot izdara, ar visu savu iekšējo būtību demonstrējot, ka „nu es jau neesmu te nekāds mīkstais, lai baidītos no tās jūsu pacelšanās un vēl te sprādzētos....” – tipiski krieviska poza! Savukārt vairāki krēsli nav piedabūjami nostāties vertikālā stāvoklī... Laika zoba izdiluši fiksatori! – tie atkal un atkal atslīgst pusguļus stāvoklī... Višļi na polosu... Bortprovodņiki priseļi... Vzļot... Woww!!! – jau iepriekš biju pamanījis, ka vecās krievu lidmašīnas uzvedas daudz vieglāk un ņiprāk nekā Boingi, bet tieši šis lidojums šo manu pārliecību nostiprina pilnīgi un galīgi! Viens moments un milzu mahina ir gaisā, viegli un nepiespiesti, bez garas purna stiepšanās gaisā un astes vilkšanās pakaļā...Tā teikt – „čiks” un viss... Pirmo reizi mūžā piedzīvoju parādību, kad pasažieri sāk stihiski applaudēt arī šajā – pacelšanās brīdī! Ir skaidrs, ka ne tikai mani līdz pat pēdējam brīdim mākušas šaubas par to, vai šis milzu izstrādājums no dūralumīnija un lētas plastmasas vispār ir lidot spējīgs... Starp citu – arī visu turpmāko ceļu no tehniskā viedokļa lidojums ir nevainojams. Motori rēc, spārni turbulencē plivinās, korpuss krakšķ, lidmašīna lido stabīli un viegli! Iedziļinoties tehniskajās un sociālpolitiskajās kopsakarībās, rast izskaidrojumu šim Sociālisma diskrētajam tehniskajam šarmam nebūt nav tik grūti. Atliek vien atcerēties, ka IL-96 projektēts un būvēts attīstītā sociālisma ziedu laikos, kad naftai cenu nerēķināja un pa televizoru neziņoja, vismaz, ne Krievijā, kad dzinēju ēdelībai nebija būtiskas nozīmes, bet dzīves vienīgais vadmotīvs bija – pierādīt, ka „mēs” esam labāki kā kapitālisti... Principā, aviokonstruktoram Iļjūšinam tas ir diezgan labi izdevies... Lidmašīna patiesi ir jaudīga un, iespējams, ka arī droša... Vai gan savādāk bikšu gumijiņas, kas sēdekļu aizmugurē pietur aviožurnālu, vemjamo kulīti un glābšanās instrukciju, būtu tā nodeldētas – kā savādāk, ja ne no divdesmit vai vairāk gadu konsekventas staipīšanas... „Un, ja šī gumijiņa ir bijusi staipīta jau divdesmit gadus, bet aparāts vēl arvien lido, - tad kāpēc gan tam būtu jānokrīt tieši šoreiz, kad tajā sēžu ES...” – ir patiesi vismierinošākā doma, ko atceros katrreiz, ka ievirpuļojam kārtējā turbulences joslā... Taču viegla pacelšanās, saprotams, ir tikai viens no KRIEVU NACONĀLO LIDOJUMU kolorīta aspektiem. Tālāk pārejam pie attīstītā lidojuma posma. Necik ilgi, kopš esam tikuši cauri mākoņiem, kad skaļruņos atskan pavecās borta pavadones uzmundrinošā balss ar sekojošu textu: ”Tagad Aeroflota lidmašīnās, ekonomiskās klases pasažieriem piedāvājam JAUNU pakalpojumu – iespēju iegādāties alkoholiskos izstrādājumus mūsu borta duty free veikalā par pazeminātām cenām!”... Un dzīvas pasažieru ņurdoņas pavadīti, salonā ierullē ratiņi apkrāmēti ar pudelēm! Vēl ne ūdens, ne tēja ir piedāvāti, bet, skat, – alkohols jau par pazeminātām cenām... Un kāda izvēle! Un kādas cenas! Un kā jau pie krieviem – patiesi, pakalpojums, kas pārsteidz ar savu „jaunumu”... Un tūdaļ jau arī kļūst skaidrs, kur turpmākās desmit stundas risināsies kodiens šajā transporta līdzeklī... Pareizi, uzminējāt! – pamatā, aizmugurējos sēdekļos... tieši tur, kur sēžam arī mēs! Šeit nu mūsu stāsts ir nonācis pie krievu nacionālo lidojumu galvenās neatņemamās sastāvdaļas – krievu pasažiera! Jau Šeremetjevas lidostā esam paspējuši pamanīt, ka sen tie laiki pagājuši, kad uz Taizemi lidoja tikai „jaunie krievi”. Ir skaidrs, ka kaimiņvalsts ekonomiskais uzplaukums, Maskavas īpašais statuss un Taizemes specifiskais piedāvājums ir tie faktori, kas attiecīgajā sezonā spēj piebāzt pilnas trīs milzu IL-96 lidmašīnas ceļam no Maskavas uz Bankoku ik dienu. Un tajās sev vietu atrod i sīkais kiosku spekulants, i garāžu kooperatīva priekšsēdētājs, i Vasiļij Ivanovičš ar meitu, sievu un sievasmāti. Nu, tas, saprotams, mums sola jo īpaši kolorītu ceļojumu! Vēl salonā iemaldījušies daži zviedru studenti, kas, liekas gan, daudz lielākā mērā nekā mēs, šo maršrutu izvēlējušies tieši cenas dēļ... Bet iepazīties ar krievu nacionālo kolorītu viņiem vēl stāv priekšā... Un te nu esam mēs – Pribalķika! Atliek vien mūsu grupas dalībniecei Ingrīdai pavērt muti, lai šis fakts tūdaļ nāktu gaismā. Tālāk notikumi risinās pēc viegli prognozējama un nemainīga scenārija. Ap Ingrīdu sapulcējas uzbudināta kompānija un ņemas noskaitīt pēc iespējas visas lietas, kas puspiedzērušos krievu tēvaiņu prātus jebkādā veidā spēj sasaistīt ar Latviju vai Baltijas valstīm – hokejs, Jurmala, „gorod moi rodnoj”, un, protams, mūžsenais jautājums „nu, kāpēc jūs tā nemīliet Krievus...” Nespēju izsekot Ingrīdas atbildei uz šo dialektiskā materiālisma tēzi, jo izmisīgi mēģinu aizmigt. Taču jau pēc katrām nākamajām desmit minūtēm tēvaiņu pulciņa izdoto balss vibrāciju tonis atkal jau ir krietni pieaudzis. Īpaši izceļas kāds īss un drukns vīrelis, kas cenšas pārbļaut visus citus, zili puķainā krekliņā ar īsām rokām un šortiņos – nez, kur jau paspējis pārģērbties tik īsu laiku kopš pacelšanās no ziemīgās Maskavas, kas enerģiski žestikulē ar savām biezi spalvainajām rokām vai ik pēc brīža mēģinot atrast kādu jaunu interesentu, kas varētu novērtēt viņa, acīm redzami, nepietiekami novērtēto oratora talantu. Starp mums ar Mīļucīti un Aināru Majoru jau drīz vien viņš iegūst iesauku Kapteinis Kuks, - vairāk gan ieliekot pirātisku pieskaņu šai iesaukai un nevis tāljūras zemju jaunatklājēja godu. Vēl pēc kāda neveiksmīga sevis aizmidzināšanas mēģinājuma, paveru acis un konstatēju, ka Kapteinisn Kuks ar visu savu šaiku vēl arvien tempj viskiju un diskutē nemīlamo Krievu tēmu, taču nu jau sarunai ir pieslēgusies mūsu grupas fotogrāfe Ļena, kas pati būdama Krieviete no Rīgas, mēģina atrast pārliecinošus un loģiskus argumentus pretējā pierādīšanai. Šī mizanscēna mani uzvedina uz filozofiskām pārdomām par valsts propogandas pārdabisko spēku, par spēku, kas liek vienam Latvijas Krievam iekarst diskusijā ar citu - Krievijas krievu par vēsturi kā propogandas smilšu kasti un, galu galā, arī par dīvaino krievu nācijas Pasaules uztverti, kas pieļauj iespēju, ka arī lopiski piedzērušam cilvēkam vēl arvien ir vērts kaut ko loģiski skaidrot un pierādīt. Manas nācijas ētikas normu kodekss, laikam gan diktētu viedokli, ka Kapteinis Kuks jau krietnu laiku kopš ir nepieskaitāms un ka, labākajā gadījumā viņš būtu jāignorē, bet sliktākajā – jāmēģina savaldīt ar piespiedu metodēm... Taču, saprotu, ka mēs atrodamies krievu lidmašīnā reisā no Maskavas uz Bankoku un ka vienīgais uz ko atliek cerēt šai nacionālā kolorīta piesātinātajā maršrutā, ir apstāklis, ka Kapteinis Kuks un viņa banda drīzumā varētu sasniegt kondīciju un aizmigt. Vēlāk noskaidrojam no lidojuma borta pavadoņiem, ka tieši tāds ir atstrādātais scenārijs, kas iestudēts vai tikpat labi kā skābekļa maskas figurālā demonstrācija lidojuma sākumā: paceļamies, paēdam, padzeram, tad – „unikālais piedāvājums, kas pārsteidz ar savu jaunumu...” Tālāk īsāks vai garāks bujānis, līdz kamēr apkožamies un aizmiegam. Tālāk – viss Dieva un turbulences ziņā... un, ja labi paveicas, tad pār gaisa kuģi iestājas miers, kas turpinās līdz nākamajai ēdienreizei jau lidojuma noslēguma posmā. Pieprasījums, kas rada piedāvājumu un piedāvājums, kas kalpo gan kā mērķis, gan kā līdzeklis! Ideāli! Nacionālais kolorīts kā lidojuma drošības faktors! Ģeniālā Krievu nācija! Taču no šīm filozofiskajām pārdomām pusmiegā mani pārtrauc jauns un aizraujošs krievu nacionālo lidojumu kolorītais pagrieziens. Viena no vecākajām un acīm redzot, pieredzējušākajām borta pavadonēm, uzsvērti neiecietīgi un skaļi iebrēcas, ka šis ir nesmēķētāju reiss kā jau paziņots sākumā, un ka ja smēķēšana aizmugures tualetēs turpināšoties, tad būšot slikti! Tagad arī es pamanu, ka no aizmugures pamatīgi nes pēc smēķiem. Degunā uzjundī kopš studiju gadiem Ļeņingradā sen piemirstā Prīmas vai Belomor Kanal saldenā smaka. Ir skaidrs, ka „paēst, padzert, pasmēķēt,...” ir loģiska šīs Pasaules daļas cēloņsakarību ķēde, kurā Aeroflota deklarācija par ekoloģiski tīriem un drošiem nesmēķētāju lidojumiem maz ko spēj mainīt. Borta pavadones ziņojumu publika uztver ar vispārēju ņurdoņu un snaikstīšanos, bet Kapteiņa Kuka banda uzsāk dzīvelīgu un skaļu diskusiju par tēmu „a mēs tak neko nedaram...” un „kas būs, ja būs slikti...”. Viņi patiesi pagaidām vēl neko nedara, jo tēvaiņu pūšļu muskulatūra vēl nav likusi sevi manīt, bet ir skaidrs, kurā šīs diskusijas pusē ir viņu simpātijas. Pēc asas un pārliecinoši neauglīgas diskusijas ar borta pavadoni smēķēšana uz brīdi pierimst, taču jau pēc pirmo tēvaiņu vizītes uz tualeti no turienes „nes” atkal... Es vismaz ceru, ka izsmēķus viņi met podā un nevis mēģina nomudžināt salvešu papīrgrozā, taču no šīs domas vien jau paliek neomulīgi. Ne cik ilgi, kamēr smēķēšanas faktu ir pamanījis arī lidojuma personāls un nu jau personāla un pasažieru interakcija pāriet jaunā kvalitātē – lidmašīnas selektorā atskan kapteiņa balss, kas strikti ieziņo, ka atkal ir pamanīta smēķēšana aizmugures tualetēs, ka tā ir kategoriski aizliegta, ka tualetes aprīkotas ar dūmu detektoriem un ka lieta nepaliek nepamanīta. Lidmašīnas komandiera izklāstā iespējamais scenārijs iegūst jau konkrētākas aprises par „būs slikti” – komandieris ieziņo, ka gadījumā, ja smēķēšana turpināsies, viņš būšot spiests nosēdināt lidmašīnu Taškentā vai Dubajā ar visām no tā izrietošajām sekām... (tās gan sīkāk netiek paskaidrotas...) „Dubai, Yeeee!” – atskan Kapteiņa Kuka uzjautrinātais rēciens un dzīva diskusija ar „sobutiļņikiem” par iespēju ieraudzīt vēl vienu pilsētu par to pašu lidojuma cenu. Šai apstāklī, gan, iespējams, Kapteinis Kuks maldās, jo 3000 ASV dolāru soda uzlikšanai, kas Aeroflota lidojumu žurnālā minēti kā maksa par piespiedu nosēšanos pasažiera vainas dēļ, rietumu aviolīnijās tiešām būtu vajadzīgi neapgāžami pierādījumi par konkrētā pasažiera vainu, liecinieku liecības un citas procesuālas detaļas. Taču, nedaudz pazīstot krievu nacionālo kolorītu, iedomājos, ka pēc Kapteiņa Kuka rēciena „he has bounty on his had already...” Šai valstī viss notiek konkrētāk un tiešāk: izcēlies – pats vainīgs, saņem pēc pilnas programmas! Faktiski, šajā stadijā cerības uz miegu jau esmu atmetis un sāku dzīvi sekot notikumu attīstības gaitai... Kapteinis Kuks ir atkal piecēlies kājās un žonglē rokā jau trešo visīti. Vēl divi drauģeļi stāv pretējā krēslu rindas pusē un diskusija norisinās pār to nelaimīgo galvām, kas likteņa lemti, trāpījušies kompānijai pa vidu... Arī Ingrīda. Vienlaikus novērojams, ka daļa no nolemtajiem ir samierinājušies ar likteni un Kapteiņa Kuka plašās krievu sirds „iebaroti” jau iesaistījušies kopīgajā diskusijām, kas pašreiz kavējas pie gaidāmajām Taju zemes izpriecām, diskusijas par vietējiem zaķiem un iespējām tās adoptēt vismaz uz ceļojuma laiku. No tualetes vēl arvien nes pēc Prīmas... Taču, arī gaisa kuģa komanda nesnauž un nākamais manevrs ir tiešām efektīvs – lidmašīnas kapteinis ieziņo, ka lidmašīna tuvojas turbulernces joslai un ka steidzīgi visiem jāieņem atpakaļ savas vietas un jāpiesprādzējas. Ir skaidri jūtams un saprotams, ka pāris reizes ar kapteiņa konsoli un nevis gaisa turbulenci tiek paplivināti spārni, taču ar to pietiek , lai nu jau pat Kapteinis Kuks iespiestos atpakaļ savā ekonomiskās klases autobusa LAZ tipa sēdeklītī un nevērīgi pārmestu sev pāri drošības jostu... Instinkti diktē noteikumus! Manevrs dod augļus! – nepaiet ne piecas minūtes, kad šaikas barvedis ar visiem saviem pirātiem ieslīgst ritmiskā krākšanā, svilpšanā un šņākuļošanā... Un pār Pasauli iestājas ilgi gaidītais miers...

Ar aviokūti no Maskavas uz Bankoku

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem