Uz Bankoku caur taju birokrātiju...

  • 5 min lasīšanai
Taizeme. Wellcome to Bangkok! Ielidojam Bankokā no Maskavas vēlā pēcpusdienā. Laimīgi izčāpojot ārā no lidojošā šķūņa vai airo-kūts, kā esam paspējuši nodēvēt mūsu aizaujošo lidojošo krievu rīku IL-96, mēs vēl nezinām, kādas šausmas mūs sagaida Bankokas lidostā... Aptuveni stundas laikā lidostā ir nosēdušās veselas divas airokūtis no Maskavas un tas nozīmē, ka ap 500 piesvīdušu, nervozu, neorganizētu, pamatā krievu valodā runājošu pilsoņu ar sev ierasto toleranci pret apkārtējiem, neizskaidrojamo, pataloģiski- sovdepisko rindās spaidīšanās kāri uzsāk cīņu uz dzīvību un nāvi pie Bankokas lidostas vīzu izsniegšanas biroja aizstikotajiem lodziņiem. Neviens no mūsu pasākuma organizatoriem – tas ir ne Horēns ne Gunita, Bakokā līdz šim nav bijuši, tāpēc ir piedodams viņu sākotnējais optimisms par iespējām mums iegūt vīzas viegli un vienkārši lidostā – līdzīgi kā tas lidostās parasti notiek Ēģiptē. Taču Bankokas lidosta mums sagādā patiesu pārbaudījumu un to pārdzīvojot, iegūstam sava nelielā kolektīva pirmo rūdījumu. Taju birokrātija ir patiesi iespaidīga! Izsekojot procesam detaļās, nākas konstatēt arī – totāli korumpēta. Jau pēc nelielas spaidīšanās piesmirdušo maskaviešu rindā, saprotam, ka process ieilgs. Izrādās, nāksies aizpildīt vīzas pieteikumus, kam nepieciešamas pases fotogrāfijas. Salasījies, Jānīša Jaunarāja grāmatu, esmu jau sagatavojies un man fotogrāfijas ir līdz, bet absolūti lielākajai mūs grupas daļai, protams, tādas nav. Fantastiski, bet telpā atrodam foto automātu, ko apkalpo pāris tajietes. Kāpēc gan foto automātam būtu nepieciešamas apkalpojošās tajietas? – varētu uzdot jautājumu nepieredzējušais Eiropas ceļotājs... Bet, ne tik strauji! – visam šai Pasaulē ir sava dziļākā jēga. Gunitai prātā iešaujas ģeniāla doma – „jāpamēģina atrast šai telpā kāds, kas par dažām nelielām naudiņām var palīdzēt vīzu iegūšanas procesu pasteidzināt”... Protams, ka tieši FOTO meitenes izrādās, ir šāds „kanāls”... Hops, hops, 500 bāti pa virsu 1000 vīzas pieprasījumā noteiktajiem, un mūsu pasu kaudzīte aizceļu uz VIZU biroju pa kreisajām durvīm. Arī mūsu pulciņā ir savas „melnās aitas ģimenē” un tieši savas attieksmes pēc no mūsu korumpantu pulciņa atpaliek Briedis ar draudzeni, kas turpina spaidīties vārda vistiešākajā nozīmē smirdošajā krievu rindā (nevarētu teikt, ka mēs paši pēc jaukā ceļojuma airokūtī smaržojam kā rožu dārzs...). Taču, pēc pasu nodošanas VĪZU birojā, vai tikšanas līdz pasu procesēšanai, nebūt vēl nenozīmē, ka process ir laimīgi noslēdzies. Patiesībā tas ir tikai sācies! Aizspraucies līdz lodziņam, izlemju, ka būs labāk, ja turpmākajam mūsu pasu virzības ceļam izsekošu, neizlaižot tās no acīm ne mirkli... Un te nu nākamās pus stundas laikā manām acīm atklājas Taju birokrātijas funkcionēšanas patiesais stāsts... Noskaidrojas, ka pasu kaudzītei jāizceļojas pa vismaz pieciem birokrātu galdiņiem, no kuriem katrs atstāj savu pirkstu, zīmogu un pildspalvu nospiedumus mūsu modernajā, Vācijas speciālajā slepenajā tipogrāfijās drukātajā ES pilsoņa personību apstiprinošajā dokumentā... Latvijas zilās pilsoņu pasītes patīkami atšķiras no maskaviešu un nedaudzo citu Āzijas un Pasaules valstu pilsoņu sarkanajiem un citādi krāsainajiem personības dokumentiem, kas, protams, būtiski atvieglo manu lēmumu - neizlaist mūsu dokumentiņu ceļojumu pa biroja ierēdņu galdiem no tiešā acu kontakta... Vēroju, ka pasītes tiek cilātas, šķirstītas, lauzītas un locītas, spaidītas, aprakstītas un apķēpātas... Katram no ierēdņiem uz galda ir kaudze ar smirdīgo rindu izstāvējušpo pilsoņu dokumentiem un tie veido iespaidīgu kaudzi, rindu vai kalnu – atkarībā no katra ierēdņa personīgās organizētības pakāpes un, iespējams, pieredzes, kā pēc iespējas īsākā laikā sprīdī iekasēt pēc iespējas lielāku kukuli... Mūsējās ir „kukuļa pasītes” un tāpēc, virzoties no ierēdņa pie ierēdņa, tās, acīm redzot, gadiem trenētu un nepiederīgajiem neparedzētu un nepazīstamu signālu, netveramu skaņu un roku kustību rezultātā, man par patīkamu pārsteigumu, parasti nonāk rindas priekšgalā, kaudzītes virspusē, jeb čupas galā. Izņemot kādu ne tik veiklu ierēdni, kas acīm redzot, vēl nav tik daudzus gadus pavadījis šīs iestādes sienās un vēl nav atstrādājis savas „manners versus cash-in speed” lietas virzās strauji, taču šeit tās neglābjami iestrēgst... Telpā nepārtraukti ierodas ar zelta ķēdēm apkārti pusmūža krievi, kas mēģina paust respektu un bāž piķi pirmajam, kas gadās pretī, veiklas taju meitenes no dažādiem lidostas telpu dienestiem, kas, lieks, visas beigu galā nodarbojas ar to pašu – tas ir vīzu mehānisma izmatošanu kolektīvās iedzīvošanās nolūkā un nez kādi vēl ierēdņi, policisti ar rācijām, un, liekas, pat nesēji un stjuartes – visus un ik vienu šai zālē ir pārņēmis šīs vieglā korupcijas piķa ieraušanas virpulis. Telpā ir kāds vecāks kungs, kas pārliecinoši kontrolē visu procesu. Biezie krievi nez kā paši dodas tieši pie viņa un tiek apkalpoti personīgi, pārējie tiek izkomandēti ar īsiem uzbļāvieniem vai aprautiem rokas mājieniem, ķermeņa pozu vai kustību. „Ģela idut, kantora pišet...” Tizlais ierēdnis, pie kura „rindas nepareizajā galā” pēkšņi ir iesprūdušas mūsu pases, nelaimīgā kārtā, sēž tieši pretī durvīm, kā rezultātā tieši pie viņa nonāk visi jaušie un nejaušie jaunienācēji. Puse no tiem vispār nespēj pateikt nevienu vārdu angliski un tikai plivina rokas, bāž pases, piķi un kaut ko bazarē krieviski, poliski, indusiski vai nez-kā-iski... Ierēdnis mēģina tikt galā ar vairākiem procesiem vienlaicīgi, taču, liekas šis ir tik tālu no Cēzara spējām... Atrauts no kārtējās pasītes apzīmogošanas tas truli lūr kāda indieša skaidrojumos par savu būtisko un neatliekamo lietu... ierēdņa pirksti turpina virpināt pasīti bet skatiens jau pievērsies nākamajam lūdzējam aiz indieša muguras, kas tikko iespraucies telpā... no pasītes izkrīt ieliktnīši un vīzas pieteikums un paslīd zem galda... ierēdnis to neredz, jo viņa skatienu atkal piesaista indietis, kas sajutis konkurenci aiz muguras dubulto savu vokālo toņkārtu... ierēdnis, kam acīm redzami no visa apkārtējā jūkļa sāk buksēt smadzenes, sāk neartikulēti plivināt rokas virs galvas un grozīt galvu pretējā virzienā... krievs saprot, ka jāmeklē palīdzība citur un piestartē pie biroja vecā taja, kas krievam par izbrīnu, pat ir gatavs viņu uzklausīt – gan tikai līdz brīdim, kad atverot krieva pasu paciņu, tiek konstatēts, ka tajā nav ielikts papildu piķis, kā tikai oficiālajā pieprasījumā iedrukātie 1000 bāti... tad pasītes tiek aizvērtas, rupji iebāztas krievam atpakaļ rokās un viņš pats izstumts no telpas... šai laikā mūsu tizlais ierēdnītis, vēl neticis galā ar indieti, ir atpakaļ pie savas jau iesāktās pasītes, bet nu ir pazuduši ieliktnīši... ierēdnis ir nelaimīgs, jo, laikam gan, saprot, ka pazušanas iemesls varētu būt viņa neartikulētā roku plivināšana ar atvērto pasi rokā... indietis turpina skaidroties un arī viņa roku kustības paliek arvien nervozākas... ierēdnis notupjas un sāk meklēt ieliktnīšus zem galda... zem trešā galda tie arī atrodas... taču starplaikā pie tizleņa galda ir ieslīdējusi kārtējā taju foto meitene ar jaunu dokumentu kaudzīti un, kamēr ierēdnis pietusnī kājās, ir pilnīgs vakars, jo jauno pasu čupiņa nu vienmērīgā slānī noklāj visu tizleņa galdu un tam, atgriežoties pie štelles, pasu plūduma rinda nu ir pilnīgi nojaukta un mūsējās jau ir pašā apakšā... šī vakhanālija turpinās kādas divdesmit minūtes vai pus stundu. Es vēroju procesu, mēģinu paturēt mūs pases nepārtrauktā redzamības lokā... Starplaikā jau, pašam negribot, esmu kļuvis par mūsu grupas Taizemē iebraukšanas procesa galveno koordinatoru. Pāri smirdošajai rindai, cik nu labi spēdams, Latvijas nacionālās TV mīmu spēles 4x4 rūdījumu guvušā garā, ik pa brīdim, rādu, ka nu jau mums ir iespiesti zīmogi, nu jau esam „ierakstīti datorā” un, - nu jau pases ir pieķēpātas... Ar milzu ovācijām mana grupa sagaida mūsu pasu kaudzi pēc 40 minūtēm parādāmies kopā ar smaidīgo, korumpēto taju foto meiteni... Krievi un pārējie tūristi ir pārsteigti par mūsu organizētības pakāpi un steidz konsultēties par pareizajiem ceļiem un summām. Nepaiet ne trīs stundas, kad, beidzot nonākam pie čemodānu saņemšanas Bankokas lidostā! Esam ieradušies sava daivinga ceļojuma uz Kambodžu pirmajā pieturas punktā...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais