Balkānu ceļos un neceļos.

  • 8 min lasīšanai
  • 101 foto
Ir trešdiena 2007.g. 25. aprīlis. Pulkstenis rāda 13:05 dodamies ar auto apskatīt Serbiju, Melnkalni un Horvātiju. 1.diena. Ceļš caur Bausku līdz Lietuvas robežai paiet ātri, ceļa remonti pabeigti. Pie Lietuvas robežas esam 14:45. Braucam tālāk. Netālu aiz Lietuvas robežas paēdam pusdienas. Esam nobraukuši ~ 150 km no Siguldas. 17:20 esam pie Kauņas. 18:30 pie Lietuvas/Polijas robežas. Ap pusnakti esam Ļubļinā (800 km). Braucam tālāk. Ap 04 no rīta parādās diezgan bieza migla, grūti braukt, tādēļ nolemjam pagulēt a/m. 2.diena. 26/04/07. No rīta 7:00 sākam braukt tālāk, un pēc 1052 nobrauktiem km esam pie Polijas/Slovākijas robežas Barviniki. 10:00 šķērsojam Slovākijas/Ungārijas robežu. Samainām 50Euro – 11789 Ft. Ielejam degvielu 95E (40,31litrs/11363Ft), nopērkam „bāņa karti”, apēdam gulāšzupu. 15:10 esam uz Ungārijas/Serbijas robežas. Uz robežas diezgan gara rinda. Bet izrādās, ka ES pilsoņi tiek laisti bez rindas. Viss it kā ļoti jauki, bet mums, ES pilsoņiem bija piemirsies, ka Serbija nav ES un bez Zaļās kartes Serbijā iebraukt gan nevarēs! Tā jau nebūtu nekāda bēda, ja uz Serbijas robežas būtu varējuši nopirkt šo tranzītam paredzēto Zaļo karti...bet nekā. Serbiem ir tikai pati dārgākā un vienīgi Serbijā derīga karte 1 mēnesim par fantastisku cenu! Gribi pērc-negribi, atkal pērc! Tā nu nopērkam šo „zelta karti” (125Euro) un diezgan drūmā noskaņā iebraucam Serbijā. Bet Serbi jau nebūs tie, kas sapurgās mūsu ceļojumu! Samainām naudiņu uz Sebu dināriem, un ripojam tālāk. Nolemjam nedaudz apskatīt Belgradu. Pilsēta diezgan drūma un netīra. Apskatām iznīcināto Aizsardzības Ministriju, izstaigājam vēl dažas ielas un nolemjam šeit vairs neuzkavēties, jo mūsu ceļojuma mērķis ir ibaudīt Balkānu valstu dabas varenumu. Naktsmājas meklēsim citur. Izbraucam no Belgradas. Ceļi paliek kalnainiāki Ap 21:00 atrodam viesnīcu kalnu ciematiņā. Divvietīga istabiņa ar brokastīm 3800 dināri. Brokastīs omlete, bet par kafiju bija jāmaksā! 3.diena. 27/04/07. Esam pabrokastojuši un dodamies tālāk Užices virzienā. Šodien esam paredzējuši apskatīt „Šergan Eight” vilcieniņu Mokra Gora ciematā Zlatibora kalnos netālu no Bosnijas-Hercogovinas robežas, un pēc tam Sirogojno ciema etnogrāfisko muzeju. Veicas tīti labi. 12:00 esam Mokra Gora (Kusturicas kinociems). Atrodam Šerganas dzelzceļa bānīti. Nopērkam biļetes. Biļetes cena 500 dināri. Stacija tiešām skaista, jauks parks. Izdzeram pa aliņam (80dināri). Pulstenis rāda 13:25 un arī vilcieniņš ir klāt. Lokomatīve un četri vagoni. Braucam pa skaitu kalnu dzelzceļu, cauri tuneļiem un pāri tiltiņiem. Dzelzceļa garums 13.5km, iet aptuveni caur 20 tuneļiem. Šis tūristu maršruts atjaunots 28/02/1974. Uzbraucam gala pieturā ļoti skaistā vietā.(diezgan augstu kalnos), foto un kafijas pauze, un braucam atpakaļ. Galā esam 16:45. Tālāk uz Sirogojno ciemu pie jaku adītājām. Ceļš iet pa šauriem, līkumotiem kalnu ceļiem. Ar ceļa zīmēm pašvaki. Bet Sirogojno ciemā tomēr nonākam. Ļoti mazs ciematiņš. Etnogrāfiskajā muzejā „Staro Selo”ap 50 senām koka ēkām 5 ha teritorijā. Nekā īpaša, ātri izstaigājam, uzmetam aci zemnieču adītajām jakām (no tīras aitu vilnas, skaistos rakstos, bet ļoti rupjas un asas), paēdam vakariņas un veikli dodamies prom Melnkalnes virzienā. Braukšana diez ko ātri neveicas, jo ceļš ved pa ļoti kalnainiem, līkumotiem un šauriem ceļiem. Aitas uzceļiem brīžiem vairāk kā a/m. Pirms Melnkalnes robežas Nova Varoš ciematā visus Serbijas dinārus „salejam” degvielas bākā. Nedaudz esam norūpējušies par to, kā tiksim Melnkalnē, jo arī Melnkalne nav ES un mums nav Zaļas kartes! Ir jau pavisam tumš. Pulkstenis rāda 19:40. Esam pie Serbijas/Melnkalnes robežas (kalnos). Iedodam dokumentus, ieved mūs kontrolpunktā – mazā būdelītē (ir arī dators). Sāk pētīt dokumentus, kaut ko prasa savā mēlē. Bet, lai nu kā, veiksmīgi esam tikuši pāri robežai. Braucam tālāk. Ceļš paliek arvien kalnaināks. Ieraugām ceļa norādi uz Taras kanjonu un NP Durmitor. 0:30 esam Žabļak ciematā. Nobraukti 2372 km. Atrodam viesnīcu (38 Euro ar brokastīm) un liekamies gulēt. 4.diena. 28/04/07. 8:00 ceļamies, nomazgājamies, ūdens dušā gan tāds pavēss. Ārā auksts, zeme apsarmojusi. Žabļak ir visaugstākais Melnkalnes ciemats ~ 1850 m vjl., tādēļ naktis ir aukstas, bet dienas siltas. Paēdam brokastis un ejam apskatīt ciematu. Nekur nav nekādas informācijas ne par Taras upes raftingu, ne par Durmitor NP, ne par iespēju uzbraukt Savin Kuk virsotnē (2313m), viss tukš un izmiris (arī vietējie neko nezin). Nejauši atrodam kādu informācijas biroju, laipna kundzīte mums piedāvā nobraukt pa Taras upi ar laivām (cena 50 Euro + brokastis un pusdienas). To arī darām, jo šis bija viens no mūsu plānotajiem pasākumiem Melnkalnē. 10:00 esam pie tilta, kas ved pāri Taras upes kanjonam ( 78 km garš un pat līdz 130 m augsts). Ūdens upē neaprakstāmi skaitā krāsā (zilgani zaļš un nedaudz piena baltums)! Tur mūs sagaida raftinga vadītājs. Kopā esam astoņi braucēji no Vācijas, Francijas, Slovēnijas, un mēs, Latvieši. Spīd saulīte, diena ir iesilusi, varētu teikt, pat karsti. Uzvelkam vestes un ķiveres, paņemam airus un laivošana var sākties. Upe diezgan mierīga, nelielas krāces, drēbes gan palika slapjas. Izbraucām zem Taras tilta , izdevās arī kāds foto. Bet visumā no braukšanas pa kalnu upi pavasarī gaidīju ko ekstrēmāku, stipri mierīgs šis pasākums. Pusdienās grillētas zivis, dārzeņi, vīns, turku kafija (jā, kafiju šeit māk pagatavot, tā ir īpaša, mazā krūzītē un tāda tumīga). Un pasākums izdevās ļoti jauks!. Ja kādreiz esat šajā vietā – pie paša Taras upes tilta - tiek piedāvāts arī 2 un 3 dienu brauciens pa Taras upi (ar nakšņošanu un ēdināšanu). Pēcpusdienā esam atpakaļ Žabļakā. Cenšamies atrast pacēlāju uz Svin Kuk virsotni. Kad esam to atraduši, nākas secināt, ka šeit patreiz nekas nenotiek, viss slēgts un nekādas informācijas, viss kā izmiris. Žēl. Atliek vienīgi no lejas papriecāties par skaistām, sniegu baltām Durmitor kalnu virsotnēm. Nu ko, ieejam bodītē, nopērkam vietējā ražojuma „nikno” un uz viesnīcu. Skats no viesnīcas loga tieši uz kalniem, pār kuriem skaisti rotājas saulīte. 5. diena. 29/04/07. Ceļamies agri. Brokastis negaidām. Ja šeit mums vairs neko prātīgu apskatīt nepiedāvā, laižam prom uz Adrijas pusi. Šodien mūsu plānos ir „iekarot” Melnkalnes vidienē augstu kalnos 17gs sākumā uzcelto klosteri Ostrog Monastery un sameklēt naktsmītnes kādā Adrijas jūras piekrastes pilsētiņā. Braucam pa mazu, šauru, bet kvalitatīvu kalnu zemes ceļu (zemes ceļi šeit retums,). Ieraugām norādi – Kanjons „Kamenice” , nu protams, tas mums jāredz! Fantastiski skaisti- tālumā sniegoti kalni, vienā ceļa pusē aiza, otrā klintis un vietām baltu , oļiem līdzīgu, akmeņu kaudzes. Kanjons 8 km garumā, beidzas mazā ciematiņā ar dažām mājelēm, 3 siena gubām un daudz aitām. Griežam atpakaļ. Esam tikuši pāri kalniem. Nedaudz varam pabraukt pa platu divjoslu ceļu. Norāde – Ostrog Monastery – griežam iekšā. Nobraukti 2495 km. Ir svētdiena, uz klosteri dodas ļoti daudz cilvēku. Ceļš tik šaurs, nesaprotu, kā iespējams samainīties, es šeit nespētu pabraukt! Un tā 14 km līdz klosterim. Kamēr tikām līdz augšai, saņēmu kātīgu adrenalīna devu! (Uz klosteri ved arī kāpnes, var kāpt kājām). Mums pa priekšu braucošai a/m „uzvārījās” motors , tvaika mutuļi un liela tosola peļķe. Ostrog Monastery – skaists balts klosteris, izbūvēts klintīs 17 gs sākumā, viens no visvairāk apmeklētajiem tūrisma objektiem Melnkalnē. Ja gadās būt Melnkalnē, šo klosteri vajadzētu redzēt! Loti iespaidīgi! Kad klosteris apskatīts un izdzerts pa mazai alus glāzītei, turpinām ceļu uz Adrijas jūras līča pilsētu Kotoru. Nav tālu, kādi nepilni 100 km, bet braukšana pa kalnu līkločiem iet lēni. Pa ceļam augsu kalnos redzam Njeguši mauzoleju, bet „nošaujam greizi”. Nu, nekas, to apskatīsim rīt! No kalniem lejā, nedaudz miglā tīts, redzams Kotoras līcis. Skaista starp kalniem un jūru ieskauta pilsētiņa ar garām smilšu pludmalēm. Nedaudz tur uzkavējamies un braucam uz Budvu. Ceļš ved gar jūru pa skaistu, gludu un pietiekoši platu ceļu. Pievakarē esam Budvā. Sameklējam viesnīcu blakus vecpilsētai (40 Euro ar brokastīm) Tūrisma sezonai šeit vēl tikai gatavojas, daudzas viesnīcas vēl slēgtas. Bet vecpilsēta ļaužu pilna. Ir ļoti silts vakars. Krodziņi, bodītes, šaurās, ļaužu pilnās naksnīgās Budvas vecpilsētas ieliņas... šeit dzīve neapstājas ne dienu, ne nakti. Budvas vecpilsētu uzskata par Melnkalnes piekrastes rotu. Es nespēju iebilst. 6. diena. 30/04/07. Paēdam brokastis un braucam tālāk gar Adrijas jūras piekrasti. Nogriežamies uz Cetinje. No turienes iet ceļš uz Lovcen NP, kur kalna virsotnē atrodas pasaulē visaugstāk kalnos uzceltais mauzolejs (1647 m augtu). Tas uzcelts valdniekam un dzejniekam kņazam Ņegušam (1813.-1851.) un izgreznots apzeltītām flīzītēm. Braucam tālāk gar Adrijas jūras piekrasti. Nonākam līdz Sveti Stefan salai. Kādreizējā zvejnieku saliņa pārbūvēta par ekskluzīvu viesnīcu kompleksu, tur bieži apmetas pasaules slavenākie ļaudis. Dienā par samaksu šo saliņu var apskatīt visi, kas vēlas. Vakarā vārti tiek slēgti. Aizbraucam līdz Uncnij. Tā ir tālākā Melnkalnes pludmale. Esam 1856 km no Latvijas un netālu no Albānijas. Jā, vēl tāda lieta – mūsu telefoniem Melnkalnē nav zonas. Šeit, braucot no Uncnij, piekalnē pēkšņi parādās Albānijas pieslēgums. Steidzīgi sazvanām mājiniekus. Atgriežamies Budvā. Vakariņās nogaršojam visdažādākās jūras veltes – krabjus, gliemežus, kalmārus, tinteszivis utt. 7.diena. 01/05/07. Šis ir pēdējais rīts Melnkalnē. Ceļamies 7: 00 un braucam uz Horvātijas pusi. Laiks apmācies (+16‘C). Ar prāmi no Tivat pārceļamies uz Kamenari. 10:30 esam uz Melnkalnes/Horvātijas robežas. 11:00 Esam Horvātijas (domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu arī Eiropas) skaistākajā vecpilsētā Dubrovnik. Baltas marmora ielas, oranži dakstiņa jumti, zaļgani oranži apelsīnu koki. Gar Adrijas jūras piekrasti vecpilsētu ieskauj varens mūris. Bet visam loti augstas cenas. Jā, tā vairs nav Menkalne. Ir jārēķinās, ka Horvātijā par visu maksāt nākas dārgi! Autostāvvieta 3st/40HRK (t.i 1,30Ls/st). Alus 0,3l maksā 18,00HRK. Žēl šķirties no skaistās Dubronik pilsētas, bet laiks braukt tālāk. Iebraucam Bosnijā/Hercogovinā (12 km) un atkal esam Haovātijā. Tālāk Splitā un tad pa autobāni līdz Murter. Autoceļi līdzeni. Horvātijā par autobāni jāmaksā pēc nobrauktiem km. Vakarā esam ostas pilsētā Murter. No šejienes bija doma rītdien doties dienas braucienā uz Kornati salām. Bet nekā. Šādas ekskursijas tiek piedāvātas otrdienās un ceturtdienās. Līdz ceturtdienai gaidīt nevaram. Nu ko, apskatām naksnīgo Murter un braucam uz KRKA NP pusi. 8.diena. 02/05/07. Ir 9:00, nopērkam ieejas biļetes (65,00 HRK) KRKA NP. Ar autousu mūs aizved līdz ūdenskritumiem. Šeit tiek piedāvāta 3,5 stundu ekskursija ar kuģīti pa KRK upes kanjonu līdz Visovac saliņai, uz kuras atrodas klosteris un tālāk līdz nākamam ūdenskritumam. Laiks jauks un saulains, nolemjam izmantot šo iespēju (100,00HRK). Apskatām lielāko daudzpakāpju ūdenskritumu Skradinski Buk (45,70 m) un 11:00 dodamies braucienā ar kuģīti. Visovac salā apskatām klosteri . Ar savu skaito asti šeit lepojas pāvi (dzīvo brīvā dabā) un kastaņi zied spilgti rozā ziediem! Tālāk caur KRKA upes kanjonu (šeit uzņemtas savulaik slavanās Gojko Mitič indiāņu filmas) līdz Roški Slap ūdenskritumam. Vakārā braucam Plitvička NP virzieā. 9. diena. 03/05/07. Esam Plitvicē. Skaisti daudzpakāpju, dzidri un zivju pilni ezeri ar ūdenskritumu kaskādēm. Katrs apmeklētājs pēc kartes var izvēlēties sev vēlamo maršrutu. Šeit pavadām dienas pirmo pusi. Tālāk - uz Ungāriju, bet, jūsmojot par skaistajiem Plitvices ezeriem, piemirstam pievērst uzmanību ceļa zīmēm un nedaudz aizšaujam šķērsām. Ceļš neiet uz autobāni, bet ved kalnos. Nonākam izpostītā ciematā, kur sagrautas un ložu cauršautas mājas. Gar ceļa malām plakāti ar uzrakstiem:"Stāt, mīnēts"! Baiss skats, viss kā izmiris. Par laimi drīz atrodam īsto ceļu. Aizbraucam līdz Balatona ezeram un tā pavēlāk vakarā esam Budapeštā. Krastmalā pie vecpilsētas novietojam auto. Jūtamies pārsteigti, ka Budapeštā ap 21:00 viss ir kluss un mierīgs. Gājēju ieliņa tukša un pamesta. 10. diena. 04/05/07 No agra rīta Budapeštas tirgū nopērkam piparotās salami desas un dažādas asās mērces. Izstaigājam parku, kurā uzbūvētas pasaules slavenāko arhitektūras pieminekļu kopijas (Grāfa Drakulas pils fasāde, Parīzes Dievmātes katedrāles fašāde),un tālāk divas iespējas – braukt uz Krakovu vai uz Polijas ziemas tūrisma centru Zakopanji. Kad ieraugām skaistos vēl sniegiem klātos Tatrus, nav šaubu, braucam uz Zakopanje. Kad pievakarē sasniedzam šo kalnu pilsētiņu, ieraugām ļaužu pilnas ielas, krodziņos kā bišu stropā, veikali atvērti, kalnu pacēlājs tūristu rīcībā no 8:00 - 22:00. Noīrējam viesnīcu pašā Zakopanjes centrā ar skatu uz kalniem (122,00PLN = 23,00Ls ar brokastīm) un izbaudām šā brauciena pēdējo vakaru no visas sirds. 11. diena. 04/05/07. Līst. No Zakopanjes līdz Krakovai 104 km. Uz ceļiem izveidojušies sastrēgumi. Ticiet vai nē, bet līdz Krakovai mēs braucām ~ 6 stundas! Kad iebraucam Osvencimā, pulkstenis rāda 17:45. Šeit visu slēdz 18:00. Nakšņojam pirms Varšavas. 12. diena. 06/05/07. Svētdienas rītā ceļi tukši. Braukšana veicas labi. Ap 19:00 nedaudz noguruši, bet pozitīvu emociju pārņemti atgriežamies mājās! 12 dienās ar auto 5886 km / 405 litri 95E (Latvija-Lietuva-Polija-Slovākija-Ungārija-Serbija-Melnkalne-Horvātija-Ungārija-Slovākija-Polija-Lietuva-Latvija). Lai arī Jums jauki ceļojumi! Baiba.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais