KRIEVIJA – NOSTAĻĢIJA / KALNU VIENREIZĪGUMS (KAUKĀZĀ) / RAFTINGS PA KUBAŅAS UPI / KŪRORTS SOČI UN PELDE MELNAJĀ JŪRĀ

  • 9 min lasīšanai
  • 93 foto
Šis brauciens jau vairāk, kā pus gadu nelika mieru manām domām. Brauciens uz mūsu neseno pagātni - eksotiku, par kura esamību es uzzināju nejauši. Šis brauciens ļāva piepildīt sapni, kas bijis jau sen. Daba, kalni, upes, jūra, tūrisms. Tūrisms jau sen ir manas ikdienas sastāvdaļa, bet īstenībā tā ir mana būtība. Tā nu ar ūdenstūrisma klubu „Amata” palīdzību nolēmu doties uz Krieviju, manuprāt, katram ceļotājam, kurš domā braukt uz Krieviju ir jābūt gatavam uz pilnīgi visu, jo tā ir cita pasaule un realitāte. Tā nu mēs, saprazdami uz ko parakstāmies, devāmies ceļā. Trīs pazīstamu džeku kompānija, divi Mārtiņi, divi Krūmiņi  devāmies ceļā. Ceļojums sākās Jelgavā, kad izdomājām iebraukt Maximā, lai iepirktu pēdējās nepieciešamās lietas, bet tad Mārtiņa auto atteicās mūs vest tālāk līdz Rīgai. Tas bija pirmais no tālākajiem šķēršļiem un atrakcijām. Tad sadabūjām citu auto un nokļuvām Rīgā. Tas bija piektdienas vakars, plānotais izbraukšanas vakars, bet, protams, tas taču nebūtu interesanti, ja viss notiktu pēc plāna, kā paredzēts. Mūsu komandā bija plānoti kādi 35 cilvēki plus vēl viens busiņš, kas it kā neskaitījās pie mums. Tika noīrēti 5 busiņi un tad vienam busiņam salūstot nācās steidzīgi meklēt vietā citu, bet piektdienas vakarā un uz Krieviju, tas nav nemaz tik viegli izdarāms, kur nu vēl visas formalitātes ar pilnvarām, tulkojumiem… Tā nu laiks ritēja un ritēja un viens pēc otra uzradās jauni varianti, bet neviens nepiepildījās dažādu iemeslu dēļ. Visi bija pacietīgi, un gaidīja, taču tad ap 2 – 3 naktī visi nolēma, ka rīts gudrāks par vakaru, un ka lielākas iespējas būtu kaut ko sarunāt no rīta. Daudziem bija žēl zaudēto dienu, arī man, taču vēlāk izrādījās, ka neko īpaši nemaz nezaudējām. Pārsvarā visi braucēji bija no Rīgas vai tuvākās apkārtnes, tad nu viņi nakšņoja pa kompānijām pie kāda vai arī savās mājās. Tā, kā mums jelgavniekiem nebija jēgas braukt mājās tad palikām turpat pagrabā, klubā, lai pārnakšņotu. „Aiz neko darīt” „svinēt” sākām tajā pašā vakarā. No rīta pamostoties uzzinājām jaunumus, ka tas vienīgais busiņš kurš devās ceļā vēl naktī arvien stāv uz Krievijas robežas. Sākām atkal mūsu busiņa meklējumus, it kā ir un it kā nav, vajadzīga jauna pilnvara, jauns tulkojums..., bet jāpierakstās rindā pie notāra, kas izdodas uz trijiem pa dienu. Tikmēr pirmais buss dodas ceļā ap 12 pa dienu, lai vēlāk satiktos ar pārējiem vai nu uz robežas vai kur citur. Es no mūsu kompānijas pievienojos Nissana kompānijai pirmajam izbraukušajam busam, lai visi atlikušie varētu sasēsties pārējos busos. Pats brauciens, kā jau brauciens, „svinības” turpinās. Vēl divi busi izbrauc kaut kad vēlāk, līdz beidzot ap 17 vakarā ceļā devās pēdējais sadabūtais buss. Visi braucam! Pie robežas pa radio pabeidzam noklausīties Latvijas hokeja izlases spēli ar Gunāra Jēkabsona azartiskajiem komentāriem priekšgalā, kopumā robežas šķērsošana aizņēma 6 stundas, daži auto un pat hokeja fanu nebija, bet tāpat ilgi. Nu jau nāca uz tumsas pusi kad izbaudījām Maskavas šoseju, kas bija traģiskā stāvoklī, kā „pamestas lidostas skrejceļš no blokiem” ātrums 30 – 40… bet tāds buss kā Ford transit „Mašina zverj” izdomāja lēkt visām bedrēm pāri, tik salauza izpūtēju, tālāko ceļu turpināja ar skaņu kā jaudīgam sporta auto. Savukārt VW Caravelle gandrīz palika bez priekšējā stikla, kad pēc bedrainā ceļa daļa vienkārši atlīmējās vaļā. Bet mēs ar Nissanu tik braucām un braucām, pa laikam ieturoties kādā ēstuvē. Piemaskavā kādā benzīntankā sanāca mazliet iepazīties ar vietējiem, kas ar saviem žiguļiem mazliet iereibuši piestāja lai parunātos... Tālāk garais ceļš... Ik pa laikam ДПС posteņi, bet, kamēr braucām līdz Karačajevo – Čerkesijas republikai tikmēr miliči nemaz tā neturēja un nedabūjām pat maksāt ne kukuļus neko, lai gan ātrumu pārkāpām pastāvīgi... Tā kā bijām par daudz atrāvušies no pārējiem tad īpaši jau nekur nesteidzāmies pastaigājām pa vietējo tirgu, veikaliem, ēstuvēm... sazvanoties uzzinājām, ka pārējie busi braucot un esot dažu stundu attālumā, tad izlēmām pagulēt ceļmalā lai pagaidītu. Nobraucām tādā nomaļākā vietā, bet vējš pūta pamatīgi un auksts arī bija...pa radio tik dzirdējām, ka Maskavā sniegot sniegs, tad kā nu kurais citi busā, citi savos guļammaisos ieritinājušies likās slīpi grāvī kur vējš iet pāri nogulējām kādas 5 stundas tad cēlāmies lai sazvanītu pārējos, jo pēc idejas šiem vajadzēja būt klāt, bet nekā, izlemjam lēnām braukt, bet braukt, līdz kādā ceļmalas ēstuvē mūs panāca pārējie, izņemot „mašina zverj” par kuru nevienam nebija informācijas kur tā pazudusi... bet tad īsi pirms iebraukšanas autonomajā republikā „mašina zverj” mūs visus satika, nu bijām visi kopā, bet tālāk citi plāni, braukt pa kaut kādiem apvedceļiem, lai būtu mazāk jāmaksā kukuļos, jo īsi pirms tam jau dabūjām samaksāt kukuļos gan ar balzamu gan ar naudu kas mums bija līdzi tieši šim mērķim, miliči ļoti nekaunīgi „Naglije” piekasās par visu, ārzemnieks, tad tik maksā, un ja vēl pa rāciju noziņo tālāk, ka brauc latvieši ar naudu un balzamu, tad sākas īstas medības, kuram pirmajam tiks... tiek prasīta „Krievijas drošo ceļu karte” lai arī tādas nemaz nepastāv, bet ja tev nav tad maksā  nu interesanti ļoti... Apstādina kārtējo busu un sarunā jau kukuļa summu un aiziet vēl pēc balzāma 0.5l lai dotu milicim, bet šis vēl saka „A mņe 0.7 abešaļi”. Postenis pēc posteņa un ja aptur tad nav jautājums vai palaidīs vai tev dokumenti kārtībā vai kas, bet par cik tu tiksi braukt tālāk, lai nākamajiem atkal maksātu... Tā nu kaut kā nonākam galā, kalni mazliet miglā tīti un lietiņš smidzina, bet tad noskaidrojās un uzspīdēja pat saulīte, nu pavērās lielie majestātiskie laikmetu liecinieki, kas šeit stāvējuši jau sen. Piebraucām pie Lielās Zeleņčukas, pa kuru sākumā tika plānots braukt, bet izrādījās, ka pēdējo 50 gadu laikā upē nav bijis tik zems līmenis un ar raftu tādā neiekāpsi, kaijakisti gan tur ņēmās. Nu neko sazvanījāmies ar pirmo Latvijas busu kas tur ieradās dienu iepriekš, no rīta pamodušies teltī ar biezu sniega kārtu uz jumta, pārsaluši, jā vispār viņiem vēl bija ziema, tas pavasaris tā īsti nemaz nebija vēl pienācis un sniegs kalnos nekusa tik strauji, tāpēc ūdens līmenis arī nebija augsts. Bet no viņiem noskaidrojām, ka netālu esošajā lielajā Kubaņas upē ūdens līmenis esot, tā nu aizbraucām līdz mūsu nakšņošanas vietai Arhīzai, kas ir ļoti mazs ciematiņš ar vienu galveno ielu Ļeņina vārdā. Tur palikām nosacīti kempingā, kur arī varēja izjust to, ka esi Krievijā, tur dzīves ritējums ir pavisam cits, laiks nekur neskrien, neviens nekur neskrien, neuztraucās par sīkumiem, lietām, jo viņiem vienkārši tādu problēmu kā mums nav, jā viņi dzīvo ļoti lielā nabadzībā tajā ciematā, bet vai tāpēc viņi ir mazāk laimīgi? Nē, visi vietējie ļoti atsaucīgi izpalīdzīgi, laipni. Savās koka būdiņās tā viņi tur dzīvo kalnos augšā to ielokā, daļa strādā vietējā minerālūdens fabrikā, kura apgādā ļoti lielu Krievijas daļu ar minerālūdeni, jo redzējām arī to piemaskavā, vispār tajā reģionā ir daudz dažādu minerālūdens ieguves avotu, vesela kaudze dažādu Brandu, bet tie ir īsti minerālūdeņi nevis „gazirofkas” kaut kādas ar nosaukumu minerālūdens. Otrs ienākumu gūšanas veids viņiem ir tirdziņš, kur tantiņas tirgo savus rokdarbus suvenīriņus un Hičinus (kaut kas līdzīgs čeburekam, belašam) tirgo viskautāko, pārsvarā lētu izmaksu, bet lielu pievienoto vērtību... ko paši ieguldījuši to uztaisot. Uz turieni nebrauc tādi masu tūristi, pārsvarā tādi paši kā mēs tikai no Krievijas vai Ukrainas, arī „ar šķembu galvā uz šādām lietām” (nošpikots, bet labs teiciens). Jau tumsā, kad tirdziņš cauri, nācām mājās no pastaigas, kur jau pie vietējiem tika sarunāts gadsimta darījums par aitādu iegādi par lētākām cenām, tālāk pa ceļu redzējām, ka vēl kūp ogles, bet viss jau novākts, apjautājāmies par šašliku, jā priekš jums būs tūlīt būs.. un bija ar! Tad devāmies uz māju pusi, istabiņu pusi kūrās bija viss nepieciešamais gulēšanai, respektīvi – Gultas. Apkure - vietējā ražojuma dzidri baltais dzēriens, un vēl guļammaiss. Bet pirms gulēt iešanas pirts! Visi uz pirti, nu ne visi, bet izturīgākie... Izsildījāmies vēl tur, pirms tam dušas pēc izskata, kā kādreiz armijā, lai arī neesmu bijis tomēr iztēlojos, ka tā varētu būt... Ūdens silts! Speciāli uzkurināts priekš mums. Nākamajā rītā kur nu kurais paēda brokastis ar vietējo barību un devāmies ceļā uz upi, protams, pa ceļam miliči tos jau var nepieminēt viņi ir visur uz ceļiem. Nonācām pie „Trubas” tā iesaukta lielā Kubaņas upes krāce pie tilta, kur upe saiet šaurā un ļoti straujā posmā apmēram 100 – 150 metri. Gidi, protams, ka pareizi izlēma, ka uzreiz tādus „gurķus”, kas baudījuši tikai Latvijas upju straujumu, nebūtu īpaši prātīgi uzreiz laist šajā trubā. Tā nu braucām augstāk pa gar upi un atradām piemērotu vietu nometnes izveidei un sākām pumpēt raftus un saorganizēties pārējām lietām, lai vēl tajāpašā dienā varētu nomēģināt kas tas īsti ir īstais lielai kalnu upju raftings. Tā nu aizbraucām līdz vietai no kuras bija plānots uzsiet raftus uz jumta un vest atpakaļ un kāpām ārā. Bet, kamēr veda visus raftus ar vienu busiņu, tikmēr viena laimīgā kompānija izdomāj braukt tālāk lai izmantotu laiku lietderīgi, tā nu viņiem nospīdēja tas prieks nobraukt pa lielo Trubu... kas arī ir nofilmēts video, mums arī ļoti gribējās un sevi mierinājām ar domu, ka gan jau rītā mēs arī būsim tie laimīgie, kam tas izdosies, bet laikam nebija lemts, varbūt, ka tā arī vajadzēja. Tas tamdēļ, ka upes ūdens līmenis bija mazliet krities un atsedzās nepatīkams klints zobs krācei vidū un tas bija pārāk bīstams lai mestos tam virsū, jo izbraukt nepieskaroties tam nebūtu iespējams, un kā Gidi teica, ka negribētos nākamos gadus braukt ar puķītēm lai atstātu tās šeit... Tajā brīdī tas lēmums bija sāpīgs, bet pēc tam, jo mēs tā cerējām... bet tomēr labi, ka nebraucām... Bet tomēr izbaudījām ne mazāk ekstrēmas un lielas krāces pa kanjonu un īsi pirms trubas arī labu ūdenskritumu. Bija forši, to jau izstāstīt un aprakstīt nemaz nevar...tikai ļoti liela bija mazuma piegarša, gribējās vēl un vēl, vismaz vienu dienu, bet nākamajā dienā tomēr braucām uz Dombaju 3012m netālu no Elbrusa augstākās virsotnes 5642 m. Dombaja kalnos noīrējām dzīvokli par dažiem latiem no cilvēka un izmitinājāmies 3 dzīvokļos, no rīta pamodāmies un tāds pārsteigums, jo naktī iebraucot lija lietus, bet no rīta pa logu pavērās bieza sniega kārta un apsnigušas mājas un auto. Devāmies slēpot, bija sarunāts pacēlājs par pus cenu, kas mūs uzveda augšā, augšā arī izīrējām slēpes un dēļus, bet tas jau atkal cits stāsts par to kvalitāti un par salauzto inventāru un par „Po baške hočiš?” Augšā putenis un auksts, tā, ka neko redzēt vispār nevar sniegs balts un caur brillēm knapi var redzēt kur brauc, tie tev nav Eiropas kalni ar nolīdzinātām trasēm, te bij riktīga Free Ride nobraucienu paradīze, bet trasei bija izšķūrēta nliela josla ar sniega traktoriem un kad tu brauc pa dziļo sniegu labā ātrumā, tad neko neredzot priekšā pagadās izšķūrētā trase ar 1-1.50m krauju, pa sniegu norakos riktīgi, gan lai sevi izraktu burtiskā nozīmē gan forši pasnovojot, norakties ļoti vienkārši, ja nav pietiekoša ātruma tad tu vienkārši iegrimsti sniegā kādu pus metru, metru un tikt ārā nav viegli...:) Krūmiņam vispār nesanāca nobraukt ne reizi no kalna, jo slēpes saplīsa, tā jau viņš nokāpa no kalna pa dziļo sniegu no 3012m līdz mūsu miteklim arī savs piedzīvojums... kā sunim, kuru no rīta mūsējie iebaroja un viņš uzticīgi uzbrida stāvajā kalnā tieši zem pacēlāja. Vēlāk uz kalna bija smuka saulīte un laiks ideāls, bet es nožēloju, ka jau biju nodevis dēli, jo tādā redzamībā bija vairāk vāļāšanās sniegā nekā braukšana. Uz kalna baigi apdegām saulē... Tā nu to dienu pavadījām, braucām lejā uz tirdziņu lai kaut ko nopirktu, vietējie ļoti kaulējās un cenas var nokaulēt pat divkārtīgi... tā nu iepirkām gan sīrupā vārītos čiekurus, gan cepures... līdz 10 vakarā mums bija jāizvācas no dzīvokļa, vai jāsamaksā par vēl vienu nakti. Doma jau visiem bija vakarā braukt tālāk uz Sočiem, bet mūsu dokumenti tika iesniegti vietējā 100km attālajā pilsētā lai mūs piereģistrētu, ka mēs esam galā, bet dokumenti nebija gatavi un nu nācās izlemt ko darīt tālāk, maksāt naudu par vēl vienu nakti, vai riskēt un braukt bez dokumentiem uz sočiem riskējot ar piecu gadu aizliegumu iebraukt valstī, zinot, ka miliču posteņi ir pār pārēm ceļā. Nolēmām braukt. Kā jau parasti braucām ilgi, pa ceļam līdz sočiem saskaitīju kādus padsmit (14?) posteņus gan uz ceļa gan vienkārši stāvot piecos vai čotros laikam apstādināja, un jā tā arī bija, ka samaksājām cik atceros laikam 4000 pa visiem, kas arī bija to dzīvokļu izmaksas, bet tomēr pabijām Sočos izstaigājāmies apsveicinājāmies ar Ļeņinu... un braucot atpakaļ tomēr nopeldējāmies melnajā jūrā, lai arī ūdens bija pavēss lai neteiktu auksts, bet tā „svinot” jau griba bija lielāka par aukstuma sajūtām. Tagad braucām uz noteikto norunāto satikšanās vietu , kur bija paredzēts satikt to vienu busu, kurš izlēma nebraukt uz sočiem, bet braukt pēc mūsu dokumentiem nākamajā dienā. Tā nu mēs satikām viņus, bet viens buss no Sočiem izbrauca stundu vēlāk un cerējām, ka gan jau saķers, bet cerības nepiepildījās, jo busam ar dokumentiem nācās atgriezties jo šos bija paņēmuši miliči. Bet mēs sākām savu ceļu mājup... Vēl pa ceļam mājup piemaskavā mūs paņēma par dzeršanu kur samaksājām 130 lvl kukuli, maskavieši izlepuši, balzāms nemaz neinteresēja...:) Bet tās trubas gan viņi nerāda vai ir kaut kas vai nav tikai pasaka, ka tu esi dzēris, tā jau bija iepriekš gadījies mūsu vienam no šoferiem, lai arī alkoholu lietojis nebija, laikam viņiem ir ārzemnieku pūšamās trubas... Tas nu tā... Nevar jau visu nemaz izstāstīt te tik tādi kā fakti, nevis tur sajūtas. Bet kopumā bija baigi forši un nemaz nevar tā uzreiz atgriezties ierastajā dzīves ritējumā un realitātē, jūties kā ne savā ādā... Bet iesaku visiem Krieviju! Ja jums liekas, ka mums iet sūdīgi brauciet uz Krieviju, bet ja jūs domājiet, ka mums iet labi brauciet uz Eiropu, tur iet labāk... Bet pie mums vislabāk mēs esam pa vidu! 


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais