Indijas dienvidi - Tamil Nadu un Kerala (2. daļa)

Dana Ramirez 03.04.2011 25 min lasīšanai 71 foto

Otrdien braucu tālāk uz Tandžores pilsētu, pa ceļam apmeklējot Nataradžas templi ar zelta jumtu. Pie tempļa kāds pundurītis piedāvā par papildus samaksu tikt uz tempļa jumta, lai labāk redzētu pārējos tempļus. Piekrītu un jau pēc mirkļa pa sānu ejām tieku uz jumta. Lai gan pundurītis brīdina, ka jānoliec galva, neņemu to nopietni, kā rezultātā pamatīgi apdauzu galvu pret zemu durvju aplodu. No jumta augstienēm paveras burvīgs skats pār tempļu pagalmiem. Te augšā ir arī klusāks. Nav tirgotāju, ubagu, netīrības. Tikai jumti un svinīga klusuma noskaņa. Pundurītis smaida, redzot apmierinātu tūristu. Viņš nopelnījis savu naudu. Un malacis, ka nopelnījis ar darbu, nevis vienkārši ubagojot. Starp citu, pasniedzot viņam naudu, pamanu, cik gari ir viņa roku nagi. Tikpat gari kā mūsu salonu dāmām ar gēla un akrila pārklājumu – kā dzīvniekam. :)

Tālāk pa ceļam buss pietur pie kāda rīsa lauka, kur sievas, brunčus uz augšu atsējušas, ravē vai ko citādi rušinās pa rīsu lauku. Tiklīdz tūristi izlec viņas fotografēt, variet minēt 3 reizes, ko dara zemnieces. Nokaunējušās aizgriež seju? – Nepareizi. Dusmīgi dodas projām? – Arī nepareizi. Iepozē un nāk klāt prasīt naudu? – Pareizi. Pie tam, ja iedosi pārāk maz, izlamās un atdos tavas kapeikas atpakaļ. Meitenes zina savu cenu. :) Lai gan rīsu lauks liekas romantisks un nekaitīgs, vēlāk uzzinu, ka tur mēdz dzīvot arī dažādas nejauki indīgas ūdens čūskas, tā ka jāskatās, kur soli liec.

Pa ceļam iespējams apmeklēt vairākus tipiskus dienvidindijas tempļus. Tajos tiek pielūgts auglības simbols – lingams jeb linga – dieva Šivas dzimumloceklis. Pie pirmās šāda veida skulptūras tiek kautrīgi nodurtas acis, bet, redzot jau 1001 lingamu, smiekli vien nāk un jāsāk aizdomāties, kāpēc tieši šī ķermeņa daļa, tādos izmēros un tādos daudzumos tiek pielūgta. Redzot miljardu cilvēku valsti Indiju, jādomā, ka lingama pielūgšana ir devusi rezultātus.

Katram autobusa šoferim, katram gidam ir zināms kāds vislabākais, visīpašākais veikaliņš, kurā noteikti vajag iegriezties un kurā atkal un atkal tiek stāstīts par tādām precēm kā zīda lakatiem, tepiķiem, vara un bronzas izstrādājumiem. Man patīk kokgriezumi un tekstilpreces. Atliek savu vēlēšanos nosaukt skaļi, kad pārdevēji no visām pusēm steidz ar savām mantām. Reiz, lai pieklājīgi atšūtu pārdevēju, bilstu, ka man nav vajadzīgas tik īsas krelles, ka meklēju vismaz 1,5 metru garas (jo redzu, ka pārdevējam tādu nav). Lai gan esmu jau aizgājusi no veikala, pēkšņi dzirdu pārdevēju skrienam pakaļ. Ko domājies, viņš atradis 1,5 metru garas krelles! :)

Kārtējais templis – vai nu Karaliskais, vai arī Brihadishvara – kārtējie lingami. Uz tempļiem nāk vecāki ar bērniem, kuriem noskūti mati. Izrādās, lai izlūgtos dieviem veselību, vajag kaut ko ziedot no sevis. Matus ziedot ir visvieglāk, tāpēc tiek ziedoti tie. Gan puišuki, gan meitenes iet kailām galvām un nebēdā ne nieka par to. Citiem cilvēkiem visa seja noziesta ar baltiem pelniem vai līdzīgu pulveri – arī pret ļauniem gariem. Vēl citiem starp uzacīm iekrāsots viens sarkanīgs punkts – tas simbolizē piederību hinduistiem. Citiem atkal pierē ievilkts tāds tā pagarināts V burts – tātad cilvēks pielūdz Višnu – radītāju un sargātāju. Savukārt, ja V burtam pa vidu vēl I burtiņš cieši ierakstīts V vidū, tad tiek pielūgta arī Višnu skaistā sieva Lakšmi. Kā zināms, tad vīrišķās un sievišķās enerģijas harmonija ir ceļš uz laimi. Man patīk dievs Šiva – postītājs un ārdītājs un viņa sieva Parvatī, kura dusmās kļūst par dievieti Durga – ar dusmās izbāztu mēli un atbaidošu skatienu. Katram dievam ir savs braucamrīks. Šiva brauc ar vērsi. Tāpēc pie Šivas tempļiem ir vērsis Nandu, kurš skatās tempļa ieejas virzienā. Šivas dēls Ganeša (cilvēks ar ziloņa galvu, jo tēvs viņam dusmās, neatpazīstot dēlu, nocirta galvu, un tad aiz žēluma pieaudzēja ziloņa galvu) brauc ar žurku, jo tā ir manīga, visur var iespraukties un tāpēc spēj ikkatrā mājā aiznest bagātību un veiksmi. Savukārt Latvijā tik pazīstamais Krišna izrādās ir īsts draiskulis. Krišna gleznās un skulptūrās tiek parādīts, spēlējot flautu, jutekliski biezām lūpām, parasti skaistu meiteņu ielenkumā. Kad Krišna grib aplaimot uzreiz vairākas meitenes, viņš spēj pavairoties tik daudz eksemplāros, cik vajag, lai visām pietiktu. Krišna ir īsts kārumnieks, jo viņam garšo arī medus un piens, ne tikai meitenes. :)

Trešdien esmu sasniegusi Triči pilsētu. Jādodas uz Klinšu fortu, kurā ir templis. Apavi jāatstāj pie ieejas, bet izrādās, ka līdz templim ar basām kājām jānoiet pa šaurām ielām kādi 2 kilometri. Nav jau nekas traks. Ielas ir siltas, tikai jāskatās, lai nekur neiekāptu vai neatsistu kāju pirkstus. Jo tuvāk templim, jo vairāk pārdevēju – suvenīriem, svētbildēm, krāmiem, našķiem, skatu kartiņām. Pie kārtējā tempļa tūristi jau smejas, jo meklē, kur ir lingams. Šoreiz tas ir majestātiski novietots ūdens dīķa vidū. Uzkāpjot Klinšu fortā, paveras skaists skats uz apkārtni. Pūš vējš un var izvēdināties.

Triči pilsētā mēs, pāris tūristi, gribam vakarpusē šopot. Tuvējā veikalā var nopirkt indiešu audumus. Esam sabiedēti, ka pēc pirmās mazgāšanas tie zaudē savu krāsu, tāpēc nedrīkst mazgāt kopā ar citām drēbēm. Ja kaut drusku krāsa pēc mazgāšanas paliek, tad tā ir laba zīme un prece vēl ilgi kalpos. Lielveikalu kā tādu nav. Visu pārdod uz ielām Lielākajā veikalā, ko atrodu, ir tikai iepakotās preces, bet no svaigās pārtikas nav nekā. To var nopirkt ielās. Turpretim ir plašum plaša izvēle ar ajūrvēdas produktiem. Dienvidindija taču ir ajūrvēdas rituālu dzimtene. Kosmētikas plaukti ir pilni ar eko-kosmētiku, kur dabīgais produktu sastāvs patīkami pārsteidz. Krēmos, šampūnos, sejas maskās, balzamos, ziedēs un losjonos dabiskās sastāvdaļas ir tik plašas, ka vajadzīgi līdzi botānikas grāmata. Pie katra stenda stāv pa meitenei, tā kā vientulīga iepirkšanās nav iespējama. Visu tev paskaidrot, visu izrādīs, pat ja negribi. Arī Latvijā zināmā Himalaya produkcija te ir plašā sortimentā nopērkama. Cenas – zemākas kā Latvijā. Patīkami arī tas, ka uz preču iepakojuma cenas ir jau uzdrukātas, līdz ar to pie kases nav sagaidāmi nekādi pārsteigumi. Tūristu vidū kotējas arī aptiekas ar dabiskajiem ārstniecības līdzekļiem – pretsāpju un antiseptiskajiem krēmiem (kuri turklāt burvīgi smaržo pēc zālītēm), varikozajiem līdzekļiem un vēl daudziem preparātiem.

Pa ceļam apstājos pie kādas upes, kur cilvēki mazgā drēbes, peldas un skalo arī ziloņus. Viss notiek mierīgi un cits citu netraucē. Tūristam galvenais ir neapstāties un uzkrītoši ne uz vienu neskatīties, citādi tev aplips apkārt vietējo bari tā, ka nevarēsi atkauties. Interesanti sanāk, ka vietējos cilvēkus fotografējot, pats kļūsti vēl vairāk fotografēts. Indieši steidzas klāt un lūdz atļauju kopīgi nofotografēties. Citi neko nelūdz, vienkārši paceļ tavā virzienā savu mobilo telefonu. Viens čiks un tu jau esi iemūžināts attēlā. Šāda situācija liekas komiska un visi iesaistītie draudzīgi pasmejas. Reizēm rodas pārpratumi. Ja kāds indietis saka : „One photo” (viena fotogrāfija), tas tikpat labi var nozīmēt: 1) vai varu ar Jums kopā nofotografēties? 2) vai jūs variet mani nofotografēt? 3) vai es varu jūs nofotografēt? 4) vai mēs visi ar maniem 20 draugiem varam ar jums kopā nofotografēties? 5) vai jūs gribiet, lai es jūs par maksu nofotografēju? Tiec nu gudrs.

Lai gan laiks ir karsts (indieši saka, ka ir pavasaris un ir tīri vēss + 25), upē peldēties negribas – turpat mētājas krastā puse no beigtas kazas, turpat uz sāniem guļ mazgājamais zilonis. Toties vietējie ūdenī nirst, mazgā sevi un savas drēbes un bēdu nepazīst. Sievietes ūdenī mazgājas savā apģērbā. Precētās sievietes nēsā sari – garu, skaisti sakārtotu audumu, kuru arī es iemācos sasiet sev apkārt. Neprecētās sievietes nēsā cita veida apģērbu (piedodiet, neatceros nosaukumu) – garas platas bikses, pāri tam kleita līdz ceļiem, ap kaklu atvērumā uz muguras pusi – šalle. Sieviešu krāsainie apģērbi ir tie, kas izdaiļo Indiju. Neredz tikai baltus un melnus sari. Visas pārējās krāsas ir ieraugāmas un tumsnējām sievietēm piestāv itin visas krāsas. Lai gan Indijas dienvidos cilvēku sejas āda ir ļoti tumša, tomēr ceļmalās un skatlogos redzamajās reklāmās tiek rādīti pavisam bāli cilvēki (fotošops vai pūderis?). Mums, Latvijā, atkal otrādi – cenšamies iztaisīties pēc iespējas brūnāki. :) Un vēl par sari dzirdēts, ka sievietes pat guļot savā sari apģērbā. To, ka viņas strādā melnu darbu greznā sari, pārliecinājos pati. Sari audums parasti ir ļoti sintētisks – nav saprotams, kā viens cilvēks tajā nesvīst. Apģērbu veikalā to uzlaikojot, gribas to ātrāk vilkt nost, jo ādai tas nav tik patīkams kā ceļojumos tik ērtā kokvilna.

Tālāk ceļš ved uz Madurajas pilsētu. No viesnīcas jumta, kur iekārtota vakariņu zāle, redzami tempļu torņi. Varu iedomāties, kā pirms gadu simtiem, kad māju augstums nepārsniedza būdiņas 2 metru griestu augstumu, tempļu varenība cilvēkus biedēja un atturēja. Tāpat iedomājos, kā gan jutās Marko Polo, kurš ceļodams par austrumu valstīm, pirmais no eiropiešiem ieraudzīja tik neparasto arhitektūru. Esmu laimīga, dzīvodama 21. gadsimtā, jo varu ceļot un redzēt tik skaistas vietas, jo droši vien pirms 2000 gadiem mani Indijā vispār nebūtu ielaiduši un templim pat tuvu nebūtu tikusi. Bet tagad varu pielīst tuvu pie svētvietām, visu izpētīt, uzdot jautājumus un vēl noskaitīt savu lūgšanu. Tiesa gan, vairākos tempļos ir robežas, aiz kurām var iet tikai hinduisti. Kad gidam vaicāju, kā viņi zinātu, vai es esmu hinduiste, atbilde nav pārliecinoša. Droši vien face-control. :)

Vēlu vakarā ar tuk-tukiem (motoroleris uz 3 riteņiem ar jumtiņu) braucam uz Meenakši templi Madurajā, lai noskatītos, kā 1000 pilāru zālē tiek izpildīts ikvakara rituāls –dievības Višnu guldināšanas ceremonija pie viņa sievas. Skan mūzika, kūp vīraks, dejo priesteri, kalpotāji lūdzas, tiek kaisīti ziedu spilveni un šķiet, ka šajā apdullinošajā atmosfērā tiešām var redzēt pārdabiskas parādības. Tempļa griestos ir izzīmētas košas mandalas. Izrādās, ka krāsas ir uzzīmētas tikai nesen, agrāk tempļi bijuši dabiski bāli vai bezkrāsaini. Tikai 60. gados tika izlemts izkrāsot gan tempļu vārtu skulptūras, gan mandalas griestos, lai ... visu varētu labāk saskatīt. Nu, no vienas puses tā ir – zilā krāsā izkrāsotu Šivu un koši sarkanu Durgu es redzu labāk nekā tad, ja viņi visi būtu māla brūnumā. Tomēr, no otras puses, halo! Tie taču ir Unesco pieminekļi, kurus nevajadzētu apkrāsot ar košām krāsām. Iedomājieties, ja Brīvdabas muzejā Latgales sētu izkrāsotu rozā un zilā krāsā tikai tāpēc, lai visas detaļas labāk būtu saskatāmas. Bet Indijā paturu savu viedokli pie sevis. Arī krāsainie tempļi ir jauki un lai nu tā būtu.

Madurajas pilsētā apmeklēju dārzeņu tirgu. Tur ir vairāki dārzeņi, kurus nekad neesmu redzējusi un nezinu, kā tos izmantot. Ja godīgi, tirgū ir tikai dažas lietas, kuras es atpazīstu. Turpat ir arī rīsu noliktavas. Kāds darbinieks parāda, kā viena rīsu šķirne atšķiras no citas – ar rīsu graudiņa lielumu, krāsu, formu. Ievērtēju, ka man mājās esošie Dobeles Dzirnavnieka rīsi ir visaugstākā labuma. :) Rīsu maisi ir nežēlīgi smagi. Cenšoties kaut vienu izkustināt no vietas, pirksti gan sažņaudzas, tomēr rokas ir par vājām.

Pa nakti paliekam augstkalnu rajonā, kur gaiss ir vēsāks. Apkārt tāds kā hipiju ciems – ar hipiju tipa veikaliņiem, kuros pārdod harēma bikses, garšvielas. Skan regejs (ko tas dara Indijā?) un dzīve liekas viegla. Vietējais gids parāda kārtējo vislabāko garšvielu plantāciju – izstaigāju garšvielu taku. Uzzinu, kāds izskatās kanēļa koks, kā aug vaniļa, redzu augošus piparus. Kakao koks jau ir redzēts. Kaučuks pil no kaučuka koka baltā tērcītē. Līdzās aug arī daži tējas krūmi. Turpat netālu var izjāt ar ziloni. Nabaga lopiņam ir saķēdētas kājas un tas mani attur no brauciena. Ja braukt ar ziloni, tad brīvi kā Mauglim, nevis tā – pa sūro. Tomēr zilonis bez darba nepaliek. Drīz ierodas zviedrietes un, sakāpušas zvēram mugurā, aizšūpo džungļu virzienā. Gids mūs aizved līdz garšvielu veikalam. Latvieši ir veikli kā zebiekstes. Kamēr viena tūristu daļa čeko preci un cenas vienā veikalā, pārējie jau aizskrējuši pāri ielai uz konkurentu veikalu. Latvieši nav skopi un padalās ar informāciju. Tūlīt tiek noskaidrots, ka tajā veikalā prece ir lētāka, bet nekvalitatīvāka, bet šamējā cena ir bargāka, bet manta ir labāka. Izvēle katra paša rokās. Smejamies, ka iepircies tūrists ir laimīgs tūrists. Somās sagulst piparu paciņas, kanēlis, kumina ķimenes, muskatrieksti, anīss, koriandra sēklas, kardamona sēklas, pat vietējā brūvējuma šokolāde, un Indijas rieksti. Viena paciņa sev uz mājām, otra – ģimenes locekļiem, trešā – kolēģiem, ceturtā – kaķa pieskatītājiem. Tā maz-pamazītēm mana bezformīgā soma kļūst aizvien nostieptāka un smaržo pēc Indijas.

Vēlu vakarā ejam skatīties dienvidindiešu cīņas mākslas priekšnesumu – Kalaripayattu. Ieraugot trenētos ķermeņus, stiegrainās rokas ar stingrajiem muskuļiem esmu sajūsmā, jo cauri redzu, kāds darbs tajā visā ieguldīts. Puiši rāda, ko prot, cīnoties ar zobeniem, nūjām, degošiem riņķiem. Ieejot un izejot no cīņas laukuma viņi izrāda cieņu, paklanoties pret laukuma stūrī novietoto dievību un noliecoties uz ceļiem. Pēc priekšnesuma jāiet uz viesnīcu gulēt. Tā kā viesnīca atrodas Periyaras nacionālajā parkā, kur atrodas arī dabīgas tīģeru mītnes vietas, tad iegriezties sānceļos galīgi negribas. Tīģeri labāk redzēt sapnī, nevis pirms miega. :)

No rīta dodos uz Periyaras nacionālā parka ezeru. Tas esot mākslīgi veidots un tūristu bukletos tiek pasniegts kā tāds, kura krastos nāk padzerties gan ziloņi, gan tīģeri, gan pasaulē lielākais savvaļas vērsis gaurs. Rīts ir ļoti saulains, bet dzestrs. Tā kā Periyaras dabas parks ir daudz augstāk kalnos nekā pārējā dienvidindijas daļa, tad arī vēsumiņš te tāds, ka roka pati pēc jakas pastiepjas. Vēl negribu vēsumiņu. Ja būtu gribējusi, būtu palikusi Latvijas janvārī. Paņemu līdzi siltāku jaciņu un dodos uz ezeru tīģerus fotografēt. Lai iebrauktu ezerā ar laivu, jāizstāv ļooooti gara rinda pie kasēm, jāuzrāda pase, jāaizpilda anketa, kuru pēc tam vietējais dabas parka kasieris centīgi pārraksta savā datorā. Vari iedomāties, cik ilgs laiks paiet, kamēr par 100 laivas braucējiem tiek sarakstītas tādas anketas. Krasta piesaulītē cilvēki kā saulespuķes stāv, pagriezuši seju pret sauli. Jo baltāks cilvēks, jo centīgāk sauļojas. Jo melnāks, jo vairāk lien ēnā. Turpat no kokiem lec nost pērtiķi, draiskojas un kaujas savā starpā. Ja kādam cilvēkam līdzi ir maisiņš, pērtiķi skrien klāt un agresīvi rauj to ārā no rokām. Pērtiķi ir jauki tikai būrītī. Reālajā dzīvē viņi ir agresīvi radījumi, kas cilvēkam mierīgi var iekost, ar spēku izraut somu un piekliegt pilnas ausis. Dzirdu runājam, ka viņi pārnēsā arī trakumsērgu. Lai nu kā, turos no viņiem pa gabalu. Viens pērtiķis uzskrien augšā pa stabu uz augstsprieguma elektrolīnijām. Atstāju viņam Latvenergo telefona numuru – tur tādi kaskadieri būtu vajadzīgi. :)

Beidzot kuģītis tiek padots. Vispirms no tā nokāpj iepriekšējie braucēji, kas izbraukuši jau 6 no rīta. Viņi teicās redzējuši gan tīģerus, gan ziloņus, bet kaut kā man liekas, ka viņi nerunā patiesību, vienkārši iekārdina. Kuģītī sēsties nevar, kur pagadās, bet stingri uz biļetēm norādītajām vietām. Katram tiek izdalīta glābšanas veste, jo, redzi, pirms neilga laika esot viens tāds kuģītis noslīcis ar lielu daļu braucēju, kad tie saskrējuši uz vienu kuģa bortu tīģeri skatīties. Domāju, ka tīģerim tādā situācijā bija daudz vairāk, ko redzēt, nekā tūristiem. :) Jo tālāk ar kuģīti ezerā, jo aukstāks paliek. Vējš tā zēģelē, ka uzmetas zosāda un zobs uz zoba neturas. Glābšanas veste tādā ziņā noder kā vēja aizturētājs vismaz vestes rajonā. Man tā sagribas ēst, ka vēders raujas čokurā. Apēdu līdz paņemto šokolādi „Miks”, kuru biju zvērējusi uzdāvināt kādam vietējam bērnelim. Ezerā ir arī kāda sala, uz kuras esot viena no dārgākajām spa viesnīcām Indijā. Mājiņa izskatās vienkārša, bet kas lai to zina, kādi labumi iekārtoti iekšā. Kuģīša gids ik pa brīdim ar roku pamet tajā virzienā, kur redzams kāds putns. Ezera krastā tālumā redzamas arī dažas mežacūkas. Tas arī viss. Nekādu tīģeru, nekādu ziloņu. Mežacūkas arī Latvijā ir mežacūkas. Tāpēc nav jābrauc uz Indiju. :) Jāteic, ka Āgenskalna tirgū darba dienas vidū izdodas redzēt vairāk faunas pārstāvju, nekā šajā ezerā. Nu, bet kā teica ēzelītis Ī-ā: labi, ka vismaz nelija. :) Pārsaluši un vīlušies tūristi kāpj ārā no kuģīša. Brauciens ar kuģīti bija 1,5 stundu ilgs.

Braucu ar busu tālāk Kočinas pilsētas virzienā cauri milzīgām tējas plantācijām. Tējas krūmi ir tik koši zaļi, ka gribas tos visu laiku fotografēt. Pie kādas tējas rūpnīcas arī izkāpju un piesakos uz ekskursiju. Paši tējas krūmi ne pēc kā nesmaržo. Parasti krūmi ar skaistām lapiņām. Gids mums izrāda tējas krūmus, izstāsta, ka labākā tēja rodas no augšējām 2 lapiņām. Ekskursijas gaitā aizejam arī uz tējas apstrādes rūpnīcu, kurā ir milzīgs troksnis un kur jau 100 metrus no ieejas gaiss smaržo pēc svaigas melnās tējas. Tēju žāvē, karsē un tieši šajā procesā tējas lapa sāk smaržot. Tad pa konveijera lenti tējas lapas slīd uz priekšu un atkarībā no lapiņu lieluma tās sakrīt maisos – vismazākās lapiņas, tad lielākas un vislielākās. Tējas putekļi nonāk tējas paciņās. Jo sīkāki tējas putekļi, jo tiem lielāka virsma un ātrāk un melnāka ievelkas tēja. Par godu šai vizītei ceļojuma somā nonāk arī vietējā ražojuma tēja. Varēja jau arī pie rūpnīcas sliekšņa kādu sauju pagrābt un kabatā iebērt, bet, lai nu šoreiz būtu pa smuko. :)

Iebraucot kārtējā pilsētā, autobuss uz priekšu virzās ļoti gausi. Un kā nu ne – luksoforu uz ielām te nav, bet ja arī ir, tad vietējie to labākajā gadījumā uztver par gaismas mūziku. Tomēr šajā bardakā ir zināma kārtība. No visām 4 debespusēm krustojumā iebrauc mašīnas, tuk-tuki, moči, autobusi, riteņbraucēji, svētās govis, vēršu rati un vēl kājāmgājēji. Tad, taurēm pīpinot un rokas mājot, katrs cenšas tikt, kur viņam vajag, un visi arī tiek. Nekādu bēdu. Vienkārši turpini braukt. Auto pīpināšana ir tādos apmēros un tik skaļa, ka pirmajās dienās no šī trokšņa nevar atslābt. Visi pīpina – lai brīdinātu, lai pasveicinātu, lai informētu par kustību, lai nesēdētu klusumā. Katram savs iemesls, bet rezultāts – apdullinošs troksnis. Turklāt vēl ceļu satiksme notiek pa kreiso joslu, tā, ka ik pa brīdim jāsalecas, jo braucējs tuvojas it kā ne no tās puses. Ja brauc mocis, uz tā sēž kā minimums 2 pasažieri. Uz moča var sasēsties arī visa ģimene: 2 bērni (protams, bez ķiverēm) priekšā, tad tēvs pie stūres, tad aizmugurē sieva ar iepirkumu paunām. Aiz sievas var sēdēt arī vīra māte vai vīra māsa (jo sieva ienāk vīra ģimenē) – vietas pietiek. Turklāt sievietes, ja vien viņas nestūrē, aizmugurē sēž ar kājām uz vienu pusi – īstas lēdijas. Noslēpums palika, kā viņi visi tā noturās.

Ceļu malās ir ļoti daudz reklāmu un plakātu. Ik miestā, ik pavalstī notiek dažādas pašvaldību vēlēšanas – no plakātiem smaida trekni nobarotas sejas ar viltīgām acīm, bet laikam jau tie ir līderi, kurus jebkurā gadījumā ievēlēs. Apaļīgs cilvēks esot labestīgs, tāpēc arī labklājības dievs Ganeša un tas pats Buda ir tāds ar apaļu vēderiņu. Es jau teicu, ka mans favorīts ir Šiva. :)Otri izplatītākie plakāti ir laulību sludinājumi. Tur redzamas jaunlaulāto vai līgavu/līgavaiņu fotogrāfijas ar uzrakstiem: mūsu meita/mūsu dēls tādā un tādā datumā precēsies ar tādu cilvēku. Trešā veida sludinājumi ir mirušo atceres sludinājumi. Hinduisti mirušos piemin vēl daudzus gadus pēc viņu nāves un gan avīžu sludinājumos, gan ielu plakātos raksta: šomēnes paiet 30 gadi, kopš aizsaulē aizgājusi mūsu mīļā vecmāmiņa. Klāt portrets un dzimšanas dati. Par avīzēm runājot – katru rītu viesnīcā apkalpotāji zem durvīm pabāž svaigu rīta presi. Ir interesanti sekot Indijas aktualitātēm. Pār mani nāk apjausma, cik Latvija ir maza, redzot Indijas mērogus, indiešu bērnu skaitu, darba sludinājumu un arī bezdarba apjomus. Milzīga ļaužu masa, kas agrāk vai vēlāk ietekmēs arī mūsu Ziemeļeiropas daļu. Indieši ir ļoti centīgi un rēķinās ar konkurenci no agrām dienām. Cilvēku te ir daudz un tev ir jābūt vis, vis labākajam, ātrākajām, centīgākajam, lai dzīvē izsistos, dabūtu darbu un algu. Tāda lieta, ka 40 stundu darba nedēļa te ir nepieredzēts naivums. Esi dabūjis darbu? Tad esi laimīgs un turies pie tā zobiem un nagiem.

Runājot par sludinājumiem avīzēs, mani pārsteidz precīzu sludinājumu daudzums un izteiksme. Sīksīkā drukā katru dienu pāris lielie avīžu atvērumi ir pilni ar precību sludinājumiem. Tie sadalīti gan pa tautībām, gan pa reliģijām – tamili, hindu, kristieši, musulmaņi, utt. Indijā ir ap 25 oficiālās valodas, bet tautību – vēl vairāk. Un tas viss – vienas valsts ietvaros. Vari iedomāties, kāda tolerance valda valsts iekšienē. Cilvēki no vienas Indijas pavalsts nespēj sarunāties ar cilvēku no citas pavalsts, jo gan valoda, gan rakstība ir pilnīgi atšķirīga. Tāpēc precību sludinājumos skaidri tiek norādīts, kas ar ko grib precēties. Piemēram: mans dēls, 32 gadi, inženieris, tamils no Čenajas, bramins, jauks un ar labu karjeru, runā arī angliski, dzīvo Deli, meklē sievu no labi situētas ģimenes, kura būtu gatava pārcelties pie viņa uz dzīvi Deli, kastai nav nozīmes. Vai arī: mūsu skaistā meita, 28 gadi, zobārste, krišnaīte, augums m 1,58, studējusi Anglijā, meklē par vīru profesoru vai biznesa cilvēku no Keralas pavalsts, braminu, var būt iepriekš precējies.

Kastas Indijā joprojām ir nozīmīgas. Kastas ir tikai viens no cilvēku iedalījumu veidiem, tām ir vairākas apakškategorijas. Interesanti, ka tādi zemākās kastas pārstāvji kā šudras – nepieskaramie, kuri turklāt strādā par kremēšanas speciālistiem, mēdz būt ļoti, ļoti bagāti, tomēr viņi tusē savā starpā ar citiem šudrām, un nevienam braminam – augstākās kastas pārstāvim, lai vai tas būtu ļoti nabadzīgs, neklājas draudzēties ar citas kastas pārstāvi. Viens no mūsu gidiem – Hari Om, kurš zīmējās ar savu piederību braminu kārtai, stāstīja, ka viņa vectēvs ilgus gadus klejojis pa Indiju, lai gūtu apskaidrību, atsakoties no laicīgiem labumiem un staigādams vienā kreklā. Arī viņš bija bramins, lai gan ārēji izskatījās pēc bomža.

Alkoholu Indijā nevar nopirkt kurā katrā vietā, tam noteikti ierobežojumi. Tā kā Indijas ēdiens Eiropas tūristu vēderiem joprojām ir nepierasts, tad viena no vēdera sakārtošanas metodēm ir regulāra iekšēja dezinfekcija ar stiprākiem dzērieniem. :) Latviešu tūristi balso par „Old monk” rumu un rindu pie vietējā alkohola veikala pagarina par 30 personām. Veikala saimnieks uzreiz iekārto 2 rindas – baltajiem un melnajiem, un „Old monk” plaukti drīz vien ir tukši. Zinātāji iesaka šo pudeli uz Latviju vest uzmanīgi, kārtīgi iepakot polietilēna maisiņos, jo uzskrūvējamais korķis slikti pieguļ pudelei un dzēriens var iztecēt. Lai nepieļautu tādu skādi, dzēriens tūristu vidū tūlīt tiek iznīcināts, to izlietojot. :)

Kočinas pilsētā ir plānots palikt divas naktis. Viesnīca beidzot ir laba. Tik laba, ka viesnīcā uz jumta ir arī baseins, bet augšstāvā arī spa centrs. Nākamajā dienā palieku viesnīcā un piesakot uz ajūrvēdisko spa. Pirms procedūras spa meitene man iedod graķīti ar brūnu dziru. Tas garšo kā stiprs zālīšu uzlējums. Sliktāk nebūs, es sev nosaku, un procedūra šādā neparastā veidā var sākties. Mani masē 2 indietes, kas savā starpā klusi pļāpā un tas goda vārds izklausās iemidzinoši. Lai gan esmu gājusi uz masāžām dažādās pasaules valstīs, tik labu masāžu kā Rīgā pie savas sporta kluba masieres, nekur citur neesmu saņēmusi. Arī šeit masāža ar aromātiskām eļļām un beigās specifiska tvaika pirts tādā kā koka kublā ir jauka, bet ne dievīga. Vislabāk man patīk, ka beigās masiere uz atvadām ieziež man matos vienā punktā kanēļa un vēl kādu zālīšu sajaukumu un tas iedarbojas svētīgi.

Pa dienu eju cepties saulē uz jumta un peldēties baseinā. Tur peldas vēl divi puiši no Indijas, kuri uz Kočinu ir atbraukuši atpūsties nedēļas nogalē. Uz mums, trim peldētājiem, ir 8 skatītāji, vietējie puikas, kas pieklājīgi saģērbušies tusē pa jumtu un ik pa brīdim pienāk klāt apvaicāties kā sauc, no kurienes, uz kurieni, kāpēc. Viņi paši ir jauki un pašpārliecināti indiešu skolnieki, kuri ar prieku iesaka, ko vēl šajā pavalstī vajadzētu apmeklēt. Beigu beigās karstums uz jumta paliek tāds, ka āda svilst nost un nepalīdz arī baseins. Eju staigāt pa pilsētu un ik pa brīdim glābjos kādā kondicionētā veikalā. Turpat ceļmalas kafejnīcā var nopirkt arī masala tēju – melno tēju ar Indijas garšvielām un karstu pienu. To pasniedz mazos ķopsīšos un tēja šajos apstākļos garšo lieliski. Klāt var apēst kādu samosu – eļļā vārītu pīrādziņu ar kāpostiem vai kartupeļiem. Tagad tikai aptveru, ka nu jau ilgāk kā nedēļu neesmu ēdusi gaļu, bet jau atkal jāteic, ka šajos apstākļos to neprasās. Atrodu kādu veikalu ar kokvilnas drēbēm – ļoti labas kvalitātes bērnu un pieaugušo drēbēm par zemām cenām. Paņemu mājiniekiem pa drēbītei un labprāt būtu paņēmusi vēl, bet soma nav no gumijas. :) Vislabāk man patīk, ka uz precēm nav rakstīts „Made ir China”, bet gan „Made in India”.

Ļoti gribu padzert svaigas sulas. Šajā augļu paradīzē arī sulām vajadzētu būt pieejamām. Tomēr nekur neatrodu ielu kafejnīcas, kurās varētu nopirkt svaigas sulas. Beidzot atrodu uzrakstu „Juices” un lūdzu man vienu granātābolu sulu. Kafejnīcas meitenes nesaprašanā uz mani skatās un sarunājas savā starpā. Es parādu ar pirkstu uz augli un uzrakstu virs kafejnīcas, un meitenes sāk rosīties. Tomēr tā vietā, lai citrusa spiedē vai sulu presē izspiestu no granātābola sēklām sulu, meitenes iemet 2 veselus granātābolus blenderī (!) un tos pilnībā samaļ – ar visām mizām & sēklām. Es stāvu mēma un domāju, pēc kā gan tas viss garšos. Meitene smaidot paņem netīru stikla glāzi, caur tikpat aizdomīgu sietiņu ielej tajā sablenderēto bālo šķirdumu un dod man padzerties. Protams, par naudu. Es pielieku lūpas pie glāzes un jūtu, ka sablenderētais brīnums tieši pēc tā arī garšo – pēc samaltām granātābola sēklām un mizām. Atstāju dzērienu glāzē un dodos tālāk. Skola maksā naudu. :)

Pašā vakarā ar busu braucu skatīties Kathakali deju priekšnesumu. Šīs dejas izpilda vīrieši, kas spilgti izkrāsoti un saģērbti spocīgos tērpos – kā dēmoni, kā dievi vai pat kā sievietes. Puiši jau bērnībā tiek nodoti uz mūžu Kathakali deju skolās, kur viņiem māca skatuves mākslu, acu kustības, žestu valodu, mīmiku. Katra acu kustība, katrs žests, pat pirkstu izvietojums nozīmē kādu vārdu. Mazā grāmatiņā redzu, cik daudz vārdu šādā veidā var pateikt. Zinātāji spēj izlasīt ar mīmiku un žestiem pateikto. Mazā istabiņā uz priekšnesuma noskatīšanos ir sanākuši ap 70 cilvēku. Uz skatuves uznāk 2 bundzinieki. Viņi sāk sist ar plaukstām pa bungām ritmu. Iznāk arī konferansjē un informē par izrādes saturu. Tad iznāk dejotājs un skatītāju vidū sākas nevaldāmi smiekli. Labi saprotot, ka Kathakali ir sena indiešu deju ceremonija, arī man tik un tā nāk smiekli. Večuks izskatās kā sakrāsojies transvestīts un bez smiekliem uz to nav iespējams skatīties. Tomēr kad onkulis sāk grozīt acis un pēc konferansjē komandas rāda, kā ar mīmiku pateikt vārdus mīlestība, naids, dusmas, prieks, tauriņi, vējš utt, paliek interesanti. Tad uznāk arī otrs sakrāsojies dejotājs greznā tērpā un mēs noskatāmies ap 30 minūtes ilgu priekšnesumu par dēmonu un dievu.

Vienpadsmitajā ceļojuma dienā šķērsojam Tamil Nadu pavalsts robežu un iebraucam Keralā. Šī pavalsts ir turīga gan sava ģeogrāfiskā izvietojuma, gan klimata dēļ. Arī tūristu te ir daudz. Pavalstī ir ļoti daudz zelta veikalu. Plakātos redzamas nedabiski gaišas ādas indietes, kas nokārtas ar zelta rotām, cik nu tas iespējams. Indijā tradicionāli vīram ir jāpērk savai topošajai sievai tik daudz zeltlietu un tik labi sari, cik nu tas ir iespējams, lai parādītu savas finansiālās iespējas. Kāzu izdevumi ir vislielākie izdevumi vecākiem attiecībā pret saviem bērniem. Jaunajam vīram ir pienākums finansēt jaunās sievas apdāvināšanu ar zeltlietām un sari, bet jaunā sieva finansē kāzu izdevumus – ēdināšanu, viesu izklaides. Mazas kāzas ir tādas, kurās aicināti vien ap 200 viesu. Lielas kāzas ir ap pāris tūkstošiem viesu. Kāda mana studiju biedrene no Indijas reiz stāstīja, ka viņa negribēja sev lielas kāzas, tāpēc uzaicināja tikai pašus tuvākos – ap 200 cilvēku. Turpretim greznās kāzās ir jāaicina pilnīgi visus, kurus kaut jebkad dzīvē esi saticis. Nu, un vīra turības rādītājs ir ar zeltu un dārgakmeņiem apkarināta sieva. Paskatoties plakātos man šķiet, ka smalkajām indietēm nemaz nepiestāv tik masīvas rotas, tomēr viņiem šķiet citādi un tas ir galvenais.

Keralā dodamies izbraucienā ar niedru pītiem kuģīšiem pa iekšējo kanālu labirintiem. Kuģīši ir dažādu izmēru. Mazākie – īstas vienkoces, ar kurām brauc gan skolnieki no sava ciema uz skolu, gan veci ļaudis, turklāt dara to tik veikli kā olimpiskie čempioni kanoe airēšanā. Iedomājies, tāds 80 gadus vecs tantuks pieiet salīcis pie savas vienkoces, iekāpj iekšā un aizairē ka prieks pēc savas zelta medaļas. Vairums kuģīšu ir tādi, uz kuriem ir pāris istabiņas, dažos kuģīšos ir pat 2 stāvi. Saule cepina un pēc izvēles var vai nu sauļoties, vai arī sēdēt ēnā un priecāties par garām slīdošo ainavu – rīsu laukiem, kanāliem, palmām, garām peldošajām laivām. Redzot šo skaistumu man uznāk kārtīgs raudiens un tad nu es sēžu ar sarkanām acīm un raudu ārā visu savu bēdu, kas sakrājusies kopš iepriekšējā atvaļinājuma laikiem. Paliek labāk. Laivu vada 3 indieši. Viens stūrē, otrs taisa ēst, trešais vienkārši ir. Laivinieki pietur pie kādas kanālmala bodes un vaicā, vai tūristi gribētu nopirkt jūras veltes. Veltes nav par velti, bet par gluži sālītām cenām. Nekāda kaulēšanās te nelīdz un ņemam vien katrs pāris krabjus, lai pēc stundas tās laizīdamies apēstu. Indieši tās mums pagatavo dažādos veidos. Viens veids: krabis ar ļoti asu mērcīti. Otrs veids: krabis ar dedzinoši asu mērcīti. Abi – ļoti labi. :)

Vakarā mūsu kuģis pietauvojas kāda rīsu lauka malā netālu no pussabrukuša šķūņa ar uzrakstu „Police”. Līdzās ir arī ciematiņš. Izstaigājam to un redzam rimtu vietējo dzīvi lielā nabadzībā, bet ar smaidu uz lūpām. No vietējā tempļa skan mūzika un ir tāda sajūta, ka esam nokļuvuši National Geographic pārraidē ar visu skaņu. Pēc pastaigas atgriežamies uz kuģa un taisāmies uz gulēšanu. Nav diez ko omulīgi, jo ciemats mums ir svešs, laivinieki – nepazīstami, pa kuģa sienām skraida ķirzakas. Var dzirdēt, ka tieši blakus mūsu laivai noparkojas vēl kāda laiva. Istabā ir sutīgi karsts, bet logu bail vērt vaļā, jo kas to zin’, kas pa to var ierāpties. Trakums sākas, kad, noliekot galvu uz spilvena un aiztaisot acis, dzirdu, ka rībēdams kaut kas aizskrien pa istabu. Ja tā būtu pele, tad skrietu klusītēm. Ķirzaka vispār pārvietojas bez skaņas. Kas var skriet ar šitādu troksni? Spiegdama pielecu sēdus. Neviena nav. Miegs nāk, bet bailes ir stiprākas. Pasēžu, pasēžu. Atkal nolieku galvu uz spilvena. Atkal kāds rikšo pa istabu. Uz kuģa klāja arī nevar sēdēt, jo tur pa nakti savas guļvietas iekārtojuši laivinieki. Beigās pēc pāris stundu spiegšanas un trūkšanās sēdus pārvelku sev galvai pāri segu, atstāju mazu lodziņu degunam un eju gulēt. Ja tas skrējējs – grabinātājs (visdrīzāk – kārtīga žurka) man skrien pāri, tad vismaz sega mūs šķirs. :)

No rīta laivinieki sagatavo brokastis no nosmejas vien par maniem nakts piedzīvojumiem. Droši vien tas nav ļaunākais, kas varētu notikt uz klāja. Pēc stundas kuģītis jau piestāj krastā un atkal stāvu uz sauszemes.

Braucu uz Trivandrumu, lai apskatītu Napier muzeju – pili. Tur dzīvojis pēdējais Indijas maharadža. Šis vārds man ir īpaši mīļš, jo kādreiz to lietoju sevišķā nozīmē. :) Tagad redzu maharadžas fotogrāfiju- skaists vīrietis ar gudrām acīm. Kopš neseniem laikiem Indijā ir aizliegts dižciltības tituls maharadža. Tomēr visi tik un tā zina, kurš bija maharadža un kas ir viņa ģimene, un tik un tā izturas ar cieņu. Ap koka pili ir skaists dārzs. Pa pilsētu iet desmitiem tūkstošu bērnu kolonnu dažādos skolas formas un arī tautas tērpos. Esot kaut kāds vietējais Meža dienu festivāls. Neko teikt, vietējais. Skaitliski bērnu rindas ir plašākas nekā 10 Latvijas lielie dziesmu un deju svētki kopā. Indijai ir nākotne!

Pēdējās ceļojuma dienas ir nolemts pavadīt atpūšoties Kovalam kūrortā pie Indijas okeāna. Jau gara acīm redzu sevi zvilnam smalkā kūrortā un peldamies rāmos viļņos. Tomēr kūrorts ir nekāds. Kārtējā nekāda viesnīca, baseins tāds, ka ar piespiešanos tajā jāiekāpj, lai tikai varētu ievilkt ķeksīti CV ailītē „peldēju Indijā baseinā”. Viesnīcas pagalms ir izklāts ar akmens plāksnēm, bet jau aiz viesnīcas sliekšņa ir dubļi, peļķes, bedres, mēsli.Baigais kūrorts. Ar vēl dažiem tūristiem pa nakts melnumu aizejam līdz okeānam – ceļu mums apgaismo retas laternas. Lai tiktu līdz ūdenim, ir jākāpj pāri klints bluķiem un lampu apgaismojums ir nepietiekams, lai labi redzētu sev ceļu zem kājām. Okeāna krastmalas smiltīs skraida krabji – ir mazliet baisi, jo negribas tiem uzmīt virsū. Te brīdī, kad jau taisāmies iet atpakaļ, visā ciemā pazūd gaisma. Stāvam piķa melnā naktī un neredzam pat viens otru. Super! Tiec nu mājās! Ar kāju taustām ceļu uz priekšu centimetru pa centimetram. Esam jau aizkārpījušies līdz pusceļam, kad gaismas padeve tiek atjaunota. Viesnīcas istabiņā ir ļoti karsts. Gultas galvgalī man ir kādas 10 pogas. Viena no tām ir ar uzrakstu „TV”, otra „AC”, trešā „Light”, utt. Nospiežu „AC”, cerot ieslēgt gaisa kondicionieri. Atskan elles troksnis un sāk darboties kondicionieris. Troksnis tāds, ka blakus istabiņas cilvēki man sit pa sienu un kliedz, lai es slēdzot ārā, lai kas man arī būtu ieslēgts. No trokšņa aizmūk visas ķirzakas, kas nav labi, jo tagad viņas visdrīzāk ir zem gultas. :)

Otrā rīta mani modina kāda reliģiska procesija, kas iet pa dubļaino ceļu gar logu. Mūzika ir skaista, tikai rīts vēl tik agrs – ap 6. Klausos, kaifoju par šādu eksotiku un nemaz nedusmojos, ka esmu pamodināta. Lai gan bija plānots, ka visu dienu tusēsim pa kūrortu, šāds kūrorts mani nevilina. Ex promptum noīrējam busu un laižam līdz tālākajam Indijas subkontinenta punktam. Atkal šķērsojam Keralas – Tamil Nadu pavalsts robežu un virzāmies uz galējo dienvidu punktu. Redzētais ir fantastisks! Tirkīzkrāsas okeāns ar milzu viļņiem. Galējā punktā uz klinšu salas var nokļūt ar kuģīti, šķērsojot kādus 400 metrus ar bangojošu ūdeni. Izstāvu garu rindu, saņemu glābšanas vesti un tieku uz sarūsējuša kuģīša. Kuģis uzņem gaitu un viļņi šūpo tā, ka piesviež šļakatām pilnu seju un fotokameru. Uz vienas salas ir templis, uz otras – milzīga skulptūra.

Tempļa salā jau pie ieejas jānovelk apavi. Tā staigājot basām kājām pa akmens salu, nākas aiziet arī līdz labierīcībām. Indijas tualetes ir īpašs stāsts. Cilvēkus, kas ēd, vai ir estēti, lūdzu šo rindkopu tālāk nelasīt. Normālās vietās, piemēram, lidostās, Indijā uz tualetēm ir 2 veidu uzraksti: vai nu „ET” vai arī „IT”. Kurā Tu ietu? Ko šie burti nozīmē? ET nozīmē – European toilet (ir pods). IT nozīmē – Indian toilet (poda nav, grīdā ir caurums). Tualetes papīrs pa lielam nav nekur. Toties pie poda vienmēr ir spainis ar ūdeni un spainī ir krūzīte. Padomā, ko ar to visu var iesākt, lai vērstu situāciju sev pa labu. :) Kombinācija pods + spainis + krūzīte ir, protams, arī visās viesnīcās. Savukārt uz salas pie tempļa, staigājot basām kājām, nonāku pie tualetes un domāju, kā nu tagad tajā iekšā iet, ja kājās nav apavu. Vēl viena neskaidrība – kas tās par iešļūcamām gumijas čībām pie tualetes saliktas? Tad man pielec, ka tās ir komunālās čības. Katrs, kas iet tualetē, var uzvilkt šīs čības, un ārā nākot tās atstāt. Lai dzīvo higiēniskas idejas! Tualetē, aiz sevis aizverot durvis, nākamā mīkla ar nosaukumu: kur ir pods vai vismaz grīdas caurums? Tāda nav. Johaidī, bet ko tad es lai šeit daru? Tad, pateicoties slidenai grīdas virsmai, pamanu, ka grīda ir slīpa un gar aizmugures sienas malu iet tāda kā maza padziļināta renīte. Attiecīgi, šī renīte paredzēta, lai viss liekais pa to aiztecētu. Radoša pieeja, vai ne? :) Stresot par šādām lietām visās 15 ceļojuma dienās nav vērts, labāk par to vienkārši nedomāt un pieņemt to, kā ir. Ar mieru. Hinduisma noskaņās. :)

Uz viesnīcu braucot ceļa malā nopērku veselu mini-ananāsu un palūdzu pārdevējam to sagriezt. Pārdevēja rokas ir ne pārāk tīras, arī ananāss nav zilos graudiņos izturēts, tāpat griešanai izmantotas nazis nav sterilizēts, un avīze, kurā man ietin sagrieztās šķēles, ir lietotas. Bet man vienreiz ir vienalga par to visu. Es esmu Indijā un gribu ceļa malā ēst saldu ananāsu, neraugoties ne uz kādiem vīrusiem. Ananāss tiešām izrādās dievīgs un ar mani arī viss ir kārtībā.

Prombraukšanas rītā Kovalam kūrortā aizeju līdz okeānam. Peldēt nav iespējams, jo viļņi ir neganti. Tomēr, staigājot pa krastmalu, es pamanu, ka vietējie iet peldēt tikai vienā vietā. Tas pat nav līcis, tomēr viļņi tur ir maigāki. Man izdodas ielīst ūdenī un ilgi šūpoties sāļajos viļņos. Saule cepina, ūdens ir gandrīz vai gaisa temperatūrā, tagad te arī varētu palikt. Tomēr jau pēc pāris stundām ir lidmašīna uz Mumbaju. Pakojamies uz braucam. Mumbajā pagūstam izbraukt cauri vienai mazai daļiņai. Redzam jauno tiltu, grezno līča daļu, Viktorijas staciju, pirms pāris gadiem teroristu ieņemto viesnīcu, pilsētas parku ar klusuma torni, kurā ticīgie Parsi atstāj savus mirušos un putnu barus, kas barojas ap šiem torņiem. Paliek šķebīgi ap dūšu. Mumbajā man patika mākslinieku izstādes kādā citā parkā, kur varēja apskatīt un iegādāties dažādus mākslas un lietišķās mākslas izstrādājumus – ļoti radošus darbiņus. Tāpat Mumbajā būtu vērts redzēt graustu rajonu, kur dzīvo ap 9 miljoni iedzīvotāju. Šoreiz tam laiks ir par īstu, tāpēc sastrēgumā virzāmies uz lidostas pusi. Netālu no lidostas ir mūsu viesnīca, kurā paliksim vien pāris stundu. Viesnīca atrodas tādā rajonā, ka šķiet, gailis pakaļ nedziedās, ja kaut kas ar mums notiks. 10 stāvu viesnīca ir iebūvēta starp futbola laukumu, izgāztuvi, jaunbūvēm un lielceļu. Tāds rajoniņš, ka prieks. Vakariņas tādā vietā arī negaršo. Viens no tūristiem, ienākot ēdamzālē, sveicina pārējos teikdams: „Labu apetīti tiem, kam viņa ir!” Mēs smejamies un domās jau esam Latvijā.

Mājupceļā lidmašīnā neviens no tūristiem vairāk neizvēlas veģetāro ēdienu. Kādam laikam būs gana. Sēžam lidmašīnā un skaļi fantazējam par ēdieniem, ko Latvijā ēdīsim. Topā ir biezpiens ar siļķīti un kartupeļiem. Dzirdu runas par rupjmaizi ar cūkas cauraudzīti un sīpoliņu. Vēl kāds noilgojies pēc maizes zupas ar putukrējumu vai soļankas. Mājas labumus var novērtēt tikai pēc tam, kad kādu laiku tie ir bijuši liegti. Kā saka mans tēvs: Tu tikai tad vari saprast, ka esi bijis paradīzē, kad esi to zaudējis. :)

Vēlu labu veiksmi visiem, kas dosies ceļojumā uz Indiju! ;)