Indijas dienvidi - Tamil Nadu un Kerala (1. daļa)

Dana Ramirez 01.04.2011 8 min lasīšanai 71 foto

15 dienu ilgais ceļojums pa diviem dienvidindijas štatiem – Tamil Nadu un Keralu liekas pilnīgi nereāls. Pie gultas stāv nolikts ceļojuma apraksts, bet es līdz pēdējam brīdim nespēju noticēt, ka uz tik ilgu laiku varēšu atslēgties no darba lietām un ģimenes, lai dotos nezināmajā. Un tomēr 2011. gada 28. janvāra rītā esmu lidostā, nododu pustukšu ceļa somu un vēl nenojaušu, ka atceļā soma būs bāztin piebāzta un nostiepta līdz vīlītei ar visādiem Indijas labumiem. No Rīgas ar Turkish Airlines lidoju līdz Stambulai, tad Stambulā lielā ātrumā pārčekojos līdz Mumbajai, kur braucu arī ar Turkish Airlines. Aviokompānija ir ļoti laba. Indijas reisā jau iekāpjot gaiss viegli smaržo pēc karija – ēdiena garšvielām, kas gaisā virmos vai visu ceļojuma laiku. Lidmašīnā nespēju aizmigt – skatos pēc kārtas visas iespējamās filmas – to ir simtiem un katrs ceļotājs savā krēslā var izvēlēties filmu pēc sirds patikas. Noskatos gan tās filmas, uz kurām nebija laika aiziet Rīgā, gan dažas Indiešu filmas – ar dziesmām, dejām un skaistiem cilvēkiem. Tiesa gan, arī lidmašīnā ir ļoti daudz skaistu indiešu – acis kavējas te pie viena, te otra pasažiera.

Mumbajā izkāpju naktī. Miegs nāk ar joni. Ārā ir patīkami karsts, īpaši patīkami, jo Latviju atstāju ar -25 grādiem, bet te nakts vidū ir +25. Neko teikt – 50 grādu amplitūda. Ar autobusu pārbraucu uz citu, vietējo lidostu un gaidu lidmašīnu līdz Čenajai. Lidostā izpētu cenas – pagaidām neko nevar saprast. Spriežot pēc valūtas kursa 1 lats ir gandrīz 10 rūpijas. Priecē, ka Indijā pat tādā internacionālā vietā kā lidosta nav atrodamas standartizētās preces, bet tikai vietējie izstrādājumi. No vienas puses, tas ir tas, ko man gribējās – izbaudīt atšķirīgo, bet no otras puses, ar laiku vēders sāk pieprasīt pierastos Eiropas produktus. Šobrīd es to vēl nenojaušu un labpatikā pētu preces.

Lidmašīna uz Čenaju aizkavējas par stundu. Lidostā tik ļoti nāk miegs, ka jāstaigā apkārt, lai nenogulētu reisu. Paziņojumi par lidojumiem uz tablo tiem publicēti 3 valodās – hindu, tamilu un angļu. Pirmās divas valodas atgādina skaistu simbolu virtenes, no kurām neko nevar saprast.

Čenajā pēc pāris stundām izkāpju no lidmašīnas ar ļoti šaurām acīm no pārguruma un bezmiega. Tomēr spožā saule neļauj aizmigt. Ar autobusu dodos uz viesnīcu. Apkārt – ļaužu tūkstoši. Visi kaut ko strādā. Viena cilvēka darbu dara vismaz 4 cilvēki. Ja ir autobusa šoferis, tad līdzi brauc vismaz 3 palīgi. Viens palīdz attaisīt durvis un izkāpt ārā. Otrs precizē karti un braukšanas norādījumus. Trešais sauc iekšā papildu pasažierus. Ceturtais stūrē. Un visi ir nodarbināti un laimīgi. Morāle: augsta mehanizācija atslogo cilvēkus, bet rada bezdarbu. Indijā noteikti ir labāka mazāka optimizācija, bet vairāk nodarbinātu (lasi – pie vietas esošu) cilvēku. Čenaja ir skaista dienvidindijas pilsēta. Skaista – nosacīts jēdziens Indijā, jo šī valsts ir gaumes lieta. Man patika itin viss un nešokēja ne netīrība, ne nabadzība. Pasakot priekšā, tikai ceļojuma pēdējā dienā Mumbajā es apraudājos, redzot mazus bērnus – zīdaiņus, kas guļ uz ielas braucošās daļas 15 cm no auto riteņiem, līdzās ubagojošai mātei...

Čenajā aizbraucu līdz okeānam un ieelpoju sāļo jūras gaisu. It visur tiek tirgoti augļi – apelsīni, papaijas, mazi arbūziņi, sarkani banāni, amerikāņu āboli. Mango gan ir retums, jo tas ir sezonas auglis un šī ir nesezona pat Indijā. Manas favorītes ir papaijas, kuru nosaukumu izrunājot es ik pa brīdim sāku stostīties. :) Arī ananāsi ir ok. Ne visi pārdevēji kaulējas. Ir tādi, kuri cietu seju nosauc cenu un pat negrasās dot atlaides, jo zina, ka nākamie tūristi tūlīt izpirks preces arī par augstajām cenām. Kaulēties iespējams suvenīru bodēs vai arī tad, ja pārdevējs acīmredzami uz to parakstās. Vārds Čenaja pilsētai esot atjaunots no pirms-Anglijas laikiem, jo angļi šo pilsētu uz ilgiem gadiem bija pārsaukuši par Madrasu (it kā no 2 vārdiem – mad (traks) ras (rase). Neizklausās diez ko smalki attiecībā pret namatēviem. :)

Pret baltajiem cilvēkiem Indijā izturas ļoti labi. Man tiešām bija neērti, ka gadījumā, ja pie veikala bija rinda, baltos cilvēkus bieži palaida bez rindas. Man tas likās pilnīgi negodīgi un pat nepatīkami, jo visiem taču vajadzētu būt vienādiem. Šī attieksme, iespējams, Indijā ir saglabājusies no Anglijas varenības laikiem, bet tikpat iespējams, ka izriet no indiešu lielās sirsnības un tolerances pret atšķirīgo.

Viesnīcas gan šeit, Čenajā, gan citur ir diezgan nekādas, lai gan zvaigznīšu skaits varētu liecināt par augstāku kvalitāti. Palagi visur bija negludināti – tāda sajūta, ka kāds jau tur ir gulējis. Remonts viesnīcā taisīts pirms 100 gadiem, vai arī vienkārši pāri viesnīcai gājuši tik daudz tūristi, ka viss ir nolietots. Vakariņas un brokastis bija iekļautas cenā – ēdiens it visur ir eksotisks, ļoti pikants, veģetārs un specifisks. Klasiskais variants gan brokastīs, gan vakariņās – rīsi ar 5 – 10 mērcīšu veidiem – dažādiem karijiem (asās garšvielās dārzeņi), čatnijiem (pretējas garšas ievārījumiem), paniru (mājas siers). Ir pavisam nedaudz dārzeņi (uzmanīgi, tie var būt mazgāti ar krāna ūdeni). Mans glābiņš ir vietējā cepuma maizes plāceņi, kuri gan nav visur, bet kas glābj situāciju, jo dod sāta sajūtu. Ūdeni var dzert tikai no droši slēgtām pudelēm, tāpēc viesnīcā labāk nepieņemt karafēs piedāvātu ūdeni. Desertā ir želejas, kūkas, bet nekas tāds, kas liktu sajūsmā lekt gaisā. Tad jau asie ēdieni man garšo daudz labāk. Ar asajiem ēdieniem ir interesanti tas, ka sākumā liekas – pēdējā stundiņa klāt – deguns pil, acīs asaras, bet pēc tam iestājas eiforiska viegluma sajūta un arī vēders ir laimīgs.

Svētdien dodos uz nelielu Kančepuramas templi. Lēnām apgūstu Indijas mitoloģiju un tempļu uzbūvi. Noskaidroju galvenās dievības – Brahmu, Višnu un viņa sievu Lakšmi, Šivu un viņa sievu Parvatī un dēlu Ganešu. Mums ir fantastiska gide Inese, kas par Indijas dievībām stāsta tik zinoši un sirsnīgi kā par saviem ģimenes locekļiem, un arī es iemīļoju hinduismu. Tempļos noturētie rituāli tik dzīvi un izkopti arī šodien. Viss notiek pa īstam – ziedu dāvināšana dievībām, mūzikas ceremonijas, dievību ieziešana ar eļļām, medu un pienu, ieģērbšana drēbēs, regulāras ikvakara dievību naktsmiera guldīšanas ceremonijas – baisi un skaisti vienlaikus.

Tālāk dodos uz Mahabalipuram tempļiem Bengālijas līča piekrastē. Pie tempļa ir lēzens akmens kalns, uz kura mistiskā veidā turas gigantisks apaļš akmens. Kā tas neripo lejā, nav saprotams. It kā esot cilvēki centušies akmeni nogāzt lejā ar ziloņu palīdzību, bet tas turpina stāvēt kā iemiets. Tomēr sajūta nav droša, jo, ko nevarēja ziloņi, to varēs maza pelīte, kad būs pienācis īstais laiks. Līdzās akmenim bērni pa klints sienu ir ar dibeniem ieslidinājuši slidkalniņu – diez cik gadsimtus ir jāplēš bikses pa klints sienu, kamēr sanāk tāds nopulēti gluds slidkalniņš? :) Pa ceļam uz Piekrastes templi paša jūras krastā nopērku turpat uz vietas izspiestu cukurniedru sulu – duļķaini zaļganpelēka dzira, kas ir ļoti salda un arī garšīga. Turpat uz vietas iespējas slēgt derības, cik ilgi latvieša vēders tādu izturēs. Izturēja. Rekomendēju arī citiem. :)

Lai ieietu jebkurā templī, pie ieejas ir jānovelk apavi. Vieni tūristi kājās velk zeķes, citi – zilās bahilas. Es eju basām kājām un izjūtu gan akmeņu karstumu, gan arī visu citu, ko piegružotās ielās var viens cilvēks zem kājām sajust. :) Apavi pēc atgriešanās nav pazuduši (kam tādus putekļainus apavus vajag, turklāt indiešu kājai mans latviešu izmērs būtu kudiš par lielu). :)

Šonakt viesnīca ir nekurienes vidū, toties pie jūras. Naktī uz viesnīcas balkona ķērc dažādi putni. Uz rīta pusi ķērkšanu nomaina baložu guldzināšana, bet arī tas miegu nevairo. No rīta samiegojusies izeju uz balkona un redzu, ka vieni tūristi jož uz piekrasti fotografēt pirmos saules starus, bet citi – uz baseinu peldēties. Jūrā peldēties nav iespējams, jo viļņi bez žēlastības sit no kājām arī tad, ja ūdens ir tikai līdz potītēm. Jūra klāta ar sīkiem akmentiņiem, kas, viļņiem nākot, sabirzt zem kājām un peldētājs, zaudējot līdzsvaru, nogāžas gar zemi. Brokastīs atkal ir karijs, čatnijs, asa zupa un plācenis. Kafijas automāts darbojas pusautomātiski. Ar vārdiem to vispār nevar aprakstīt. Kafijas automāts, kas acīmredzami pieredzējis arī labākus laikus pirms 15 gadiem, jādarbina restorāna darbiniekam, pārmaiņus spiežot te vienu, te otru pogu, turklāt izturot to pareizajā ilgumā. Kad meitene, kas tīri labi iemanījusies ar aparātu sarunāt kārtējo kafijas tasi, aiziet palīgā citam kolēģim, nākamais darbinieks no aparāta var izvilināt vai nu asfaltam līdzīgu šķidrumu, vai arī žēlus trokšņus. Ja gribas kafiju ar pienu, tad kokteiļa salmiņam līdzīga trupiņa tiek ielikta pa taisno piena paciņā un tad mistiskā veidā abi šķidrumi sajaucas kopā. Viena klienta apkalpošana prasa apmēram 7 minūtes. Šķiet, ka ātrāk būtu kafiju uzliet lielā trumulī, nekā niekoties ar šādu aparātu. Tomēr viss notiek mierīgi, bez stresa.

Pirmdienas dienā pārbraucu uz Pondičeriju. Pa ceļam iegriežos Aurovillā – meditācijas centrā, kuru gadu desmitiem iekārtojuši divi entuziasti un miera sludinātāji – indietis Sri Aurobindu un francūziete ar pieņemto vārdu Māte. Aurovillā iekšā tikt nedrīkst neviens kā tikai paši šī noslēgtā ciema iedzīvotāji. Tūristi tiek līdz informācijas centram, kur bez maksas var noskatīties filmu par šo meditācijas vietu un tik līdz skatu laukumiņam, no kura redzama Aurovilla. Šī vieta ir skaista, labi iekopta, mierīga. Ciematā esot savas skolas un pat medicīnas centrs. Ciematā dzīvojošie ik dienu strādā un meditē. Runā, ka ciematā dzīvojot arī daži latvieši. Vaicāju kādam indietim, ko vietējie iedzīvotāji domā par šādu atšķirīgu, mākslīgi veidotu ciemu, kurā turklāt dzīvo ne-vietējie iedzīvotāji, kuri izturējuši īpašu atlases procedūru. Indietis skaidro, ka tieši šis ciems ir labi ieredzēts, jo tajā nekad nav problēmu un tas ir sakārtojis arī apkārtējo vidi.

Pondičerijā iegriežos kādā ašramā (lūgšanu mājā, kur dzīvo un strādā ticīgi cilvēki) un redzu, ka Aurovillas dibinātāju fotogrāfijas tiek pārdotas kā svētbildes un viņiem ik dienu tiek izrādīts liels gods. No īstiem ziediem ik dienas tiek veidotas mandalas (apaļas, meditatīvas kompozīcijas), pēc tam tās izjauktas, lai nākamajā dienā tiktu taisītas no jauna. Ziedu te aug tūkstošiem. Ašramā jāievēro pilnīgs klusums un, protams, jāstaigā basām kājām. Sievietēm gan tempļos, gan ašramos jāapsedz kaili pleci un nekāds mini svārku vai šortu veidā nav atļauts.

Pondičerijā apmeklēju arī kristiešu baznīcu un redzu, ka mums tik pazīstamie svētie kā Toms, Marks vai Matejs ir skulptūrās attēloti ar kārtīgām ķīniešu sejām. Laikam skulptors bijis no Ķīnas un taisījis svētos pēc sava ģīmja un līdzības. Lai paskatāmies mūsu pašu Latvijas muižās uz lauvu skulptūrām – arī tās vairāk izskatās pēc pinkainiem suņiem, jo skulptori taču nebija redzējuši īstas lauvas. :)

Pondičerijā man ir tā laime satikt īstu, dzīvu ziloni, kurš saņemot no manis naudas banknoti, uzliek man uz galvas savu snuķi. Esmu pārlaimīga! Pa ceļam ar autobusu braucu garām tādiem kā rīsa laukiem, kas izrādās sāls ezeri. Tā kā šobrīd ir nesezona arī sālim, tad no sāls te nav ne vēsts. Par to liecina tikai palmu zariem apklāti sāls kalni. Tomēr ne zeme, ne dubļi nav sāļi. Strādnieki gatavojas jaunai sezonai un sagatavo laukus jaunām sāls ieguvēm. Netieku gudra, no kurienes tur var rasties sāls, ja jūra ir tik tālu.

Vakarā uz viesnīcu atnāk meitene, kas māk zīmēt ar hennu. Lai gan līdz šim man hennas zīmējumi nav patikuši, tomēr šis vakars ir kā radīts Indijas priekiem. Lai dzīvo hennas zīmējumi! Izvēlos vietu uz labās kājas no ceļgala uz leju un lūdzu meitenei uzzīmēt tipiskus indiešu ornamentus. Lai gan meitene tamilu valodā aicina mani izvēlēties kādu ornamentu no līdzi paņemtās musturu grāmatas, es latviešu valodā saku, lai viņa improvizē un zīmē to, ko tajā brīdī jūt vislabāk. Hennas pasta ir vēsa un, to klājot, āda nedaudz kut. Pēc hennas zīmējuma uzklāšanas meitene apslaka man zīmējuma klāto ādu ar svaigu laima sulu. Mani pārsteidz šis procesa dabiskums. Cena arī ir ok. Man ļoti patīk rezultāts. Nākamajā rītā nomazgāju hennas paliekas. Zīmējums ir kļuvis bālāks. Toties aiznākamajā dienā tas atdzīvojies ar jaunu sparu un ieguvis spilgtumu. Zīmējums saglabājas 2 nedēļas, tā ka Rīgā mājiniekiem varu parādīt vien mazas atblāzmas no bijušās godības.