ciemos pie letiņiem Viduszemē

25.04.2007
9 min lasīšanai
15 foto

Ceļojuma sākums atrodams zem Rumānijas sadaļas. Ap 8 no rīta ne bez piedzīvojumiem no Belgradas beidzot ierodos Prištinā. Iepriekšējā naktī dabūju lepnu viesnīcu – Lukoil benzīntanka ofisu Ribaričē. Šis benzīntanks jau man sākt kļūt par diezgan ierastu kontrolpunktu ceļā uz Kosovu (būs nākamreiz jāpaņem lieks polšs – ja nu atkal sanāk tur piestāt). Kā ieveļos drauga dzīvoklī, tā pilnīgi visas drēbes savālēju veļasmašīnā, jo 5 dienu laikā dušā esmu bijus vienreiz, 2 naktis sēdējusi pie ugunskura, sēdējusi ar draugiem, kas smēķē kā lokomotīves, svīdusi vilcienā, mašīnās, autobusā, kā arī pastaigājusies pa pilsētām ar lielu mugursomu. Vienvārdsakot, es smirdu un viss, kas man pieder, arī smird. Pēc dušas tieku pie tīra treniņtērpa (adidas, tikai nedaudz par lielu) un ejam pastaigā pa superstilīgo Prištinu. Jūtos apmēram kā karalis pasakā Karaļa jaunais tērps. Man gan ir atruna, ka mēs braucam spēlēt futbolu (vismaz mans draugs), tomēr pretinieku komanda mūs piekāš un neierodas uz spēli (laikam nobijās no latviešu leģionāres). Drēbes ir izžuvušas un jau nākamajā dienā dodos iekarot Maķedoniju. Izbraucu ar autobusu 10:30 no Prištinas un Skopjē esmu ap vieniem. Pilnīgi nekādas aizķeršanās uz robežas. Autoosta ir ļoti moderna un patīkama. Esmu izlēmusi braukt ar vilcienu pustrijos uz Prilepu, tā nu meklēju dzelzceļa staciju... Ārpusē ir liela iela, kurai pāri iet tāds kā tilts, pa kuru, kā izskatās, varētu staigāt vilcieni. Uz tilta sāna tiešām ir rakstīts Železnicka Stanica. Bet kā tur tikt... Pāreju ielai otrā pusē – tur ir pasts, ļoti atgādina mūsejo pie Centrālās Stacijas a.k.a. Origo. Eju atpakaļ, eju riņķī un atkal cauri autoostai, bet nekur neredzu trepes uz dzelzceļa staciju. Tā es apgāju reizes trīs, kamēr atradu durvis vismelnākajā stūrī zem tilta. Stacija ir tukša, tumša un drūma, kā cita realitāte, salīdzinot ar otrā pusē sienai esošo autoostu (starp abām pat eksistē durvis, kas gan ir aizslēgtas). Jāpiekrīt www.inyourpocket.com teiktajam: Skopje’s train station is a disgrace, and does the worst possible public relations job for the city imaginable. Laika vēl ir daudz, tāpēc aizeju uz banku un mēģinu samainīt savus atlikušos serbu dinārus. Nekā. Tas ir apbrīnojami, ka neviena no kaimiņvalstīm nemaina serbu dinārus. Pagājušajā reizē es no viņiem tiku vaļā tikai Budapeštas lidostā vienā maiņas punktā. Izņemu maķedoniešu naudu no bankomāta un nopērku biļeti uz Prilepu. Par 25 denāriem (bišku vairāk kā 25 santīmi) nopērku lielu apaļu baranku ar sezama sēklām un Balkānu jogurtu mazajā plastmasas trauciņā. Pulkstenis lejā stacijā uz monitora, kas rāda vilcienu sarakstu, ir par 10 minūtēm ātrāks nekā pulkstenis augšā uz perona. Varbūt, lai cilvēki nekavētu. Manai mammai arī ir mode visus pulksteņus mājās sagrozīt 10 minūtes par ātru. Tas laikam strādā, jo jau pusstundu pirms vilciena atiešanas perons sāk strauji pildīties ar cilvēkiem. Ieņemu vietu 1. klases kupejā pie loga. Uz savas biļetes klasi neatrodu, tad kāpēc gan nesēdēt pirmajā... neizskatās gan, ka tam te būtu kāda starpība. Vilciens ir vecs, retro, ar mīkstiem plīša sēdekļiem un spoguļu joslām virs sēdētāju galvām - zem bagāžas redelītēm. Man pretī apsēžas mamma ar mazu puiku, blakus viena baba un tai pretī vēl viena baba. Puika ir noteikti uzmanības centrā. Es turpinu lasīt grāmatu un grauzt savu baranku. Pēkšņi mamma man piebiksta un kaut ko jautā, es ieplešu acis, bet, tā kā viņa rāda uz manu baranku, es viņai to sniedzu. Viņa papurina galvu, bet baranku paņem. Nolauž gabaliņu, iedod to puikam, un pārejo dod man atpakaļ. Man kaut kā paliek neērti vairāk puiku šitā kārdināt, tāpēc iebāžu atlikušo baranku atpakaļ somā. Vilciens sāk kustēties. Pēkšņi es esmu nokļuvusi uzmanības centrā un tieku apspriesta. Tik daudz jau es saprotu. Viena baba jautā otrajai: Znash angliski? Un tā otra pagriežas pret mani un saka: How do you do? Es atbildu Fine, un turpinu lasīt. Bet čubināšanās turpinās...ok, nolieku grāmatu un atzīstos, ka saprotu arī krieviski un nedaudz serbiski. Esmu jau sapazinusies ar savām kupejas biedrenēm un biedriem un atgriezusies pie grāmatas, kad pēkšņi vilciens apstājas. Vecais vīrietis puķainajā, izšūtajā džemperī (sākumā domāju, ka neglīta sieviete), kas sēž man pretī pie kupejas durvīm, iziet koridorā un atgriežas ar sliktām ziņām: lokomotīve esot noplīsusi. Visi mani biedri korī sāk klakšķināt mēles - ļoti tipisks veids kā izrādīt savu neapmierinātību ar notiekošo lietu kārtību Balkānos, bet ko tur padarīt...izskatās, ka šī nav pirmā reize un visi tur pie tā ir pieraduši. Re, šodien atkal nepaveicās, ka saka. Cilvēki skraida pa koridoru turpu šurpu, karās laukā pa logu, es paņemu kameru un izkāpju laukā. Uztaisu dažas smukas bildes ar štruntīgu vilcienu uz krēslā gaistošu kalnu fona. Vismaz esam noplīsuši skaistā vietā. Atgriežoties kupejā, dzirdu pesimistiskas prognozes. Varbūt galā tiksim tikai ap 10 vakarā. Nīkstam jau stundas divas, pulkstenī vairāk neskatos - kaitina. Nožēloju, ka nenopirku neko ēdamu. Sākt mākt izsalkums. Beidzot redzamas pozitīvas izmaiņas blakussēdošo sejas izteiksmēs - izskatās, ka ir atbraukusi cita lokomotīve. Tā ir piekabināta tagad aizmugurē un cenšas stumt vilcienu ar salūzušo lokomotīvi uz priekšu. Noslēdzam gaismu, lai saprastu, vai vispār kustamies. It kā kustamies, it kā nekustamies...nav īsti skaidrs. Kādas 15 minūtes paiet šādi, varbūt esam pavirzījušies par 3 metriem, līdz beidzot maķedonieši saprot, ka ātrāk būs aizvilkt vilcienu atpakaļ līdz tuvākajam sliežu sazarojumam un pārkabināt labo lokomotīvi vilciena priekšā. Ir jau gandrīz deviņi, kad iebraucam Prilepā. Iedodu savas paziņas telefona numuru puikas mammai, kas viņu sazvana un apstiprina, ka man jau nākot pakaļ. Visi vietējie mērkaķa ātrumā pazūd sabraukušajos taksometros. Daži takši vēl atskrien, bet ir jau nokavējuši. Satieku Lauru, un viņa mani aizved uz savu tiešām mājīgo dzīvokli. Iztukšoju mugursomu, jo lielu daļu no tās veidoja viņai nogādājamās lietas un sūtījumi no mammas. Beidzot tieku pie vakariņām. Nopļāpājam par šo un to līdz vieniem naktī. Nākamajā rītā pēc brokastīm kāpjam Markovi Kuli kalnā. Maķedonijā ļoti populāri ir ka virs katras pilsētas ir kalns, kura galā ir liels metāla karkasa krusts, kas parasti naktī ir izgaismots. Tumsā izskatās, ka tas karājas gaisā. Rāpjamies pie Prilepas krusta. Piestājam Lauras iecienītajā veikaliņā, kur viņa iegādājas speciālo kalnā kāpšanas Pepsi, bet es vietējo Krali Marko alus pudeli. Markovi Kuli, ja nemaldos, bija Marko tronis vai skatpunkts, bet Krali Marko vienkārši nozīmē Karalis Marko. Iebāžu pudeli somiņā, lai baudītu kopā ar skaistu skatu. Pa ceļam kalnā ir klosteris, kura kapelā aizdedzinām svecītes par savējiem. Kalnā kāpjot, paliek ļoti karsti - no sākuma fufaika tiek apsieta ap vidukli, pēc tam tai seko arī jaciņa, kur sienu ap somas plecu siksnu. Silts alus man negaršo, tāpēc, pirmajā skaistajā vietiņā ar skatu uz pilsētu un tabakas laukiem, uztaisām pauzi. Alus pudeli atveru pret asāku akmens malu - tādu ir visapkārt. Tāpat kā ķirzaku. Pirmā mani pārsteidz, bet, sekojot Lauras norādnēm, arī pati sāku tās pamanīt visapkārt: zaļas un brūnas, ar astēm un bez. Rāpjamies tālāk, pa dīvainiem apkārtceļiem, bet galu galā tomēr sasniedza virsotni ar krustu. Mūs sagaida bariņš komunikablu čigāna bērnu šokolādes krāsā. Laura ar otru meiteni - polieti Katju - paliek ar viņiem aprunāties, es kāpju līdz pašai augšai. Augšā zem krusta sēž kāds puisis, viņam blakus mētājas mugursoma ar piesietu prievīti un tai no vienas kabatas laukā spraucas avīze Kurzemnieks (vai kaut kā tā). Pirmā doma - pārāk neticami, lai būtu patiesība, te būtu nejauši sastapt vēl vienu latvieti?!? Atceros, ka Laura teica, ka šodien ciemos brauc Reinis - brīvprātīgais no Bitolas (vēl vienas Maķedonojas pilsētas, gandrīz pie pašas Grieķijas robežas). Viņa viņam atstāja zīmīti, ka mēs dodamies uz Markovi Kuli. Jautāju - Tu esi Reinis? Viņš saka jā, un, ka es arī esot ļoti latviski izskatījusies :) Tā mēs tur nedaudz pasēžam, papļāpājam latviski, kamēr ierodas Laura un pēc tam arī Katja. Katja dodas atpakaļ uz pilsētu, trīs latvieši vēl nolemj iekarot blakus esošo Zaļo kalnu (vai arī, kā Lauru esot biedējuši, kad viņa pagājušo reizi tur esot vēlējusies kāpt - Čigānu kalnu). Atvadāmies no Katjas un priecīgi noelšam, ka bez sirsapziņas pārmetumiem varam tagad runāt latviski. Zaļais kalns ir fantastiski skaists. Un tiešām zaļš, ar zaļiem akmeņiem - vai akmeņiem ar zaļu bārdu (atgādina vēl vienu bērnu dienu pasaku..). Nospriežam, ka mūsu latviešu velni gan ir bijuši švakuļi, salīdzinot ar Maķedonijas velniem, jo mūsu Velnakmeņi ne tuvu klāt nestāv neskaitāmajiem bluķiem šajā ainavā. Satiekam kalnu govis. Kalna galā vienkārši atpūšamies, izklīstam, uzrāpjamies katrs savā akmenī - latviešu savrupā viensētnieku daba laikam. Ļauju vējam plivināt matus un apskaužu Lauru par iespēju te kāpelēt katru nedēļas nogali. Mani atmodina brīnišķiga dzidru zvaniņu mūzika. Paskatos pa labi un ieraugu palielu aitu un kazu ganāmpulku, ko dzenā vairāki lieli suņi. Kustība izskatās haotiska, daži kazlēni aizrikšo pa akmeņiem atpakaļ lejā. Lielā kaza paskatās uz priekšu uz aitām un suņiem, atpakaļ uz kazlēnu, kādu minūti svārstās, tad dodas lejā pakaļ kazlēnam. Katrs skaidra uz savu pusi, bet tomēr kaut kā lēnām viss pulks virzās mums arvien tuvāk. Laura arī ir sadzirdējusi zvaniņu šķindas un, pienākusi tuvāk, māj man, lai nāku turp. Es viņai atmāju pretī, ka man ir pirmā balkona biļetes šitajam šovam un es visu redzu perfekti! Parādās arī gans un Laura dodās sasveicināties. Es aiz ziņkārības pievienojos. Ganam aiz uzrotītās džempera malas ir tikko dzimis kazlēns. Kāpjot lejā, atkal izvēlamies dīvainus ceļus. Reinis nošļūc no stāva akmens uz dibena. Es, kā jau meitene, negribu smērēt bikses, tāpēc domāju noskriet un nolekt. Skrienu, lecu...un auč...neveiksmīgi piezemējos un izgriežu potīti. Nelīdzeno vietu zem garās zāles nevar pamanīt. Sāp drausmīgi. Atkrītu uz dibena un saķeru kāju. Reinis tam pieiet aukstasinīgi - nu ko, nesīsim? Pēc minūtes pirmais šoks un sāpes pāriet un, izskatās, ka varēšu nokāpt saviem spēkiem. Smejamies par vēso latviešu attieksmi pret lietām, cita temperamenta cilvēki jau būtu sacēluši nelielu emociju vētru. Nonesuši viņi mani nebūtu, tas ir skaidrs, bet gan jau arī, gadījumā, ja es pati noiet nevarētu, kaut ko mēs būtu izdomājuši. Atpakaļ dzīvokli pabāžu potīti zem auksta ūdens, kamēr Laura man sagatavo kompresi ar nelielu šļivovices piešprici. Kamēr pūtinu kāju, dzeram ķiršu sulu ar Rīgas melno balzāmu un spriežam, ka jūtamies gandrīz kā Latvijā. Kāda patiesībā starpība, kur uz kartes atrodamies, ja varam runāt dzimtajā valodā ar savējiem. Pavīd arī doma dibināt Maķedonijas latviešu biedrību un varbūt veidot diasporu Maķedonijā - klimats siltāks, lētāka dzīvošana, daba arī skaista... Tuvējā restorānā aizejam vakariņās. Ņemot vērā apkalpošanu ar viesmīli (kas gan varēja būt smukāks), cenas tiešām ir ļoti demokrātiskas. Ņemam Balkānos traki populāros šopskas salātus (gurķi, tomāti, siers, dažreiz sīpoli, dažreiz olīves) un čorbu (gaļas zupu, kas pārsvarā sastāv no gaļas ar nedaudz škidruma un dārzeņu). Pēc vakariņām ar vilcienu septiņos dodamies uz Skopji. Kamēr Laura pērk šokolādi, es apsveru iespēju šoreiz iegādāties kaut ko uzkožamu, ja nu atkal vilciens salūzt... Tomēr izvēlos riskēt - ja pagājušo reizi salūza, šoreiz vajadzētu paveikties. Skopjē pārnakšņojam pie jaukas austriešu brīvprātīgās, un no rīta kopā ar Lauru dodamies uz Prištinu. Kosovo Railways vilciens no ārpuses neizskatās diez ko pievilcīgs, kā arī man liekas aizdomīgi, ka gandrīz nav pasažieru. Tomēr, kad iekāpjam, ir daži cilvēki. Vilciens ir traki vecs SJ - Zviedrijas dzelzceļa - vilciens. Varbūt Zviedrijas ziedojums Kosovai. Ar koku apšūts salons, izbalējuši rūsgani plīša sēdēkļi. Man vispār patīk. Neomulīgas domas vienīgi rodas par vienu logu, kuru rotā vairāki caurumi. Ainavas pa ceļam ir vienkārši elpu aizraujošas. Kā parasti, mums tiek jautāts pēc ID kartēm, jo mēs laikam tādas spēcīgas meitenes izskatāmies pēc miera uzturētājām. Prištinā atstājam somas dzīvoklī un ejam apskatīt pilsētas centru. Tiekam iekšā pilsētas vecākajā mošejā, kas ir celta 1461. gadā (Citējot inyourpocket.com: The Fatih or Imperial Mosque was built in 1461 under Turkish Sultan Mehmed II Fatih (the conqueror), as witnessed by the engraving above the main door, and is Pristinas grandest building.) Īpaši grand no iekšpuses gan viņa neizskatās, drīzāk gan diezgan noplukusi, bet tomēr savā viekāršībā arī ļoti skaista un izstaro labu, nomierinošu auru. Pēc mošejas apmeklējuma, aizbraucam ar autobusu uz parku nedaudz ārpus pilsētas. Neesam vīenīgās. Tik skaistā, saulainā un siltā svētdienā parks ir pārpildīts un pirms iebraukšanas tajā viedojas pamatīgs sastrēgums. Izmetam nelielu loku un braucam atpakaļ uz centru. Paēdam vakariņas un piebiedrojamies manam draugam uz futbola spēli (līdzjutēju kārtā). Pēc tam seko boulings un biljards, kā arī naksnīgs skats uz pilsētu no daudzstāvu mājas jumta. Nākamajā dienā Laura brauc atpakaļ uz Maķedoniju, bet es vēl palieku nedēļu Prištinā un ārstēju savu traumēto kāju. Draugs ar brāli, kuri abi studē medicīnu, izmēģina uz mani alternatīvo medicīnu: sagriezta svaiga sīpola un sāls kompresi un tukšas Smirnoff pudeles ripināšanu ar pēdu turpu šurpu. Divas dienas pēc atgriešanās Maķedonijā Laura ir atklājusi, ka mūsu iebraukšanas zīmogs ir nekorekts, jo 18.03.2007 vietā ir 18.03.2006. Iznāk, ka viņa Kosovā pavadījusi apaļu gadu un vienu dienu. Kad es vēlāk braucu uz Skopji, mans robežsargs ir acīgāks. Viņš pat atvelk citu robežsargu, kas runā arī krieviski. Abi kādas 5 minūtes lauza galvu, ko ar mani darīt. Beigās neiespiež izbraukšanas zīmogu un iesaka nomainīt pasi. Autobusa pasažieriem es sāku kļūt par atrakciju, jo arī uz Maķedonijas robežas man palūdz izkāpt. Tur man atkal jautā pēc ID kartes, pēc tam pēc vīzas, pēc tam robežsargs ilgi un intensīvi meklē savā datorā, vai man tiešām nevajag vīzu. Tur šo informāciju viņš neatrod, tāpēc dodas uz blakus mājiņu. Varbūt tajā atrodas labāks dators. Pēc mirkļa viņš atgriežas un atvainojas. Vēl viena nakts Maķedonijā un lidoju atpakaļ uz mājām. Aaa.. varbūt kādam radās jautājums, kāpēc Viduszeme? Izlasiet Tolkīna triloģiju un aizbrauciet pakāpelēt pa Prilepas kalniem un pastaigāt pa lekni zaļajām ielejām. Un arī tas, ka šī mazā valsts ir iespiesta starp citām valstīm Balkānu pussalas vidū. 2007. gada marts

ciemos pie letiņiem Viduszemē

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem