piedzīvojumi Rumānijas kalnos

25.04.2007
14 min lasīšanai
15 foto

Ielidoju Budapeštā ap 10, pelēks, smidzina lietus. Kādu laiku staigāju turpu šurpu starp pustukšajiem autobusiem un valūtas maiņas punktiem. Nebiju vēl pārslēgusies uz nekaunīgās stopētājas noskaņojumu. Mēģināju nopirkt biļeti ar karti, it kā visas uzlīmes ir salīmētas virsū, a karti ta iebāzt nav kur. Par forintu pārdošanu viņi plēš 1 dolāra komisiju. Beigu galā samainīju 5 eiro mīnus viens dolārs, nopirku biļeti, braucu ārā no lidostas teritorijas... un skatos, ka varēju 20 m aiziet līdz šosejai uz Szolnok. Ok, nauda ir samainīta, sēžu autobusā, laiks vēl ir daudz... varu arī pateikt Labrīt Budapeštai. Atpakaļ atkal ņemu autobusu uz lidostu, izkāpju kaut kad pa ceļam, kad redzu benzīntanku. Aizeju aiz benzīntanka un paceļu roku. Pēc pirmajām pozitīvajām sejas izteiksmēm, mājieniem, ka braucot tepat uz riņķi, notiek klikšķis un es esmu zirgā! Trešā vai ceturtā mašīna, kas apstājas, brauc uz Szolnok. Šoferis, protams, saprot tikai ungāriski, bet šoreiz lieti noder mans mazais krievu-ungāru razgovorņiks. Ugunsdzēsējs no Szolnok ir ļoti komunikabls un aktīvi šķirsta razgovorņiku, lai man ar pirkstu iebakstītu kārtējo jautājumu. Sanāk nedaudz nomest ātrumu un pakaitināt citus braucējus, bet ceļš līdz Szolnok paiet nemanot. Vispār stopējas ļoti ātri, vienreiz pat knapi roku paspēju pacelt, kad jau dabūju mašīnu. Ap 2 pēc ungāru un 3 pēc rumāņu laika jau tuvojos Rumānijas robežai. Robežu šķērsoju ar vienu ļoti jauku ungāru pāri. Es viņus aizkavēju kādas 2 minūtes, jo robežsargs pasauc savu pārinieku, lai pa diviem ievērtētu šito dīvaino pasi. Viņi mani atstāj tieši aiz robežas, jo nogriežas pa kādu maziņu ceļu un pierobežas ciemu. Kamēr es eju nedaudz tālāk no robežas un smago mašīnu kolonas, mani pārķer vēl viens rumāņu robežsargs, kuram es arī parādu savu dīvaino pasi un pastāstu, ka taisos stopēt uz Oradea, kur satikšos ar rumāņu draudzeni. Viņš ir ļoti laipns un novēl man veiksmīgu ceļu un jauku laiku Rumānijā. Pirmais, ko redzu Rumānijā ir būdiņas ar cauriem un šķībiem jumtiem, ziedoši ķirši (tas bija 10. marts) un suņi, kas pārojas. Pirmā Rumānijas smarža - degošas riepas un kūtsmēsli. Līdz Oradea braucu ar vienu vācieti, kas 14 gadus dzīvojis Rumānijā un brīvi runā gan rumāņu, gan ungāru valodās. Ceļš līdz Oradea ir ļoti īss, vienīgi paspēju noskaidrot, ka viņa affair ar Rumāniju nav saistīta ar kādu sievieti. Viņš brauc uz Cluj un vienmēr esot braucis tikai cauri Oradea, tāpēc, kad saku, lai izlaiž mani centrā, viņš tikai rausta plecus. Pie viena luksafora, saku, lai izlaiž mani tepat. Viņš saka, ka tā nevar, padod atpakaļgaitu un noparkojas 2 m pirms luksafora pie labās apmales. Nu ok, laikam tomēr vāciešus pat 14 gadi Rumānijā nespēj izmainīt. Zvanu draudzenei Marijai, mēģinu aprakstīt, kur atrodos, bet viņa arī nav vietējā, tāpēc iesaka man iedot kādam pretimnācējam telefonu, lai paskaidro ar skaidrām norādnēm, kur es atrodos. Tieši tobrīd nāk 3 skolnieces, kas lieliski runā angliski. Viņas visu paskaidro pa telefonu, un drīz Marija ar vienu citu meiteni atbrauc man ar mašīnu pakaļ. Kamēr braucam, viņas jautā par pirmajiem iespaidiem. Vai tiešām viss ir pelēks, kā visi parasti sakot. Nu ir pelēks, tiešām, bet laiks ir apmācies - tad viss izskatās pelēks tik un tā. Un arī pie mums ir pelēkas blokmājas. Bet pie viņiem jau zied ķirši un ābeles. Tikmēr Marijas draugs Sanduku (Alexandru - Sandu - Sanducu) ir sastellējis datoru kāda drauga dzīvoklī, kam tajās dienās ir dzimšanas diena un tas ir surprise present viņam. Kamēr es apdeitoju Mariju par pašreizējo situāciju Kosovā (viņa tiešām izrāda dzīvu interesi un man stāsta, ka rumāņi aktīvi jutuši līdzi kosoviešiem kara laikā, nēsājuši speciālus t-kreklus un stāvējuši ar plakātiem, kā nekā tas viss taču noticis tik tuvu), piebrauc cita mašīna un manas somas tiek pārliktas tajā. Es tieku iepazīstināta (pirms tam jau tiku iepazīstināta, ar meiteni, kas mani atveda, un vienu citu Sanducu draugu, bet viņu vārdus vairs neatceros) ar Daddy Hjūs (arī vairs neatceros, kā tas skan rumāniski, jo manu ērtību labad kļička tika angliskota) un viņa draudzeni Ramonu. Izrādās mēs piecatā tagad pa taisno dosimies kalnos un paliksim kalnu mājiņā bez labierīcībām. Mašīna ir jauna un laba, Dedijs ir arī labs braucējs, bet tomēr bija brīžiem neomulīgi ar 160 km/h caur apdzīvotām vietām. Kas es lūdzu piebremzēt, Marija man teica, ka viņš ir ļoti pieredzējos šoferis un zinot, ko darot. Paldies tam tur augšā, nevienu gājēju un pat nevienu suni nenotriecām. Pēdējā posmā kalnos pat Dedijs bija spiests braukt uz knapiem 20 km/h, jo brīžiem migla bija necaurredzama, a ceļs šaurs serpentīns. Un vispār sajūtas bija līdzīgas gan tiem 160 km/h, gan tiem 20 km/h. Es vispār sapratu steigu, jo ceļš bija tāls. Pa ceļam pieturējām Beiuš - tagadējā Marijas un Sanducu mājas pilsētiņā - un veicām pēdējos iepirkumus. Man zobbirstīti un labāko rumāņu alus izlasi (jo viņi sev bija tikai iepakojumus ar lētajiem plastmases pudelēs nopirkuši). Kalnu ciematā iebraucām jau pilnīgā tumsā. Vēl tālāk kāds gabaliņš bija jāpakratās pa bedrainu grants ceļu, un pēdējais gabals bija jākāpj kājām. Es priecājos, ka biju paņēmusi līdzi savu kabatas lukturīti, jo tumsa bija piķa melna, bet nosacītais ceļš ar lielām gropēm uz abām pusēm un dubļainu stigu pa vidu. Es biju šokēta par savu rumāņu draugu somu skaitu un lielumu... izskatījās, ka viņi te taisās palikt vismaz nedēļu. Izrādījās, ka lielākā daļa no tā tiešām ir pārtika, kaut kā jau laikam lielāko daļu no tā visa notiesājām: 3 dažādu veidu un izcelsmes svaigas gaļas (vismaz kādi 10 gabali no katra), vairāki kg kartupeļu, kāpostgalvas, gurķi, konservu bundžas, kūpināta siera rituļi, maizes klaipi...to visu es vēlāk pakāpeniski atklāšu. Piestājām pie kādas mājas. Vienā logā otrajā stāvā dega uguns. Te dzīvoja kaimiņi, no kuriem mums vajadzēja palūgt mūsu būdiņas atslēgu. Rumāņi klauvēja, kliedza, svilpa, es lasīju akmentiņus, ko sviest logā. Pilnīgi nekādas reakcijas. Es jau sāku domāt, ka varbūt večuki atstiepuši kājas. Rumāņiem gan domas nesās uz citiem variantiem, kuri, manuprāt, daudz mazāk iespējami tādā vecumā. Bet ko var zināt - varbūt Rumānijā savādāk tās lietas notiek. Mēs ar Mariju un Sanduku izlēmām kāpt tālāk uz budku un varbūt uzlauzt atslēgu. Ramona un Dedijs palika vēl lejā cenšoties. Atslēgu Sanduku atmūķēja vienā sekundē (laikam nemaz nebija īsti ciet), bet drīz arī dzirdējām skaļas balsis un lamāšanos lejā: značit večuki bija beidzot pamodušies. Mājiņa bija labāka nekā es biju iedomājusies: ar mazu virtuvīti un 2 istabām, kurās pa abām bija 3 lielas gultas. Zilā guļammistaba vispār bija grezna, ar apgleznotām un mirdzošām sienām. Ramona uzreiz ķērās pie kartupeļu mizošanas, puiši - pie malkas skaldīšanas, un Marija - pie plīts kurināšanas. Man iedeva alu un lika apsēsties. Malka bija slapja un kurināšana īsti nevedās pat ar līdzi paņemto riepas kameru (laikam no šejienes tā degošo riepu smaka... interesants iekurs). No alus pārgāju uz poļinku - vietējo šļivovici (plūmju kandžu). Poļinka mani sasildīja, līdz caur dūmiem sāka rasties arī siltums. Arī ārā tika iekurts ugunskurs, un kaut kad daudz vēlāk tikām pie tiešām garšīgām vakariņām: grilētas vistas kājas, kartupeļiem frī un gurķu-sīpolu salātiem ar eļļu un etiķi. Gaidot vakariņas, salīdzinājām Latviju un Rumāniju un konstatējām, ka ļoti daudzas lietas notiek vai notika tāpat. Arī dzīvokļu cenas un algas Rīgā un Bukarestē daudz neatšķiras. Pēc vakariņām es ar visām drēbēm iekritu gultā un momentā aizmigu saldā miegā. No rīta, paskatoties pa saules pielieto logu, miegs bija kā ar roku atņemts. Skats bija vienkārši fantastisks! Uzreiz paķēru kameru un metos izpētīt apkārtni dienas gaismā. Poļinka nebija palikusi bez sekām - diezgan pamatīgi sāpēja galva. Kalna galā ēnā atradu vēl gabaliņu sniega un norīvēju seju. Pēc tam atlaidos vienkārši nogāzē pret sauli un kāri tvēru svaigo gaisu un saules starus. Kamēr es tur tā gulšņāju, atnāca vakarējais kaimiņš - lāga večuks pižikā un mēģināja uzsākt sarunu. Pēc dažām frāzēm konstatēja, ka es ne rumaņēze un jautāja, vai mani draugi ir rumaņēzes. Tā kā viņi jau arī bija modušies, aizsūtīju komunikablo večuku lejā pie viņiem. Kad nedaudz vēlāk nokāpu pie draugiem, kaimiņš joprojām bazarēja ar Sanduku, un pa abiem bija piebeiguši poļinkas pudeli. Centos palīdzēt Marijai ar trauku mazgāšanu, kas izdevās tikai pēc ilgas laušanās. Izmazgājām arī atrasto turku kafijas filtru, sapildījām un uzlikām uz plīts blakus vienkārši ūdenim kafijai in-cup. Tika izlemts brokastot laukā, bet radās gandrīz vai ķīviņš, kur novietot galdu, jo vienā vietā bija ēna, otrā savukārt dubļi, no trešās pavērās skats uz mazmājiņu, bet pārējās bija vienkārši nederīgas, jo pārāk slīpas. Sēdējām saulē, nedaudz dubļos un nedaudz ar skatu uz mazmājiņu (ja atliecas). Nepamanīju kad pazuda manas galvassāpes. Es jau biju paēdusi sviestmaizes ar sardīnēm tomātu mērcē un padzērusi kafiju ar cepumiem, kad puiši ieradās ar ugunskurā ceptām un nedaudz apdegušām kaut kādām tradicionālām rumāņu kotletēm: viņas ir tādas iegarenas, kā veltnīši un sastāv un dažadu gaļu maisījuma. Jāēd obligāti ar sinepēm. Ramona atkal bija sagriezusi salātus - šoreiz svaigus kāpostus ar eļļu. Ramona strādā par bērnudārza audzinātāju un viņai rīt - pirmdien - vajadzēja būt darbā. Mēs ar Sandu un Mariju izlēmām palikt vēl vienu nakti. Dedijs ar Ramonu atstāja mums tikai pašu nepieciešamāko, pārējo apsolīja atstāt pa ceļam Beiuš, un aizbrauca. Mēs nokopām galdu, nomazgājām traukus, izdzērām vēl pa tasītei kafijas, nedaudz atpūtāmies pēc lielajām brokastīm un devāmies pastaigā pa ceļu ciema virzienā. Sandu ar Mariju pa ceļam visu laiku skatījās pēc kroga, bet man neviena no mājām pēc kroga neizskatījās. Tomēr viena no tām tiešām izrādījās vietējais krogs! Parasta māja, pāri gājām pa koka tiltiņu pāri kalnu upei, pa sūdu čupu lēkāja viens gailis ar savām piecām sievām, otrs gailis skraidīja ap māju. Uz lieveņa stāvēja plastmases kastes ar tukšām pudelēm - vienīgā zīme, ka tas tiešām varētu būt krogs. Laikam to bija pamanījusi Marija, kas pirmā uzsāka ceļu pāri tiltam pie vīrieša pagalmā. Tas gan nebija kroga saimnieks, bet aizgāja pasaukt saimnieku, lai atslēdz mums savu krogu. Marija paņēma alu, mēs ar Sandu - brendiju Alexandrion un vienu kolas pudeli uz diviem. Sandu kāds nesen bija parādījis, ka baigi labi ir dzert brendiju un atšķaidīt to mutē ar kolu. Viņš tagad ļoti iefanoja par jaunatklāto kokteili. Es gan teicu, ka šitā māksla ir ļoti veca. Kamēr tur tā sēdējām pie vienīgā galdiņa uz lieveņa, saradās vesels bars vietējo vīriešu. Laikam bija paklīdušas valodas par dīvainu ārzemnieci un visiem bija jānāk paskatīties. Todien droši vien kroga peļņa 10reiz pārsniedza vidējo aritmētisko dienas peļņu. Atpakaļ pārradāmies, kad jau sāka satumst. Pa ceļam piestājām pie kaimiņiem, šoreiz iznāca arī sieva, un nedauz papļāpājām (es protams pārsvarā smaidīju). Kad uzkāpām augšā, man tika izrādīts vecais cūku laidars un zirgu stallis, kurā plānots iekārtot guļvietas atpūtniekiem. Ne tikai Latvijā modē ir nācis ekotūrisms. Vakarā atkal tika cepta gaļa - šoreiz steiki. Vēroju zvaigznes - tumšajos kalnos to ir ļoti daudz un ļoti spožas. Un it kā tiešām liekas tuvāk. Runājāmies par viskautko. Starp citu, abi tiešām labi runā angliski, jo ir no vienas fakultātes - angļu žurnālistikas (tas ir it kā angļu valoda, literatūra un komunikāciju zinātnes kopā). Nākamajā rītā, kamēr pēc brokastīm gulšņāju siltajā saulīte, draudzīgais kaimiņš pižikā ir atvedis savus 2 kalnu zirgus. Viņš noteikti grib izvizināt ārzemnieci līdz tuvākajam ciemam savos ratos. Sākums pa to grambaino taku, pa kuru turpceļā rāpāmies kājām, ir diezgan ekstrēms. Ar Mariju gandrīz pazaudējam savu sēžamo dēli. Es visu laiku domāju, ka šim braucamrīkam taču nav bremzes, kā gan tas var braukt lejā pa tik stāvu nogāzi? Paļaujos uz zirgu spēcīgajām kājām un šofera pieredzi. Kad tiekam uz grantētā ceļa, sāku kaifot. Braucam gar kalnu upi, un es tiešām jūtos kā pasakā, kā pelrušķīte ceļā uz balli. Ciematā zirgi ir jānoparko kaut kur citur, jo iebraukt pa galveno ceļu nevar. Sarunājam pagaidīt kaimiņu krogā ciema centrā. Izpērkam šoferītim vienu alu. Es paņemu vēl vienu traki saldu kafiju. Večuks ir ļoti pļāpīgs. Es vai nu klusēju, vai runāju ar pretī sēdošo Mariju angliski, bet Sandu turpina perpendikulāri bazarēt ar kaimiņu. Beidzot atvadāmies, neskaitāmi muļcumesk (paldies) no manas puses. Un, protams, smaidi. Noskaidrojam, ka nākamais autobuss ir tikai pēc kādām 4-5 stundām. Pārvācamies uz citu kafejnīcu, kur spīd saule. Sēžam ārā, dzeram alu, pļāpājām, un, kā brauc kāda mašīna, Sanduku lec kājās, māj un kliedz: Beiuš! Beiuš! Pēc kāda laika šādā veidā arī vienu mašīnu nostopējam. Vīrietis un sieviete mūs aizved līdz Beiuš, un, lai gan tur ir normāli piedāvāt par to samaksu, viņi mūsu naudu neņem. Tikai ienāk ar mums Beiuš vienā restorānā iedzert kopā kafiju. Tiešām jauki cilvēki. Kad viņi ir aizgājuši, pa vienam sāk rasties Sandu draugi. Es tieku pierunāta pasūtīt kaut kādu tradicionālo rumāņu kukurūzas biezputru ar sēņu mērci. Tiešām garšīgi. Un, kā jau ierasts, Marija un Sandu neļauj man par neko maksāt. Oficiante ir pakupla miesās un drausmīgi īsos minisvārkos. Viņa mani šokē katru reizi, kad pienāk pie mūsu galdiņa. Viens no Sandu draugiem ar mašīnu aizvizina mūs uz Sanduku māju, kaut gan tā atrodas labi, ja 200 metrus no restorāna. Pirms tam man jāapskata viņu ofiss, jo puišiem ir uzņēmums, kas nodarbojas ar interneta līnijas ievilkšanu. Beidzot tieku dušā. Tas gan arī ir nedaudz ekstrēmi, jo boileris tiek kurināts ar malku. Laikam jau ūdens vārījās, jo no sākuma, kad atvēru karstā ūdens krānu, ārā šņācās tikai karsts tvaiks. Nedaudz pasēžu virtuvē, izrādās, ka šie abi puiši pagājušajā vasarā bijuši ar Work and Travel Amerikā un viņiem tā šobrīd ir tikpat populāra štelle, kā pie mums pāris gadus atpakaļ, kad visi brauca. Man tiek ielieta poļinka, bet šis diezgan skaidri jūtami ir zemākas kvalitātes (bet spēcīgākas konsistences) izstrādājums nekā tā, ko dzēru kalnos. No papildināšanas atsakos. Auklēju mazu siāmiešu-birmiešu krustojuma minku, kas šķielē un nepārtraukti kliedz (kaut gan arī tajā pašā laikā murrā). Nākamajā rītā ar Mariju ejam iepirkties. No sākuma viņa man uzcienā ar tradicionālo rumāņu čebureku ar sāļo svaigo sieru (laikam būs jāsāk ēdienu nosaukumus pierakstīt) par 1 leju (tas ir kādi 20 santīmi mūsu naudā, rupji rēķinot). Viņiem ar šo gadu bija naudas reforma, ar kuru 10 000 leju vietā tagad ir tikai 1. Jaunā nauda ir printēta uz dārgā plastikāta, ko var mazgāt un nevar saplēst (uz tā paša, uz kura Austrālijas dolāri). Nedaudz apskatām pilsētiņas centru. Šajā rajonā Rumānijā ir diezgan daudz dabisko termisko avotu. Kaut kādi vācieši vai nīderlandieši viņiem izstrādāja shēmu, kā izmantot šo dabas dāvanu māju apsildīšanai. Pēc šīs shēmas ūdeni bija paredzēts lietot atkārtoti, bet rumāņi ir rumāņi: tagad tas ūdens tiek izvadīts vietējā upītē, kurā vienmēr esot silts ūdens. Arī man tiek parādītas kūpošās vietas, pa kurām upē tek karstais ūdens. Pēc brokastīm sakrāmēju somas un Marija ar Sandu mani pavada līdz vietai, kur parasti stāv privātie takši - vienīgais transports uz Oradea. Taksis brauc, kad salasa pilnu mašīnu. Brauciens līdz Oradea maksā 8 lejas, bet Sandu ir ļoti par mani norūpējies, jo kaut kādiem vāciešiem par to pašu esot noplēsuši 200 lejas. Es vienkārši ļaujos, kāda jēga man pierādīt, ka vispār es parasti braucu par brīvu. Sanāk gaidīt diezgan ilgi, bet beidzot mašīna ir pilna. Atvados no saviem viesmīlīgajiem rumāņu draugiem un aicinu viņus ciemos uz Latviju. Oradea taksis aptur laukumā tieši aiz apļa, kur biju pamanījusi norādni uz Cluj-Napocu. Lai gan pirms tam domāju braukt ar vilcienu, izlemju, ka tas būs daudz ātrāk nekā tagad braukt uz centru un meklēt dzelzceļa staciju. Pēc 5 min dabūju furgoniņu, kas brauc uz Cluj. Pa ceļam visvairāk pārsteidz greznie villu jumti Huedin pilsētā. Draugos Balkānu grupā man viena meitene paskaidroja, ka šīs villas pieder bagātajiem čigāniem. Cluž Napokā es tieku atstāta pie liela transporta galapunkta, tāda kā Jugla. Nopērku divas biļetītes un iesēžos kādā trolejbusā. Drīz gan ir ekšons, jo viens smagais ir noskrāpējis sānu smalkam baltam vieglajam. Vieglais atsakās kustēties, kamēr nebūs piedzinis no smagā kompensāciju, bet mans trolejbuss netiek abiem garām. Šoferītis izlec ārā izlamāties, un drīz baltais aizbrauc. Izkāpju tur, kur izkāpj vairums cilvēku. Man ir līdzi izprintēts pilsētas plāns, pēc kura viegli atrodu hosteli, kurā man ir jāpaņem viena lieta. Jaukajai īpašniecei paprasu ceļu uz dzelzceļa staciju un aizeju nopirkt biļeti uz vilcienu 5 pāri pusnaktij uz Timišoaru. Pa ceļam nopērku smuku greifrūtu izpalīdzīgajai meitenei. Vēl viņai paprasu, kur var labi paēst un kur ir tuvākā interneta kafejnīca. Šie padomi gan izrādās nederīgi, jo tas fast food snack bārs man neiet pie sirds (varbūt amerikāņiem un vāciešiem, kas pārsvarā ir viņas klienti, tiešām patīk), bet interneta kafejnīca tajā vietā, kur viņa atzīmēja uz kartes, nemaz nav. Tur ir viens modes preču veikals, kur man viens smuks džeks laipni izstāsta, kur tiešām var atrast interneta kafejnīcu. Paēdu picērijā milzīgu un ļoti garšīgu veģetāro picu ar vietējo alu un pārējo laiku līdz vilcienam pavadu internetkafejnīcā. Stacijā ierodos laicīgi un kavēju laiku, lasot Divpadsmit krēslus. Mana blakussēdētāja ir ļoti ieinteresēta par manu lasāmvielu un cenšas uzsākt sarunu. Vilciena satiksme Rumānijā ir attīstīta un intensīva. Visu laiku pienāk un atiet vilcieni. Visvairāk mani nošokē pienākošais Intercity vilciens no Bukarestes - pilnīgi ainavā neiederīgs, supermoderns, stiklā mirdzošs vācu ātrvilciens. Es gan nebraucu ar Intercity, jo tie ir divreiz dārgāki. Manējais ir antīks Balkānu vilciens, kas laikam brauc no Moldovas. Laimīgi atrodu tukšu kupeju, nostiprinu uz redelēm somu, un liekos slīpi. Pa sēdekļa spraugām drausmigi pūš karsto gaisu, un ar atvērtu logu un durvīm ir knapi ciešami. Par nelaimi nākamajā stacijā iekāpj večuku pāris, kas ievācas manā kupejā. Viņi aizver gan durvis, gan logu, un es drīz sāku justies kā vista cepeškrāsnī. Taisu scēnas, rauju somu nost, skrienu gaitenī, bet visas kupejas ir pilnas. Eja ir pārāk šaura, tāpēc somu ienesu atpakaļ, tikai žēl šokolādes konfekšu, ko vedu vienai latviešu meitenei Maķedonijā. Ievācos vienā kupejā stūrītī blakus augumā īsam smirdošu kāju īpašniekam, bet viņš vismaz tur vaļā durvis uz eju. Vēlāk paceļoju pa citām kupejām, un vienā pat dabūju visu garo sēdekli, kad viens vīrietis ar dīvainu agregātu izkāpj kādā pieturā. Kaut kur pusceļā pie manis atnāk mans večuku pāris, kas taisās kāpt ārā nākamajā pieturā un laikam saka, ka es varot iet atpakaļ uz savu kupeju. Es atkal saku paldies un tā arī daru. Attaisu visu, ko var attaisīt un cenšos pagulēt, bet īsti nevaru, jo ik pa laikam pavadoņi spīdina iekšā lukturīšus un man atgādina uzmanīt savas somas. Timišoarā vilciens pienāk ap sešiem no rīta. No sākuma aizeju uz benzīntanku pāri ceļam un tualetē nedaudz nomazgājos. Šeit, atšķirībā no Cluž Napokas, man nav pilsētas plāna. Benzīntankā nopērku tikai Rumānijas karti tālākajam ceļam un varbūt uz atgriešanos. Domāju nozaķot tramvaju, bet ļoti reti staigā. Meklējot pilsētas karti un gaidot tramvaju, intuitīvi aizeju līdz centram. Vienā smalkā viesnīcā dabūju kaut kādu brošūru ar vismaz centra plānu un norādnēm uz virzieniem. Kātoju vajadzīgajā virzienā, paņemu tramvaju, bet nākamajā pagriezienā tas nogriežas no man vajadzīgā ceļa. Kāpju laukā un eju atpakaļ pareizajā virzienā caur mazām klusām ieliņām. Varbūt agrā rīta stunda un pavasaris, bet man ļoti iepatīkas Timišoara. Daudz parku, pilni ar ziedošiem kokiem, klusas ieliņas, kas smaržo pēc tikko ceptas maizes. Smarža ir viena no spēcīgākajām maņām, un Timišoara manās atmiņās smaržo pēc svaiga pavasara rīta. Kādu gabaliņu pabraucu ar autobusu, pārvelkos nepievilcīgam dzelzceļa tiltam, paskatos uz priekšu - un izlemju, ka laikam jāsāk stopēt tepat. Paceļu roku un uzreiz apstājas smuka, maza mašīnīte. Braucējs ir itālis Frančesko. Viņš ar mani cenšas runāt itāliski, bet, lai gan pirms 4 gadiem 1 mēnesi mācījos to valodu, neko vairāk par sono lettone, ventitrece anni izspiest nevaru. Atceros vēl gelato, ragazza, bambini, bet tie nekur īsti nenoder. Frančesko ir diezgan uzmācīgs, grib glaudīt man rociņu, bet viņš izskatās stipri vecāks par saviem 50 gadiem un tāds, ko es varētu vajadzības gadījumā nolikt uz lāpstiņām. Kādreiz noteikti bijis liels donžuāns, bet varbūt smēķējis par daudz vai vienkārši nepaveicies, jo viņš rāda uz kaklu, kas apsiets ar šallīti un stāsta kaut ko par operazzione. Viņš Rumānijā strādā par konsultantu, bet vispār Itālijā arī kaut kādā unversitātē par ekonomikas pasniedzēju. Viņam 9os ir tikšanās Detas pilsētā, bet viņš mani aizved līdz pat Moravicai, kas ir pie pašas Serbijas robežas. Uz atvadām ļauju viņam iedot vienu buču. Moravicā veikaliņā nopērku 2 maizes radziņus un 2 banānus. Nevienu mašīnu nemanu, izņemot vietējo policiju, zirgu pajūgu, un sagrabējušu opeli, kas visi 3 braukā uz riņķi. Lēnām eju tālāk. Pie kaut kādiem dīķiem aiz Moravicas robežas, kur vietējie makšķerē, apsēžos uz akmens no notiesāju brokastīs vienu radziņu ar vienu banānu. Pilsētas virzienā aizbrauc robežsargi, ceru, ka vismaz tie pa dienasvidu brauks atpakaļ. Apnīk gaidīt, tāpēc izlemju iet uz robežu kājām. Tālienē ir jau redzama. Tomēr pēc apmēram 200 parādās pirmā mašīna ar diviem vīriešiem, kas braucot uz Belgradu. Viens ir rumānis no Timišoaras, otrajam pase kaut kāda dīvaina, laikam Izraēlas, spriežot pēc rakstības. Viņi abi braucot pēc Turcijas vīzas. Izrādās, ka izraēlietis arī labi runā serbiski, ne tikai rumāniski. Vobšem nenosakāmas tautības. Belgradā palieku mašīnā, kamēr šie fiksi aizskriešot aiznest dokumentus. Sanāk iebazarēt ar serbu policistu, jo mašīna noparkota maksas stāvvietā. Šoferīši atgriežas tikai pēc pussstundas, bet pēc tam aizved mani līdz autoostai. Turpinājums gaidāms zem Maķedonijas sadaļas. Datēts: 2007. gada 10.-14. marts

piedzīvojumi Rumānijas kalnos

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem