Grieķija ne tikai no tūrisma ceļvežiem IV

  • 6 min lasīšanai
Kam vēl nav apnicis - te būs turpinājums! Pēdējo dienu Krētā pavadām katrs pēc saviem ieskatiem – cits slinkojot pludmalē, cits iepērkot suvenīrus, cits laiski atpūšoties baseina malā. Bija jau plānots aizbraukt uz vienu no salas sakaistākajām pludmalēm – Elafonisi, bet... iepriekšējā dienā, runājot ar vietējiem šoferiem, noskaidrojās, ka ceļā uz šo vietu ir tunelis, kuram mūsu divstāvīgais autobuss cauri neiet. Labi, ka šo faktu nebija jākonstatē klātienē. Taču arī mazajām pludmalītēm Hanjas (Chania) piepilsētās nav ne vainas. Tie, kam līdzi maskas, sajūsminās par zemūdens pasauli, pārējie vārtās smiltīs vai guļ pludmales krēslos – visiem labi. Pēcpusdienā braucam uz Hanjas centru, lai pāris stundas līdz prāmim pavadītu Krētas skaistākajā pilsētā (tā vismaz paši krētieši uzskata un ceļvežos raksta). Salīdzinot ar Hērakleju, kura man pašam šķita “pilnīgi nekāda”, šī ir jauka pilsētiņa, kurā izdevies saglabāt venēciešu laika elpu. Vecā venēciešu osta, turku mošeja un vecpilsētas kvartāli ir patiešām romantiski. Izklīstam, kur nu kurš. Es izeju loku gar ostu un apņēmīgi dodos iekšā vecpilsētas kvartāla Splantzia ieliņu labirintos. Tās ir tik šauras, ka Vecrīgas ielas salīdzinājumā šķiet kā īstas maģistrāles. Noplukušas mājeles, milzum daudz puķu podu pie durvīm, marmora plākšņu ietves, vecas sievietes, kas sarunājas pāri ielai katra no savas majas ķēķa loga (šķiet, ka arī pasmaržo, kas kurai uz plīts gatavojas), virs galvām izkārta veļa – īsti, patiesi un omulīgi. Un tas nekas, ka nepaspēju izstaigāt visus “oficiālos” labumus – nopirku grāmatu un tur jau tas viss ir, bet manā fotoaparāta atmiņas kartē ir sakrājušies kadri ar īsto Hanju – tādu, kāda tā patika man un kādu es to vēlos atcerēties. Ir jau tumšs, kad dodamies uz ostu. Šis būs nakts brauciens, tādēļ visiem ir vietas kajītēs. Biļetes pārdotas alfabēta secībā, tādēļ izceļas diezgan liels jūklis, kamēr kompānijas sadalās pēc sava prāta un nododas nakts dzīvei – kuri kajītēs, kuri uz klāja. Visi kopā atkal tiekamies nākamajā rītā Pirejas ostā. Atēnas. Tā kā prāmis kavējies par veselām 2 stundām, plānotais brauciens uz Filopapa kalnu, lai pavērotu Akropoles kopskatu rīta agrumā, neizdodas – taisnā ceļā stūrējam uz pašu Akropoli, kamēr vēl tūstošgalvīgais tūristu pūlis netraucē apskatīt šo Atēnu vizītkarti. Ir jau skaisti un iespaidīgi, taču traucē milzīgais daudzums sastatņu – pat nofotografēt neko īsti nevar – visu tie mūsdienu dzelži lien iekšā. Patreiz notiek pamatīga Partenona rekonstrukcija – kādreiz steigā no drupām saslietie kolonnu fragmenti tiek tagad salikti pareizā kārtībā. Vienas šādas kolonnas montāžu vērojam klātienē – pati kolonna sastāv no daudziem diskiem, kuri tagad kā bērnu spēļmantiņa tiek samaukti viens virs otra uz milzīga metāla stieņa. Kādreiz tādu stiprinājumu nebija, tādēļ, nogāžoties, kolonnas sadalījās atsevišķos diskos un tie sajuka savā starpā. Pirmajā rekonstrukcijā tie atpakaļ tika salikti nepareizā kārtībā, bet tagad šī kļūda tiek labota. Akropoles muzejā īpaši nekavējos, jo Atēnām veltam tikai vienu dienu un ir vēl pulka lietu, ko gribas apskatīt. Tālāk dodamies uz Agoru, Kerameiku un Zeva templi. Diemžēl vismaz man cerētā sajūsma izpaliek – laikam traucē bezgaumīgie metāla iežogojumi un sētas, ar ko apjozti visi šie objekti. Kaut kā īsti nespēju iegremdēties šajos antīkajos labumos, ja man visapkārt ir pusšķībi drāšu nožogojumi un japāņu tūristu bari, kas pēc gida komandas visi vienlaicīgi groza galvas te pa labi, te pa kreisi un vienā balsī dveš “O-oo un Aah- hhh). Ķeram taksi un skrienam uz Nacionālo arheoloģijas muzeju. Tas ir to vērts – te ir viss – gan Mikēnu zelta maskas, gan dīvaini “modernās” Kiklādu statuetes, gan neskaitāmas skulptūras un keramikas vāzes. Vienīgi mīnoju kultūra šeit nav pārstāvēta – tās dārgumus no savas paspārnes neizlaiž Hēraklejas arheoloģijas muzejs. Visam, protams, laika nepietiek – tādēļ muzejā katrs jožam uz savu pusi un aplūkojam to, kas katram vairāk interesē. Visvairāk laika pavadu Kiklādu mākslas zālēs. Varbūt tādēļ, ka Santorini man šķita kaut kas īpašs un gribas tuvāk iepazīt šī reģiona vērtības. Atpakaļ braucam ar metro un līdz tikšanās laikam paliek brīdis nelielam klejojumam pa Plaku – skaistāko un vecāko Atēnu dzīvojamo rajonu ar romantiskām ieliņām, kafejnīcām, suvenīru bodītēm. Vienā tādā krodziņā atspirdzinājumam iedzeram pa kausam auksta alus un vērojam, kā ielas pretējā pusē savu māju apsargā varen resns runcis – apstaigājis savu teritoriju, tas uzlec uz palodzes, apguļas un vēro mūs – tā teikt – tādi kā jūs te nāk un iet, bet es palieku un man ir māja Akropoles piekājē! Vakarpusē dodamies vērot saulrietu uz Sūnija zemesragu. Tur varenā klintī slejas jūras dieva Poseidona templis. Ierodamies neilgi pirms rieta un ieņēmuši ērtas vietas, gaidam šo maģisko mirkli. Un tiešām – jūrā grimstošā saule fonā un tempļa staltais siluets ir vērts, lai netiktu žēloti kadri filmiņās un fotoaparātu atmiņas kartēs. Nekādu celtņu apkārt templim nav un tādēļ šeit var sajust to pagātnes elpu, ko tik ļoti, bet nesekmīgi gaidīju atnākam Atēnās. Pēc saules rieta templis tiek izgaismots ar prožektoriem. Izskatās iespaidīgi, bet tomēr tas vairs nav tas – tā maģiskā sajūta, ko pirmīt izjutu ir iegrimusi jūrā līdz ar sauli. Nākamā nakts jāpavada autobusā, lai no rīta pamostos jau Peloponēsas pussalas pašā dienvidu galā – Monemvasijā. Vēl tikai nakts pelde siltajā jūrā un tad iekārtojamies guļamautobusa 2 stāvīgajās “lažiņās” un šūpojam prom. Monemvasijā esam vēl pirms saules. Priekšā mums slejas varena klints (pēc kontūrām ļoti līdzīga Gibraltāram), ko ar kontinentu savieno šaurs zemes uzbērums un tilts. Pašu Monemvasijas pilsētu redzēt nevar – tā paslēpusies klints otrā pusē. Mums ir 8 stundas laika – varam doties iekarot šo brīnumu. Līdz pilsētai dodamies kājām, jo autobusam otrā ceļa galā neesot kur apgriezties. Ceļš vijas gar klints malu un otrā pusē tam skalojas neticami zili un dzidri jūras ūdeņi. Kad aiz līkuma mums paveras Monemvasijas pilsētiņa, tīri vai ieplešam mutes – tas laikam vislabāk izsaka to sajūtu, ko vārdos aprakstīt būtu pagrūti. Varenās klints ielokā iespiedusies Bizantijas laika pilsētiņa ar ķieģeļu mājiņām un dakstiņu jumtiem. Tā ir Monemvasijas apakšējā pilsēta. Uz augšpilsētu ved klintī cirstas kāpnes un ceļš. Kāpjam vien augšā. Pēc krietna un grūta kāpiena esam aiz augšpilsētas cietokšņa mūra un varam palūkoties lejā. No šejienes visa apakšējā pilsēta kā uz delnas. Starp dakstiņu jumtiem vietām izspraucies kādas baznīcas kupols, kāda palma vai krāšņi ziedoša bugenvilija. Pilsētiņā transportlīdzekļu nav. Vienīgi ēzeļi palīdz vietējiem pārnēsāt lielākus smagumus. No augšas ļoti labi var vērot šo miniatūro pasauli, kas jau gadu simtiem dzīvo savu ierasto ritmu. Protams, tagad teju vai visas mājas ir kļuvušas par viesnīcām, taču to ārējais apveids nav mainīts. Apakšpilsētu ieskauj vairākus metrus biezs mūris, kas senatnē pasargāja pilsētu no pirātu iebrukumiem. Dodamies aplūkot augšpilsētu. Tā visa ir drupās (zemestrīces darbs senatnē). Vienīgā nesagrautā ēka ir bizantiešu stilā celtā Sofijas baznīca pašā klints dienvidu galā. Esam par agru un baznīca vēl slēgta. Nolemjam negaidīt un apstaigāt visu augšpilsētu. Taciņas līkumo starp dažādu zālaugu un krūmu audzēm. Žēl, ka neesam pavasarī – tad šeit esot pasakaini krāšņi – viss vienos ziedos. Dažs iestumj kabatā pa sēklu pušķim no kāda nenosakāma auga – nākamgad jāpamēģina mājās – varbūt kas izaug! Tā “pa perimetru” apstaigājuši visu klints augšu un izjūsmojušies par varenajiem skatiem, kas no tās paveras, dodamies lejā paklaiņot pa lejas pilsētu. Pēc mirkļa jau esam uz aizsargsienas mūra un dodamies pastaigā pa to. Izrādās, ka mūris no uzmācīgām acīm slēpj mazītiņu, brīnumjauku pludmalīti, ko nolemjam arī iemēģināt. No akmeņiem klāta laukumiņa ūdenī jākāpj pa kāpnēm (kā baseinā). Dzidrajā ūdenī starp lieliem akmeņiem var redzēt dažādus ūdensaugus un ziņkārīgas zivteles. Esot jāuzmanās no jūras ežiem. Tā nu no augšas nolūkojis vietiņu, kur starp akmeņiem spīd balta smilts, mēģinu tajā iekāpt. Un iekāpju arī – ūdens pāri galvai – tas ir tik dzidrs, ka nevar saprast, cik dziļi īsti ir. Pludmali iecienījuši pansionāta (man tā šķiet) iedzīvotāji, kas ik pa brīdim aizņem vienīgās kāpnes, pa kurām var tikt atpakaļ krastā. Viena tāda “pārsimts” gadus veca dāma sarīko veselu šovu, mēģinot tikt no ūdens ārā ar visām pleznām kājās. Tas ievelkas un sāk izskatīties pēc traģikomēdijas. Ar pūlēm valdām smieklus un gaidām, kad šī “neiespējamā misija” būs galā un krastā tiksim arī mēs. Ūdens ir nenormāli sāļš, tādēļ aizsargvaļņa nišā iekārtotā duša ir kā glābiņš – tiekam vaļā no sāls kārtiņas, kas veidojas uz miesas, tikko ūdens nožuvis. Vēl tikai kādas kafejnīcas terases apmeklējums un svaigi spiesta apelsīnu sula paēnā zem milzīga bugenvilijas ziedu kalna un 8 stundas jau cauri. Ir apskatīts vēl viens brīnums, ko Grieķija piedāvā, bet ar kuru īpaši neuzbāžas – tas tiek tikai tiem, kas braucienu plāno paši. Un kas par to, ka mums nepietika laika Olimpijai un citiem Peloponēsas “standartpiedāvājumiem” – šīsdienas piedzīvojums ir to vērts. Lai Olimpijas drupas gaida savu kārtu un savus apmeklētājus. Mums priekšā pārbrauciens pāri kalnu grēdai, cauri apelsīnu birzīm uz Epidauru, kur sarunāts nākamais kempings. Par to vēlāk...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais