Mazliet atvasaras Kosta Bravā
|
Sandra Tanne
|
Novembra garās brīvdienas nolēmu pavadīt nevis pelēkajā un slapjajā Latvijā, bet gan tikpat pelēkā un slapjā Anglijā pie draugiem. Iegādāju biļetes uz East Midland un atpakaļ. Vēlāk Ryanair lapā pamanīju ļoti vilinošas cenas no East Midland uz Gironu – 5 GBP katrā virzienā tieši tajos datumos, kad būšu Anglijā. Sazinājos ar līdzbraucēju un tika nolemts, ka lidosim uz Spāniju, kaut arī uz pavisam īsu laiku, bet vismaz izbaudīsim vēl nedaudz no atvasaras....
18.novembrī no Rīgas lidmašīna uz East Midland kavējās, beigu beigās izlidoja kādas 40 minūtes vēlāk. Lidmašīna bija pārpildīta līdz pēdējam krēslam, bet šim virzienam jau laikam tas ir raksturīgi, jo tieši Anglijas vidienē strādā visvairāk latviešu. Anglija sagaidīja mūs ar apmākušos un ļoti pelēku laiku, lidmašīna jau gatavojās nosēsties, kad pēkšņi tā atkal cēlās augšā un veica vēl vienu riņķi. Tā kā līdz nākamajam lidojumam bija 2 stundas, tad šī kavēšanās mani nervozēja. Beigu beigās ielidojām ar stundas kavēšanos. Pa atlikušo stundu visu paspējām un drīz jau sēdējām lidmašīnā uz Gironu. Tik tukšā lidmašīnā sēdēju pirmo reizi!!!! Katrā pusē pa vienam vai diviem cilvēkiem, priekša un aizmugure vispār brīva, jo tur nevienu nelaida. Līdz ar saulrietu nolaidāmies Gironas lidostā. Pirmā sajūta izkāpjot – silti, nevajag ne cepuri, ne cimdus!!! Mūsu galamērķis bija pilsētiņa Lloret de Mar pie Vidusjūras. Lloret de Mar ir lielākais un populārākais kūrorts Kosta Bravas piekrastē, tā ir pilsēta, kurā izvietota lielākā daļa piekrastes viesnīcu, restorānu, diskotēku un izklaižu centru. Uz turieni mūs aizvizināja satiksmes autobuss. Kuriozi, bet autobusa biļete bija dārgāka kā aviobiļete, tā (autobusa biļete) maksāja 8 eiro vienam.Pēc apmēram pusstundas jau stāvējām Lloret de Mar autoostā un meklējām, uz kuru pusi atrodas mūsu rezervētā viesnīca „Xaine Sun Hotel”. Beigās izrādījās, ka tā ir pavisam blakus autoostai. Lai iekļūtu viesnīcā, bija pa telefonu jāzvana uz norādīto numuru, jo viesnīca nesezonā vakaros bija slēgta. Pavisam drīz arī uzrādās vīriņš, kas mums atslēdza durvis, iedeva ārdurvju un numuriņa atslēgas. Viesnīcā bija jāiemaksā depozīts 100 eiro apmērā, ko pie izrakstīšanās atdos atpakaļ. Numuriņš bija plašs, tas sastāvēja no guļamistabas, viesistabas, kas apvienota ar virtuvi, virtuvē bija viss nepieciešamais, lai pagatavotu ko ēdamu. Šeit mierīgi varēja dzīvot vēl 2 cilvēki, jo viesistabā bija dīvāns. Šāds numuriņš par nakti kopā izmaksāja 18 eiro un rezervējām mēs to Yeego lapā (http://www.yeego.com/). Biju izpētījusi, ka netālu atrodas pārtikas veikals un devāmies iepirkt ko ēdamu vakariņām. Veikalu atradām, taču liels bija mūsu pārsteigums, ka tā durvis bija slēgtas, kaut arī darba laiks tam bija līdz 21:00, bet pulkstenis stādīja ap 20:00. Kad jautājām vietējiem, kur var atrast kādu pārtikas veikalu, tad sekoja atbilde, ka šajā laikā visi veikali esot jau slēgti, jo esot taču nesezona.... Atradām suvenīru veikaliņu, kurš tomēr darbojās un nopirkām vismaz sangriju, lai nosvinētu savu ierašanos Kosta Bravā. Labi, ka šis tas bija paņemts no mājām un tukšiem vēderiem nepalikām. Tā kā viesnīca atrodas uz centrālās ielas, tad naktī bija samērā trokšņaini. Nevaru iedomāties, kā šeit būtu vasarā, kad ir sezona...
19.novembris atausa saulains un kā gan citādi, jo bijām taču saulainajā Spānijā!!!!! Pēc brokastīm beidzot arī tiekam pārtikas veikalā, kur papildinām savus pārtikas krājumus. Šodien mums priekšā tāls ceļš ejams, jo esam nolēmuši pa tūristu taku gar klinšaino jūras krastu aiziet līdz pilsētiņai Tossa de Mar. Šīs takas garums ir nedaudz vairāk kā 13 km. Pa ceļam apskatām „Sant Roma” dievnamu, ko cēluši Gaudi skolnieki un tiešām arhitektūra ir ļoti līdzīga Gaudi darbiem, man ļoti patika. Vēl papriecājamies par skaisto promenādi gar jūru un neiztrūkstošajām palmām. Un tad jau sākam iet pa taku gar jūru. Skati ir pasakaini: klintis, mazi, gleznaini līcīši un zilā Vidusjūra... Takas sākumā ir daudz citu pastaigu cienītāju, bet, jo tālāk ejam, jo mazāk to paliek. Vienu brīdi saulīte tik stipri sāk sildīt, ka izmetamies krekliņos ar īsām rokām. Es jau sāku apcerēt, ka varbūt vajadzēja ņemt sandales līdzi... Taču vakarā laiks kļuva dzestrāks, jo ir taču tomēr novembra vidus. Pēc krietna laika taka griežas prom no jūras un ved cauri vairākiem Katalonijas ciematiņiem vai pilsētiņām. Te atkal ir ko redzēt un priecāties: par ziedošajiem dārziem, apelsīnu, citronu kokiem un daudziem citiem, kuriem nezinu nosaukumus. Vēlāk taka ved cauri pat korķozolu mežam. Korķozoliem no apakšas miza ir nogriezta, tas izskatās dīvaini. Visu ceļu taka bija marķēta un lielas maldīšanās mums nebija. Kad sasniedzām Tossa de Mar pilsētu, bijām jau diezgan noguruši. Šī senā pilsēta, kādreizējā romiešu Turisa, ir viena no skaistākajām un romantiskākajām vietām Kosta Bravā. Jau XX gs. sākumā to bija iemīlējuši bagātie eiropieši, vienreizējā kūrorta daili aprakstīja un dzejās apcerēja dzejnieki, bet apkārtējā ainava iedvesmoja ne vienu vien mākslinieku. Šeit galvenais apskates objekts ir romiešu laikos celtais cietoksni pie jūras un Villa Vella jeb vecpilsēta.Pilsētas vecā daļa attiecināma uz XII gs., to ieskauj cietoksnis ar trim cilindrveidīgiem torņiem. Cietoksnis atrodas kalna virsotnē, no kuras paveras lielisks skats uz jūru un pilsētas apkārtni. Villa Vella ir aizsargājams valsts nozīmes piemineklis. Ieeja vecpilsēta un cietoksnī ir bez maksas. Kamēr izstaigājam krustu šķērsu visas ieliņas un cietokšņa mūrus, ir jau satumsis. Vakarā autobuss par 3 eiro mūs aizvizina atpakaļ uz Lloret de Mar. Esam noguruši, taču gandarīti par redzēto. Tas noteikti bija tā vērts!
20.novembra rītā aizejam līdz jūrai un paejamies nedaudz uz otru pusi, kur jūra un klintis ir tikpat iespaidīgas. Tā kā šodien ir mūsu lidojums atpakaļ uz Angliju, tad dodamies uz viesnīcu, lai izrakstītos un atdotu atslēgas. Atkal neviena administrācijā nav un atkal ir jāzvana. Šoreiz gaidām ilgi un sāk jau likties, ka nepaspēsim uz autobusu, lai nokļūtu lidostā. Beigās atnāk tas pats vīriņš un nemaz nejūtas vainīgs, ka viņu tik ilgi vajadzēja gaidīt. Atdodam atslēgas un saņemam atpakaļ savus 100 eiro. Istabiņu neviens pat nepārbauda. Pēdējā brīdī paspējam uz autobusu un tālāk jau viss notiek bez starpgadījumiem. Ap 14:00 jau esam atkal pelēkajā Anglijā, kur turpmākās dienas ciemosimies pie tur dzīvojošiem draugiem. Bet tas jau būs cits stāsts, kuru bildēs var aplūkot manā Jorkas bilžu galerijā.
Izrādās, ka arī pavisam neilgā laikā var paspēt izbaudīt atvasaru un saņemt krietnu devu saules dopinga.
