Grieķija ne tikai no tūrisma ceļvežiem III

  • 5 min lasīšanai
Diemžēl ilustrācijai neizdodas pievienot bilžu galeriju - kaut kas šajā pakalpojumā draugiem klibo... Ceļš uz Krētu... Šoreiz nekāda laiskošanās un saules ķeršana nesanāk – tā vien liekas, ka prāmis speciāli lavierē zem mākoņainām debesīm. Tik vien tā prieka mums kā pamalē redzēt to saulaino stūrīti. Bet nelāgais laiks ir tikai sākums kaut kam varenākam. Kad esam nokļuvuši Krētas galvaspilsētā Hēraklejā un netālu no tās iekārtojušies kempingā, saprotam – nu tik sāksies. Kaut arī tumšs, var pilnīgi fiziski sajust, kā virs galvas biezē un rūgst pamatīgi negaisa mākoņi. Vējš ir ārkārtīgi spēcīgs un jūras malā augošās palmas tiek pluinītas tik stipri, ka no rīta, dažai labai lepnās frizūras vietā tikai pāris panku šķipsnas palikušas. Mēs īpaši nerespektējam bargos laikapstākļus un sarīkojam sev zupas vārīšanas akciju. Ar zupu “ir par īsu” un vakars noslēdzas ar saviesīgu vīna degustēšanas pasākumu. Rīts ataust skaidrs un mierīgs. Par nakts vētru liecina vien “izplūkātās” palmas un gružu sanesumi liedagā. Jūrā viļņi gan tādi palieli, taču mums jau tāda kā tradīcija izveidojusies – ja reiz tā jūra ir – jāiet vien “pelst”. Ūdens ir silts un lēkāšana pa viļniem šo visnotaļ relaksējošo pasākumu padara sportiskāku. Dodamies apskatīt Krētas “objektu Nr. 1” – Knosas pili. Jāredz tak ir, ja jau esam tik tuvu. Grupa šo pasākumu uztver ar dalītām jūtām – citi ir sajūsmā, citiem liekas zemē nomests laiks. Pats par to spriest nevaru, jo kādam grupas dalībniekam pamatīgas ķibeles ar vēderu (aizdomas par aklo zarnu). Tā nu par manu “Knosas pili” kļūst Hēraklejas hospitālis. Tas ir tāds labirints, ka pat Minotaurs tajā apmaldītos. Kaut kā jau tomēr galā tiekam, un izrādās, ka tik traki nav – šoreiz nav nepieciešams neko griezt un skatīties “kas lācītim vēderā”. Pēcpusdienā vēl paspēju “ienirt” Hēraklejas arheoloģijas muzejā un izpriecāties par Minoju kultūras dārgumiem. Dāmas sajūsmā par milzīgajām vāzēm, kuras augumā krietni pārspēj daiļā dzimuma pārstāves. Man par lielu pārsteigumu (arī citos Grieķijas muzejos) fotografēt aizliegts vien atsevišķus eksponātus un tā nu top ne viena vien bilde ar muzejā izstādītajiem trīstūkstošgadīgajiem jaukumiem. Tie, kam muzeju vājība sveša, šo laiku pavada pludmalē un nemaz nepriecājas par mūsu ierašanos. Stunda autobusā un esam nākamajā kempingā. Tas gan nav gluži pie jūras, bet ar milzīgu baseinu, tā, ka vakara ūdens prieki neizpaliek arī muzeju staigātājiem. Nākamais rīts mums sākas ļoti agri, jo līdz 7 jāpaspēj uzbraukt vairāk kā kilometru augstajā Omalo kalnu masīvā, kur sākās taka lejup pa Samarijas aizu. Pastaiga ne pa jokam – kopumā 16 km. Taču tam esam gatavi – sliņķus sūtam ar autobusu uz pludmali un paši dodamies lejā aizā. Esam sākuši laikus, jo pagaidām nav ieradušās milzīgās tūristu masas no organizētajām hoteļu ekskursijām. Diemžēl nekur tās nepaliks, tādēļ, lai no tām izvairītos, esam spiesti iet ātrāk nekā vēlētos. Sākumā liekas ļoti vēss, dažs pat ietinas kādā jaciņā. Es izvēlos tomēr pasalt, lai nav līdzi jānes lieka bagāža. Lēmums izrādās pareizs, jo jau pēc pus stundas, nokāpjot dziļāk aizā, kļūst silts. Kaut arī pie ieejas rakstītajos noteikumos teikts, ka aizā trokšņot aizliegts, ejam tīri bravūrīgi, šad tad kopīgi uzdziedot. Tikai tad, kad vienam šādam dziedonim pusmetru priekšā no kalna palēkdamies noripo futbolbumbas izmēra akmens, saprotam, ka šādam aizliegumam ir pamats – tā sacīt – lai “savu akmeni dzirdētu”. Kad esam sasnieguši aizas dibenu, kļuvis pavisam silts un nu tiem, kas sāka soļot jaciņās, tās īsti nav kur likt. Pamazām visi velk nost arī T kreklus un ļauj saulei brūnināt miesu. Gājiens, kaut arī garš, nav grūts, jo visu laiku ved no kalna lejā. Ik pēc gabaliņa ir ūdens avoti ar ļoti aukstu un gardu ūdeni, tādēļ arī dzeramā pudeles nav jānēsā līdzi. Sākumā ir tā pagrūtāk sakoordinēt kājas ar acīm – kamēr grozam galvas iespaidīgo klinšu virzienā, kājas metas aiz mezglotajām ciprešu saknēm. Vēlāk jau saprotam, ka prātīgāk ir apstāties uz pāris mirkļiem, nofotografēt, ko vēlies un mierīgi soļot tālāk. Un skati tiešām ir to vērti, lai tiem pievērstu nedalītu uzmanību. Klinšu sienas slejas pilnīgi vertikāli un saules staros laistās te pelēcīgas, te brūnas, te pavisam oranžas. Šajā krāsu simfonijā kā spilgti akcenti izceļas priecīgi zaļās pīnijas ar neparasti garajām skujām. Vietām starp klints dibenā sakritušajiem akmeņiem parādās strauts, vietām tas atkal pazūd zem zemes – tikai, stāvot uz tāda akmens oļu pamata var just, ka nekur tas pazudis nav – zeme zem kājām vibrē un, labi ieklausoties, var dzirdēt arī ūdens čalošanu dziļi lejā. Vietām redzami vecu olīvkoku stumbri ar cilvēka ar pamatīgiem dobumiem. Tos, protams, “piemēram”. Dažai labai dāmai šāds “koka mētelītis” tīri labi piestāv. Atpūšamies Samarijas ciemā un apēdam līdzi paņemtās sviestmaizes. Ciems tagad kalpo kā atpūtas vieta un bāze Samarijas dabas parka dienestam. Pēc dabas parka izveides iedzīvotāji no tā tika pārcelti ārpus parka robežām. Par tūristiem (drīzāk jau par viņu sviestmaizēm) interesi izrāda arī pārītis pieradinātu kalnu kazu (kri-kri). Tādas mīt arī aizā, bet reti kuram izdodas tās pamanīt. Te nu varam aplūkot tās tuvumā. Saule karsē pamatīgi, bet gaiss ir sauss un tādēļ tā īpaši netraucē līdz brīdim, kad kādā aizas pagriezienā mums pretī uzvējo mitrais un sāļai jūras gaiss. Vienā mirklī sākam svīst. Līdz jūrai gan vēl patālu, bet tās tuvumu jūtam līdz gājiena beigām. Beidzot esam sasnieguši aizas šaurāko vietu – Dzelzs vārtus. Šajā vietā simtmetrīgās klintis viena no otras ir tikai pāris metru attālumā. Skats, kaut arī redzēts bukletos un internetā – satriecošs. Izgājuši šim vārtiem cauri vēl ilgi uz tiem ik pa brīdim atskatāmies. Tālākajā ceļa posmā klintis pamazām atkāpjas sāņus un kļūst zemākas – līdz paliek aiz muguras. Te arī beidzas parks, bet līdz jūrai vēl pāris kilometri ejami. Tos nosoļojam tīri braši un tikai ieraugot jūru saprotam, ka esam tomēr noguruši. Te jūras krastā ir neliels ciematiņš Agia Roumeli. Tas ir pilnīgi izolēts no pārējās pasaules. Vienīgais veids kā šeit nokļūt ir vai nu caur aizu kājām, vai pa jūru ar kuģīti. Līdz mūsējam vēl pāris stundas laika, ko īsinām katrs pēc saviem ieskatiem. Jūra un pludmale nenoliedzami ir topā. Pludmale šeit ir melna – zem kājām smilšu vietā sīki melni akmentiņi – saulē tik karsti, ka bez apaviem nav iespējams pa tiem paiet. Par izsalkumu atgādina rūcošie vēderi, taču tagad tā vairs nav problēma – ciemā ir vairākas lielas āra kafejnīcas, kur zem nojumes sēžot var pamieloties ar vietējiem labumiem. Un tie tiešām ir lieliski. Pasūtam jūras velšu paleti un svaigi spiestu apelsīnu sulu. Jūras veltes tiešām karaliskas – uz milzīga šķīvja sakārtotas garneles, kalmāri, cepti astoņkāji un dažādi citi gardumi, kurus pēc izskata neatpazīstam. Tā laiskojoties arī pavadām atlikušo laiku līdz kuģim, kas mūs nogādās uz Sfakias ciemu, kur mūs gaida autobuss. Brauciens gar Krētas dienvidu krastu ir vienreizējs – krasts ir mežonīgs, kailās klintis vietām paceļas stāvus no jūras, vietām to ielokos atrodas nelielas baltu smilšu pludmalītes, kuras var sasniegt tikai no jūras puses. Kuģītis pa ceļam piestāj Loutro ciemā. Tā balti krāsotās mājas ar ziliem slēģiem, palmas kalnu ielokā un zvejnieku laivas ostā atstāj idillisku iespaidu. Te var braukt baudīt mieru un klusumu – ne miņas no Krētas Ziemeļu kūrortu urbanizētā trokšņa un burzmas. Sfakijā mūs sagaida mūsu autobuss, un tālāk pa serpentīna ceļu lēnām braucam augšā stāvā kalnu masīvā. Tiem, kam vāji nervi, jātur acis ciet, bet tie, kas no augstuma nebaidās - kāri tver neaizmirstamos skatus lejup uz Lībijas jūru. Kempingā atgriežamies tumsā. Esam noguruši, tādēļ nolemjam nākamo dienu veltīt atpūtai un pludmalei. Turpmāk vēl.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais