Grieķija ne tikai no tūrisma ceļvežiem II

  • 5 min lasīšanai
Pirejā ierodamies jau tumsā. Osta ir milzīga, kuģi dažādi – no lepniem kruīzniekiem līdz vecām tupelēm kas ikdienā “dreifē” uz tuvākajām salām. Atrodam terminālu, no kura rīta agrumā startēsim uz Santorini. Mums ir biļetes uz “Blue star ferry” . Vairāki šīs kompānijas kuģi jau stāv ostā. Tā neko – izskatās jauni. Mūsējais gan ienākšot tikai ap vieniem naktī. Tad nu izklīstam pa pilsētu. Cits iekārtojas zālītē tuvējā skvērā, cits meklē kādu ēstuvi, cits dodas nakts uzdzīvē. Mūsu bariņš (tā sacīt – apakškompānija) izvēlas pēdējo variantu. Ejam apkārt ostai meklējot kādu bāru. Jau no pašas ostas mums par gidu “piesitas” kāds nenoteiktas sugas, bet itin glīts krancis. Rīkojas diezgan profesionāli – kā reklāmas aģents, no kura nav iespējams tikt vaļā ne ar ļaunu, ne ar labu. Ja mēs lēnāk – šis pagaida, ja cenšamies aizlaisties – pieliek soli. Kā vēlāk noskaidrojam, šādi “gidi” bijuši gandrīz visiem nakts klejotājiem. Tā nu mēs ar savu pavadoni pietuvojamies kādai ieliņai ostas malā, kur virknējas vairāki bāri ar galdiņiem uz ielas. Neviens negaida, kamēr mēģināsim noorientēties, kurā lai piesēžam – jau pirmajā tiekam sagaidīti ar vispārējām (visai uzstājīgām) frāzēm angļu valodā. Bet lai nu …..kāda tur starpība, kur alu dzert un sēdēt pītā krēslā vai globālajiem standartiem atbilstošā plastmasas gabalā…. Galvenais ir mērķis – un tas šobrīd ir alus. Un ir jau gana labs – auksts un spirdzinošs. Tā nu “alojamies” pāris stundu garumā. Fonā redzam kā ostā ieslīd mūsu prāmis “Blue star Naxos”. Lai nebūtu garlaicīgi – vērojam vietējo realitātes šovu “kā grieķi ķer naktstauriņus”. Neko – viss ļoti konkrēti – daiļava ar pircēju iznāk no kroga, šamajs pie ielas stūra no bankomāta izņem naudiņu baudas apmaksai un……Paga, paga….. laikam par maz izņēma….Dāma sparīgi žestikulē un kaut ko stāsta savam klientam. Tas atgriežas pie bankomāta, papildina sava maciņa saturu un “lieta var sākties” – abi taxi iekšā un prom. Ceram, ka šim labi, un arī mums nav garlaicīgi jāblenž uz nekustīgiem kuģiem. Rītā agri iekārtojamies uz prāmja. Autobusu – milzeņa vēderā, paši kur kurais – cits mīkstos sēdekļos, cits uz sauli pēc pāris stundām cerēdams – kādā brīvākā pleķītī uz klāja. Izvēlos pēdējo, jo, kā jau kārtīgam ziemeļniekam pienākas, pa starpu citiem suvenīriem noteikti mājās jāpārved arī iedegums. Tikko esam jūrā, savu izvēli bez maz vai jānožēlo – ir tīri vēss un saule vēl kavējas. Izlīdzamies (piesedzamies) ar dvieļiem. Dažu labu pārņem snaudiens. Arī mani. Kad atmostos, saule patīkami kož ādā un viss klājs kā noklāts ar dažāda brūnuma un resnuma pakāpes ķermeņiem. Lai top iedegums! Pa ceļam uz Santorini piestājam divās salās Parā (Paros) un Naksā (Naxos). Viss notiek ļoti raiti – 10 minūtēs “Izkāpēji” ir ārā un “iekāpēji” iekšā. Tuvojoties Santorini sākam uztraukties. Tā īsti nevar saprast, kurā klāja pusē jāgaida parādamies vienu no pasaules skaistākajām salām. Jūra ir mierīga un pamali sedz dūmaka. Un tur jau iznirst Santorini klintis – brūni sārtas un majestātiskas. Pati sala ir iegruvis vulkāna krāteris, kas pildīts ar jūras ūdeni. To sauc par kalderu. Mūsu zilais prāmis līgani iebrauc tajā un dodas uz vienīgo salas ostu, kur prāmji var piestāt. Pa ceļam paveras fantastisks skats – 300 metru augstajā kalderas malā balti tērptās un ziliem baznīcu kupoliem rotātās pilsētas Oija un Tira. To nevar vārdos aprakstīt. Kaut arī esmu izbraukājis daudzas zemes – sajūsma ir maksimāla (pat “žoklis atkaras” un “vilna” uz rokām saslejas). Kalderas vidū gozējas vairāki okeāna pasažieru laineri. Tie ostā nepiestāj – pasažierus uz krastu nogādā kuteros. Mēs, savukārt, pietauvojamies Athinios ostā. Šī osta izbūvēta samērā nesen un tā ir vienīgā, no kuras ar autotransportu var tikt augšā salas klints mugurā. Mūs sagaida pamatīgs serpentīna ceļš, bet nav jau ko uztraukties – šoferis tak mums grieķu. Viņam šādi braucieni rūpes nesagādā (šķiet pa līdzenumu gan viņam būtu problēmas – aizmigtu aiz garlaicības). Esam salas klints masīva augšpusē un varam aplūkot kalderu no augšas – un atkal tīri vai “jāspiedz” aiz sajūsmas – ūdens tik zils, klintis tik majestātiskas, tālumā vīdošās pilsētas un ciemi tik balti….. Aiziet uz kempingu! Tas mums ir salas galvaspilsētā Tirā. Par cik līdz jūrai ir 300 m pa vertikāli uz leju, esam priecīgi par lielo baseinu, kas kempingā dzīvojošajiem ir par velti. Iekārojamies, noplunčājamies, sēžamies busā un dodamies vērot slaveno Oijas saulrietu. Kaut arī izbraucam laicīgi, saulrietu nokavējam, jo mūsu “grieķis” spītīgi atsakās braukt pa taisnāko ceļu (viņš Santorini ir pirmo reizi) un arī karte par argumentu neder – viņš to vienkārši nesaprot un nav mūsu spēkos viņa prātā ko mainīt. Tā nu apbraucam visai salai apkārt, līdz nonākam Oijā. Mums par mierinājumu (ak, mazā, saldā atriebība) izceļas pārējo autobusu šoferu smieklu vētra un izsmejoši žesti mūsu šofera virzienā, kad mēs ieripojam stāvvietā tad, kad citas grupas jau pošas prom. Taču arī bez sarkanās saules ripas fonā Oija ir brīnišķīga. Baltās mājiņas satupušas kalna nogāzē cita citai virsū – vienas mājas jumts ir nākamās terase. Šur tur pa vidu spīd neprātīgi ziedošu bugenviliju krūmi. Lampiņu virtenes virs kafejnīcu terasēm, neskaitāmas suvenīru bodītes (vaļā, kamēr ieliņās ir gājēji), krodziņi un tūristu pulki. It kā par daudz cilvēku, taču brīnumainā kārtā viens otram uz nerviem nekrīt – visiem tādas pārlaimīgas sejas izteiksmes un smaidi uz lūpām – gribas dalīties sajūsmā par redzēto ar pretimnācējiem. Izklaiņojamies, iedzeram pa vīna glāzei un dodamies atpakaļ uz Tiru. Nepacietīgākie aiziet “nakts dzīvē” uz pilsētu, slinkākie pieņem vakara peldi baseinā, laiski iemalko kaut ko kempinga bārā un dodas pie miera. Nākamajā dienā dodamies apskatīt salas tālāko dienvidu zemesragu, no kura paveras skats uz visu kalderu un var redzēt teju vai visu salu kopumā. Foto, foto, foto – uz dažādiem foniem un dažādās (reizēm klints malā pat riskantās) pozās. Visā visumā mūsu grupa ir ar “pludmales tūrisma” ievirzi, tādēļ tālāk dodamies uz “sarkano pludmali” salas otrā malā. Te sarkanu klinšu ieskauta ir brīnišķīga pludmale ar tirkizzilu ūdeni un melni sarkanām smiltīm. Esam apmierināti. Iekārtojušies te pavadām pusi dienas. Kamēr pārējā grupa bauda sauli un jūru, dodamies ar grieķu šoferi uz ostu. Šodien svarīga diena – jātiek no viņa vaļā, apmaiņai saņemot savējo. Darījums izdodas – sagaidām prāmi un vai kliedzam aiz prieka, kad no tā vēdera uz mola izbrauc mūsu glābējs – no Latvijas sūtītais autobuss (salūzušā vietā). Šoferītis pazīstams no Spānijas brauciena, tādēļ prieks abpusējs. Aizbraucam uz pludmali pēc visas grupas. Arī te valda prieks un sajūsma – lielākā grupas ir mūsu “Spānijas braucēji” un šoferīši tiek uzņemti ar gavilēm. Ar otro piegājienu mēģinām trāpīt Oijas saulrietā. Šoreiz ar šoferiem problēmu nav, ierodamies Oijā pat agrāk nekā vajag, bet – saule izdomā negrimt jūrā, bet tā vietā izvēlas biezus mākoņus, kuros vienkārši paslēpjas. Laikam jau nav lemts, nospriežam. Skumji, bet varbūt būs iemesls vēl kādu reizi atgriezties uz šīs pasakainās salas. Izmantojam Oijas krodziņu viesmīlību un tikai vēlā naktī atgriežamies Tirā. Nākamajā dienā līdz prāmim vaļojamies – kurš dodas pastaigās pa Tiru, kurš iepērk suvenīrus, kurš vienkārši mērcējas baseinā. Tāda kā eiforija iestājusies – lai arī kas nenotiek – viss ir O.K. Pēcpusdienā dodamies uz ostu – tālāk uz Krētu. Grieķu dievi parūpējušies, lai mums iekāpšana kuģī būtu atraktīva un interesanta. Prāmis pāris metru attālumā no piestātnes tiek nospriegots ar milzu tauvām. Motoru darbība tur prāmi atstatu no piestātnes un pa aizmugures tiltu notiek transporta izbraukšana krastā. Piepeši viena tauva trūkst, prāmis sagriežas un gandrīz uztriecas piestātnei. Ņemot vērā tā milzīgos izmērus un masu – tas varētu beigties traģiski (ne jau prāmim, bet piestātnei un mašīnām uz tās). Krastā starp pasažieriem izceļas teju vai panika. Kāda vāciete spiedz kā negudra. Mēs to visu vērojam ar tādu kā “saprotošu skatienu” – nu, netrāpīja – nu un? Arī kuģa nosaukums – latviski “Daidals” ir tīri zīmīgs. Ja jau Daidala dēls Ikars nemācēja lidot, ko var gaidīt no tēva – tam neveicas ar peldēšanu. Ar otro piegājienu viss beidzas laimīgi un turpmākās četras stundas pavadām ceļā uz Krētu. Par to kas notika tālāk – vēlāk.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais