100 dienas un 100 naktis Kiprā jeb Ελλαδα -θα επιστρεφω ! 2.DAĻA

  • 4 min lasīšanai
  • 65 foto
.. 2006. gada vasara, strādāju Kiprā par viesmīli 4 zvaigžņu hotelī. Savās atmiņās dalījos 1.daļā, kurā aprakstīju manu ierašanos un darba apstākļus Kiprā.. Kā brīva diena, vai nu kopā ar darba kolēģiem, vai pati(jo jāskatās, kā sanāk maiņas, dodos uz jūru vai kur citur). Vistuvāk jūra ir Larnakā -apm. 46. km. Limasola atrodas mazliet tālāk. Viss jau būtu labi, ja tikai normāli kursētu sabiedriskais transports, citādi ir tā, ka darbu beidzot, var pagulēt tikai dažas stundas (Dievs, nedod aizgulēties), un tad jāskrien uz autobusu. Ceļi viņiem ļoti labi, braucēji karstasinīgi, autobusam durvis pārsvarā vaļā, bet neviens nekad nav izkritis. Autobusa šoferis ar lielāko laipnību izskaidros ceļu līdz kurienei vien vēlies, vēl draugi pieskries palīdzēt, bet tad nu gan vairs neko nevar saprast. Starp citu – visi ļoti labi runā angliski! Jūra fantastiski tīra, silta, drīzāk karsta, mēdz būt arī akmeņaina. Saule karsta, vairākas reizes āda lobījās nost, bet, ko lai dara? Iedomājoties vien par izcili drēgnajām Latvijas vasarām(šogad bija neparasts izņēmums), tu cilvēks centies sevī uzsūkt visu saules siltumu un spēku, domājot par priekšdienām. Mantas pludmalē var atstāt brīvi. Neviens nekad neko neņem( kā viņi to panāk, gan neizdevās noskaidrot, bet tas ir fantastiski). Policija ir tik neuzkrītoša, ka vispār nemanīju, bet, piemēram, nepastāv pat doma, ka kāds brauktu bez piesprādzēšanās. Tāpat Kiprā, manuprāt, var nepastāvēt hidrometeoroloģiskā stacija, jo saule pie zilajām debesīm atradās tieši 99 dienas, ja norēķinām 1 dienu nost pa šo laiku, jo 3 reizes bija negaiss ar samērā nelielu lietutiņu. Tai laikā pabradājos pa siltā ūdens peļķi un iedomājos Latvijas pļavas. Paradīzei līdzīgs ir kūrorts Agia Napa. Brīnišķīga pludmale, īsta atpūtas vieta. Tūristu paradīze (Nissi beach). Kafejnīcas, bāri viens pie otra.. Vispār Kiprai raksturīgs atveldzējošs un tonizējošs kafijas dzēriens - specifiska aukstā kafija -frappe. Karstumā lieliski atveldzē un uzmundrina arī Chino- ledus kafija. Ledus gabaliņi tiek samalti kopā ar kafiju, kura, lēni sūcot, nosēžas glāzes apakšā. Ļoti garšīgi. Ja vēlaties kaut ko stiprāku, tad par samērā niecīgu cenu saņemsiet gan neliela izmēra Cyprus coffe tasīti, un pēc brīža jūsu acis jau būs plaši, plaši vaļā. Vakarā, skatoties kā saule riet jūrā, klausoties grieķu mūziku, tu vienkārši cilvēks stāvi un domā par dzīvi, par savu vietu pasaulē, un tev liekas, ka mazliet tomēr esi apdalīts un nez par kādiem grēkiem izmests no paradīzes. Netālu no Larnakas atrodas Sāls ezers, pa kuru tiku bradājusi. Milzīga platība vasarā bez ūdens, kur uzkrājas sāls. Nav diez cik patīkami iestigt mīkstākajās vietās, jo šī masa ir ļoti tumšā krāsā un grūti dabūjama nost no kājām. Larnakā atrodas arī Agios Lazaros (baznīca). Vispār Kiprā atrodas ļoti daudz brīnišķīgu baznīcu, jo grieķi ir ļoti ticīgi. Ticība – grieķu pareizticība. Baznīcas ļoti, ļoti greznas iekšpusē, bet ārpusē izcili vienkāršas, Tam ir ļoti būtisks izskaidrojums ar cilvēka vērtību sistēmu. Daba ļoti skaista. Tiku aizbraukusi uz Troodos kalniem. Kakopetrija. Kalnu ciematiņš kā paradīze. Mazi burvīgi ēzelīši pārvietojas pa šaurām ieliņām, akmens celtnes ar koka balkoniņiem, kuri apaudzēti ziediem, klusums, laipni smaidoši cilvēki, upe, kas vijas apkārt pilsētai. Tieši šeit vislabāk var izjust nacionālo garu, ieraudzīt grieķu tautas etnogrāfiju, saprast viņu pamatvērtības. Liekas, ka esi nokļuvis citā pasaulē vai arī pasaulē apstājies laiks. Romantiku iespējams izbaudīt pilnā mērā. Dīvaini Kiprā izskatās kaķi, tādi pusizkaltuši, bet tas laikam sakarā ar karstumu vasarā. Tomēr kiprieši kaķus ļoti mīl, jo tie bieži parādās uz kalendāru attēliem. Melnie kaķi ļoti savdabīgi kontrastē ar baltajām ēkām, zilajām debesīm un ziedošajiem augiem. Suņus gan netiku redzējusi. Neizskaidrojams fakts! Nikosija, lai cik tas nebūtu dīvaini, ir vienīgā galvaspilsēta pasaulē, kas sadalīta divās daļās, Tas viss saistīts ar turku okupāciju, kura ir ļoti smagām atmiņām bagāta tēma priekš katra Kipras iedzīvotāja. Visa Ziemeļkipras daļa atrodas Turcijas pusē. Eiropietim vai jebkuram tūristam nav ne mazāko problēmu šķērsot šo robežu, kas vietām pilsētā izskatās ļoti dīvaina(smilšu maisi, dzeloņdrātis). Es pabiju vairākas reizes turku pusē un konstatēju, ka mūsu komunikācija tur ir daudz sarežģītāka, jo turki galvenokārt var sarunāties ar iebraucējiem vāciski, bet nevis angliski. Sabiedriskais transports tur kursē labi, jo acīmredzot turkiem nav tik daudz mašīnu. Jūra, pludmales turku pusē ir vienkārši fantastiskas. Paši turki- cilvēki kā cilvēki. Domāju samērā miermīlīgi, jo man, fotografējot, nejauši. iznāca nofotografēt kaut kādu, viņuprāt, svarīgu objektu, kuru pat apsargāja. Sargs jau brašā solī devās man pretī, bet redzot, ka esmu sapratusi, ka šeit fotografēt nebūtu ieteicami, devās vien atpakaļ. Misēklis radās, šķērsojot robežu un uzrādot pasi, kurā, kā turku varas pārstāvim šķita, es esmu saskatāma tikai ar lielām grūtībām ( zinām jau, ka bieži paši sevi pēc kāda laika neatpazīstam pases bildē, kur nu vēl nabaga turks!), bet arī tad veiksmīgi mācēju viņu pārliecināt, uzrādot autobusa braukšanas kartīti. Visvairāk uz robežas uztraucas tieši grieķi par to, vai uz viņu pusi netiek pārnestas no Turcijas lētās cigaretes, jo grieķu daļā cigaretes ir ļoti dārgas. Kiprā priekš sevis atklāju grieķu mūziku. Mēs visi zinām slaveno Sirtaki, bet viena lieta ir to dzirdēt šeit, bet otra izjust visu, kas ielikts šai mūzikā, dzīvojot tur. Mūzika ir fascinējoša. Mazliet smeldzīga, uz folkloras elementiem balstīta, kaislīga, tieši tāda, kāds ir grieķu raksturs. Ļoti izplatīta ir buzuki mūzika, kuru spēlē ar tautiskiem, ģitārai vai drīzāk mandolīnai līdzīgiem instrumentiem, protams, mūsdienu ritmos. Fascinēja viņu dziedātāji Elena Paparizou un Konstantinous Kristofouros. Neaizmirstams uz visu dzīvi paliks mans pēdējais vakars šajā salā. Tas, kā man, vienkāršai meitenei no tālās Latvijas, kas tur nostrādāja tikai 3 mēnešus kā viesmīle, uz mājām pretī atbrauca taksis, lai aizvestu, jau kā viesi uz manu, nu jau bijušo, darbavietu. Pasūtītās vakariņas, apkalpošana, mūzika, dejas, fotografēšanās un atvadīšanās no visiem man mīļajiem cilvēkiem, draugiem, darba devējiem. Laiks, ko pavadīju šinī valstī man visu mūžu paliks atmiņā. Tik bezgala daudz iespaidu, tikšanos, emociju, draugu. Tik dziļi iepazīt citas tautas mentalitāti, kultūru var tikai dzīvojot viņu vidū, nevis aizbraucot vienkārši ekskursijā. Kā katrai tautai, kā katram reģionam, ir, protams, savas ēnas puses, bet pozitīvais neapšaubāmi ņem pārsvaru. Protams, loti daudz, kas atkarīgs no paša attieksmes un spējas integrēties. Mani tur uzņēma kā savējo, ne mirkli nevelkot robežšķirtni starp pamatiedzīvotāju un vienkārši iebraucēju no ārzemēm, kas atbraucis pastrādāt. Es zinu, ka mani tur gaida saule, jūra, draugi. Nekad neaizmirsīšu šo laiku, un domāju, ka mana turpmākā dzīve varbūt pat varētu saistīties ar šo seno Hellādas zemi.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais