Grieķija ne tikai no tūrisma ceļvežiem

  • 4 min lasīšanai
Uz Grieķijas pusi lūkojāmies pasen, taču ne visai patika piedāvātie “gatavie” maršruti, kuros dominē drupas un muzeji, kas labākajā gadījumā atšķaidīti ar kādu pavakarēšanu sirtaki stilā. Tā nu pusgadu rakājoties pa internetu un citiem ziņu krājumiem, iztamborējām maršrutu pēc savas gaumes un vēlmēm. Un vēlmju bija daudz.... Reizēm likās, ka nav iespējams to visu salikt vienā braucienā, tomēr, pateicoties milzīgai gribēšanai, izdevās gan. Kā jau visi braucieni, arī šis sākās ar garlaicīgo stūrēšanu cauri tikpat garlaicīgajai Polijai. Sekoja Slovākija, Ungārija, Serbija-Melnkalne un Bulgārija. Ilgi un grūti. Ar to arī bijām rēķinājušies, tādēļ braucienam īrējām guļamautobusu. Visus sēdekļus diezgan īsā laikā var pārtransportēt divstāvu “lažiņās” un tīri jauki čučēt pilnā augumā, izstieptām kājām. Protams, hotelī nakti pavadīt ir ērtāk, bet šajā variantā bonuss ir tas, ka arī nakts laikā nestāvam uz vietas, bet cītīgi tuvojamies sava maršruta “sapņu zemei”. Tādā veidā līdz Grieķijai izdodas tikt 2 dienu laikā. Jau sākotnēji brauciens plānots kā ekonomiskais variants – mazāk tērējam komfortam, toties vairāk varam atļauties braukt un vairāk redzēt. Tādēļ nakšņojam kempingos. Tie ir tīri jauki, pārsvarā tieši jūras malā un tie kuri nē – ar baseinu kompensācijai. Kad nu pārguruši no garā brauciena nakts melnumā iekūņojamies pirmajā kempingā, šķiet ka no rīta būs problēmas ar celšanos un miega peļu aizdzīšanu. Tomēr, laikam jau pateicoties jūras vēja smaržai, bažas izrādās veltīgas – ne skubināti, ne mudināti viens otru jau agrā rītā sastopam plunčājoties siltajā jūrā. Tā teikt – esam Grieķijā un varam sākt īstenot savu plānu – redzēt šo zemi ne tikai no tradicionālā tūrisma bukletu skatpunkta, bet tā pamatīgāk – no “ķēķa puses arī. Kā pirmo savā maršrutā esam izvēlējušies Edesu – nelielu pilsētu, kas uzrāpusies klintī, no kuras lejup gāžas vairāki pamatīgi ūdenskritumi. Iespaids spēcīgs. Aiz galvenā ūdenskrituma paslēpusies ala, kurā uzmanīgākie atrod arī sikspārņus. Ap ūdenskritumiem izveidots parks ar kanāliem un baseiniem, kas slīgst bagātīgos zaļumos. Ja tam visam klāt var “piekost” tikko pirktas svaigas un gatavas vīģes - tīrā idille! Tālāk mūsu ceļš ved uz Kalambaku – pilsētu, ap kuru grupējas slavenās Meteoras klintis ar klosteriem. Par to, lai ceļš nebūtu garlaicīgs (pa jaunizbūvēto automaģistrāli vien) parūpējas mūsu autobuss – ņem un salūzt tik pamatīgi, ka varam rāpot vien ar 30 km/h ātrumu. Tādus lēnos “ratiņu stūmējus” policija drīz vien “noņem no trases” un paģērē tālāk tipināt pa mazajiem vietējās nozīmes ceļiem. Un kā izrādās – tas ir to vērts! Braucot pa bāni nemaz nezinātu, ko savās krokās slēpj apkārtējie kalni. Maziņi ciematiņi ar balti balsinātām mājiņām un dakstiņu jumtiem. Pat galvenā iela tik šaura, ka mēs ar savu lielizmēra braucamo knapi izgrozāmies, lai neiesprūstu “šaurajā bezizejā”. Šis ceļa posms izrādās atrakcija ne vien mums, bet arī vietējiem – savstarpēji apmaināmies ar “mute vaļā” grimasēm. Mēs par to, ka ir tādi grieķi, kas var iztikt no piecām kazām piemājas zemes pleķītī un pāris vīģes kokiem pagalmā, savukārt šie – par to, ka atrodas tādi dullie, kas ar divstāvu autobusu iedomājušies izmeimurot mazos kalnu celiņus, kur citi tūristi pat ar džipiem nerādās. Un kas par skatiem – aiz katra nākamā kalna paveras jaunas krāsas un jaunas noskaņas. Kalnu upītes ar dīvaini zilu ūdeni lokās starp pelēksarkaniem akmens bluķiem. Pīnijas un olīvu birzis ar neiztrūkstošajiem kazu pulciņiem koku paēnā – tā ir īstā Grieķija. Skatu vien bojā atsevišķas izgāztuves kalnu nogāzēs ciematu malā. Bet neies taču grieķi, kam visumā dzīve rit pavisam citā stilā un tempā, savu veco ledusskapi sēdināt kazas mugurā un doties ceļojumā uz visu dienu, lai nogādātu to kādā izgāztuvē- ir taču vienkāršāk pašam tādu lokālu “svalku” noorganizēt turpat aiz sava dārza žodziņa. Šī nu ir tā lieta, kas vairumam tūristu (īpaši no ziemeļiem) netīk nemaz, bet ja tā padomā – it kā paši būtu savādāki – mums tikai ir krūmi un gara zāle, kas šādas vietas paslēpj no skatiena. Galu galā nav jau tas grieķis vainīgs, ka Vidusjūras klimatā tik lekna zāle, kurā savus grēkus apslēpt, neaug. Līdz ar tumsu ieripojam kempingā “Meteora garden” un domās jau gatavojamies rītdienas iespaidīgajiem skatiem – kā nekā atrodamies starp varenajām Meteoras klintīm. Viena no tām savu vaigu rāda aiz kempinga baseina – melnajā tumsā prožektoriem izgaismotu. Peldoties un lūkojoties uz to beidzot noticam, ka izslavētā Meteora tiešam eksistē. Mūsu autobuss ir izdomājis parūpēties par interesantām pārmaiņām arī mūsu turpmākajās gaitās. Tas nepielūdzami atsakās kustēties vispār. Bet vai nu tādēļ ļausim izputēt mūsu ceļojumam? Mums izdodas noīrēt vietējo autobusu ar visu šoferi un atkal konstatējam – katrā ķibelē tomēr ir savs labums. Vietējais ir vietējais – kurš gan cits spētu mūs tik ātri un eleganti izvizināt pa ceļu serpentīniem starp varenajām klintīm! Tiekam lutināti ar apstāšanos katrā vietā, no kuras paveras kāds iespaidīgāks skats. Fotoaparāti klikšķ uz nebēdu, acis šaudās apkārt vien – ir grūti saprast, kā tādu klinšu gigantu kamiešos daudzus gadsimtus atpakaļ grieķu mūki spējuši izbūvēt klosterus. Mūsdienās, lai slinkajiem tūristiem tie būtu vieglāk pieejami, ir izbūvēti gan tiltiņi, gan klintīs cirstas ejas, taču kādreiz mūkiem nācās iztikt tikai ar virvē iekārta tīkla palīdzību. Vienam klosterim – Svētajam Stefanam veltam vairāk laika un aplūkojam to arī no iekšienes. Mazas, tumšas svētnīcas, kur sveču gaismā no sienām uz mums nolūkojas zeltītas bizantiešu ikonas, košumkrūmi un ziedi katrā brīvā zemes stūrītī (cik jau tās zemes vispār tādā “kamieļa mugurā’ var būt). Šis no Meteoras klosteriem ir vienīgais sieviešu klosteris, tādēļ mūsu grupas dāmām īpašu jautrību izraisa dārznieks – tāds muskuļots jauneklis (kā meksikāņu ziepju operās) ar visai pieticīgu T kreklu, pussaplēstos džinsos – lēni un mierīgi šņikā ciprešu dzīvžogus. Laikam jau arī mūķenēm savs prieciņš tomēr vajadzīgs – lai būtu kāds grēciņš, ko grēksūdzē nožēlot. Tālāk ar 2 īrētiem grieķu autobusiem (vienā mēs un mūsu somas nesatilpām) ripojam uz Delfiem. Pieņēmām lēmumu nebojāt maršrutu un turpināt to ar īrētajiem autobusiem, kamēr no Latvijas atsūtīs aizvietotāju mūsu nabaga “nelaiķim”. Un citas izejas laikam nav – mūs gaida 3 pārbraucieni ar prāmi uz Santorīnī un Krētu, un, nokavējot pirmo no tiem garantēti izjuktu viss tālāk plānotais. Delfi ir pirmā vieta mūsu ceļojumā kur tā īsti satiekamies ar antīko Grieķiju. Izstaigājam gan drupas, gan muzeju. Iespaids satriecošs – kaut arī daudz kas jau redzēts dažādos ceļvežos – klātbūtnes efekts to visu pārspēj. Sportiskākie no mūsu pulka pat sarīko skriešanās sacīkstes antīkajā stadionā, kas piekļāvies Parnasa klints sienai. Esam demokrātiski – zosu gājienā nestaigājam, jo katram iepriekš esam sarūpējuši pamatīgu mapīti ar katras vietas aprakstiem un kartēm. Tad nu arī tveram Grieķiju un Delfus katrs “pa savam” - cits, lai ievilktu ķeksīti savos memuāros, ka to un to ir redzējis, cits lēnā garā baudot kopskatu un īpaši neuztraucoties par gadaskaitļiem un atsevišķo objektu izcelsmi. Labi gan vieniem, gan otriem. Pēc garajām pastaigām, nomazgājuši muti avotā, kas iztek no Parnasa kalna dzīlēm, pošamies tālāk – uz Atēnu ostu – Pireju, no kuras agri nākamajā rītā dosimies uz Santorīnī salu. Par tālāko - turpmāk.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais