Kosova

04.02.2007
5 min lasīšanai

Šī nebija mana pirmā reize Kosovā. Pirmā reize bija 2006. gada vasarā, kad kopā ar draudzeni ar stopiem apceļojām Serbiju un Melnkalni. Tās divas nedēļas bija dievīgas ar tik daudz iespaidiem unp piedzīvojumiem, sastaptiem cilvēkiem, skaistām vietām, ka joprojām neesmu saņēmusies to visu aprakstīt. Arī palasot diezgan asās diskusijas zem Serbijas un Melnkalnes ceļojumu aprakstiem, nav vēlēšanās nostāties ne vienā, ne otrā pusē. Vēlos tikai no sirds pateikties Aijai par mums izrādīto atsaucību, labiem padomiem un viesmīlību. Priština 1 Toreiz Prištinu vēlējos apmeklēt aiz tīras ziņkārības - kā tur tagad izskatās, kā tur vispār izskatās. Kaut gan jāsaka, ka ne vienu reizi vien gandrīz atmetām tās apmeklēšanai ar roku. Pirmkārt, serbi mūs vienmēr centās atrunāt. Otrkārt, tīri fiziski nesapratām, kā tur nokļūt, jo drošības apsvērumu dēļ bijām nolēmušas turp nestopēt, bet braukt ar autobusu. Savukārt autobusus nebija tik viegli atrast. Meklējot autobusu, ar stopiem arvien vairāk tuvojāmies Apvienoto Nāciju izveidotajai robežai. Pavisam netālu no robežas nelielā pilsētiņā prasījām benzīntankā pēc autobusiem, bet darbinieks mums sarunāja mašīnu. Tā nu var teikt, ka tomēr aizstopējām līdz galam. Ceļā Otro reizi gan nebraucu ar stopiem, bet lidoju. No Rīgas ar Ryanair uz Frankfurt Hahn, pēc tam ar autobusu līdz Ķelnei, nakts Ķelnes lidostā un no rīta lidmašīna uz Prištinu. Reģistrācija bija īsta pacietības pārbaude. Redzot garo rindu, nolēmu turpat netālu apsēsties un palasīt grāmatu, kamēr paliek tukšāks. Tomēr rinda nemazinājās, drīzāk gan palika arvien garāka, platāka un biezāka. Tas uzdzina stresu, kamēr izlēmu ieņemt vietu. Uz priekšu virzījāmies ļoti lēnu: visiem par daudz bagāžas, daudz mazu bērnu, neskaidrības ar biļetēm, pasēm. Viens omulīgs apaļīgs vīrietis skaidrīja apkārt un kaut ko kārtoja albāniski. Apmēram trīs gadus vecs smuks zaļacains puika sāka ar mani flirtēt pār man priekšāstāvošā vīrieša plecu, tā pievērsdams man arī savu vecāku uzmanību. Vācu valodā tiku izjautāta - no kurienes es esmu, vai braucu viena, ar kādu mērķi, kā arī man tika piedāvāts sēdēt kopā ar puiku un tā mammu, kas arī ceļojot vieni paši. Dziļākai sarunai mana vācu valoda bija par vāju. Kad es beidzot tiku pie čekošanās, rinda tika pārformēta un es tiku aizvirzīta pie galdiņa, kur notika reģistrācija lidojumam uz Zagrebu. Dāma man priekšā bija pilnīgi garām. Pirmkārt, viņa negribēja pieņemt manu e-biļeti, kamēr kolēģis pamāja ar galvu, ka tā ir pavisam normāla. Otrkārt, viņa centīgi meklēja manā pasē vīzu, kaut gan uz Kosovu nevienam vīza nav nepieciešama. Treškārt, viņa uz kaut kādas lapas centīgi meklēja valsti, no kuras es esmu (varbūt vīza, ko viņa pirmīt meklēja, patiesībā bija Šengenas vīza..). Uz dīvainās lapas bija gan Lettland gan Letonia... Lidmašīnā es tomēr tiku ielaista. Maršruts Ķelne - Priština ir ar brīnišķīgiem skatiem pa iluminatoru, jo sanāk lidot pāri Alpiem, Adrijas jūrai un atkal sniegotiem kalniem jau otrpus Adrijas jūrai. Atpakaļceļā pļāpīgais un humorīgais pilots vērsa mūsu uzmanību uz tiešām burvīgu skatu no augšas uz Venēciju un Mestri. Priština 2 Pie pasu kontroles Prištinas lidostā tiku iesaukta kabinetā. It kā oficiāli vajag kaut kādu dokumentu, par to, ko darīsi Kosovā, vai arī ielūgumu no cilvēka, ko tu apciemo. Pirmajā reizē mans paziņa teica, ka tāpat esot ok un, ja rodas problēmas, lai es iedodu viņiem viņa telefona numuru. Nevienu no abām reizēm ierēdņus šis piedāvājums īpaši neinteresēja. Tika ieslēgts dators, lai kaut ko tur pārbaudītu, bet dators nevēra vaļā vajadzīgo programmu. Man tika atdota pase un novēlēts a happy stay in Prishtina. Izejot laukā, kā mušas apkārt aplipa taksometru šoferi. Tā kā es joprojām cerēju ieraudzīt draugu, centos no viņiem atkratīties. Pēc kādām 5 minūtēm tomēr izlēmu braukt uz Prištinu - baigi negribējās, lai ierēdņi mani atkal saņem ciet, jo biju teikusi, ka draugs mani ārā sagaidīs. Laikam jau ilgās biedēšanas atskaņas un dziļi iesakņojusies paranoja. Ierēdņi patiesībā bija ļoti jauki, tomēr raizējas par vientuļu ārzemnieču labklājību, jo arī tur cilvēku tirdzniecība plaukst un zeļ. Citu bītamību īsti nevaru saskatīt. Tā nu es sāku ar vienu taksistu kaulēties. Beigās nositu cenu no 20 eiro uz 12. Vēlāk man par šo gājienu bija nedaudz žēl, jo onka tiešām bija jauks un parastā takse no lidostas tiešām ir 20 eiro. Jābrauc 28 km. Izrādījās, ka mans paziņa nebija noticējis, ka es lidoju uz Prištinas lidostu, bet domāja, ka es ielidoju vai nu Belgradā, vai Skopjē un tad braucu ar autobusu.. Kurš gan lido uz Prištinu?!? Statuss Jāpiezīmē, ka tāda Serbija un Melnkalne vairāk nepastāv. Šobrīd tās ir faktiski trīs dažādas valstis - Serbija, Melnkalne un Kosova. Kamēr Melnkalnes statuss pēc 2006. gada referenduma, kurā tika nobalsots par neatkarību un atdalīšanos no Belgradas, ir diezgan skaidrs, Kosovas nākotne joprojām ir, kā saka, in process. Šobrīd tā joprojām ir Serbijas province, kuru pārvalda Apvienoto Nāciju pagaidu administrācija. Nesen Serbijā referendumā tika nobalsots par jauno konstitūciju, kurā starp citiem jautājumiem ir arī minēts, ka Kosova ir neatņemama Serbijas sastāvdaļa. Tomēr, reāli skatoties, vienīgais redzamais atrisinājums ir vēl viena maza, nabadzīga Eiropas valsts. Cilvēki Notikums 1: Iegāju Grand Hotel pajautāt, kur var iegādāties kartiņas telefona automātam. Aizmirsu tur cimdu. Vīrietis no reģistrācijas panāca mani ārā 100 metrus no viesnīcas, kad vēl nebiju apjautusi, ka esmu to cimdu vispār pazaudējusi. Viņs bija vienīgais cilvēks aiz reģistrācijas galda tobrīd. Notikums 2: Ap diviem naktī iegājām ātrās ēdināšanas restorānā. It kā jau darbalaiks bija beidzies, bet ārā neviens nedzina. Pasūtījām hamburgeru. Viesmīlis skrēja ārā uz blakus maiznīcu pakaļ maizei, kurā ielikt gaļu. Par tādu apkalpošanu tiešām gribas iedot dzeramnaudu. Un bija arī ļoti garšīgi. Nav neparasti, ka maizīšu veikalā bērniem iedod kādu maizīti par velti. Sāku jau pierast, ka parastā autobusā, kurā jābrauc vairāk nekā 1 stunda, cienā ar konfektēm, sulu un kafiju. Grūti, protams, teikt viennozīmīgi, bet mans iespaids ir, ka cilvēki ir ļoti viesmīlīgi un izpalīdzīgi. Daudz mazāk jūtama Rīgas vienaldzība un steiga. Arī pret naudu attieksme ir relaksētāka - šodien man ir nauda, varu visiem izmaksāt; rīt varbūt man nebūs, tad man izmaksās. Sports Mani pārsteidza basketbola grozu skaits māju pagalmos, kā arī slēgtie futbola laukumi lauka vidū, izbraucot ārpus Prištinas. Arī tiem, kam labāk patīk skatīties spēles, tā ir Meka. Albānijas televīzijas translācijās vakaros tiek rādītas tiešraidē visu nozīmīgāko Eiropas futbola līgu spēles. Gandrīz katrā ēstuvē un kafejnīcā ir televizors, pārtraukumos tiek pārbaudīti citu vienlaicīgi notiekošo spēļu rezultāti teletekstā. Ja pavēro sporta derību kiosku skaitu, paaugstinātā interese paliek pavisam skaidra. Visiem, kas jautāja, no kurienes es esmu, un domīgi rauca pieri, dzirdot - no Latvijas, tika paskaidrots - blakus Lietuvai. Man tas no sākuma likās amizanti, bet izrādījās, ka Lietuva tur tiešām ir daudz labāk zināma, pateicoties basktebolam. Migla un kraukļi There is really something scary about Kosova...un tā ir migla un kraukļi. Abi ziemā ir diezgan tipiska parādība. Lielākajā miglā atdūrāmies Prizrenā, skaistā pilsētā apmēram 80 km no Prištinas, kur bijām devušies skatīt Otomāņu mantojumu. Miglā pili kalna galā tā arī nesaskatījām un virzienu, kurā jādodas, nenoteicām. Kraukļi mani pamatīgi nobiedēja kādu rītu Prištinā. Pamodos no liela trokšņa, īsti nesapratu, kas tas ir. Pieejot pie loga redzēju melnu mākoni, kas pēkšņi nosēdās visos pagalma kokos un uz māju jumtiem. Pēc tam atkal reizē pacēlās gaisā un atkal nosēdās. Tūkstošiem melnu kraukļu. Man kaut kā uzreiz atausa prātā filma Nočnoj Dozor un Svetočkas lāsts. Krēsla, blokmājas, melnie kraukļi. Brālēni Gandrīz visi sastaptie mana drauga draugi ir arī viņa brālēni. Vai arī tiek īpaši atzīmēts - Burims, kurš nav mans brālēns. Jo ir arī brālēns Burims. Paprika ar papriku un papriku Paprika ir droši vien vispopulārākais dārzenis (varbūt vienīgi aiz kartupeļiem). Paprika tiek konservēta sasutināta kā kabaču ikri, viena pati vai kopā ar tomātiem, marinēta un vēl droši vien citos neskaitāmos veidos. Brīnišķīga recepte: sakuļ olas, sagriež ripulīšos papriku, to visu kopā sacep uz pannas; ēd pa taisno no pannas, virsū liekot paprikas ikrus un piekožot marinēto papriku. Satelītšķīvji Satelītšķīvju skaits uz māju jumtiem un balkoniem skaidrāk par blakus plīvojošajiem sarkanajiem karogiem ar melno divgalvano ērgli parāda, ka esi iebraucis albāņu apdzīvotā teritorijā. Starptautiskās aģentūras Vēl nesen pati nopietni apsvēru iespēju studēt starptautiskās attiecības un ekonomiku Int Dev (tulkojumā - starptautiskā attīstība) kontekstā. Ilgāks laiks Kosovā to visu pārvērš par farsu. Starptautisko aģentūru skaits ir apbrīnojams, atrodamas visas iespējamās - sieviešu uzņēmējdarbības veicināšanai, hiv/aids novēršanai, minoritāšu nodarbinātības atbalstīšanai, kājnieku mīnu aizliegšanai...liekas, ka tas ir must atrasties Kosovā. Balto Apvienoto Nāciju džipu skaits ielās liekas gandrīz tāds pats kā vietējo. Varbūt tas ir tāpēc, ka tās visu laiku braukā uz riņķi. Izplatīts viedoklis ir, ka ar to Viņi pārsvarā nodarbojas - braukā uz riņķi un dzer kafiju. Jaunā Apvienoto Nāciju ofisu stiklotā modernā ēka blakus šķībai mājelei, uz kuras gandrīz sagruvušā balkona izkārtas caurumainas apenes, izskatās bildes vērts. Viena no ēkām nesen apmētāta ar sarkanas krāsas bumbām. Tās bildi nesen redzēju The Economist rakstā par to, ka kosoviešiem sākt aptrūkties pacietības, jo statusa jautājums pārāk ilgi tiek atlikts.

Kosova

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem