Putnotāju piedzīvojumi Argentīnā 2010. - noslēgums

10.02.2011
28 min lasīšanai
70 foto

III daļa

Tiem, kas sāk lasīt tikai šo daļu iesaku tomēr vispirms iepazīties ar sākumu. 8. diena. Korrientes un Misiones provinces. Pēdējais rīts San Juan Poriahu fermā. Visi esam rosīgi. Ieturētas pēdējās brokastis šeit un busiņš, kas mūs vedīs uz Iguazu jau klāt. Īsti nav no kā atvadīties – saimnieks nav uz vietas, bet mūsu vietējais gids Karloss jau vakar devās uz ganībām. Tāpēc pamājam ardievas skaistajam kokam un mūsu brauciena trešais posms var sākties. Ir interesanti vērot, kā gludo, vienmuļo ainavu pamazām nomaina tropiskākas ainas. Ceļa malā parādās arī tējas plantācijas, kļūst pauguraināks. Mēs dodamies uz Misiones provinci. Nosaukums atvasināts no tā, ka agrāk šeit bijušas vairākas spāņu „kristīgās gaismas nesēju” misijas. Uz vienu no tām Hernans mūs sola aizvest. Viņš ļoti augstu vērtē to, ka mums ir tik liela interese par viņa valsti. Arī pašam esot interesantāk, brauciens noteikti esot savādāks nekā parasti. Tieši tāpēc viņš esot vēlējies būt kopā ar mums. Jāatzīst, ka arī mēs esam viņa kompāniju ļoti iecienījuši. Izrādās, jau kādu laiku Hernans vairs nestrādā kā gids. Viņam ir pietiekami liela komanda, tāpēc, kā jau īpašnieks un direktors, var atļauties tikai vadīt procesu. Tātad – mums ir paveicies. Bet mums šodien pavisam piezemētas domas. Pēc dīkās dzīves, gribas kādu pārmaiņu, vismaz Līgai un Guntai. Viņas ierosina piestāt pie kāda lielveikala. Tā kā tajā brīdī braucam caur Corrientes provinces centra pilsētu – Posadas, Hernan uzklausa viņu vēlmi pat tik burtiski, ka šoferim nākas pārkāpt noteikumus un apgriezt busiņu vietā, kur tas nemaz nav paredzēts, jo tieši pretējā pusē atrodas mūsu iekārotais objekts. Lielveikals kā jau lielveikals. Katrs tajā var atrast kaut ko tieši sev. Hernans tiek saukts palīgā, izvēloties iecerētās lietas un labprāt sniedz konsultācijas – kas ir vietējā ražojuma, kas skaitās ekskluzīvs produkts utt. Tā šeit top daudzi pirkumi „uz mājām”. Norēķināšanās ar karti gan sagādā dažus pārsteigumus. Nepietiek, ka karte ir, ir jābūt arī pasei. Ja nav pase, jāzina tās numurs. Labi, ka man tas nesagādā problēmas un pirkums drīz vien ir manā rīcībā. Arī pārējiem sokas visai raiti, pēc pusstundas jau atkal esam pie busiņa un ceļš var turpināties. Daiga laimīga par iegādāto sieru, dalās savā priekā arī ar mums. Igors piedāvā vīnu. Neatsakāmies, protams. Ap pusdienas laiku iebraucam Misiones provincē un mazā ciematiņā San Ignasio mini. Ielas šauras, mājiņas mazas. Sākumā nemaz nepamanu, ka esam piestājuši pie mūsu meklētās misijas ieejas vārtiem. Visapkārt tāda drūzma – tirgotāji, bērni, suņi... Hernans dodas noskaidrot izmaksas, jo šis apmeklējums nebija iekļauts programmā. Mēs viņam sekojam. Nav dārgi – tikai 30 viņu naudiņas. Kad formalitātes nokārtotas, dodamies iekšā teritorijā. Mums tiek dots laiks iepazīties ar ekspozīciju, kas atrodas telpās. Laukā ir jau pavisam karsts, tāpēc telpās vērot ekspozīciju ir pat patīkamāk. Lasām misijas vēsturi, man personīgi ļoti interesē tieši stāsti par pirmiedzīvotājiem. Taču – ko padarīsi, jāiet vien atpakaļ laukā, karstajā saulē un jāseko gidam. Tas raiti stāsta vēsturiskus datus un šo to par dibinātājiem, kā arī par vietējiem guarani cilts iedzīvotājiem, kurus tad šeit esot mēģinājuši pievērst ticībai. Agrāk visiem guarani bijušas vairākas sievas (šim tekstam sekoja skaļas nožēlas nopūtas no Hernana puses), jo, lai cilvēks turpinātos, jābūt bērniem. Lai būtu bērni, jābūt sievām – jo vairāk, jo labāk. Ja tikai cilvēks ir spējīgs tās uzturēt. Bet kristieši mācījuši „pareizi” dzīvot, sadzinuši visus tādās kā barakās, kurās katrai ģimenei (nu jau tikai vairs vīrs ar vienu sievu un bērniem) ierādīta viena istaba. Un arī tikai uz nakts laiku, jo pa dienu visa dzīve norisinājusies pagalmā – veļas mazgāšana, bērnu audzināšana, ēst gatavošana un vairākas reizes dienā Dievkalpojumi. Tie sākumā lasīti latīņu valodā un pēc tam, otrajā daļā arī vietējā valodā. No kādreiz lepnās baznīcas, tāpat kā no pārējām ēkām, vairs tikai drupas palikušas. Bet tās bijušas celtas no vietējā smilšakmens, kas ir sarkanā krāsā, tāpēc joprojām izskatās iespaidīgi. Šeit man tiek arī mazliet stresa, jo pēc ekspozīcijas apskates konstatējam, ka mūsu vidū nav Daigas un Igora. Klusībā jau ir skaidrs, kur viņi varētu būt – noteikti kaut kur parkā fotografē. Taču, kārtības labad eju meklēt. Diemžēl neveiksmīgi. Teritorija ir pārāk liela un brīdi, kad viņi pazuda, neviens nav piefiksējis. Tātad viņi jau sen ir gabalā. It kā jau nekas, lai iet, bet kad gids pasaka, ka mēs ārā iesim pa citiem vārtiem, es atkal sāku nervozēt. Pie baznīcas drupām beidzot visi satiekamies. Daiga stāsta, ka jūtas slikti, tāpēc pilnīgi noteikti dosies atpakaļ uz ieeju, jo pie tās esot bijis veikaliņš, nopirkšot ūdeni un pasēdēšot busiņā. Man nav ko iebilst, jo ir patiešām karsts (ka tik ne visi +42!) un ir skaidrs, ka ūdens te noteikti varētu palīdzēt. Tāpēc norunājam satikties pie vārtiem un Daiga ir prom. Mēs vēl apskatām kapsētu un arī dodamies uz izeju. Pie izejas Hernans pasaka, ka pusdienas ēdīsim šajā vietā un liek visus sasaukt. Nu, labais! Viņš šoferim ir pateicis, ka jāpiebrauc pie šiem, otrajiem vārtiem, bet mēs Daigai to nevarējām pateikt, jo nezinājām. Nekas cits neatliek kā arī doties uz ieejas pusi un cerēt, ka Daiga nebūs iekāpusi nepareizā busiņā. Viss izdodas. Veiksmīgi satiekamies un tad arī apetīte atgriežas. Pēc pusdienām turpinām ceļu Iguazu ūdenskritumu virzienā. Tieku aicināta pārsēsties blakus šoferim. Sākumā domāju, ka Hernans vienkārši grib parunāties ar grupas cilvēkiem, bet vēlāk saprotu viņa nodomu – atkal jāsaka „paldies!”. Pirms došanās uz šejieni, teicu, ka ļoti gribēšu redzēt tukanus. Zinu, ka viņi šeit ir pat vairākas sugas, bet man interesē tieši tas Toco Tucan ar lielo, dzelteno knābi. Izrādās, viņi parasti sēž ceļmalas lielajos kokos. Tad nu šoferim ir dota komanda braukt lēnāk un skatīties, vai kādu nemana. Bet man visas iespējas ieraudzīt pirmajai. Doma bezgala jauka, bet tikai mums neizdodas pamanīt nevienu pašu... Ap sešiem beidzot pavīd uzraksts „Iguazu falls -11 km”. Var teikt, ka esam klāt! Visa brauciena „sāls” ir šajā vietā, to esmu vēlējusies redzēt kopš – nevaru pateikt cik - seniem laikiem. Vismaz kopš brīža kad vēl skolas gados kādā žurnālā redzēju fotogrāfijas. Esmu meklējusi informāciju internetā, skatījusies neskaitāmus s attēlus un domājusi par to – kā šeit nokļūt. Nu tas brīdis ir klāt! Satraukums ne pa jokam. To spēj nomierināt tikai Hernana teiktais, ka mēs šovakar uz ūdenskritumiem nebrauksim. Vienīgi iziesim kādu nelielu līkumu, pavērot putnus, pirms iereģistrēšanās viesnīcā. Tā, nu jāpagaida vēl drusku. Vienīgi tie „pēdējie kilometri” vienmēr ir tie grūtākie. Nevar koncentrēties nekam citam, ja tas ko tā esi vēlējies, ir tik tuvu! Drīz mūs šoferītis izlaiž ceļa malā, kuram abās pusēs ir viesnīcu teritorijas. Viena no tām – „Orhideju pils” ir mūsējā. Izkāpjot mūs sagaida jaunas papagaiļu sugas pārstāvji - melni ar sarkanām svītrām uz spārniem un zilām acīm. Skaļuma ziņā tie nemaz neatpaliek no citiem sugas brāļiem. Nelielais pastaigas līkums tiešām ir neliels, tomēr mēs paspējam sastapt divu sugu dzeņus, kādu cēlu plēsējputnu, kas sēž sausa koka galotnē un ļaujas iemūžināties, kā arī beidzot vienu no tukaniem! Tas gan nav dzeltenknābis, bet lai! Ir vēl dažādi mazāki un lielāki putni, bet pamazām jau sāk satumst un mēs dodamies atpakaļ uz busiņu, lai tas mūs pārved „pāri ielai”. Viesnīca izskatās dārzu ieskauta. Ir kur pastaigāt pēc iekārtošanās. Es jau atkal sabildēju visvisādus augus, piešķirdama tiem pati savus nosaukumus. Šeit, šovakar un turpmākās divas dienas, baudīsim visgaršīgāko virtuvi visa brauciena laikā. Lieliskas izvēles iespējas gan priekšēdieniem, gan otrajiem,. gan desertam. Esam ļoti iemīļojuši viņu vietējo kārumu - iebiezinātu, saldinātu pienu, ko tā arī saucam -„leche”. Pēc tam, kad Līga bija to nodēvējusi par pārāk saldu un saņēma Hernana iebildi: „Nekas nevar būt par saldu”, arī mēs tam esam pievienojušies un neviens deserts netiek apēsts bez šī „leche”. Daudziem no mums tas bija arī mājās vedamo lietu sarakstā. 9. diena. Iguazu (lielais ūdens) ūdenskritumi!!! Nākamais rīts uzaust saulains un jauks – nu kā gan savādāk! Mūs pie busiņa sagaida kāds vīrs, kas būšot vietējais Iguazu parka gids. Bez tāda –ne soli parkā nevar spert. Bizness. Tie 11 km nemaz nav daudz, drīz vien esam klāt. Pie iebrauktuves parkā sastājusies automašīnu rinda. Tā te pavisam parasta lieta, mums vēl ir paveicies, jo esam agri – parks vēl nav atvērts. Tās 15 gaidīšanas minūtes Hernans izdomā izmantot ceļmalas putnu vērošanai. Bet neko nepaspējam – tikko esam visi izkāpuši, tā automašīnu rinda sāk kustēties. Ejam vien kājām iekšā teritorijā un tūlīt pie kasēm. Biļetes pērkot, noskaidrojam, ka iepriekšējā dienā te ir bijuši 40 000 apmeklētāju!!! Jā, tas ir nopietni... Es ļoti ceru, ka vismaz kaut ko varēšu redzēt. Zināju, ka šī ir viena no pasaulē visvairāk apmeklētākajām vietām, taču nebiju domājusi, ka stāvēsim rindā uz ūdenskritumiem. Pēc brīža jau esam iekšā parkā. Biļetes Hernans gādīgi izdala katram – par piemiņu :) Jā, te visur uzraksti brīdina – jāstaigā tikai grupā, kopā ar vietējo gidu un tikai pa noteikto taku! Var jau saprast parka uzturētājus – tādu slodzi pat ir pagrūti iedomāties. Mūsu fotogrāfi gan jūtas samērā apdalīti. Nevar dabūt labu bildi visiem vienā vietā bakstoties. Tā kā šeit ir subtropu josla, arī augu valsts stipri bagātīgāka. Visapkārt laidelējas ļoti daudz tauriņu. Daži tik krāsaini, ka jābrīnās – ko tā daba spēj radīt! Viens mūsos izraisa īpašu interesi –neliels, ar baltiem spārniem, kam melnas apmalītes un skaidri salasāms uzraksts „88” uz spārna. Nekādi neizdodas nofotografēt, nefokusē. Un, izrādās, ne man vienai. Mierīgi, nesteidzoties ejam pa ierādīto taku, vērojam putnus un piepeši – dzeltenais knābis!!! Ir! Īstais Tukans. Beidzot esmu redzējusi visus putnus, ko vēlējos. Mums izdodas to aplūkot pavisam tuvu, vienīgi neilgu laiku. Bet ik pa brīdim viņš turpat apkārtnē atkal parādās. Mums pa priekšu iet grupa, mūs apsteidz kāda jauniešu grupa, aizmugurē dzird vēl kādus. Visi ir skaļi un daudz runā, ne tā kā mēs. Nolemjam, ka nav vērts iespringt uz mazajiem putniem, jātver plašāk, jāskatās panorāmas. Pagaidām gan neko vairāk par taku, kas atgādina zaļu tuneli neredzam. Bet tad šķērsojam sliedes – te kursē arī vilcieniņš – daži vaļēji vagoniņi, kas ved uz pašu galveno ūdenskritumu – Velna rīkli. Mēs turp arī brauksim, bet vēlāk. Vispirms iziesim visu, kas paredzēts kājāmgājējiem. Man žēl Igora, Daigas un Oskara, bet visu laiku cenšos uzmanīt, lai viņi no grupas neatpaliek. Kādā plašākā laukumā visi pamanām skaistu, krāsainu putnu kokā –zili spārni, gaiši dzeltens vēders un uzacs. Zem koka uz soliņa apmetusies indiāņu ģimene un ietur pusdienas. Izskatās, ka putns arī ir nolēmis ieturēties un jūtas pavisam drošs, ka kaut ko dabūs. Esam sajūsmā un bildes top burtiski tam blakus stāvot. Vēlāk noskaidrojam, ka tas ir sīlis. Jāatzīst, ka skaistākais sīlis, ko nācies redzēt! Esam atpūtušies, atspirdzinājušies, draudzīgi sadalījuši līdzpaņemto ūdeni un varam doties tuvāk ūdenskritumiem. Uzraksts uz takas norādes vēsta, ka pirmais, ko redzēsim, būs ūdenskritums „Divi Hernani”. Tas nu ir jāredz! Bet skatu laukums izvietots kaut kā iesāņus, nekādu lielo iespaidu negūstu. Nu vienkārši ir ūdenskritums, labi, - divi. Iespējams, ka no otra upes krasta, kas jau ir Brazīlijas pusē, tas izskatās iespaidīgāk. Tālāk jau paliek interesantāk, jo priekšā skaidri sadzirdams krītošā ūdens troksnis. Vēl tikai neliela pauzīte, kuras laikā Hernans beidzot ļauj vietējam gidam kaut nedaudz pastāstīt par šo vietu. Tas ātri nober – no kāda augstuma krīt un cik daudz ūdens sekundē aiztek (nevaru to kaut kā aptvert), cik garš ir kopējais attālums no pirmajiem ūdenskritumiem līdz Velna rīklei. Interesanti, ka katru gadu tas izskatās savādāk. Viss atkarīgs no ūdens daudzuma upē. Dažiem palaimējas redzēt grandiozas straumes, kas tomēr nozīmē arī dubļainu, netīru ūdeni, dažiem, tāpat kā mums, sanāk priecāties par skaistiem skatiem. Bet gadoties arī pavisam zems ūdens līmenis un tad „darbojas” vien daži lielie kritumi, piemēram, San Martin ūdenskritums pretī San Martin salai. Mēs ar Līgu nolemjam, ka pie šī ūdenskrituma jānofotografējas, jo abām dēli ir Mārtiņi. Un tad beidzot esam klāt! Skaistums jau neaprakstāms, bet – pārsteiguma asaras tā arī nesariešas. Laikam par ilgu esmu gaidījusi, vai varbūt pie vainas cilvēki, kas visapkārt, tomēr mazliet traucē. Visu laiku kāds grib tikt pie labiem foto, kāds spiežas garām, jo taka nemaz tik plata nav, vārdu sakot – burzma par lielu. Tad arī ļaujos straumei un vienkārši vēroju. Meditēt neizdodas. Patiesībā jau ar vārdiem neko nevar izteikt, viss ir jāredz savām acīm. Hernans visu laiku grib zināt Līgas viedokli, jo tā iepriekš ir pastāstījusi, ka redzējusi Niagāru un tas esot bijis tik iespaidīgi! Viņš domā, ka Iguazu noteikti ir daudz iespaidīgāks. Nevaru ne piekrist, ne nepiekrist – esmu redzējusi ūdenskritumus tikai Norvēģijā. Daudz un skaistus. Grūti salīdzināt. Visvairāk man šajā vietā tomēr fascinē svīres – nevaru iedomāties šos ūdeņus bez viņām. Tās ir īpaši putni – visu laiku lido virs straumēm un pat tajās iekšā. Pēc tam atpūšas ar nadziņiem ieķērušās slapjajās klints sienās. Kā viņas var noturēties? Pēc izskata arī tādas dīvainas – gaišpelēkām, palielām galvām un acīm. Ļoti patīk vērot viņu darbošanos. Bet jāiet tālāk. Mēs kādā skatu laukumiņā burtiski apstājam stendu, kurā tirgo populāros magnētiņus ar zīmētiem ūdenskritumu attēliem. Nav miera, kamēr visi esam kaut vai pa vienam nopirkuši. Un tad nākamais pārsteigums – pats mākslinieks mūs aplaimo par to, ka esam labi sapirkušies un turpat, mūsu acu priekšā, 5 minūšu laikā, uz flīzes top viena no jau stendā redzamajām bildēm. Bildes gan patiesībā neatkārtojas, ja nu vienīgi līdzīgas. Esam pārsteigti par vīra veiklību un gala rezultātu. Pēc tam nolemjam, ka šī ir īstā vieta kopbildei. Atpakaļceļā Daiga pamana kaut ko interesantu. Es gan brīdinu, ka mēs jau ejam prom, bet viņa ir tik aizņemta, ka padomāju –nu lai, te taču nevar apmaldīties... Vēlāk izrādās, ir tapušas lieliskas bildes ar divu ķirzaku mīlas deju. Jā, ir vērts fotogrāfus netraucēt. Tagad pa otru gājēju taku virzāmies vēl uz citu skata vietu. Man jau drusku sajucis kurā virzienā ejam. Ik pa laikam ir kaut kādi kioski, veikaliņi, ēstuves. Bizness te labi sokas, to var redzēt. Mēs uz brīdi piestājam „zaļajā pieturā” un kamēr citi tur aizņemti, ir iespēja vērot iguānas pastaigu. Tā nemaz nebaidās no cilvēkiem. Ir vēl viens ziņkārīgais – kā to nosaucam – degunlācis. Viņš droši pastaigājas pa galdiņiem kafejnīcā, apošņā visu atkrituma saturu, apskata, kas Igoram somā, kamēr tas notupies skata izdevušos kadrus savā fotoaparātā...Un tad tauriņi! Tie salaidušies mitrākās vietās uz asfalta un burtiski dejo. Man jau atkal tās puķes...Jā, dabas mīļotājiem šeit ir ko darīt. Konstatēju, ka nupat vairs arī cilvēki netraucē. Iespaids ir gūts. Hernans gan saka, ka skaistākais vēl tikai priekšā. Bet mūsu grupas „kultūras” kārotājas izdomājušas plānu – iet pa takām ir forši, bet vajag ko ašāku izdomāt. Pirms tam no augšas vērojām kā zem ūdenskritumiem dodas laivas ar cilvēkiem. Tas gan sanāk patālu, kliedzienus nedzirdējām, bet tādiem noteikti jābūt. Visi no turienes atgriežas slapji līdz ādai. Izvairīties nav iespējams. Kā uz pasūtījumu, priekšā kārtējais kioskiņš, kurā tirgo biļetes uz šādu izklaidi. Uzreiz pieci piesakās braucienam. Hernans „ziedojas” sabiedrības labā un arī izlemj braukt. Es arī „ziedojos” sabiedrības labā un izlemju visas ūdensnedrošās mantas pieskatīt, kamēr citi izpeldas. Tā nu mēs ar Daigu, kas izlemj fotografēt un Janni, kurš vienkārši izlemj neslapināties, dodamies mūsu pusdienu vietas virzienā. Protams, vietējā gida pavadībā. Saņemu kārtējo pārsteigumu. Visu laiku viņš runāja spāniski, pieļāvu domu, ka angliski pat nesaprot. Tad nu izdomāju likt lietā savas spāņu valodas zināšanas. Sagrābstīju atmiņā kādas druskas, ko zinu pateikt un mēģināju uzsākt sarunu – bet še tev! Viņš piepeši atbild angliski! Vai nu es kaut ko nepareizi pateicu un cilvēks nolēma man atvieglot dzīvi, vai arī stils tāds...nesapratu. Bet vairāk komunicēt nemēģinu. Mēs iekārtojamies vienā no kafejnīcām. Gids mums parāda, kur ēdīsim pusdienas un pazūd, dodot mums personīgo brīvību. Daiga, aiz pateicības, ka labprātīgi palieku sargāt visu mantas, kamēr viņa iet tvert mākslu, nopērk man saldējumu. Tā nu sēžu degunlāča kompānijā un vēroju, kā tas par brīvu našķojas ar vīģēm. Nekad vēl nebiju redzējusi tās kokā. Pēc brīža mūsu kompānijai pievienojas arfas spēlētājs, uzliek uz galdiņa savu disku kolekciju un ilgi gatavojas. Nevaru sagaidīt, kad beidzot spēlēs. Līdz pamanu, ka kungs jau iesnaudies...siesta! Bet tad jau nāk mūsējie. Laimīgi. Nē, pārlaimīgi! Nu nekas, es izmēģināšu nākamreiz. Brauciens esot ierakstīts DVD un Oskars jau pateicis viesnīcas adresi. Rīt būšot klāt. Mazliet paķircinām viņu par veltām cerībām un dodamies uz izvēlēto hamburgeru ēstuvi. Vēl nekad dzīvē neesmu redzējusi tik milzīgus hamburgerus! Man noteikti ir par daudz. Pēc maltītes dodamies uz staciju, lai ar vilcieniņu aizbrauktu līdz pašai Velna rīklei. Cilvēku, ka biezs. Nez vai visi ietilpsim? Sastāvs nemaz neizskatījās tik garš. Bet bažām nav pamata, ietilpst visi. Kad esam galā, Hernans paskaidro, ka tagad drīkst izklīst, bet satiekamies trijos, jo tad vilciens atiet atpakaļ. Kad brīvība, tad brīvība. Pajūkam. Man uz rokas uzlaižas tauriņš. Sākumā visi fotografē, es arī mēģinu ar vienu roku. Bet viņš nelaižas prom ne tu traks. Hernan joko: „Vai tu tajā vietā esi pretodu līdzekli sapūtusi?” :) Tā ar visu tauriņu dodos pa izbūvētajiem tiltiem un takām uz lielāko no šiem ūdenskritumiem. Visi sapako savu fototehniku, jo te vējš nēsā pa gaisu ūdens pilienus , kas visu apsmidzina. Manējais jau nav nekāds izcilais aparāts, bet profesionāļi gan klausa un ietin visu plēvēs. Arī šeit pa malām netrūkst ko skatīties. Ceļš līdz ūdenskritumam pagarš, jāiet kādas 15 minūtes. Uz akmeņiem saulītē žāvējas milzīgi bruņurupuči, tiltu margas burtiski aplipušas ar tauriņiem. Pamanu, ka arī dažam labam pretimnācējam uz rokas uzsēdies kāds tauriņš. Te piepeši pamanu dīvainu veidojumu virs ūdens – tādu kā čūskas galvu. Aninga. Hermans zina pateikt. Jocīgs putns – viņš praktiski visu laiku nirst zem ūdens. Reizēm pabāž galvu lai ieelpotu un atkal pazūd apakšā, lodājot gar akmeņiem. Vēl ievēroju dažus jūras kraukļus, pīles un tad jau esam atnākuši. Kur tie cilvēki palika? Visi, kas izkāpa no vilcieniņa taču nāca šurp...bet pie pašas „rīkles” tautas nemaz nav daudz. Brīdi pastāvu mierā, cenšoties tvert sajūtas. Un tomēr, vairāk par pašu ūdenskritumu, es noteikti atcerēšos svīres. Arī šeit tās drosmīgi metas iekšā spēcīgajās straumēs un atkal ātri iznirst un riņķo virs tām. Jā, svīres šeit ir jaukākais. Satieku arī Līgu un Guntu. Tās arī labu laiku tevisu vērojot. Līga man atzīstas, ka, viņasprāt, tomēr iespaidīgāks esot bijis Niagāras ūdenskritums. Bet tūlīt piebilst, ka Hernanam viņa to neteiks. Mēs arī ne, tas paliks mūsu mazais noslēpums. Atpakaļceļā sastopam arī Oskaru. Viņš nav nocieties, novācis plēvi un atkal jau bildē. Ir arī ko. Pēkšņi pamanu tukanu –viņš lido pāri upei, lai nosēstos kāda augsta koka galotnē. Kā gan tas putns var noturēt tik lielu knābi! Bet skats iespaidīgs! Ļoti ceru, ka Oskaram būs izdevies kaut viens kadrs. Es piesakos uz bildi. Drīz sastopam Igoru, kas dodas pretējā virzienā. Vēl pabrīdinu, ka nu jau gandrīz vai jānāk atpakaļ, trijos vilciens. Viņš kaut ko atsaka, bet nesaklausu. Mēs vēl papriecājamies par bruņurupučiem, jūras kraukļiem un aningu. Un tad Gunta ir paskatījusies pulkstenī : „Meitenes, mums nemaz vairs nav laika! Tūlīt būs trīs!” Jā, bet kā tad Igors? Atliek tikai cerēt, ka viņš neaizrausies par daudz un atgriezīsies laikus. Mēs samērā raitā solī nu jau dodamies atpakaļ. Pie vilcieniņa paspējam laikus, bet tad sākas minējumi – vai Igors paspēs. Uzvarēja Daiga, jo viņa pateica vistuvāko prognozi – Igors ierodas divas minūtes pēc vilciena aiziešanas. Hernans ir dusmīgs, bet cenšas to neizrādīt. Mēs gan drusku „knābājam” par to, ka „sarunāts ir sarunāts”. Igors atkal negrib piekrist, ka kaut kas būtu ticis sarunāts...Nu tad Gunta neiztur un nolasa „lekciju” (šeit nav vērts to atkārtot). Vakarā sods nāk arī pār viņas galvu – balss pazudusi. „Tas tev par to, ka sabāri Igoru”, Līgai viss ir skaidrs. Un uz to Gunta var tikai atčukstēt. Bet tā kā nākamais vilciens atiet pēc pusstundas, liela kreņķa nav nevienam. Pa ceļam vilcieniņš mazliet piebremzē, jo uz stigas iznākuši briedīši. Mēs nepaspējam noreaģēt, bet iespaidu jau tāpat ir daudz. Braucot, Līga paspēj sakomunicēt ar mums aizmugurē sēdošiem jauniešiem tik ļoti sirsnīgi, ka ārā kāpjot viens atzīstas „I love you!” Līga atbild, ka viņa arī :) Re, ka tas ūdens vieno cilvēkus! Pie parka izejas mēs iejūkam vietējā suvenīru bodītē. Bet cenas kā jau pie tik tūristu apmeklētas vietas – kosmiskas. Nu tad vienkārši papriecājamies par juvelierizstrādājumiem. Mājās braucam klusēdami. Lai arī pastaiga nebija ne gara, ne nogurdinoša, dienas karstums un iespaidi mūsu spēkus ir izsmēluši. Vakarā daļa no grupas dodas uz pilsētiņu –iepirkties, palūkot kā šeit cilvēki dzīvo. Oskars sabildējis visādas sadzīviskas ainiņas, kas galīgi līdz šim nebija viņam raksturīgi :) Līga ar Guntu iepirkušās veikalā un paspējušas piedzīvot jaunus pārsteigumus – ieejot veikalā, pircēja soma tiek ielikta speciālā maisiņā un noslēgta. Tai iepirkšanās laikā netiek klāt, tikai pie kases. Itin interesants veids kā izsargāties no zādzībām. Vēl viņi paspējuši aiziet līdz triju valstu satikšanās vietai. To gan pašai arī gribētos redzēt. Varbūt izdosies. 10. diena. Urugua - I dabas parks, kolibri dārzi. Nākamajā dienā jādodas uz īstiem džungļiem. Tā pēc redzēto putnu atzīmēšanas grāmatiņās, mums vakarā paziņo Hernans. Programmā paredzēts Urugua –I dabas rezervāta apmeklējums visu dienu. Hernans domā, ka mūsu grupai tas būs par daudz. Nolemjam, ka rīt „būsim elastīgi” un rīkosimies kā labāk. Jau no rīta jau var saprast, ka diena būs karsta, bet tas tikai priecē. Dodamies prom no Iguazu, labu gabalu atpakaļ pa jau zināmo ceļu. Apstājamies aiz kāda tilta – skats – nu gluži kā Gauja pie Murjāņiem. Hernans aicina izkāpt un vērot. Izkāpjam. Pirmais ko pamanu – zivju dzenītis. To tad beidzot teleskopā var lieliski apskatīt. Pat divus. Vēl virs ūdens laidelējas bezdelīgas. Tām tepat zem tilta esot sabūvētas ligzdas. To gan pārbaudīt neejam. Bet Hernans saklausa kādu putnu turpat tuvējos krūmos un aicina apskatīt tuvāk. Klusām, viens aiz otra brienam iekšā mežā. Pirmajā brīdī iešaujas doma par visādiem kukaiņiem , ērcēm utt. Bet Hernan zīmīgais žests ar roku pāri mutei –tātad „mutes ciet!” un nav laika padalīties savās domās par tiem. Uzmanīgi liekam soli pie soļa un tas vainagojas ar panākumiem – esam mazo, tiešām pelēko putniņu ieraudzījuši, pat pavisam tuvu. Nu tad beidzot! Tālākā pietura ir jau pie paša rezervāta. Izkāpjot mūs uzreiz aplido kaut kādi palieli kukaiņi. Pamanu, ka tās ir bites. Nu, ja jau viņas dzīvo īstos džungļos (uz tādiem taču esam atvesti), tad noteikti ir mežonīgās. Vismaz man tā šķiet. Es palieku pavisam tramīga, kaut kā ļoti nepatīk fakts, ka kāds kukainis nelielā attālumā no pleca vai kājas tur zumminās. Sapūšam visādus atbaidītājus pat pa vairākām reizēm un šķirnēm – dalāmies ar to, kas nu katram ir līdz. Pēc brīža mazliet pat šķebina no visām tām smakām. Kamēr Hernans kārto maksājumu par ieeju džungļos, mēs jau gandrīz esam gatavi padoties un nekur vispār neiet. Vienīgā cerība, ka tur, mežā viņas atstāsies. Taka sākas turpat, ceļa malā. Nav nekāda platā, gar malām aug bambusi un tālāk manāmi daži augsti koki. Hernans apstājas un stāsta ar ko atšķiras tropu meži no mums ierastajiem – te esot pamežs, tad vēl visādi vīteņi, tīteņi un tikai tad koki. Spriežam, ka viņam ar steigu jābrauc uz Latviju, jo viņš īstus džungļus nemaz nav redzējis. Un pie mums gandrīz visi putniņi ir mazi un pelēki – cik gan viņš būs laimīgs! Te, kā jau džungļos, esot visas iespējas satikt arī kādu lielāku zvēru. Ceram uz jaguāru, bet varbūt tomēr nē? Ejam un ejam, pa reizei stājamies. Tikai to putnu īsti nav. Solīja, ka būs tik daudz, ka nezināsim uz kuru skatīties... kur ir? Atrisinājums varētu būt viens – mēs esam par daudz sapūtuši tos atbaidītājus. Putni ir prom. Pēc pirmās pieturvietas fotogrāfi neiztur un paziņo, ka dosies atpakaļ. Lai. Hernans saka, ka tā ir viņu izvēle. Mēs, pārējie vēl sekojam, kaut īsti nesaprotam, cik ilgi tā būs jāiet. Ainava nemainās. Pa laikam jau kaut ko izdodas arī ieraudzīt – dzenis, trogons, vēl kāds mazputniņš. Ir arī zvēru iestaigātas takas, kas ved līdz upei. Meitenes aiz muguras visu laiku ķiķina. Es arī gribu zināt par ko, eju noskaidrot. Izrādās, stāsts ir par sasaukšanas metodi. Hernans izmanto putnu balsu ierakstus, lai izprovocētu kādu putnu parādīties tuvumā. Līgai kādā brīdī sācis burkšķēt vēders. Un tad Gunta izdomājusi, ka tā var tikai tos lielos krupjus sasaukt. Nu jā, smiekli. Bet vēl trakāk jāsmejas, ka Gunta sāk aizmugurē čīkstēt: „Ilze, man ir drusku naudiņas līdz, es tev samaksāšu, ved mani ārā”. Es arī jūtu, ka mums ir par daudz. Galu galā, džungļos pabijām, dažus putnus arī redzējām un no bitēm – labāk tālāk. Eju sarunāt ar Hernanu, ka varētu doties atpakaļ. Vēl pa ceļam nolemjam, ka pēcpusdienā dosimies uz kolibri dārzu. Oskars par to ļoti laimīgs, jo tieši tos viņš gribēja redzēt visvairāk. Bet līdz tam vēl pēdējie pārbaudījumi – jāpaēd pusdienas. Tepat, mežā. Viss ir sagatavots, šoferis atnes kasti ar līdzpaņemtajām pusdienu maizītēm un ūdeni. Bet apetītei traucē joprojām visur apkārt esošie kukaiņi, īpaši bites. Oskars stāsta, ka, kamēr mēs staigājušas pa mežu, viņu divreiz bites esot „pazemojušas” – sadzēlušas. Labi, ka koduma vieta nepampst. Šīs bija ātrākās pusdienas brauciena laikā. Uff , varam doties prom. Atgriežamies viesnīcā, lai noskalotu „džungļu” smaržas. Te mums sanāk pirmais pārpratums komunikācijā. No busiņa izkāpjot, apjautājos –cikos tiekamies. Hernans pasaka laiku un es visiem skaļi paziņoju – tātad pēc pusstundas, 15 pāri trijiem. Arī somi to pašu jautājumu uzdod Hernanam. Arī tiem viņš atbild to pašu. Labi, tātad pusstunda. Nu ko, tiešām laiks tikai dušai. Pēc pusstundas šoreiz visi laicīgi esam atpakaļ. Karsts. Saule cepina uz nebēdu.. Bet...nav ne Hernana, ne somu. Pēc desmit minūtēm uzmanību uz brīdi novērš kolibri, kas pielido pie kāda ziedoša krūma.. Bet tikko tas ir prom, atkal nemiers. Pat Igors ir atnācis, bet gida nav. Oskars iet noskaidrot. Man gan šķiet, ka panikai nav iemesla, gan jau atnāks. Izrādās, pārpratuši esam mēs paši. Teikts esot bez piecpadsmit četros. Un šajā laikā ierodas gan Hernans (vēl ar slapjiem matiem, jo mūsu dēļ izrauts no baseina), gan somi. Mēs varam tikai minēt – kā tika pateikts laiks, lai rastos šāds pārpratums. Nospriežam, ka ir lietas, kas pieklibo, vairāk jāmācās valoda. Dodamies uz kolibri dārzu. Nevarēju ne iedomāties, ka tas izskatīsies tā – mūs ieved kādas privātmājas dārzā un liek apsēsties uz soliņiem, kas, pretī sētai, izvietoti puslokā. Bet pie sētas kokos un krūmos karājas barotavas ar nektāru un pie tām visu laiku lidinās kolibri. Mūsu apmeklējuma laikā saskaitām astoņas sugas. Ir arī lielāki putni, bet tiem neviens uzmanību nepievērš. Ir ļoti grūti notvert mazos lidoņus tā, lai sanāktu labas bildes. Fotogrāfi jau pilnīgi uzvilkušies, bet mieru nemet. Tik knipsē un knipsē. Mēs te pavadām kādu stundu, varbūt vairāk. Bet kāpjot busiņā visi trīs atzīst, ka bildes nebūs gana labas. Gaismas neesot pareizās, nav pieredzes kā labāk fotografēt utt. Kas nu kuram par kreņķi. Bet šis nu ir mūsu pēdējais vakars pie Iguazu un arī pēdējais kopā ar Hernanu. Patiesībā skumji apzināties, ka brauciens strauji tuvojas beigām. Pats galvenais, ka nemaz negribas atgriezties daudzmiljonu Buenosairesā. Vakariņu laikā, sagaidām, kad Hernans laimīgs atgriežas no futbola spēles pārraides - svēta lieta Argentīnā! Pie tam viņa favorītu komanda uzvarēja. Tad sakām paldies par kopā pavadīto laiku. Jāatzīst, ka lieliskas atmiņas par braucienu lielā mērā būs tapušas pateicoties viņam. Atzīstamas zināšanas par putniem un dabu vispār, lieliska humora izjūta, spēja pielāgoties un izprast grupas vēlmes – tas viss radīja neaizmirstamus piedzīvojumus. Arī viņš atvadu runu sāk ar to, ka lepojas ar to, ka bijis kopā ar mums, ka ne mirkli nav bijusi sajūta kā darbā, bet gan kā izbraukumā ar draugiem. Hernans tiek pie grāmatas „Ķemeru nacionālā parka putni” un arī Dabas koncertzāles diska – šoreiz ūdens mūzikas, kā jau tas pie ūdeņiem pieklājas. Nosvinam šo pasākumu ar glāzi vīna. 11. diena. Brīvais laiks, garais, bet ļoti komfortablais pārbrauciens uz Buenosairesu. Nākamajā dienā rīta cēliens ir brīvs. Tikai jāvienojas ar administrāciju kur un kad atstāt savas mantas, jo desmitos oficiāli viesnīca jāatstāj. Tā nu katrs savā laikā nesam savas somas uz mums ierādīto istabu. Bet ja kāds vēlas, pēc brokastīm varot iet kopā ar Hernanu uz to pašu taku, kur bijām pirmajā dienā. Oskars ar Igoru aiziet. Mēs ar Daigu vēl nevaram izdomāt kā rīkoties. Oskars pirms aiziešanas palepojas, ka vēlāk dosies uz kolibri dārzu – vēl neesot miera, vajag labākas bildes. Arī Daiga izdomā, ka tomēr grib viņiem pievienoties. Tāpēc lēnā garā pabrokastojam un ejam uz taku. Somi arī kopā ar mums. Puišiem pa šo laiku paveicies redzēt trešo tukanu sugas pārstāvi. Vismaz bildēs apskatu. Mežā kompānija sadalās – visi aiziet līdz Hernanam, lai dotos uz kolibri dārzu, bet es ļoti gribu izbaudīt šo skaisto rītu un pabūt viena. Tas man arī izdodas. Savukārt meitenes izmēģina šīs viesnīcas baseinu. Tā nu pilnvērtīgi atpūšamies katrs pa savam. Pusdienlaikā norunāts tikties, lai brauktu uz „down town”- tā te sauc pilsētiņu, jo tā atrodas ielejā. Īsi pirms norunātā laika visi tiekamies pie viesnīcas un – nākamais pārsteigums – mūsu somas jau sanestas busiņā, pie tam saliktas pareizajos solos! Tas gan ir mīļi! Pilsētiņā mums paredzētas pusdienas un pēc tām – atkal ar sabiedrisko autobusu dosimies atpakaļ uz Buenosairesu. Šoreiz būs krietni garāks brauciens. Taču nu jau zinām, ko tas sola. Pēc ēšanas līdz autobusam vēl ir laiks un nolemjam, ka jāaizbrauc līdz triju valstu tikšanās punktam, lai visi būtu to redzējuši. Mēs atrodamies Argentīnā, pāri Iguazu upei pa labi – Brazīlija, pāri Paranas upei pa kreisi – Paragvaja. Mums tas šķiet kaut kas ļoti sevišķs, bet Hernans visu laiku nesaprot – kas tieši mūs tā sajūsmina: „Neglīts piemineklis, neglīts robežstabs, nekā te nav.” Nu labi, mākslas pamaz. Vēl pēdējā pastaiga gar vietējām bodītēm, kur par labām atzīstam indiāņu izšūtās somas un pusdārgakmeņu rotiņas, un dodamies uz autoostu. Atvadāmies no busiņa šofera, kas mūs šīs dienas ir vadājis un ejam meklēt mūsu piestātni. Vēl ir daudz laika, saliekam mantas kopā, es palieku sargāt, kamēr citi vēl kaut ko iepērkas vai tāpat apstaigā autoostu. Izskatās, ka daudzi te vienkārši pavada laiku. Divas gaišmatainas meitenes izklājušas segu uz sola un spēlē kārtis. Divas citas, jāpaniskiem vaibstiem, ilgi kaut ko pārkrāmē savās somās un beidzot apsēžas paēst, turpat uz kāpnēm. Mēs, tuvojoties savam iekāpšanas laikam, sastājamies rindā uz izeju. Ārā, pie autobusiem nevienu pirms laika nelaiž. Pie tam pirms iziešanas vēl tiek pārbaudīts, vai pasažierim tiešām ir biļete uz konkrēto autobusu. Gaidām. Šķiet, ka ilgi. Autobusi visu laiku piebrauc un aizbrauc, bet Hernans visu laiku purina galvu – nav mūsējais. Nu jau ir pāri laikam. Piebrauc arī viens autobuss, kam uzraksts vēsta, ka tas dosies uz Buenosairesu. Pēc laika tā kā mūsējais, bet Hernans saka, ka mums esot ar labāku servisu un citas firmas buss. Papētu biļeti – jā, tur rakstīts kādas. Nu vismaz zināšu kam pievērst uzmanību. Diemžēl tas nelīdz. Pienāk tādas firmas autobuss kā mums vajag, taču mūs iekšā nelaiž. Šis esot plkst. 15: 20. Mūsējais – 15: 10. Kā tad tas divdesmitās var aiziet ātrāk nekā desmitās...nesaprotam. Pēc tam vēlreiz nesaprotam – kā buss trijos četrdesmit var aiziet ātrāk nekā trijos desmit. Pēc tam vēl... Pēc četriem jau kļūst mazliet vienalga. Jūtos nogurusi. Mūsējie arī atkal izklīst pa autoostu. Un tieši tajā brīdī pienāk mūsējais. Beidzot! Izrādās, pilsētiņā streiks – šajās dienās valstī tiek apstiprināts budžets un cilvēki protestē pret mazām algām. Tāpēc viss transports kavējas un tiek virzīts pa citām ielām. Nu jau mēs kā lietpratēji dodamies nodot bagāžu un ieņemam savas vietas. Mums ar Daigu atkal pirmā rinda! Atceļā ilgi vēroju kā mainās ainava no tropiem un kalnainā apvidus pamazām iebraucam aizvien līdzenākos laukos. Pirms vakariņām vēl nospriežam, ka varētu izkāpt un palikt vēl tajā San Juan Poriahu fermā. Šoreiz tiešām ir komfortablāki sēdekļi (neticami, bet tā var būt), nekā iepriekšējā reizē. 12. diena. Latvijas dzimšanas diena. Steiks un milonga Buenosairesā! Pamostos ap astoņiem. Vēl divas stundas jābrauc, bet izskatās, ka esam jau gandrīz Buenosairesas priekšpilsētā. Kamēr brokastojam, pamanu arī pilsētas robežu. Jau klāt. Pēc tik ļoti pie dabas pavadītām dienām, atgriešanās lielajā pilsētā nemaz nešķiet priecīgs notikums. Bet šodien mūsu valsts svētki -18. novembris. Sveicam viens otru. Brauciens iekšā pilsētā tiešām aizņem gandrīz divas stundas! Kaut kas traks tiem, kam tā jādara katru dienu. Mēs atkal tiekam aizvesti uz to pašu viesnīcu kur jau bijām ierodoties. Sagaidām kad var iekļūt savās istabiņās un nu ir brīvais laiks. Hernans no mums sirsnīgi atvadās un saka, ka divpadsmitos mūs atkal satiks German. Bet viņam tik vien laika kā nokārtot brauciena dokumentus, pārkrāmēt somu un jau rīt jādodas ar citu grupu atpakaļ uz San Juan Poriahu fermu (ak, laimīgais!). Pēc tam gan atpūtīšoties. Jā, viņiem te sezona pilnā sparā. Divpadsmitos, kā runāts, ir atnācis German. Mēs esam mazliet stresaini, jo ir daudz neatrisinātu jautājumu – puiši ir gabalā, uz pusdienām nepievienosies. Par vakariņām neko vēl nezinām pašas, un arī nesaprotam, kā nodot ziņu viņiem. Gunta tomēr ir izdomājusi un sarunājusi, ka es uzrakstīšu zīmīti, ko administrācijā atstāšu pie puišu istabas Nr. atslēgas. Bet man vēl nav ko uzrakstīt, jo es arī neesmu informēta. Tikmēr Germans atkal savā mierīgajā manierē visu pēc kārtas noskaidro. Meitenēm parāda ar kādu transportu pēc pusdienām varēs doties aplūkot mākslas muzeju, pat kartē visu sazīmē, man paskaidro kurā restorānā būs vakariņas, lai varu atstāt zīmīti. Sarunā arī vienu istabiņu rītdienai, lai mēs, kam rīt visa diena ir brīva, varētu pirms projām došanās vēl atpūsties, nomazgāties. Tas ir jauki. Nu arī stresa vairs nekāda. Ejam pusdienās. Pie galda izrunājam kā pa šo laiku gājis. Arī Germans ir vadījis kādu zviedru grupu uz to pašu Punta Rasa dabas rezervātu. Izrādās, ka arī te mēs esam bijuši laimīgie un redzējuši daudz vairāk. Zviedri bijuši kārtīgie putnotāji, speciāli braukuši kaut kādas kaijas dēļ. Mēs viņu toreiz redzējām un mācījāmies atpazīt, bet viņiem tā arī nav izdevies pat ne ieraudzīt. Jā, arī ar putniem nekad neko nevar zināt. Mums gan ir vēl un vēl ko stāstīt, bet pusdienu pauze beigusies. Arī German šodien ir ļoti aizņemts un tiksies ar mums jau tikai pie vakariņām. Man tikmēr jāpaspēj sameklēt Agnesi Vanagu. Viņa dzīvo šeit jau piecus gadus un māca cilvēkiem dejot tango. Latviete – Buenosairesā un māca dejot tango! Jā, tā ir. Esmu viņu uzaicinājusi kopā ar mums vakariņās. Uzrakstu e-pastu, ar cerību, ka izlasīs taču, norādu viesnīcas un restorāna adresi un tad nolemju arī pati vēlreiz doties uz Costanera Sur parku. Staigāt pa pilsētu galīgi negirbas. Bet pastaiga nesanāk pārāk gara, ir tik karsts un, lai arī autobusā pagulēju, nogurums liek sevi manīt. Siesta? Atgriežos viesnīcā un tieši tajā brīdī numuriņā atskan telefona zvans. Brīnos, kas uz mūsu istabu varētu zvanīt un kādā valodā vispār atbildēt :) Bet mani uzrunā skaidrā latviešu valodā – Agnese! Pati sameklējusi. Norunājam visu par vakaru. Agnese ne tikai pievienosies mums uz vakariņām. Viņa ir apsolījusi aizvest mūs uz milongas vakaru. Mēs tieši to gribējām – nevis piepucētu šovu, bet īstu sadzīvisku pasākumu –kā tas pie viņiem notiek. Bez uzspēles. To diemžēl; mūsu lieliskie putnu gidi nespēja noorganizēt. Nu esmu pavisam mierīga, jo visi neatrisinātie jautājumi izzuduši no dienas kārtības. Vakarā smalki sapucējamies, sagaidām Agnesi un dodamies svinēt Latvijas dzimšanas dienu. Arī Germans kopā ar mums.Kaut arī ir ceturtdienas vakars, restorāns pārpildīts. Mūs uzved otrā stāva zālē. Diemžēl netiekam sēdēt pie viena galda, bet esam turpat blakus. Tas nedaudz izjauc kopības sajūtu – runājamies tikai tie, kas sēž pie viena galda. Mums tiek pasniegts vīns un Germans iemācās jaunu frāzi latviešu valodā – „Lai dzīvo!”. Tas ir tosts mūsu svētkos. Mēs saskandinām un vakariņas var sākties. Šovakar izvēlamies steiku. Zinu, ka nekad to nepasūtu, bet, ja esi Argentīnā, vismaz vienu reizi tas jāpamēģina. Steiku atnes katram galdiņam uz viena šķīvja un tad sadala. Man jau skatoties ir skaidrs, ka nevarēšu ieēst ne kumosu. Varbūt kāds šobrīd mani pat apskaustu par ko tādu, bet es labāk palieku bez vakariņām, nekā ēdu kaut ko tik asiņainu. Agnese iesaka palūgt vēl nedaudz apcept. Tā ir laba doma. Viesmīlis ir saprotošs un pēc kāda laika man tomēr izdodas paēst. Esam jau pieraduši, ka šeit katrā ēdienreizē vispirms pasniedz priekšēdienu. Sākumā mums ļoti patika empanadas – kaut kas līdzīgs mūsu pīrādziņiem, atšķirība ir vienīgi mīklā. Bet pēdējā laikā atklājām ceptu sieru – arī garšīgs. Tāds mums tika arī šajā vakarā pirms steika. Pēc vakariņām viesmīlis dala kaut kādu alkoholisku dzērienu „lai labāk gremojas”. Bet mēs jau vairs nevaram sagaidīt, kad tiksim uz to milongas vakaru! Atvadāmies no Germana, kurš nevēlas doties kopā ar mums un izsaucam divus takšus. Vieta, kur mūs Agnese vedīs, nav sevišķi tuvu viesnīcai. Arī atpakaļ būs jābrauc ar taksi. Labi, ka tie te nav dārgi. Vai arī, mēs vairs galīgi neprotam rēķināt naudas... Milongas pasākums sākas tikai ap vienpadsmitiem vakarā. Mēs esam gandrīz pirmie. Ieejas nauda atkal šķiet smieklīgi zema. Agnese mūs iepazīstina ar īpašnieku, izstāsta visādus knifus, kas jāzina. Izrādās, tas, ka Gunta ir uzvilkusi kleitu, vēl nenozīmē, ka viņu aicinās dejot. Ja vēlies dejot, ir jāsēž pie galdiņa, kas atrodas tieši deju zālē. Un – pats galvenais – meitenēm jābūt augstpapēžu kurpēs! Citādi neviens tā arī neaicinās. Tas te nerakstīts likums. Ja nav kurpju – neesi atnākusi dejot. Tas nav nekas jauns, jo daudzi šeit ieklīst tikai vērot, līdzīgi kā mēs. Bet par to ir padomāts. Tādiem vērotājiem ir vietas pie galdiņiem aiz kolonām, lai netraucē. Vēl viens likums – pēc katrām piecām dejām jāmaina deju partneris. To nu es nesaprotu. Bet vakars ir jauki izdevies. Mēs galvenokārt runājamies, iztaujājam Agnesi par to, kas viņai licis apmesties uz dzīvi šeit. Atbilde skan – pirmais – cilvēki. Šeit tie ir ļoti draudzīgi, izpalīdzīgi. Ja vien pats neesi galīgs sabiedrības noliedzējs, šeit pabūt vienam esot neiespējami. Visi par visu ir informēti, apjautājas kā iet, apskaujas tiekoties. Vienmēr paslavē, ja kādam kaut kur paveicies. Tad viņu uzaicina dejot un mums tiek tas prieks novērtēt kā izskatās īsts argentīniešu tango. Oskars sabildē milzum daudz kadrus, šeit ir ko. Pēc divpadsmitiem, gluži kā tādas pelnrušķītes, pošamies prom. Te gan vēl tikai sāk publika pulcēties. Pa kuru laiku viņi guļ un kad strādā??? 13. diena. Pēdējā diena Buenosairesā. Brīvais laiks. Pēdējā brauciena dienā mums ir dots brīvais laiks, kuru katrs pavada kā vēlas. Iespējas ir visplašākās un katram savs stāsts, kas ir pa dienu noticis. Vakarā ap septiņiem mūs vedīs uz lidostu. Mēs ar Germanu vēlreiz no rīta izstaigājam parku. Saku, ka , ja es dzīvotu Buenosairesā, droši vien kaut kur tikai parka tuvumā. Germans piedāvā iegādāties dzīvokli par miljonu kādā no tiem debesskrāpjiem. Nu nē! Arī īrēt dzīvokli šeit ir ļoti dārgi – ap tūkstoti peso mēnesī. Un tomēr – te dzīvo trīspadsmit miljoni! Tā kā līdz vakaram vēl daudz laika, izlemju pastaigāt pa Floridas ielu. Tā ir gājēju un iepirkšanās iela. Vienmēr pilna ar ielu dejotājiem, mūziķiem, māksliniekiem. Vismaz būs uz ko paskatīties. Jā, divi tango dejotāji ir paņēmuši publiku savā varā. Liels pūlis sastājies tiem apkārt. Vīrietis kaut ko ilgi stāsta mikrofonā. Jau domāju, ka nesagaidīšu deju. Bet tad viņš iepazīstina ar savu partneri un - šovs var sākties! Viss atstrādāts līdz pēdējai detaļai – katrs skatiens, žests. Te nav nekāda haltūra un skatītāji to novērtē. Kad apmēram pēc pusotras stundas atkal nonāku šajā vietā, viņi vēl (vai varbūt jau atkal?) dejo. Tas nu būs pēdējais no pilsētas, ko pieredzēju. Vakarā atkal satiekam Germanu. Viņš mūs pavada uz lidostu un pa ceļam busiņā vēl skaidro fotogrāfiem, ko tie ir sabildējuši parkā. Bet atvadoties norunājam, ka nākamgad noteikti atkal jātiekas jaunā tūrē. Tā kā viņš pats dzīvo Bolīvijā, protams, ka jābrauc esot uz turieni. Pēc desmit dienām lai gaidot jaunu piedāvājumu. Bet man visu laiku neliek mieru vēlme pabūt Patagonijā. To arī varot – jūnijā Bolīvija, decembrī – Patagonija. Sarunāts! Gribu piebilst, ka manā fotogalerijā, kopā ar manējām bildēm, ir apskatāmi arī visu trīs brauciena dalībnieku - fotogrāfu –Daigas Možeikas, Igora Deņisova un Oskara Šmeliņa darbi. Bet ja kādam interesē kādus putnus tur bija iespējams redzēt un nofotografēt, tas var aplūkot Oskara un Daigas izveidotās galerijas tepat „draugiem.lv”, vai apskatīt Igora foto apmeklējot šo saiti : http://picasaweb.google.com/104450261466775933698?feat=content_notification

Kompānija, kas mūs uzņēma Argentīnā: www.seriemanaturetours.com