Putnu vērotāju piedzīvojumi Argentīnā 2010
|
Ilze Vilšķērste
|
Argentīnas pavasaris 2010
I daļa
Ievads
Novembris. Parasti mūsu platuma grādos šis mēnesis saistās ar drēgnumu, tumsu, lietavām un tuvojošās ziemas nojausmu. Reizēm arī sniegu un pamatīgu salu. Bet mums – 8 ceļotājiem, kas šajā laikā devās uz Argentīnu, bija iespēja izbaudīt pavasari, pareizāk gan būtu teikt – kārtīgu vasaru, jau otro reizi šogad! Esam internacionāla grupa. Mūsu tautiešiem pievienojusies ģimene – putnu vērotāji no Somijas. Lieluma ziņā – ideāla grupa – tā vēlāk teiks mūsu gidi. Interešu ziņā gan bijām tik dažādi, cik vien var būt. Trīs profesionāli fotogrāfi – Daiga Možeika, Igors Deņisovs un Oskars Šmeliņš. Abiem somiem –Jannem un Jaanai lielākas zināšanas bija botānikā, tikai pēc tam par putniem. Līga Jurjāne un Gunta Lodiņa savukārt grupai pievienojās ne jau nu putnu vērošanas dēļ, bet gan lai iepazītu Argentīnas dabu un kultūru. Es – brauciena iniciatore un grupas koordinatore, Ilze Vilšķērste, ar aizrautību putnus vēroju tikai šogad un pagaidām esmu iepazinusi vienīgi Latvijā sastopamās sugas. Tātad mums visiem viss būs jauns un svešs. Bet maršruts un programma ir sastādīta putnu vērotājiem, jo izmantojām kompānijas „ Seriema Nature Tours” pakalpojumus. Pie tam mēs esam sevišķi izredzēta grupa – abi kompānijas dibinātāji un direktori German Pugnali un Hernan Casanas šajā braucienā ir mūsu gidi! Man, vismaz sākumā, pilnīgi noteikti par to ir nelielas bažas, jo abi ir izcili labi putnu pazinēji un viņi, protams, vēlēsies savas zināšanas nodemonstrēt – vai spēsim to novērtēt? Tad nu šajā rakstā esmu centusies restaurēt visus mūsu piedzīvojumus tā, kā tos pati atceros. Ja kādam no dalībniekiem atmiņā būs palicis kaut kas savādāk, viņš ir aicināts stāstu papildināt. Maršruts tika sastādīts jau pirms diviem gadiem, sadarbībā ar German Pugnali, ņemot vērā manas vēlmes un organizatoru iespējas. Tēlaini izsakoties, trīs vaļi uz kā būvējām brauciena pamatu - slavenās Argentīnas pampas, Ibera mitrājs un tropiskie Atlantijas lietusmeži, kuros iespējams iepazīt lielu putnu un dzīvnieku daudzveidību. Lidojumu uz un no Argentīnas organizēju: Rīga –Barselona – Buenosairesa; Buenosairesa – Barselona – Rīga. Somu draugi mums pievienojās Rīgā, bet, tā kā līdz Barselonai izmantojām AirBaltic pakalpojumus, tad biļetes uz Rīgu un no Rīgas uz Somiju arī tika iegādātas ar SIA „Motacilla” starpniecību. Tā sakot – pilns serviss. Paldies par sadarbību aģentūrai Averoja un, īpaši, Dacei! Buenosairesa un dabas rezervāts - Costanera Sur 1. diena Kā jau visos ceļojumos, neiztikām arī bez sadzīviskām ķibelēm. Ielidojot Buenosairesā, pēc vairāk kā pusstundu ilgas gaidīšanas, bija skaidrs, ka lielākajai daļai grupas – 5 cilvēkiem nav un šodien nebūs bagāža… „ Welcome to Argentina!” Atrasties šeit biezos džemperos, kad laukā +28 grādi!!! Varat iedomāties. Daži gan par drēbēm galīgi neuztraucās, bet bija nopietni nobažījušies, ka kopā ar lielo bagāžu kaut kur pa pasauli tagad klīst foto tehnika – lādējamie un papildus baterijas un atmiņu kartes. Ja esi ieradies šeit ar mērķi fotografēt, tad, protams, lielāka kreņķa par šo nemaz nevar būt. Taču visas ķibeles šķita viegli pārvaramas brīdī, kad satikām mūsu gidu – Germanu. Viņš ar apbrīnojamu mieru nokārtoja nepieciešamās formalitātes un spēja nomierināt satrauktos cilvēkus, zināja atbildes uz visiem mūsu jautājumiem. Viss tika atstāts viņa kontrolē un bijām absolūti pārliecināti, ka Germans ar visu lieliski tiks galā. Momentā piešķīrām viņam pasaulē labākā gida nosaukumu. Atviegloti uzelpojam arī par to, ka esam iegādājušies labu apdrošināšanas polisi, kurā ir iekļauts punkts arī par bagāžas aizkavēšanos. Tagad vismaz visi neplānotie izdevumi tiks segti. Tikai tagad varam beidzot pievērsties tam, kā dēļ esam šeit ieradušies. Pēc pārbrauciena uz viesnīcu, nelielas pauzes un iekārtošanās pa istabiņām, mēs gandrīz pilnā sastāvā devāmies uz Buenosairesas dabas mīļotāju lielāko lepnumu – dabas rezervātu pilsētas teritorijā Costanera Sur parku.Tam 2008. gadā tika piešķirts arī putniem nozīmīgās vietas statuss. Man personīgi tā bija mīļa atkalredzēšanās, bet pārējiem pārsteigums par lielo kontrastu starp to, kas ir abpus parka vārtiem – lielie debesskrāpji un urbanizētā vide sadzīvo blakus tādai miera ostai, kurā ir tik daudz dzīvības!Jāsaka, ka parkā vērojām ne tikai dzīvniekus un augus. Bija svētdiena un parks pārpilns ar sportotājiem, kas, vai nu bariņos, vai individuāli, nodarbojās ar skriešanu, citi brauca ar velosipēdiem. Visapkārt, kur vien iespējams, ģimenes apmetušās uz sedziņām un nododas piknika priekiem. Burvīgas ainiņas! Pierādījums, ka dabas rezervāta nosaukums un aizsardzības statuss nemaz nav šķērslis cilvēka un dabas saskaņai. Tiesa, nevarētu gan teikt, ka parkā valdīja pārlieku liela sakoptība. Celiņi gan tīri, jo atkritumu konteineru apkārt pietiekami, taču visas lagūnas ir pilnas ar plastmasas pudelēm un citu drazu. Bet tās, iespējams, pavasarī ar palu ūdeņiem ieskalo no tuvējās ostas.
Germana pavadībā apejam lielu līkumu pa parku un vērojam gan putnus – papagaiļus, dzeņu, jocīgas dzeguzes u.c., gan citas radības –ķirzakas, kukaiņus, tauriņus, priecājamies par ziedošajiem kokiem un par visu uzdodam jautājumu pēc jautājuma. Kā nekā šeit viss ir tik atšķirīgs no mums ierastā!
Rezultātā ar pāris stundām, ko rīta pusē šeit pavadījām, mums bija par maz. Tāpēc tūlīt pēc pusdienām lielākā daļa grupas nolēma atgriezties un baudīt mierīgu pēcpusdienu tieši šeit, ko nu kurš atrodot par labāko nodarbi – fotografēšanu, sauļošanos, pastaigu vai vienkārši atpūtu uz soliņa smaržīgajā parka gaisā. Mūsu viesnīca ir 15 minūšu attālumā no parka – arī par to paldies organizatoriem!
Sanklemente del Tuiju un Punta rasa dabas rezervāts
2. diena
Nākamās trīs dienas paredzēts pavadīt Atlantijas okeāna krastā, kūrorta pilsētiņā San Clemente del Tuyo. Tā atrodas 300 km uz DA no Buenosairesas un netālu no tās ir vēl viens mūsu plānotais apmeklējuma objekts – pussala, putniem nozīmīga apmešanās vieta pavasara migrāciju laikā – Punta Rasa. Jau pats rīts pārsteidz ar pēkšņu aukstumu. Pēc vakardienas iegūtā iedeguma, nav sevišķi patīkami atkal meklēt biezāku apģērbu. Bijām brīdināti, ka piekrastē būs vējains un ap 15 -18 grādiem silts. Nu ko, tā laikam kompensācija bezbagāžniekiem. Esam sagaidījuši, kamēr Igors uzlādē fotoaparāta baterijas tuvākajā foto veikalā, iegādājušies nepieciešamās higiēnas preces un medikamentus un varam doties ārpus Buenosairesas uz ilgāku laiku. Pa ceļam visu laiku līņā. Aiz loga ainava tāda, ka šķiet, esam atgriezušies Latvijā –lauki ar dažiem krūmājiem, pa kādai apdzīvotai vietai. Sākam kļūt grūtsirdīgi – gribējās taču saulīti, siltumu un putnus! Putnus gan mēs ik pa brīdim ieraugām, bet drēgnumā un lietū mirkt, lai skatītos kaut kādu nepazīstamu putnu...reizēm patiešām ir grūti saņemties, lai izkāptu no busiņa. Labu laiku esam braukuši un jau sākuši snauduļot, piepeši atmostamies no Igora sauciena: „ Nandu! Nandu!”. Gids pārsteigts raugās pļavā – kas tur varētu būt izraisījis Igora satraukumu, jo tādu nandu te, Dienvidamerikā, vispār nav! Izrādās, tie ir Dienvidamerikas rea – putni, kas līdzīgi strausiem. Noskaidrojam pārpratumu, iemācāmies jaunu vārdu, atdzīvojamies un atsākas debates par šo un to. Tajās Germans noskaidro, ka mēs labi zinām, kas ir mate tēja. Tiek izvilkts termoss no somas, mate trauciņš, un tējas dzeršana visa brauciena garumā ir sākusies. Izrādās, ka tās cienītāju mūsu vidū ir daudz, par ko Germans ir pa īstam pārsteigts. Iemācamies arī dažus noteikumus – kamēr vien vēlies tēju dzert (to draudzīgi dodam apkārt pa apli), tikmēr nesaki „paldies” , jo tas nozīmē, ka Tev pietiek. Tējas dzeršana gan uzmundrina, gan sasilda. Nu jau labprāt kāpjam laukā pieturvietās vērot visādus pļavu putnus, daži no tiem ārkārtīgi krāšņi, piemēram, Scarlet - headed Flycatcher. Šis putns izraisa īstus sajūsmas saucienus. Pat mūsu Līga un Gunta, kas sākumā pat īsti nesaprata kā lietot binokli, atzīst, ka putnu vērošana nemaz nav garlaicīga. Gribas ātrāk nokļūt pie Atlantijas okeāna, tāpēc, par lielu nožēlu šoferītim, atsakāmies piestāt pusdienot ceļmalas krodziņā. Bet mums nemaz nav žēl zaudēto hamburgeru. Krājumā vēl ir Germana dotie, ļoti garšīgie graudaugu batoniņi un tēja. Pavēlu pēcpusdienā ierodamies tā saucamajā kūrortpilsētā. Lielāko pārsteigumu izraisa absolūti tukšās ielas, tikai šur tur var manīt pa kādam klaiņojošam sunim. Visapkārt neviena cilvēka! Germans skaidro, ka sezona sāksies tikai janvārī un tagad šeit sastopami tikai vietējie (???tikai kur???), bet sezonas laikā te adatai neesot kur nokrist. Var jau būt. Patiešām ir vējains. Jāsaģērbjas silti, ja gribam pastaigāt. Pēc kafijas pauzes dodamies kur nu kurais. Okeāns sagaida ar pelēku ūdeni un nelieliem viļņiem, ainava stipri vientulīga. Tajā tikai smiltis, nabadzīgs augājs, kuru papildina skaisti dzelteni ziedi. Ieraugām arī dažas jūras žagatas un interesantu garastainu putnu. Vēlāk noskaidrojam, ka tas ir Spectacular Tyrant . Nu ir, ir Spectacular. Trešā diena. Punta Rasa.Nākamajā dienā pēc brokastīm mūs ved uz dabas rezervātu Punta Rasa. Burtiski tas nozīmē „ mitrāja punkts”. Pampas. Zāle gan reizēm pārsniedz cilvēka augumu, tāpēc gan tūristu ērtību labad, gan
lai neizmīņātu rezervāta teritoriju kur ienāk prātā, ir ierīkotas takas. Ejam pavērot putnus tuvumā. Germans brīdina par čūskām, bet mums nepaveicas un nevienu nesastopam. Nelielā dīķītī bradā dažādi ūdensputni – gārņi, jūras žagatas, ibisi. Mūsu fotogrāfus tuvumā nemana, tie ķer labus kadrus vēl uz ceļa, ar papagaiļiem un plēsējiem. Tagad esam iemācījušies vēl vienu jaunu sugu – Cara cara – tām ir vairākas pasugas. Pēc brīža pamanām Oskaru, kas pilnībā saplūdis ar dabu, iebridis garajā pampu zālē, cerams, būs labas bildes. Bet Germans aicina doties tālāk pie okeāna, kur esot īstā putnu uzturēšanās vieta. Pa ceļam vēl dažas Cara cara, kāds dzenis, uz ceļa redzam daudz krabju. Okeāna krastā ainava, salīdzinot ar vakardienu, nav mainījusies - tie paši pelēkie viļņi. Uz neliela mola satupušies kādi pārsimts zīriņi. Tuvumā viņus nav iespējams novērot, vienīgi ar teleskopa palīdzību. Bet pa krastu staigā tikai divas jūras žagatas un piecas kaijas. Te tev nu bija – putnu pulcēšanās vieta! Bet, iespējams, arī viņiem vēl sezona nav sākusies. Ar to arī putnu vērošanas ekskursijas atšķiras no visām pārējām – absolūta neprognozējamība. Bet neskumstam, ātri vien katrs no mums atrod sev tīkamu nodarbi. Par fotogrāfiem viss skaidrs, tie rīkojas, Līga ar Guntu vāc gliemežvākus. Brīdī, kad Gunta saprot, ka visus nebūs iespējams paņemt līdz, viņa sāk ūdens malā no tiem veidot dažādus latviskus ornamentus. Tie, savukārt pārsteidz Līgu, kas, nezinot rakstu rašanās vēsturi, domā, ka tie izveidojušies dabiskā ceļā :) Gids tiem, kam vēl interesē putni, pacietīgi māca atšķirt divu sugu kaijas. Pēc dotās pusstundas ir skaidrs, ka nekas šeit nemainīsies, tāpēc nolemjam doties atpakaļ. Pa ceļam vēl varam piestāt, ja kas interesants gadīsies. Igors ierodas pie busiņa ar krastā atrasta putna nu jau vairs tikai atliekām un visus sasmīdina ar lūgumu: „German, pasaki, kas tā par sugu?” Bet Germans neapjūk un nosaka, ka tas ir albatross. Protams, ir bēdīgi iepazīt šo putnu tādā izskatā, taču savās grāmatiņās vakarā ķeksīti ievilksim. Dodoties prom no okeāna, jau pēc mirkļa atkal nākas stāties, jo pamanu vienā no kāpu uzkalniņiem pūcīti - dienas laikā? Pūcītei nervi neiztur mūsu busiņa klātbūtni un tā pārlido un tālāku uzkalniņu. Tad nu kļūstam drosmīgāki un kāpjam laukā, cenšoties nofotografēt to tuvumā. Viņa izrādās visai laba pozētāja, fons arī pateicīgs…un beigās izrādās, ka tas ir racējapogs, nevis pūcīte :) Vēl atpakaļceļā iepazīstamies ar to, kas palicis pāri no bruņneša, bet Germans saka, ka tie šeit ir visai bieži sastopami, arī dzīvi. Vairāk nepiestājam, tikai, izbraucot no dabas rezervāta teritorijas, nenoturamies nefotografējuši to pašu skaisto Scarlet - headed Flycatcher. Putns ir patālu, tomēr tik spilgts, ka kaut kas jau sanāks. Pēcpusdienā Germans sola tos, kam interesē, aizvest uz kādu tuvumā esošu fermu. Ap to esot mitrājs, kurā uzturas dažādi ūdensputni. Braucam gandrīz visi, izņemot Guntu un Līgu, kas jau no paša sākuma bija pieteikušas, ka tvers pēc iespējas plašāku ieskatu par šo valsti, ne tikai par putniem. Bet tās ir viņu brīvdienas, ļausim viņām tā darīt – tā teica Germans, vēlreiz iemantojot visu simpātijas. Brauciens uz fermu izrādās ļoti interesants. Nobraucam nost no lielajiem ceļiem un dodamies ganībās. Varam pavērot kā noris dzīve Argentīnas laukos. Kopā ar govīm, ganībās uzturas daudz putnu – dažus, biežāk sastopamos, nu jau zinām paši nosaukt – Sauthern Screemer, Greater Rhea, gārņi, ibisi. Atkal satiekam bruņnešus – šoreiz dzīvus un pat veselu pārīti! Mātīte izskatās apaļīga un uzvedas jocīgi –laiku pa laikam apveļas uz muguras un smieklīgi tirina kājas. Pa lauku cilpo arī zaķis. Noskaidrojam kā tas skan abās valodās – spāņu iemācāmies mēs, savukārt Germans sāk apgūt latviešu vārdus. Pie lagūnām izkāpjam no busiņa un Germans cenšas ar ieraksta palīdzību sasaukt dažādus putnus, kas apdzīvo niedrāju. Dažus tiešām izdodas redzēt visai tuvu. Atpakaļ braucot visi esam ļoti apmierināti ar dienas guvumu. Vakarā, kā jau ierasts, galvenā nodarbe, bez ēšanas, ir visu dienā redzēto sugu atzīmēšana putnu sugu sarakstā, kurš ir tik garš…Argentīnā mīt apmēram 900 putnu sugu. Nez, cik mums iedosies ieraudzīt? Lai gan šis ir tikai trešais vakars kopā ar Germanu, tomēr arī pēdējais un mums viņam jāsaka „ paldies par darbu”, jo rīt pēcpusdienā stafeti pārņems otrs gids - Hernans. Esam viņam sagatavojuši īpašu pārsteigumu – kalendāru ar brauciena dalībnieces Daigas putnu un citu dzīvnieku bildēm, par ko viņam ir patiess prieks. Kā bonusu iedāvinām Dabas koncertzāles disku ar filmu par ķērpjiem. Ceturtā diena Jauks pārsteigums atceļā uz Buenosairesu. Pēdējā dienā pie okeāna, vēlreiz aizbraucam uz dabas rezervātu Punta Rasa. Tur konstatējam, ka putnu nav kļuvis vairāk un pūcīte joprojām sastopama iepriekšējā vietā. Pēc tam seko garais pārbrauciens atpakaļ uz Buenosairesu. Nez kāpēc man šķiet, ka šeit attālumu mēra citādos kilometros, tie šeit noteikti ir garāki! Nevaru saprast, kā 300 km lielu attālumu jābrauc tik ilgi…Bet ir jau arī priekšrocības –vēl iespēja pavērot putnus un ainavas. Dīvaini, bet vismaz man tās kļuvušas pat mīļas. Ap pusdienlaiku sākam meklēt kādu ēstuvi. Vispār jau īpaši ēst negribam, bet Oskars gan atzīst, ka derētu. Divos no benzīntankiem, kur piestājam, neko piemērotu neizdodas atrast. Vai nu nepiedāvā neko ēst, vai arī ir slēgts – arī „ne sezona”? Beidzot ieraugām ceļa malā lielu plakātu, kas aicina piestāt tieši paēst. Veikals – krodziņš „ El Sol de Mayo” . Tulkojumā maija saule. Lai būtu.Germans ieiet noskaidrot par iespējām šeit ieturēties un atgriežas laimīgi smaidot. Viņš aicina mūs iekšā un saka, ka te tik nu esot ko redzēt un fotografēt. Un viņam ir pilnīga taisnība! Ikviens, kurš pārkāpj slieksni, nenovalda pārsteiguma „ Oh! un Ah!” saucienus. Vieta izskatās kā laikā sastingusi, kas apstājies kaut kur 50-60. gados. Plaukti pilni ar tā laika apputējušām pudelēm un burkām, ir visādas ierīces, kas pat vēl darbojas, piemēram kases aparāts. Pie tā visi grib nofotografēties. Un kad iznāk saimnieks apkalpot vēl kādu klientu un izsit čeku uz tā, sajūsma nebeidz beigties! Lai arī neesam iepriekš brīdinājuši, mūs apkalpo jau pēc piecpadsmit minūtēm. Saimniece atnes priekšēdienu – garšīgu sieru, olīvas, gaļas ruleti un maizi. Mēs nekavējoties ķeramies klāt un viss garšo lieliski. Tikmēr ir saceptas gaļiņas – plānas, čurkstošas šķēles tik lielas, ka pārklāj visu šķīvi, tām klāt zaļie salāti. Un noslēgumā vēl deserts! Ļoti saldi ķirbji medus mērcītē. Esam sajūsmā! Šī vieta bija patīkams pārsteigums arī pašam Germanam, kas nekad iepriekš te neesot bijis. Visi paņemam krodziņa vizītkartes „nākamajai reizei”.
Mazliet vēlāk nekā paredzēts, iebraucam Buenosairesā. Pa ceļam izlaižam Līgu un Daigu pie Costanera Sur parka, mazliet ar skaudību noskatāmies kā Līga aiz sajūsmas palecas par doto brīvību un dodamies uz lidostu, pakaļ nu jau laimīgi atrastajai bagāžai. Vēl kādu brīdi pacietības, kamēr atrodas vajadzīgais ierēdnis, un tad BEIDZOT!!! Visi esam laimīgi saņēmuši savus čemodānus. Germans vēl lūdz rūpīgi pārbaudīt vai viss ir savās vietā, jo, izejot no lidostas teritorijas, nekādas pretenzijas vairs iesniegt nevarēsim. Viss ir vietās, bet mums nu vairs ir tikai tik daudz laika, cik aizbraukt līdz norunātajam stūrim uz kura mūs jau gaidīs abas parka apmeklētājas un otrs gids. Visi satiekamies norunātajā vietā un laikā un dodamies uz Buenosairesas autoostu, kur mums paredzēts iekāpt sabiedriskā maršruta autobusā nakts pārbraucienam uz nākamo pieturas vietu – San Juan Poriahu fermu Ibera mitrājos. Ja vien interesē - turpinājums sekos...
