Putnu vērotāji Argentīnā - II daļa
|
Ilze Vilšķērste
|
II daļa
Lieliskākais serviss autobusā!
Pie autobusa nododam bagāžu, pretī saņemot īpašus talonus tās atpakaļ saņemšanai, kā arī atvadāmies no Germana līdz pat 18. novembrim. Vēl nedaudz skarba humora klīst apkārt par to, ka naktī nedrīkstēs izkāpt no autobusa, jo citi aizmigušie nevarēs pateikt, ka kāda vairs nav… un tad jādodas ceļā. Mums ir teikts, ka sabiedriskais transports šeit ir ar ļoti augstu servisa līmeni. Pēc mūsu domām augsts serviss varētu būt kondicionieris autobusā (Gunta pat ir paņēmusi līdz papildus lakatu ar ko apsegties, kad paliks pārāk „svaiga” sajūta), kafijas automāts ar karstu ūdeni un, iespējams, tualete autobusā. Patiesība izrādās satriecoši labāka par jebko, ko esam izdomājuši. Pasažieru vietas ir tikai autobusa otrajā stāvā. Mēs ar Daigu un Guntu vispār esam sajūsmā, jo sēžam pirmajā rindā! Uz katra sēdekļa nolikta sega ar spilvenu! Varam ceļu vērot kā filmu, bet varam arī filmu skatīties, ja gribam – ir austiņas TV vērotājiem, lai netraucētu tos, kas nevēlas vērot neko, bet grib tikai – IZVILKT KRĒSLU! un gulēt…Nu gluži kā mājās. Ap deviņiem vakarā visiem pasažieriem tiek iznēsātas vakariņas, kas noteikti ir garšīgākas nekā tās, ko saņem lidmašīnās. Arī tualete ir autobusa pirmajā stāvā, tāpēc bažas par pazušanu naktī atkrīt. Jau īsu brīdi pēc vakariņām visi snaužam. Pagulēt izdodas lieliski, gluži kā īstā gultā. No rīta mūs atkal modina ar brokastīm – kafija gultā! Autobusā! Nu jā, tas ir serviss... 5. diena. Apkārtnes iepazīšana. Trīs apdraudētu putnu sugu 'ķeksīši"! Mūsu galamērķi sasniedzam ap desmitiem rītā. Šis, tāpat kā citi pa ceļam esošie miestiņi, izskatās sakopts, mājām apkārt skaisti dārziņi. Hernans saka, ka šeit valdot pavisam atšķirīga atmosfēra nekā Buenosairesā – citi cilvēki, citi tikumi. Jā, tā izskatās. Bet ārpus ciematiņa ainava – visapkārt līdzenums – cik vien tālu saredzam. Atrodoties šeit, pazūd laika un attāluma sajūta, jo nav orientieru dabā, viss gluds kā galds, un tā ir kilometriem tālu. Ibera ir otrais pasaulē lielākais dabiski izveidojies mitrājs, kurā esošo dzīvnieku sugu daudzveidības dēļ, aizsardzības statuss piešķirts kādiem miljons kvadrātkilometriem. Tātad mūsu ferma atrodas kaut kur nekurienes vidū. Ar mazāku busiņu tiekam vesti apmēram 60 km. Pa ceļam cenšamies saprast, ar ko šī vieta mūs pārsteigs. Arī dažus putnus nu jau pazīstam – ibisus, gārņus, rea. Kad nokļūstam pie iebraucamā ceļa ar uzrakstu „ San Juan Poriahu”, mazliet samulstam, jo necilā, sarkanā mājiņa ceļa malā nesola neko jauku. Atviegloti nopūšamies, kad gids tikai izkāpj, lai attaisītu robežstabu un mēs dodamies tālāk. Paliek interesanti – kas un kā būs. Nelielu gabalu pabraukuši, ievērojam koku puduri ar milzīgu, rozā putnu koloniju. Tie esot rozā karošknābji. Fotogrāfi jau uzreiz ir ar mieru šeit palikt. Bet pie tiem mēs vēl atgriezīšoties, Hernans aicina vispirms aizbraukt līdz galam un iekārtoties istabiņās, jo putniem mums būs laiks veselas trīs dienas. Tā arī darām. Jau pie fermas vārtiem mūs priecē ārkārtīgi skaits, ziedošs koks. Kaut nu izdotos to skaistumu iemūžināt! Bet viņš ir tā izpletis zarus, ka diez vai ietilps kadrā. Šīs vietas pirmiedzīvotāji te apmetoties, vispirms esot sākuši stādīt kokus, lai patvertos no saules, kas nežēlīgi cepina. Tas ir bijis tik sen! Fermas pirmsākumi minēti 16.gadsimtā. Pagalmā zem kokiem saslēpušās vairākas ēkas. Viena no tām ir saimnieka māja, viesiem atvēlētās vēl divas un ir kāda, kurp turpmākās dienas dosimies uz ēdienreizēm. Ir arī saimniecības ēkas, staļļi un pats galvenais – pašiem savs ģenerators, kas darbojoties taisa briesmīgu troksni.. Hernans mūs brīdina, ka elektrību šeit noslēdz vakarā ap desmitiem un apmēram tikos arī ieslēdz no rīta. Viens labums, vismaz gulēt varēs, troksnis netraucēs, bet jāpiedomā - kurā laikā ieplānot elektroierīču uzlādēšanu, matu žāvēšanu utt. Nezin kāpēc tas nevienam nešķiet nekas briesmīgi apgrūtinošs. Jau no paša sākuma jūtam, ka te būs forši! Ieņemam vienkārši, bet skaisti iekārtotās istabiņas un gūstam pirmos neaizmirstamos iespaidus. Taisnība bija Hernanam, kad viņš teica: „Te apkārt ir pilns ar dzīvību”. Pirmā to apliecina Līga skaļi kliedzot, kad, paceļot uz gultas nolikto dvieli, atrod zem tā milzīgu, melnu kukaini. Pat necenšamies noskaidrot, kas tas tāds ir, vienkārši ir skaidrs, ka abiem gultā vietas nebūs un Līga jau nu ārpusē nepaliks. Uz kliedzieniem noreaģē arī Hernans, apskata vaininieku un tikai nosaka, ka tas nav bīstams. Nu ko, sāksim samierināties ar dzīvību visapkārt. Kamēr visi rosās, Hernans pasauc mūs ar Daigu, lai parādītu kāda koka dobumā pūcīti ar mazuli. Mums abām pat izdodas viņu nofotografēt. Jau pēc īsa brīža visi esam centrālajā laukumā pārģērbušies, lai dotos atpakaļ pie karošknābjiem. Ieraugot Oskara „aprīkojumu”, Hernans nenociešas neizteicis atzinību pa savam: „Oskar, kad Tu nomirsi, es gribēšu Tavu kameru”...Viss jau Tavās rokās, mēs atjokojam. Šoreiz brauksim ar džipu, kam piekabe aprīkota ar sešām sēdvietām, divi var sēdēt mašīnā. Tiešām, esam ideāla grupa! Tiekam iepazīstināti ar vietējo gidu Karlosu, jo šīs dienas fermā, viņš būs kopā ar mums. Angliski gan viņš nerunā, bet spāniski kaut ko visu laiku stāsta Hernanam un tas mums atkal tulko. Tikai – pārāk uz runāšanu Karloss arī nav, toties viņš lieliski zina kur un kādus putnus apkārtnē atrast, lieliski vada džipu un ko mums vēl vairāk vajag? Šurp braucot biju jau izdomājusi, kādus putnus es gribēšu redzēt. Trīs no tiem sastopami tikai Ibera mitrājos. Pasaku Hernanam, ka būtu lieliski redzēt Black and White Monjita, Strange –tailed Tyrant (abas ir reti sastopamas, apdraudētas sugas!) un Jabiru stārķi, kas ir lielākais no stārķiem. Viņš pašūpo galvu un saka – ja paveiksies. Tas viss Karlosa ziņā, bet vispār iespējams tas esot. Karloss saka, ka stārķim viņš zina ligzdu un pēcpusdienā uz turieni aizvedīs. Urrā!Tikko izbraucam pa fermas vārtiem, jau sākas pārsteigumi – vispirms sajūsmināmies par smieklīgām pūcītēm ceļa malās, tad pārlido jau iepazītie lauku dzeņi. Un pēkšņi – Karloss griež džipu nost no ceļa, tālāk braucam pa lauku, bet Hernans atskatās un sauc – Black and White Monjita ! Tiešām? Tik ātri? Nu tiešām ir un mums ir paveicies! Tiekam putnam visai tuvu klāt un fotogrāfiem izdodas to sabildēt. Būs pierādījumi. Tad atgriežamies pie karošknābjiem. Tiem blakus ērti iekārtojušies arī nakts gārņi un burtiski tulkojot – „mežu stārķi” Wood Stork. Kā nu kuram sanāk, fotografējam. Hernans cenšas nodemonstrēt arī savas tehniskās iespējas un, ar ieraksta palīdzību, vilina klāt krūmājos esošos putnus, kuri tā uzreiz nedodas redzami. Vēlāk uzzināsim, ka tieši tādi, grūti pamanāmi, mazi, pelēki putniņi ir Hernana stihija.
Tad mūs aicina paiet ceļa otrā pusē, kur ir atklāta ūdenstilpne. Te Karloss mums nodemonstrē, kā uz viņa aicinājumu gluži kā sunītis, paklausīgi no ūdens iznāk kaimans – krokodilu radinieks Dienvidamerikā. Sākumā esam ļoti piesardzīgi. Ir taču neierasti skatīt tādu dzīvnieku tik tuvu un nevis aiz kāda žoga, bet brīvā dabā. Kas zina, kas tādam prātā. Un ja vēl Hernans pasaka, ka viņam parasti patīk baltas kurpes... Tādas ir arī man un Līgai, un nezin kāpēc tas zvērs tiešām seko Līgai. Noskaidrojam, ka šis ir gandrīz pieradināts un viņam ir vārds Čārlijs. Lai kā būtu, ar laiku kļūstam drošāki un top vēsturiski foto „Es kaimana fonā”. Vēl tobrīd nenojaušam, cik šo trīs dienu laikā daudz viņus redzēsim! Kamēr mēs priecājamies par Čārliju, Igors jau paspējis iebrist ūdenī un meklē jaunus piedzīvojumus pie kapibarām. Hernans gan sauc, ka kapibaras būšot arī vēlāk un daudz. Bet Igoram šķiet, ka labi kadri sanāks tikai šeit un tagad un kas gan viņam uzdrošināsies ko iebilst? Pēc šī īsā izbraukuma tiekam aicināti pusdienās. Jā, laikam esam izsalkuši. Mūs pie galda apkalpo divas vietējās izcelsmes meitenes. Nevaram saprast, vai viņas varētu būt indiāņu pēcteces. Hernans saka, ka šinī apgabalā vietējās ciltis bijuši guarani. Nu tad nospriežam, ka droši vien ir. Ēdiens vienkāršs, bet garšīgs. Vienīgi –garšvielas gan viņi diez ko nelieto. Visvairāk Līgai pietrūkst piparu. Savukārt kafija visur, kur mums to piedāvā, ir absolūti nebaudāma, bez smaržas un garšas –vienkārši brūns ūdens. Visi šeit vienā mutē apgalvo, ka viņi kafiju nedzer. Nu, ja man tāda būtu jādzer katru dienu, es arī teiktu, kafijai – NĒ. Pierodam lietot vīnu un ūdeni, to gan gribas, jo ir karsts. Ir īsta vasara! Droši vien kādi 30 grādi. Hernans gan saka, ka šogad te esot nepieredzēti sauss un auksts(???). Parasti ap pusdienas laiku te visi jau esot nolīduši ēnā pagulēt, jo laukā ir ap 42 grādiem. Nu labi, ka mums tas nav jāpiedzīvo. Ir tieši tik silts, cik varam izturēt. Pretiedeguma krēmu gan jālieto tā kārtīgi, apdegt iespējams viens un divi – saule te ļoti stipra. Pēc pusdienām tiek dota pauze atpūtai – tā šeit pieņemts – siesta. Bet mums Hernans parāda, ka teritorijā ir arī kolosāls, izflīzēts baseins! To noteikti izmantosim. Nu ko lai saka – paradīze zemes virsū, šobrīd noteikti tā šķiet. Pirmajā dienā es arī izmantoju siestas priekšrocības, tāpēc nevaru komentēt, ko citi pa to laiku ir darījuši. Pēcpusdienā atkal pulcējamies pie džipa, jo ir apsolīts, ka mūs aizvedīs pie stārķa ligzdas. Līga ar Guntu šoreiz paliek fermā. Nez, kādu kultūru viņas te baudīs? Bet...tās ir viņu brīvdienas. Mēs sasēžamies pa vietām un dodamies laukā, šoreiz pa citiem vārtiem. Tikko esam ārpus fermas teritorijas, atkal lielie brīnumi – uz ceļa satupušas kapibaras. Vienreizēji slinki dzīvnieki. Mašīna gandrīz uzbraukusi uz kājas, bet viņa sēž un sauļojas. Kad nu galīgi uzbāzīgi ejam klāt, tad lēnām pieceļas un iebrien grāvī, lai no mums paglābtos. Sākumā sajūsmināmies un fotografējam, vēlāk jau tā pierodam, ka vairs nepievēršam uzmanību – pārāk daudz te viņu. Izrādās, viņas nebaidās arī no liela govju bara. Par to pēc mirkļa pārliecināmies, kad pieci gaučo mums pretī pārdzen lopus uz citām ganībām. Kapibaras līdz pēdējam brīdim sēž kā sastingušas. Ir nu gan nervi... Abpus ceļam grāvjos ir arī kaimani. Savu ārkārtīgo spēju visu pamanīt nodemonstrē Karloss, kādā brīdī spēji bremzējot un rādot ar roku uz grāvi. Ilgi sēžam un nesaprotam – uz ko viņš rāda? Līdz beidzot slinki sakustas kāds kaimans. Bet līdz tam viņam tikai acs no ūdensaugiem laukā bija redzama!!! Atzinīgi novērtējam mūsu „acīgo” gidu. Pa ceļam vēl sanāk vairākas pieturas vietas, kad mēs, augšā sēdošie, pēc norunātās zīmes tik dauzām pa džipa jumtu, ja gribam lai tas apstājas. Un te tiešām ir ko redzēt – daudz putnu burtiski demonstrē sevi un mūsu fotogrāfi nespēj tam pretoties. Mūsu somu draugs atkal un atkal pacietīgi izskaidro kā sauc apkārt redzamos ūdens augus –izrādās jaukās, violetās puķes, kas visapkārt vienos ziedos, ir ūdens hiacintes. Ja tādas redzamas, tad ir skaidrs, ka pļava nemaz nav pļava, apakšā ir ūdens. Tas jāpatur prātā, ja nu kas. Kādā brīdī atkal Karloss kaut ko rāda tālu laukā. Lec no džipa un skrien skatīties. Arī Hernans smaida – Strange –tailed Tyrant– viņš man saka. Nespēju noticēt – vienā dienā būšu redzējusi visas trīs šai vietai raksturīgās retās un apdraudētās sugas??? Hernans arī saka, ka šobrīd mani apskauž puspasaules putnu vērotāji. Nu ko, es jau tā lepojos! Viņš izņem teleskopu un arī mēs ejam tuvāk putnam, jo tas jau aizlaidies krietni tālu pļavā. Pa reizei atceros, ka patiesībā tā nemaz nav pļava, bet redzēt šo putnu šķiet svarīgāk un tāpēc tik sekoju. Patiesību sakot, ir divi putni – gan tēviņš, gan mātīte. Tēviņš ik pa brīdim paceļas no zāles stiebra un pārlido tālāk. Tajā mirklī viņa aste smagi velk putnu uz leju – īpatnējs skats. Prieks un gandarījums ir arī abiem gidiem. Saprotu, ka šis tiešām nav ikdienišķs mirklis.Kad pirmā sajūsma noplok, pamanām, ka puse no grupas nav pat sekojuši. Kas tad nu? Ak, tā, fotogrāfi pamanīja, ka uz sētas sēž vienlaikus vairāki plēsēji. Protams, labas bildes – četras Cara cara vienā rindā, tas viņiem ir svarīgāk par tālu un tikko saredzamu putnu...
Kad mēs pieejam tuvāk, izrādās, ka putni sēž ne jau tāpat vien. Aiz žoga zālē guļ govs, kurai pakaļkājas tik stipri iestigušas dubļos, ka tā vairs nespēj pati saviem spēkiem piecelties. Mūsu puiši negrib lopiņu atstāt tepat. Tiek pieņemts lēmums govi mēģināt izvilkt. Nelīdz arī Hernana joks, ka nav ko censties, jāatnāk rīt tepat uz pikniku brīvā dabā. Karloss sameklē virvi un vilkšana var sākties. Pēc vairākiem mēģinājumiem tas izdodas. Kājas gan laikam ir tā notirpušas, ka govs pati nemaz nevar nostāvēt. Bet izvilkta nu ir un mēs dodamies tālāk.
Vēl taču pats galvenais jāredz – Jabiru stārķis ligzdā. Tuvojas vakars un gaismas tādas siltas, pateicīgas fotografēšanai, tāpēc vēl pāris reižu apstājamies un top skaistas bildes. Kad nokļūstam pie ligzdas, tajā ir tikai mazuļi. Hernans iesaka nedaudz pagaidīt. Puiši gan neko īpaši apmierināti nav, jo gaismas nu vairs nav pietiekamas, lai putnus fotografētu. Kamēr tāpat vien pa to birzīti grozāmies, ko nu kurš pētot, tikmēr stārķis ir klāt gan. Sākumā ļoti piesardzīgi tuvojamies –ja nu izbīstas. Taču viņš stāv kā karalis(vai karaliene?) un augstprātīgi no augšas uz mums noraugās, kā sakot - bildējiet tik, bildējiet...Patiesi skaists putns. Nu man arī diena šķiet bezgala skaista un saturīga. Laika izjūta ir zudusi, vai tiešām vienā dienā var tik daudz ko piedzīvot? Šķiet, ka šeit esam vismaz nedēļu.
Bet rītdienas plānā paredzēts izbraukums ar laivām. Mājup braucot Hernans apjautājas vai es negribot rīt arī izjāt ar zirgu, to varot noorganizēt. Es samulstu –gribas jau, bet nekad agrāk zirga mugurā neesmu sēdējusi. „Tas nekas, iemācīšu!” Hernans saka. Viņam arī piederot savs rančo un pieci zirgi. Viņi ar sievu apmācot cilvēkus jāt, tā, kas nekas jauns tas nebūšot. Tad jau jāpiekrīt. Vakarā uz jāšanas nodarbībām piesakās vēl arī Oskars, Gunta un Līga. Nu gan rītdiena varētu pienākt ātrāk! 6. diennakts. Laivu brauciens, izjāde ar zirgiem, nakts ekspedīcija. No rīta arī šeit ir vēss un vējains. Vai tiešām sliktais laiks mūs vajā? Pie brokastu galda, kamēr Karloss vēl nav ieradies, Hernans apsver rezerves variantus, ja nu vējš būs par stipru un laivot neizdosies. Bet Karlosam gan šķiet, ka viss ir kārtībā un tāpēc jau pēc mirkļa visi atkal esam džipā. Jocīgi, ka tādā saulainā dienā jāvelk biezas jakas, bet vējā nudien salst. Atkal ik pa brīdim apturam auto un vērojam gan ierastos putnus, gan to, kas no jauna uzrodas. Kādā dziļākā grāvī atrodam kaimanu, kas ieturas ar kārtējo bruņnesi, bet nesaprotam, kā viņš te nonācis. Patiesību sakot, tas nemaz nav grāvis, bet cilvēku izrakta aka. Kamēr pētām un domājam, Hernans sauc skatīties vēl kādus brīnumus – turpat akas malā redzamās mazās, rozā bumbiņas, kas pieķērušās zāles stiebriem, esot gliemežu olas. Neko tādu agrāk nebijām redzējuši, mēģinām fotografēt. Tālāk braucam ļoti ilgi, jau šķiet, ka ceļš nekad nebeigsies, bet tieši tajā brīdī tas spēji izbeidzas pie kanāla. Te, pie laipām, piesieta laiva, ar kuru brauksim vērot putnus un kaimanus no ezera. Karlosam tikai motors jāiestiprina, bet mēs vēl pavērojam kā kārtējai Cara cara paveicies ar pusdienām. Atkal bruņnesis? Tā laikam te ir galvenā barība. Varam kāpt visi vienā laivā (ak, ideālā grupa!) un doties jaunos piedzīvojumos. Saule cepina, bet vējš joprojām pūš. Pēc brīža Hernans jau iztiek bez krekla. Nu tad mēs ar Guntu arī neizturam un biezās jakas tomēr novelkam. Līga vēl mūs apsauc – trakās! Bet Gunta tik mudina: „Nu velc tu ar nost, visai komfortabli jau nav, bet pēc kāda laika pierod.” Tas mūs visus sasmīdina, tomēr Līga paklausa gan. Tāpat kā iepriekš, cītīgi ziežam pretiedeguma krēmu, jo uz ūdens taču saule pievelk vēl vairāk. Ūdens ir silts un Hernans saka, ka mēs varot arī peldēties, ja gribot. Te??? Uz tādām afērām gan neparakstāmies. Pēc brīža pār galvu makšķerauklas galā aizšūpojas zivs. Ķeram to ciet, izrādās, Hernans sazvejojis piranju. Sākumā neticam, viņš taču joko uz katra soļa! Bet vēlāk, grāmatās pārbaudot, tomēr nākas atzīt, ka taisnība vien ir – te mīt piranjas. Un viņš vēl aicina peldēties!? Zivis noderēšot kaimaniem – kamēr tie ēdīs, mums būs labas iespējas bildēt. Tā arī darām. Atrodam vienu, kas sildās saulītē uz ūdensaugu izveidotas saliņas. Bet viņš laikam jau ir ieturējies, vai arī pārāk kautrīgs. Visu laiku griež mums muguru. Kādu laiku riņķojam tam apkārt, kamēr viņš tomēr zivi pakampj. Bet – atkal pagriež muguru. Daži kadri jau sanāk. Tomēr – mums ir cita zivs un braucam meklēt citu, aktīvāku kaimanu. Bail no viņiem gan vairs nav. Brīnums, cik ātri pie visa pierod! Vēl vērojam bridējus un citus putnus, kas barojas gar krastu, Hernanam arī izdodas sasaukt kādus „mazos pelēkos”. Viens no tiem patiesībā ir ļoti skaisti krāsains. Labu brīdi braukājuši no saliņas uz saliņu, beidzot dodamies atpakaļ krastā. Pusdienlaiks. Cik žēl! Taču jūtu, ka saules jau arī ir gandrīz par daudz. Pēcpusdienā tie, kas vēlas, esot aicināti izjādē ar zirgiem, bet šobrīd - siesta. Šodien gan miegs nenāk un mēs ar Līgu dodamies iepazīt un novērtēt baseinu. Ūdens mums abām šķiet gana labs lai nopeldētos. To tad arī darām ar vislielāko prieku, vairākkārt. Nu kā var gulēt!!! Pēc peldes mundrums tāds, ka kalnus varētu gāzt. Ejam pārģērbties un ar nepacietību gaidām – kā tad tas būs, jāt. Mums abām tā ir pirmā reize. Hernan ar Karlosu tikmēr jau zirgus saveduši sētā un sāk pa vienam seglot. Man tiek pirmajai tas gods uzkāpt zirgam mugurā. Pēc nelielas instruktāžas, tas izdodas ar pirmo mēģinājumu. Fu! No tā arī diezgan baidījos. Nākamais – ir labi, kamēr zirgs stāv mierā. Bet viņš taču kustās! Sākumā pie katras kustības man aiz bailēm lielas acis. Bet tad Hernans pienāk, nomierina, pastāsta kā kurā gadījumā rīkoties un iesaka vienkārši atslābt un mēģināt sajust zirgu, nevis pretoties katrai kustībai. Mēģinu atslābt un nerādīt bažīgu seju. Kamēr citi tiek pie zirgiem, esmu jau „atslābusi”. Man izjāde varētu arī sākties, jo nu jau jūtu, ka tas noteikti patiks. Aiz sajūsmas sabužinu savu Mimozu un tad visi kopā dodamies ārpus rančo teritorijas.Zirgi laikam ir radināti iet viens aiz otra. Bet manējai nez kāpēc patīk visu laiku atdalīties un palikt pēdējai. Toties Guntas zirgam laikam vai nu ļoti patīk, vai tieši otrādi – pavisam nepatīk Guntas koši oranžās kedas, jo tas visu laiku atskatās te pār vienu plecu, te pār otru un ošņājas gar tām. Arī smieklīgi, protams. Pie ezera saniķojas Līgas rumaks, Karlosam kaut kas nepatīk sasietajā pavadā, tā laikam par īsu. Viņš vienkārši ņem un piesien šo zirgu savējam un tālāk abi dodas cieši blakus. Vienīgie, kas uzvedas kā pieklājas, ir Hernana un Oskara zirgi.
Šis ir ezers, kur vakar sastapām Čārliju. Jā, te ir viņš un arī viņa draugi. Hernans tiem cieši blakus dodas...tieši ūdenī!!! Es izmisīgi skatos uz viņu un mēmi jautāju –vai tiešām MAN ir tas jādara? Bet viņš tikai pamet ar galvu – sekojiet! Un cēli aizbrien tālāk. Ak, tā, es taču gribēju piedzīvojumus. Atgādinu to sev un dodos pakaļ. Vēl pēc brīža konstatēju, ka nekas ļauns nenotiek, visi joprojām esam zirgos, kaimani ir savās vietās un uz mums pat neskatās. Palēnām sirdsdarbība nomierinās un man pat patīk. Ja tikai mana Mimoza kustētos ātrāk! Pēc skata jauns zirdziņš, bet nu lēna...atkal jau esmu palikusi pēdējā. Visi sen sagājuši zem viena koka paēnā atpūsties, kamēr mēs vēl lepni klidzinam. Protams, ka mūsu atpūtas laiks iznāk īsāks. Vēl kādu gabalu brienam pa dumbrājiem, kamēr beidzot tiekam sausākā vietā un nu pa īstam izbaudu prieku būt zirga mugurā. Tagad noteikti zinu, ka, atgriežoties Latvijā, meklēšu iespēju doties izjādē ar zirgu atkal. Āķis lūpā gan. Mums taču tādu piedāvājumu netrūkst. Nez, kā es līdz šim bez tā esmu iztikusi? Tā filozofiskās pārdomās esam iegrimuši visi un uz rietošās saules fona mūsu kompānija izskatās pat mazliet sirreāla. Man visu laiku prātā skan ievada motīvs no Prāta vētras dziesmas „Es jau nāku” – tā šinī ainavā un pie šīs nodarbes šķiet īsti vietā un laikā. Uz vakariņām visi ierodamies burtiski starojoši un stāstam savus piedzīvojumus tiem, kas neizmantoja iespēju. Mēs, meiteņu gals, šovakar gatavojamies atzīmēt jauko dienu, patukšojot līdz paņemto konjaku –galu galā tāda diena ir jāatzīmē! Piedevām vēl Gunta nosaka, ka mums abām jāsadzer „tu – brālības”, jo nevarot tik mazā kompānijā kādu visu laiku uz „jūs” apsaukāt. Līga ar Guntu pa dienu jau ir saorganizējušas glāzes, man tiek uzdots sagādāt sveces, lai nav jāsēž tumsā. To arī pirms vakariņām uzreiz paprasu Hernanam. Viņš ir izbrīnīts: „Kam tev tās?” Es šķelmīgi smaidot atbildu, ka gribas lielāku romantiku. To gan viņš palaiž gar ausīm, sveces saņemu, bet puišiem viņš saka: „Tām meitenēm uz šo vakaru ir plāni”. Attapīgs:) Mums bija teikts, ka fermā ir atgriezies un vakariņās mums pievienosies arī saimnieks, taču vieta pie galda paliek tukša. Hernans saka, ka tas nav jāuztver personiski, bet vienkārši ar to teikšanu saimniekam ir viens, bet ar darīšanu – pavisam kas cits. Mēs jau neko... Pēc vakariņām esam norunājuši iet tepat parkā pūces vērot. Tā sakot – nakts ekspedīcija. Parasti uz vakariņām ģērbjamies ļoti pieklājīgi. Nolemjam, ka pastaiga pa parku jau nu baltām biksēm nekādu skādi nenodarīs, tāpēc nav ko skriet vēlreiz pārģērbties, vienīgi uz pleciem jāuzmet jaka, jo atkal ir palicis vēss. Kādu laiku ceļojam no viena koka pie otra. Atrodam kādas trīs pūces. Vienu plīvurpūci var ļoti labi apskatīt, kamēr tā, no miera iztraucēta, meklē sev jaunu vietu kur apsēsties. Pēkšņi mums blakus piebrauc džips – laukā kāpj kāds vīrs, ar kuru Hernans laipni sasveicinās un tad iepazīstina – fermas saimnieks – Markuss. Ak, tā. Viņš enerģiski kūpina cigāru, otrā rokā ir lukturis un bez vārda runas vadības stafete pāriet viņa rokās. Viņš perfekti runā angliski, daudz un ātri. Sākumā neko nesaprotam, skraidām pakaļ no viena koka uz otru. Tad viņš saka, lai kāpjam džipā – kā? Ar baltajām biksēm un augstpapēžu kurpēs? Bet viņš tik stutē mūs augšā. Nu ko, samierināmies ar „viesa statusu” un padodamies liktenim – kas būs, būs. Mašīna stipri zvalstās, esam drusku nobijušās, jo pat dienā ceļi šķiet šauri, kur nu vēl naktī un tādā tempā braucot...grāvjos taču čum un mudž no kaimaniem! Prātā buras šausmu ainiņas. Kā tad, ar skubu braucam ārā no fermas teritorijas! Ārprāts! Te blakus mašīnai uzrodas divi suņi un džips tiek apgriezts, lai suņus aizvestu mājās. Pie mājas Daiga klusi izmanto izdevību un aizlaižas. Mēs kaut kā nevaram saņemties atteikt saimniekam. Līga par to labu laiku ir nemierā ar sevi. Parasti viņa mākot pateikt „nē”. Braucam atkal ārpus vārtiem. Saprotam tikai to, ka tajā pašā virzienā kur šodien jau bijām, uz laivu piestātni. Atceramies visas šaurās vietas uz ceļa un aku ar kaimanu. Gunta saka, ka jābrauc būs kādi 10 kilometri. Tajā brīdī es noprotestēju: „Tik neprātīgs taču viņš nevar būt!” Bet pēc laika Gunta atkal atsāk: „Meitenes, skatieties, nu jau kaimiņu rančo gaismiņas ir tuvāk, nekā mūsējās...” (tuvākais kaimiņu rančo ir vismaz 60 km!) Tas, protams, uz brīdi izraisa smieklus. Te strauja bremzēšana atgādina, kur esam un cik nedrošā vietā sēžam, jo šļūkājam ar visiem beņķiem šurpu – turpu pa piekabi. Ak, baltās bikses! Bet – kas te tumsā viņas redz. Toties kādas zvaigznes! Cenšamies saskatīt skaisto šajā situācijā, jo neko citu, ievērības cienīgu, kāpēc tā bija jābremzē, nekur nemanām. Sarunas uzturēšanai, pēc brīža Līga jautā Guntai: „Ko Tu to binokli ņēmi līdz, ko tu pa nakti tajā ceri saskatīt?”. Bet Guntai pēc vārda kabatā nav jālien: „Ko ņēmu līdz? Būs man vismaz kāda vērtība, kad pēc kāda laika purvā atradīs”. Atkal smiekli. Nu jau gan braucam par ilgu, arī zvaigznes vairs nešķiet tik skaistas, jo salst. Tiešām būs visi desmit kilometri...un jā, laivu piestātne ir klāt. Vēl paspējam noburkšķēt, ka ar laivu ne par kādu naudu nebrauksim, kad saimnieks pagriež džipu pa labi un tālāk dodamies gar krastu – tieši kaimaniem rīklē! Te taču dienā bija redzama pamatīga slīkšņa! Nu kļūst aizvien trakāk. Atkal pēkšņa apstāšanās, sakrītam čupā. Kamēr sastumjam atpakaļ beņķus, tikmēr saimnieks jau uzrotījis bikšu staras un brien ūdenī – trakais! Pie mums pienāk Hernans un vēlas ko jautāt, bet nepaspēj – Oskars pasteidzas pirmais: „How are you? We are cold!” Spurdzam aizturētos smieklos, bet Līga tikmēr jau ber nākamo sakāmo: „Go home!” Nu viss, es vairs nevaru. Jāsmejas tā, ka vēders sāk sāpēt. Pa to laiku saimnieks brien krastā ar noķertu mazu kaimaniņu. Mums tagad visiem tas jāapbrīno, jāapčamda. Saņemamies un pieskaramies. Nav tik traki, un patiesībā ir pat interesanti redzēt – kādas viņam kājiņas, vēderiņš. Tomēr lūdzam, lai laiž mazo vaļā un braucam atpakaļ. Saimnieks izbrīnījies – jau? Nu jā, jau. Kad jābrauc, tad jābrauc, viņš piekrīt. Tikai – ne jau pa ceļu. Dodamies šķērsām pāri laukam, izbaudot visas bedres un zāļu pampakus. Tas laikam par izrunāšanos. Pēc brīža atkal „stop!” Šoreiz arī paši ieraugām jauku lapsiņu trijotni. Mazuļi vien. Māte kaut kur tuvumā noteikti esot. Parasti tās vilinot visus iespējamos ienaidniekus tālāk prom no alas. Bet mums ir paveicies redzēt mazos tik tuvu! Pēc mirkļa tālāk sastopam arī pašu māti. Vēl pa lauku brien briedīši Marsh Dear. Nē, nu ja tā padomā, brauciens jau nebija slikts, zvaigznes un tā...Tikai mēs tam morāli nebijām gatavi. Kad beidzot laimīgi esam nokļuvušas atpakaļ fermā, drošībā, pirmā doma, kāpjot laukā no piekabes: „Nu viss, tagad tikai konjaks var glābt šo vakaru!”. Tā arī darām. Atvadāmies no puišiem un skriešus dodamies uz savu mājiņu. Daiga jau sveces sadegusi, gaida klāts galds – riekstiņi, Latvijas šokolāde, siers.... Ātri stāstām savus piedzīvojumus, salejam glāzēs un saskandinām – Priekā! Mēs jūtamies to pelnījušas! Un tad paliek tik labi! Nu jau visu varam atcerēties ar humoru, smejamies un jokojamies. Vismaz gulēsim šonakt labi. 7. diena. Izbraukums uz mežu, brīvais laiks , čūskas barošana. Bet kas to deva! Pamostos ap trijiem. Sākumā nevaru saprast no kā. Tad saklausu laukā šausmīgu troksni. Ģenerators? Naktī? Nu ja, saimnieks mājās, droši vien viņam vajag kaut ko darīt. Nezinu vai līdz rītam vairs aizmigšu. Arī Daiga nemierīgi grozās, viņa vakar pēcpusdienā saaukstējusies un tagad nejūtas labi. Bet uz rīta pusi abas tomēr esam iesnaudušās. Pamostos bez desmit astoņos. Tieši pirms brokastīm. Kas mums šodien bija paredzēts? Laikam brauciens uz mežu. Vannas istabā atskan kliedzieni. Atkal kaut kas? Jā, vardīte. Tā mums visu laiku ceļoja – te izlietnē, te tualetes podā, te vannā. Šoreiz vannā. Es saku, lai Gunta nekliedz, bet lec ārā. „Es nevaru, viņa arī lec”, viņa bailīgi atsaucas. Nu tad lēkājiet, ko es varu palīdzēt. Pie brokastu galda apspriežam – kādi gan te varētu būt meži, ja tuvākajā apkārtnē pat atsevišķus kokus uz pirkstiem var saskaitīt. „Tie paši jau arī būs”, es saku. Bet nekā, šoreiz izrādīsies, ka man nav taisnība. Izbraucot no fermas, pamanām visapkārt baltu miglu – kaut kur dedzinot zāli, Hernans skaidro, un dūmi ar vēju tiek pūsti uz mūsu pusi. Jā, deguma smaku jūt. Braucam atkal jau citā virzienā, dūmu dēļ īsti nevar saprast, bet tomēr priekšā ir tumšs veidojums – ka tik ne mežs. Gar ceļa malām ganās govis, vērojam un cenšamies ieraudzīt kādas jaunas putnu sugas. Hernans pāris reižu atkal mēģina sasaukt kādus mazos putniņus un mēs, savukārt, tos iegaumēt. Pēc kāda laika priekšā paliels kapibaru pulciņš un aiz tām saulītē sildās kaimani. Tik daudz gan vienuviet tos vēl neesam redzējuši. Hernans saka, ka tas nav bīstami un mēs varot pieiet arī tuvāk. Igoram divreiz nav jāsaka, viņš jau gabalā. Izbaidīja visus saules mīļotājus, brienot dziļāk kaut kādus putnus bildēt. Mēs arī pārējie – ko nu kurš – cits vēro putnus, cits fotografē, cits vienkārši kaut ko pēta. Ir sajūta, ka tā varētu dzīvoties visu atlikušo mūžu. Bet šī jau ir pēdējā diena šeit! Ik pa brīdim pārņem žēlums par to. Vēl mums jāpārvar vairāki vārti – Hernans tos taisa ciet un vaļā un pie katriem vārtiem, ar izstieptu roku lūdz dāvaniņas un smīdina. Aiz pēdējiem vārtiem, jau turpat pie meža, pēkšņi mums priekšā uz ceļa izskrien bruņnesis. Jā, izskrien. Un pie tam tik ātri, ka nespējam noreaģēt. Hernans izlec no piekabes un jau tik tālu pļavā ticis tam līdz! Bet atgriežas un saka, ka veltīgi, tas esot paspējis ierakties zemē. Hm, kā tad tie kaimani viņus noķer? Piebraukuši pie meža saņemam „dienišķo” ūdens devu un instrukcijas, ka būs jāiet visiem kopā un jāuzvedas klusu. „Mazie, pelēkie...” mums viss ir skaidrs. Bet kas jādara, jādara. Sapūšam pretodu līdzekļus, cerot, ka vietējie kukaiņi to sapratīs un dodamies iekšā zem lapotnēm. Te ir spocīga gaisma, jo viss zaļums kokiem kaut kur tikai pašā augšā, apakšpusē kaili stumbri un kādas saknes! Jūtamies kā pasaku mežā. Ik pa brīdim Hernans mēģina mums parādīt kādu putniņu. Bet lapotne te pabieza un viegli nav ne viņam, ne mums. Mēs ar Guntu sākam pētīt augus, kas aug mežā un es izprašņāju somu kolēģi par visiem ko redzu. Arī Hernans zina pastāstīt kā nu kuru sauc. Te ir tādi lieli gar-, šaur- aslapaini augi , kā agaves, bet ar oranžiem vidiem. Tāpat neatcerēšos kā tos sauc, nodēvēju par „meža puķi”. Vēl augšā, kokos dzird troksni. Tie esot bļauri – pērtiķi. Igoram tieši to vajag, jo „mazos, pelēkos” viņš nespēj nofotografēt.. Viņš mudina, lai Karloss parāda ceļu, taču nez kāpēc pats neseko. Mēs aizejam pa vienu taku, Igors kaut kur pavisam citur. Pēc brīža Hernans man jautā: „Kur ir Oskars?’ Es nevaru atbildēt. Nav viņa. „Nu tātad pazudis”, nosaka Hernans. „Jā, Oskars jau lai zūd, bet tā kamera jāatrod,” es atjokoju. Jā, kamera, tas ir nopietni, meklēsim. Taču pēc mirkļa jau atkal esam visi kopā. Patiesībā arī man te nomaldīties šķiet neiespējami. Pērtiķus atrodam, bet laikam viņiem kaut kas nepatīk. Karloss kaut ko satraukti stāsta Hernanam un tas mums tulko, ka jāiet prom, reizēm tie kļūstot agresīvi – nu ja, pavasaris. Dodamies atpakaļ uz meža malu. Par to sevišķi priecīgi fotogrāfi, jo laukā viņiem ir ko darīt. Es tomēr izsaku pateicību Hernanam, ka mūs šeit atveda jo tādu mežu pie mums nav, tā bija jauna pieredze. Atpakaļceļā vēlreiz apstājamies pie kaimanu bara, šoreiz gan tāpēc, ka otrā grāvī draiskojas kāds kapibaras mazulis ap savu māti. Tas ir tik jauks skats, ka visiem top aizkustinošas bildes. Uz pusdienlaiku atkal jau esam fermā. Šoreiz mums pievienojies arī saimnieks. Viņam gan nākas nedaudz uz mums gaidīt, kamēr mēs skraidām apkārt pa fermu, meklēdami Karlosu, lai pateiktu viņam lielu paldies par lieliski kopā pavadīto laiku un atvadītos, jo viņš, kopā ar citiem strādniekiem, šodien dzīs lopus uz citām ganībām. Pie pusdienām izraisās interesantas sarunas par dzīvi Argentīnas lauku īpašumos, mazliet par politiku, par šo un to. Saimnieks ļoti labprāt ar mums runājas un arī pats iztaujā, lai salīdzinātu kas ir kopīgs, kas atšķirīgs abām valstīm. Viņš mūs paslavē par to, cik labi orientējamies viņu valsts iekšējās lietās un ģeogrāfijā. Mazliet uz zoba tiek pavilkti amerikāņi, kas te reizēm atpūšoties. Bet arī viņš pats ir informēts vismaz par to, ka tāda Latvija ir un pat kur tā atrodas. Mums tas jau ir daudz. Pusdienas, lai arī ievilkušās, tomēr reiz beidzas. „Pēcpusdienas siesta un brīvais laiks līdz vakaram. Tie, kas vēlas, pusčetros tiek aicināti pavērot putnus tepat parkā”, tādas instrukcijas pēc tām mums dod Hernans. Meitenēm tas ir īsti pa prātam, jātaisa „veļas diena”. Šis tas jau ir pamatīgi savalkājies, bet te ir visas iespējas gan izmazgāt, gan izžāvēt. Mēs ar Guntu un Līgu atkal nolemjam izmantot baseina priekšrocības. Kamēr mēs ar Līgu pēc pirmās tūres apžāvējamies, pie baseina uzrodas pats saimnieks un tūlīt, ar ķeseli garā kātā, metas to attīrīt no sakritušajām lapām. Mums gan tās neko daudz netraucēja, bet, ja tā padomā, tīrā ūdenī tomēr patīkamāk peldēties. Kad pie baseina uzrodas arī Hernans, esam neizpratnē – cik tad ir pulkstenis? Parasti laiks tiek dots līdz pusčetriem. Nu, ir jau arī pusčetri. Tā nu te dzīvojot vienā mierā, laika izjūta ir pazudusi. Un tomēr, nekad vēl neesmu jutusies tik labi! Atvainojos par to, ka šobrīd laikam nekāda putnu vērošana nesanāks, vismaz mums nē. Arī mūsu fotogrāfi šķiet, ir aizņemti ar savām lietām. Vienīgi – ja nu somu ģimene...Viņš neapvainojas, vēl tikai aicina vēlāk pievienoties, jo saimnieks barošot čūsku. Pieklājības pēc atsaku, ka tas būtu interesanti, bet latviski jau noburkšķu, ka šitās izklaides es ar lielāko prieku palaidīšu garām. Tā nu vēl kādu laiku baudām saules un ūdens peldes. Kamēr Hernans kaut ko sauc. Pie baseina esam tikai mēs ar Guntu. Gunta tikko nopeldējusies, saka, ka nekur neies. Bet viņš saucot mani. Neesmu sevišķi priecīga, tomēr eju skatīties. Jā, kaste, kurai katru dienu esam staigājuši garām, ir vaļā. Tajā tiešām ir čūska. Pitons, ja pareizi saprotu. Kaut gan man vienalga, no kādas čūskas baidīties. Saimnieks sakuļ divas olas kultenī un iesūc to lielā šļircē. Tātad nebaros „ar dzīvo ēsmu”. Tas labi. Tādiem skatiem mans kuņģis varētu pretoties. Hernanam tiek uzticēta šļirce, pats saimnieks satver čūskas galvu un atver rīkli. Tajā tiek ievietota zonde, kas savienota ar šļirci. Kad jautāju kāpēc tā jādara, man tiek skaidrots, ka čūskai ir kaut kādas problēmas ar mutes gļotādu un zobiem, tāds kā stomatīts. Tāpēc viņa šeit tiek turēta un pagaidām barota šādi. Tad jau gandrīz vai labu darbu darām. Man vajag šādu motivāciju, lai vispār piedalītos. Paņemu Hernana fotoaparātu un piefiksēju viņu darbības. Ceru, ka kaut kas sanāks par piemiņu, pieļauju, ka arī viņš katru dienu čūskas nebaro. Pēc maltītes man liek pašai paņemt čūsku rokās. Nu, Ilze, tagad vai nekad! Nu labi, tagad. Es tikai vēl drusciņ saņemšos...”Viņas patiesībā esot pat siltas”, es sevi mierinu. Pieskaros astes galam, ko tur Hernans. Jā, auksta nav vis. Pamazām piespiežu sevi paņemt viņu abās rokās, bet tikai asti – uz galvu nevaru pat paskatīties. Hernans arī mani nofotografē, bet diez vai tās būs bildes ko vēlāk ar prieku aplūkot, jo nevaru to izbiedēto sejas izteiksmi novākt. Čūska ir sākusi vilkties gredzenos. Un es jau gandrīz kliedzu ‘”NO”. „Ņem viņu atpakaļ”, es lūdzos Hernanam., viņš arī paklausa un atbrīvo mani no sloga. Tā, es to izdarīju, es pieskāros, pat paturēju asti. Neko vairāk nemaz nevēlos. Es atvados no abiem „dakteriem” un gandrīz bēgu prom. Es vairs tai kastei netuvošos... Meitenes jau veļu samazgājušas, tagad klīst pa parku un fotografē apkārt redzamo. Es arī nolemju, ka ir pēdējais laiks pamēģināt iemūžināt to skaisto koku pie iebraucamajiem vārtiem. Kā jau biju domājusi, neietilpst viņš tai kadrā! Pārāk liels zaru vēdeklis. Bet tik skaisti, oranži ziedi! Mēģinu vēl un vēl, nu vismaz man pašai būs skaidrs, kas te ir. Tad vēl pamanu dažādus parazītaugus un sāku bildēt arī tos. Pēc brīža no mājas iznāk saimnieks un jautā, kāpēc es tos fotografējot. Es saku, ka man patīk augi, īpaši puķes. Tieku momentā izglītota par visiem apkārtnē redzamajiem kokiem – kad un ar kādas krāsas ziediem tie zied, kas vēl šeit ir interesants, kas ir ievests un iestādīts, kas aug vienīgi šajā apvidū. Man informācijas jau ir par daudz, bet runāšana neapstājas. Vienā brīdī esam jau mājai otrā pusē un es tieku aicināta padzert pēcpusdienas kafiju. Nu labi, ko gan es citu lai saku. Ejam iekšā un pie durvīm pamanu vairākus sprostus ar ķirzakām. Tās arī esot īpašas. Jā, jā, es piekrītu, bet lieku manīt, ka rokās neko neņemšu. Kafiju mums uzvāra un pienes tā pati meitene, kas gatavo pusdienas. Mazas, skaistas tasītes, bet kafija tā pati, vietējā. Nesaprotu, kāpēc viņi pupiņas neapgrauzdē? Parunājam par fermu, saimnieks izstāsta vēsturi, iedod informatīvu bukletu, vēlreiz painteresējas kā un kāpēc šeit esam. Noskaidrojam, ka mums ir kopīgi paziņas (German) un es jūtu, ka ir laiks doties. Pateicos par cienastu un pošos atpakaļ uz savu mājiņu. Vēl pavadot, saimnieks pajautā manu vārdu un ieraksta adrešu blociņā e-pasta adresi. Nu tik gaidīšu vēstules:) Esmu atgriezusies mūsu istabiņā. Meitenes tikko pagatavojušas līdzatvesto kafiju –smaržo pa visu māju! Man arī tiek tase, no kuras nespēju atteikties. Ienāk Daiga un saka, ka Hernans viens sēžot un dzerot tēju ēdamistabā. Tiek nolemts, ka jāaiznes viņam pagaršot mūsu kafija, lai novērtē. Sacīts, darīts. Aizeju. Jā, viņš man savukārt piedāvā tēju, bet no kafijas atsakās. Es gan ne. Tad nolemjam kafijas/ tējas pauzi ieturēt uz terases. Man šodien tā ir jau otrā pēc kārtas:) Ir silta pēcpusdiena, saule palēnām tuvojas apvārsnim, ir tāds miers, ka burtiski līdz sāpēm labi. Fantazējam par to, kā te varētu būt izskatījies pirms simts gadiem – kādi augi un dzīvnieki bijuši apkārtnē. Jā, šī ferma mums pamatīgi dziļi paliks atmiņā ar visu, ko esam šeit piedzīvojuši. Nezinu kā pateikties par šīs vietas iekļaušanu maršrutā! Lai arī mana vislielākā vēlme šajā braucienā bija ieraudzīt Iguazu ūdenskritumu, jūtu, ka tagad tas nemaz vairs nav tik svarīgi. Es labprāt paliktu tepat arī atlikušo laiku. Pieļauju, ka arī Igors, Oskars un Daiga man pievienotos, jo viņus parasti satiekam ēdienreizēs ar jau safotografētiem putniem, kurus tad viņi vēlas atpazīt un parasti Hernanam nākas noteikt sugas. Viņiem te esot īstā paradīze – putnu daudz, viegli sasniedzami. Kā Igors teiktu: „Ir putni, ir laime”. Vakarā Daiga pavisam savārgusi, pacēlusies temperatūra. Viņa neatnāk arī vakariņās un kā par spīti šoreiz tiek pasniegts siers, kas Daigai tā garšo... Sadodam zāles, kādas nu spējam sameklēt, un ļaujam viņai pagulēt. Varbūt rīt jau būs labāk. Pirms vakariņām vēl iepazīstamies ar milzu krupi, ko abi puiši murca pa rokām, cenšoties labāk nofotografēt. Tik lielu vēl nekad neesmu redzējusi. Te tiešām mīt visdīvainākās radības! Pēc vakariņām ierakstu pateicību saimniekam par uzņemšanu īpašā viesu grāmatā un visi parakstāmies. Šodien jākārto koferi, jo rīt no rīta ap pusdesmitiem dosimies prom. Viss labais reiz beidzas. Stāsts turpināsies, ja vien lasītājiem būs pacietība. Vēl mūsu ceļš veda uz Iguazu ūdenskritumiem...
