Kā es sagaidīju 2007. gadu Norvēģijā – Got Nit Or

  • 5 min lasīšanai
Ne domāts, ne paredzēts, nāk likteņa pavērsiens, un es braucu sagaidīt Jauno gadu uz Norvēģiju. Lidojums ilgst 1 h 20 minūtes un es jau esmu skaistajā un lielajā Oslo lidostā, kas mūsu Rīgas lidostai liek izskatīties kā pelēkai bārenītei. Satraukuma pilnie mirkļi satiekoties ar draugu, paviršs skats uz Oslo, un es jau esmu viesmīlīgā norvēģu ģimenē, kur tieku laipni uzņemta, un varu novērtēt šo cilvēku sirsnību, laipnību, draudzīgumu, kas ir pretstatā mūsu pieņemtajam priekšstatam par ziemeļnieku vēsumu un atturību. Oysteina tētis ir ļoti runātīgs, jo labi pārvalda angļu valodu. Viņam interesē mūsu politiskā dzīve Latvijā, ekonomiskās problēmas un vēsture. Viss, ko mēs darām, kā dzīvojam. Jūtu patiesu ieinteresētību, un, cik manos spēkos, cenšos sniegt atbilstošu informāciju. Pēc iepazīšanās ar ģimeni, dodamies braucienā uz ievērojamākajām vietām, kas atrodas Oslo tuvumā. Lai arī laiks ir ļoti, ļoti miglains slavenais Vīgelana parks sniedz neaprakstāmu baudu tieši šādā laikā ar savu mistiskumu, zināmu spocīgumu, simbolismu.. Tur tiešām cilvēks jūtas un domā pavisam savādāk, jo katra skulptūra ir dīvainas filozofijas pārpilna. Fantastiska ir parka dominante ar 17 m augsto granīta kolonnu, kur attēlotie cilvēki savijušies kopā rāpjas augšup pa dzīves spirāli. Šis parks Oslo ir īpaša atpūtas vieta, sevišķi vasarā. Parkā var brīvi staigāt, ir piknika vietas, bērni var brīvi rāpties uz skulptūrām un plunčāties strūklakā. Apskatām arī interesanto Holmenkollenes sporta kompleksu ar tā galveno objektu- tramplīnu, kas savulaik bija viens no lielākajiem pasaulē. Šeit notika arī 17. ziemas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija. Vasarā tur ir ūdens un no tramplīna var lekt ūdenī. Ceļš tālāk ved uz Oysteina lauku fermu Eidsbergā netālu no tuvējā ciemata Mysen. Interesanti, ka visām norvēģu lauku mājām ir tipiska sarkanā krāsa ar baltu kontūrējumu. Qysteina māja ir liela, silta un omulīga, ļoti piemērota skarbajam Norvēģijas klimatam. Apkārt plešas plaši lauki, it kā neraksturīgi Norvēģijai, un brīžiem ainava no manas istabas loga man atgādina Latviju. Gaiss šeit ir ļoti tīrs un spirgts. Tumsa gan iestājas ļoti ātri- ap 16.00 jau ir pilnīgi tumšs. Pirmajai dienai iespaidu pārpārēm un kā akmens iekrītu miegā. Nākošajā dienā atmostoties 5 minūtes domāju, kur atrodos, kamēr atgriežas reālās sajūtas. Vakardienas miglu, kas ļoti raksturīga Norvēģijai, nomainījis lietutiņš, kas nu nebūt nav raksturīgs Norvēģijai šajā gada laikā, bet, ko lai dara, ja šogad dabai sajukuši visi rēķini ar klimatu ļoti plašos reģionos. Ir sestdiena – 30 . decembris un sākas gatavošanā svētkiem. Tiek plānoti pirkumi, produkti svētku galdam. Ir tik interesanti izbaudīt visu šo gatavošanos tieši citā valstī, lai izjustu, kas mums kopīgs, kas atšķirīgs. Saprotu, ja norvēģis kaut ko dara, tad dara ar ļoti lielu atbildības sajūtu. Seko brauciens uz tuvējās pilsētiņas veikaliem, un man pēc brīža liekas, ka mašīna to visu nespēs aizvest. Protams, ka daudzus interesēs, kā tad Norvēģijā sastāv ar alkoholu. Tur dzērienus var iegādāties līdz 19.00, bet dažviet tikai līdz 18.00. Stipros dzērienus pārdod tikai no 20 gadiem, bet vieglākus, kā vīnus, šampanieti, alu no 18 gadiem. Starp citu - ūdeni Norvēģijā dzer tieši no krāna, jo tas ir ļoti tīrs. Šo dienu pavadām nelielā draugu pulciņā, spēlējot dažādas spēles un jūtoties ļoti omulīgi. Beidzot ir klāt Vecgada diena, kas dienas pirmajā pusē mums izvēršas par vārīšanas, cepšanas, griešanas, kapāšanas un visādi citādi ar produktu sagatavošanu saistītu dienu. Norvēģu virtuvei raksturīgs siers brūnā gotiņu krāsā, pasalds, bet man ļoti garšoja. Ļoti daudzi produkti tūbiņās, gan siers, šķiņķis, pastētes utt. Protams, ļoti daudz un dažādas zivis. Ļoti garšīgas. Tradicionālais Jaunā gada ēdiens ir tītara cepetis. Un neparasts rīsu savārījums līdzīgs mūsu rīsu biezputrai. Veikalā pirktos rīsus vāra katlā, aplejot ar pienu, pievienojot cukuru un visu laiku maisot. Vēlāk ļauj atdzist un ēd ar sviestu un kanēli. Man par brīnumu garšoja. Vakarā ierodas daudz cilvēku, pārsvarā tie visi ir Oysteina sporta treniņu biedri. Sabiedrība mums te ir internacionāla, jo sportojot Oysteinam nākas braukāt uz citām valstīm un iepazīties ar dažādiem cilvēkiem. Visi kopā jūtamies ļoti labi. Tas nekas, ka nesaprotu norvēģiski, jo gandrīz visi runā angliski. Visgrūtāk klājas nabaga itālim Alessio, kurš diemžēl nemāk ne norvēģiski, ne angliski., bet šajā jaukajā sabiedrībā jūtas tikpat labi, kā zem savas siltās Itālijas saules.. Mazliet varu palīdzēt arī es, patulkojot, jo zināmu minimumu itāļu valodā esmu apguvusi. Jaunais gads Norvēģijā atnāk vienu stundu vēlāk nekā Latvijā, tā kā savus mājiniekus esmu jau apsveikusi, kad skan tosti un gaisā šaujas fantastisks svētku salūts par godu Jaunajam gadam Norvēģijā. Nākošā diena likumsakarīgi ir grūta. Visi noguruši, bet mēs tīram māju un spriežam par tālākajiem plāniem. Pēkšņi dzimst ideja braukt uz Lillehammeri slēpot, jo Kristians, viens no viesiem, vēl ir neziņā par savu aizkļūšanu uz mājām Lillehammerā ar vilcienu. Protams, ka patīkamāk ir braukt ar mašīnu, un, lai arī ir jau pavēls vakars, rosāmies steidzīgi uz braukšanu. Izbraukšana vakarā uz Lillehammeri ir ļoti loģiska, it sevišķi gadījumā, ja tur ir, kur pārnakšņot, jo pacēlāji uz Norvēģijas kalniem strādā, lai cik tas nebūtu dīvaini priekš mūsu saprašanas, tikai līdz 16.00 pēcpusdienā, kad kļūst tumšs. Ceļš ir laikietilpīgs, apmēram 3 stundas 250 km, jo ir tumšs, migla un ceļi līkumaini, bet ļoti labi. Īpatnība, kuru vēl ievēroju, braukājot pa apvidu, kur dzīvoju, ir neskaitāmās ceļa zīmes ar briežu attēliem. Jā, lielajos mežos dzīvojot ļoti daudz briežu. Naktī ap 1.00 vēl uzbraucam kalnā ar mašīnu, kas gan neganti rullē, lai apskatītu Lillehammeras pilsētiņu no augšas. Paveras fantastisks skats. Sniegs, kalni un gaismiņām izrotāta ieleja. Emociju pilna pasaule. Nākamais rīts sākas ar samērā grūtu uzdevumu, jo meklējam man piemērotu tērpu, kuru ir diezgan pamatīgas problēmas atrast, jo norvēģi visi ir samērā gari, spēcīgi, tai skaitā arī meitenes. Puišiem nākas diezgan daudz palauzīt galvas, kamēr mani ietērpj daudz maz piemērotā tērpā, Lillehammeras olimpiskais centrs, var teikt, ir slēpotāju paradīze, jo trases visdažādākās, pacēlāji visdažādākie, izvēlies, kādu gribi. Braucu ar vagoniņu, soliņu, spiedzu visur cik spēka, jo patiešām bija bail, bet bija arī fantastiski labi. Prieks, ka slēpojot nedarīju kaunu Latvijai, jo vērtējums no norvēģu puses visnotaļ pozitīvs. Pusdienojam Kristiana mājā, kur laipnie vecāki trim slēpotājiem sarūpējuši vakariņas ar tipisku norvēģu ēdienu, kuram gan aizmirsu nosaukumu. Kartupeļi bija vārīti ar visu mizu un lobījām paši- ļoti garšīgi un īpatnējas kotletes, arī garšīgas. Ļoti mīļi un laipni cilvēki. Braucam no kalna lejā, bet puišiem ar to vēl nav gana, jo jau tā pa šim dienām izlaisti tik daudzi treniņi. Abi ņem parastās slēpes un dodas ātrā slēpojumā, bet man gan atvēl atpūsties cita drauga sabiedrībā, kuram atkal viss jāstāsta par Latviju (jau kuro reizi!), bet tomēr patīkama ir šo cilvēku patiesā ieinteresētība. Braucam mājās, nakts jau gabalā, bet rīt jābrauc uz visu dienu uz Oslo un jāceļas atkal agri. Kamēr dzeru savu rīta tēju, Oysteins skrien savu rīta skrējienu. Ļoti daudz spēka, enerģijas, laika, neatlaidības jāiegulda, lai kaut ko varētu sasniegt tik grūtajā riteņbraukšanas sportā. Oslo – skaista, sakopta, ļoti tīra, pārtikusi, stabilitātes sajūtu sniedzoša pilsēta. Tāda pati kā valsts, par kuru man palika tikai vislabākās atmiņas. Ne tikai skarbi eksotiskā daba, bet tas, ko cilvēki izdarījuši šinī valstī, kā veidojuši savu dzīvesveidu, kultūru. Jā, daudzi iebildīs, sakot, ja mums būtu tāda nafta kā viņiem! Nezinu, bet man brīžiem šķiet, ka mēs vienmēr savas nelaimes noveļam uz to, ka citiem ir kaut kas vairāk, kaut kas labāks, un tā rodam zināmu aizsegu, aiz kura varam dažbrīd nedarīt arī neko. Kā ievērojamu apskates vietu, varu ieteikt ceļotājiem apskatīt karalienes Sonjas pili, nacionālo teātri, parlamenta ēku. Vienkārši pastaigāt pa populārām tirdzniecības ielām, apskatīt viesnīcas, kafejnīcas un rast sevī priekšstatu par šo ziemeļu valsts galvaspilsētu. Droši vien Norvēģijā interesanti ir ierasties 17. martā , kad Norvēģija svin savu neatkarības dienu, kas viņiem ir ļoti nozīmīgi svētki, kuros daudzi tērpjas nacionālajos tērpos un dodas gājienos. Taču mēs vēl apciemojam Qysteina vecākus, paēdam garšīgas pusdienas, un tad jau mums jādodas uz mājām, jo rīt man jāizlido uz Rīgu, bet Qysteinam jāķeras pa nopietnam pie sava sūrā sportista darba. Atkal viena tikpat kā negulēta nakts, agrais rīta brauciens uz lidostu, atvadas, emocijas, un trollīši, kas manā koferī nu jau ceļo uz Rīgu, lai vienmēr man atgādinātu par šiem laipnajiem un viesmīlīgajiem cilvēkiem. Par to laiku, kuru es tur pavadīju, varu teikt tikai milzīgu paldies savam draugam.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais