Varšava - un atkal Sintra dodas ceļā. Šoreiz pretim 2007!

09.01.2007
7 min lasīšanai
13 foto

Šis stāsts noteikti nav apraksts par Polijas izcilākajām vietām vai vēstures objektiem, bet gan neliels piedzīvojums jeb spontāns brauciens uz Varšavu pretim 2007.gadam! Viens dodas uz Ēģipti, otrs uz Kanāriju salām, bet mēs tepat pie kaimiņiem. Galu galā tas taču vien „spļāviena attālumā” – 670km. Caur internetu iepriekšējā dienā sazinājāmies ar latviešiem, kas dosies līdzi un ar poļiem, kas izmitinās mūs 3 naktis. 29.12.2006. Kā jau agrs rīts. Cik nu agrs, bet ātri vien pienāk 10.00. Sintra (tas pats busiņš, kas pirms neilga laika bija aizceļojis līdz Krimas pussalai) tiek piekrauts ar bagāžu līdz griestiem - ar latviešu šampi, Laimas konfektēm un Eiropas/Polijas kartēm. Arī pašu mantām vēl vajadzētu kaut kur atrast vietu, tāpēc plazmas TV un gludināmo dēli laikam būs jāatstāj mājās :D. Sagaidām pārējos latviešus, kurus dzīvē redzu pirmo reizi un laižam dzīvē! Mašīnā sākas darba dalīšana es - šoferis, Sandra - pavārs, Sarkanā – Dj un miskaste uz pusslodzi. Sandrai ledusskapis – „bardačokā” un ik pēc pāris minūtēm man pie spidometra tiek „bāztas” maizītes. Ceļš rit mierīgi, saulaina diena un pats galvenais - jautri. Pēc 12.00 šķērsojam robežu. Kontrolpunktam veiksmīgi izejam cauri, ja neskaita to, ka Renārs ieracies aizmugurē bagāžniekā meklējot pasi, un es to nemanu. Kamēr šis ņemas pa aizmuguri, tikmēr izdomāju piebraukt tuvāk robežsargiem. Seko bļāviens no aizmugures un visas mantas pabirst pie robežpunkta! Vismaz robežsargiem nav daudz ko „ķidāt”, jo viss jau mētājas uz asfalta. Par laimi, visa mūsu kontrabanda ir silti noslēpta pie Sandras kājām. :D Apstājamies izmainīt naudu. Es drošā solī „speros” iekšā pirmajās durvīs, ko ieraugu. Protams, atklājas, ka tās ir dienesta telpas – iegājusi kontrolpunktā. Kad atrodu izeju, pārējie latvieši par šo muļķību jau ir līki no smiekliem un mana frāze, ka te naudu nemaina, laikam nevienam neko neizsaka... (blond). Esam Lietuvā, pirmā pieturvieta „tankštelle”. Pa ceļam gadās arī menti. Šie vismaz neseko Latvijas piemēram un neslēpjas krūmos, bet „sēž” klaja lauka malā. Plkst. 16.00 šķērsojam Lietuvas – Polijas robežu. Pēkšņi atklājas, ka man pazudušas tiesības. Sākas panika, Sandrai jau galvā ideja - mainīties vietām, bet, par laimi, viss tiek atrasts. Tātad – tagad tik līdz Varšavai. Sāk satumst, un mazliet smidzina. Nemitīgi labās puses logi svīst ciet, jāmeklē vainīgais. Šķiet, ka Sandra iepriekšējā naktī atzīmējusi Polijas braucienu. Ceļi ir diezgan slikti, bet domājams, autobraucēji to ir izbaudījuši, īpaši jau tumsā pretimbraucošos kravas auto, kas jau pēc 20min spēj tā apžilbināt, ka paliek arvien grūtāk koncentrēties. 18.00 kārtējā pauze „tankštellē” un tualetes apmeklējums. Kad salecam mašīnā, uzsmaidām satiktajiem latviešu džekiem, kas vicinās ar rokām, jo vēlas doties līdzi, un aidā! Pēkšņi Sandra piefiksē, ka es braucu pretējā virzienā. Bāc, ko gan es darītu bez savas navigācijas sistēmas? (blond ) Beidzot ir izcīnīta lielā cīņa ar mazajiem, šaurajiem celiņiem. Vakars ir klāt un, nedaudz maldoties pa Varšavas labirintiem, ar kāda poļa palīdzību mēs atrodam visu, ko vajag. Kad tiek atrasts vajadzīgais klubs, visi ir šokā! Ja to vispār var saukt par klubu, drīzāk „ūķis”, kur visi tikai to vien dara, kā dzer! Virtuālā pasaule jeb internetā minētais info mūs ir pievīlis, bet tas nekas – tas ir tikai pirmais vakars. Pilns ar cilvēkiem, nav kur apgriezties. Šī ir tā vieta, kur mums būtu jāatrod mūsu „hosts” jeb poļu meitene, kas solījās mūs uzņemt un izmitināt. Nemaz nepaspējam ieiet iekšā un pieskrien klāt jautra meitene. Ir – īstā! Kad „baļļuks” „sit augstu vilni” – cilvēki vēl joprojām tik nāk un nāk, ka liekas drīzi dejosim 2 stāvos. Pamazām priekšstats mainās, nogurums kaut kur pazūd, jo sadzirdam, ka Dj uzlicis „World Hold On”. Nu jā, nu jau pavecs gabals, bet tik un tā labs. Dj zina, ko dara – viens pēc otra seko jaunākiem House gabali. Esmu „starā”! Laikam lieki piebilst, ka poļiem ir izcila gaume mūzikā. Visi smaida, visiem labi! Uz rīta pusi arī mūsu meiča (Monika) saprot, ka esam bezgala noguruši, tāpēc laižam mājās! Mazliet uztraucos par savu Sintru, jo ik uz soļa, jaunieši spridzina tos mazos spridzekļus, kas ne tikai pamatīgi nobaida, bet ir arī aizliegti ar likumu. Mūs pabrīdina, ka tas Polijā esot normāli – jāsamierinās. Izrādās, Monika mūs (4 cilvēkus) izmitina pie sava brāļa ģimenes. Esam tik pārsteigtas - neliels 2 istabu dzīvoklītis, mazs bēbis, 2 kaķi, bet neskatoties uz to, šie uzņem veselu baru nepazīstamu cilvēku. Tāda atsaucība un laipnība! Woow! Starp citu, jau pirmajā dienā pamanīju, ka visi poļi ir ļoti laipni. Neatkarīgi vecs vai jauns, bet palīdzību nekad neatsaka. Latvijā parasti pavecāki cilvēki tēlo, ka nesaprot angļu valodu un, nekādi nevarot palīdzēt, ar aukstu ģīmi paiet garām! 30.12.2006. Rīts ir vēl perfektāks. Visi sataisāmies jaunai dienai! Monikas brālis – bārmenis - jau ir uztaisījis mums brokastis. Tik daudz olas sen nebiju redzējusi. Kad brokastis vēderā, varam doties pilsētas apskatē. Noliekam mašīnu policijas apsargātā stāvvietā (bezmaksas) un nolemjam doties ar sabiedrisko transportu, kas sanāk daudz reižu lētāk! Kamēr Latvijā lemj par sabiedriskā transporta biļešu cenu paaugstināšanu, tikmēr Polijā tu vari braukt 3 dienas ar visiem transportiem (tramvaju, vilcienu vai autobusu) tikai pa 1,70 eiro! Smieklīga cena, ņemot vērā to, ka Varšava ir daudz lielāka par Rīgu! Bildējamies ar mazajām mašīnītēm, kas Polijā ir aktuālas, benzīna ekonomijas un stāvvietu ekonomijas dēļ. Ekskursijas laikā ne tikai iemācāmies poļu nacionālo deju – polonēzi, bet arī sadarām dažādas muļķības – šķērsojam ceļu neatļautā vietā, kad policija noskatās ar šķību acī. Neliela atpūta „barčikā”. Pēc kausa alus visiem rodas doma iet slidot, tomēr mazliet bremzējot nomainām slidlauku pret vēl vien „barčiku”. Tiek pasūtīts poļu tradicionālais ēdiens, kaut kāds pelmenis pildīts ar sēnēm un kāpostiem. Es to nosauktu par vareņikiem. Garša savāda, bet vēders tukšs. Atrodas kāds Kens no Kalifornijas, kas ik pa laikam nekautrīgi sāk masēt muguru, paijāt rokas, toties Sandra gatava šim sadot, jo ik pa laikam viņš nozog viņai pelmeni. Paliek tumšs. Izvizināmies ar metro. Šajā brīdī es iemīlējos Varšavā. Naktī pilsēta ir vienkārša, bet ar savu šarmu. Šķiet, ka Varšava ir daudzu pilsētu imitācija. Domāju, lielākajai daļai vecpilsētu ir kaut kas kopīgs, kaut vai bruģis. Uz katra stūra ir kāda baznīca, kas apstiprina to, ka poļi ir reliģioza tauta. Pošoties uz otrā vakara „tusiņu” tiek atkorķētas pudeles un uzlikta „Step up” mūzika. Kad visi ir devušies ceļā, tiek piebļautas Varšavas ielas, jo atkorķētais visītis un izdzertais šampis dara savu. Kamēr tiek sagaidīts savs autobuss, tikmēr visa latviešu „brandža” jau ir „izbazerējusies” ar Varšavas cilvēkiem, kas mierīgi stāv, gaidot savu autobusu. Autobusā sākas jautrība, kas likās, ātri vien beigsies ar izmešanu no autobusa. Padomā ir kārtējais klubs, kuru mums iesaka Monika. Centrā satiekam pārējos, un viss lielais bars sāk doties vienā virzienā. Pa ceļam mums latvietēm ienāk prātā ieskriet kioskā pēc ēdamā. Satiekam 2 spāņus, kas arī šī paša iemesla dēl stāv rindā. Mums tiek izmaksāta baltmaize, siers un desa, ko kopīgi turpat uz ielas arī apēdam. Pēc dažām minūtēm atklājam, ka esam pazaudējuši ne tikai savu meiteni Moniku, bet arī pārējo grupu. Nu kā var apmaldīties Varšavā?! Kādas 2 stundas plosāmies pa centru, meklēdami pārējos. Pa to laiku cenšamies sadabūt rokā pārējos. „Nu, kur viņa ir?” izskan frāze latviešu mēlē. Spāņi sāk uzjautrināties: „Kurviņa?” Šis vārds neesot labs :D Neveiksmīgi un pārsaluši. Tā arī lielais gājiens uz klubu beidzas ar private party ar spāņiem. Šie izrādās lieli runātāji un jau pēc pāris stundām, sadzērušās siltu tēju un saklausījušās dažādas pasakas, izlemjam doties mājās. No vienas Varšavas gala līdz otram taksis maksā 5ls. Atkal smieklīga cena, jo benzīns taču arī poļiem ir dārgs! (pat dārgāks nekā Latvijā!) Īsti neredzu loģiku. Ar 100 km/h stundā traucoties pa Varšavas ielām, drīz vien esam mājās. Ierodoties secinām, ka visi ir savās vietās, tikai mūsu Monika tiešām ir pazudusi! (Piebildīšu, ka viņas uzticība mums, nepazīstamiem cilvēkiem, bija tiešām liela, iedodot sava dzīvokļa atslēgas). 31.12.2006. Vecgada diena. Rīts. Pus diena tiek nogulēta. Kad beidzot visi ir pamodušies, sākas plānu kalšana, ko darīt vecā gada dienā. Visa diena paiet pošoties vakara ballītei, kas solās notikt īrētās telpās ar dažādas tautības cilvēkiem no visas pasaules. Pirms tam „lecam biksēs” un dodamies iepirkties. Tiek sapirkts šampis un konfektes. Pie alkohola stenda rindas izplešas kilometra garumā. Dzīvoklī tiek gatavotas vakariņas priekš visiem. Tā kā Monikas brālis izrādās bārmenis, mēs veiksmīgi izmantojam situāciju un palūdzam sajaukt kokteilīšus, kas sanāk izcili – garša un krāsas perfektas! Pietiek tik ar sajaukto kokteili, kad mana Sandriņa jau ir „pillā” - gandrīz apgāž bērna ratiņus un izkaujas ar bomzi tramvajā, kurš ik pa brītiņam ierejas kā suns savā poļu mēlē. Domāju, daudz nav jāstāsta par to, kā sākas un beidzas Jaunā Gada sagaidīšana vietā, kur alkohols ir par velti :D Alkohola un ēdienu dažādība patiešām ir liela, bet kā jau zināms, ka Cūkas gads jāsagaida bagātīgi, neko nežēlojot. Sagaidām 00.00 pēc Latvijas laika un ģērbtuvē mēģinām dziedāt Latvijas himnu. Pēc stundas jau sākas īstā skaitīšana. 5,4,3,2,1... Happy New Year! Visapkārt skan taurītes, tiek spridzināti baloni, atkorķēti šampji, šautas plaukšķenes. Visa grīda pludo ar šampi. Es pat teiktu – šampanieša duša - sākot ar matiem un beidzot ar pirkstu galiņiem. Visi samīļojas un sabučojas, neatkarīgi, vai zināmi vai sveši, vai veci vai jauni! Kad Jaunais gads ir sagaidīts godam, laižamies lielajās dejās. Mājās atjēdzamies pus8 no rīta. Jaunais gads ir sagaidīts godam un tik ideālas sajūtas var saņemt tikai esot šādā internacionālā vidē. Pēc kārtīgas izgulēšanās, atpakaļ ceļš ir ļoti ātrs, jo esmu jau ātri ir iejutusies poļu braukšanas ritmā un tik „bliežu:, vairs ne pa noteikumiem, riepām ik pa brīdim iekaucoties. Bet šī plosīšanās ātri vien beidzas, kad nākamajā lielajā pilsētā tieku apturēta. Par laimi, „mentiem” nav bijis radars pie rokas. Tieku savākta uz mašīnu ar visiem dokumentiem. Seko visdažādākie jautājumi, sākot ar adresi un beidzot ar to, kur biju vakar! Uz jautājumu atbildu, ka svinēju Jauno gadu Varšavā. Automātiski, man tiek izsniegta trubiņa. Lieki piebilst, ka mums ļoti palaimējās, jo tieši piebraucot pie mājas durvīm, Sintrai pārsprāga riepa, kas varēja notikt arī krietnu laiku iepriekš, esot, piemēram, uz ātrgaitas šosejas nakts vidū. Stāsta rezumē:  Dodoties uz jebkuru valsti, iesaku pirms tam ieskatīties www.hospitalityclub.lv, kur var iepazīties ne tikai ar cilvēkiem, bet arī nodrošināt sev bezmaksas palikšanu jebkurā pasaules malā.  Braucot cauri Polijai, jāturas pakaļ kādai „lidojošai” fūrei, kas nu noteikti zinās, kur stāv menti. Ne velti, ir radīta tāda lieta kā rācija! :D  Polijā benzīns ir nedaudz dārgāks kā Latvijā. Atpakaļ braucot labāk uzpildīties Lietuvā, bet, esot Polijā, mašīnu nolikt stāvvietā un doties ar sabiedrisko – tiešām lēti!  Droši jautāt vietējiem ceļu. To ne tikai parādīs, bet iespējams pat jūs aizvedīs tur, kur vajag! Cilvēki (ar dažiem izņēmumiem) ļoti labi pārzina angļu valodu!  Ja sanākt ņemt taksi, tad labāk par to interesēties vietējiem iedzīvotajiem, kuriem ir lēto takšu numuri. Ja taksis centrā maksā 10ls, tad katrs otrais polis jums sarunās pa 5ls! Veiksmīgu un Laimīgu Jums Jauno gadu!

Varšava - un atkal Sintra dodas ceļā. Šoreiz pretim 2007!

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem