Sardīnija nesezonā

20.11.2010
6 min lasīšanai
58 foto

Kādā darba atslodzes brīdī ielūkojos skyscanner.net lidojumu kombinētājā un pamanīju ļoti pievilcīgas cenas Ryanair lidojumam uz Itālijas salu Sardīniju. Pāris e-pasti draugiem/radiem un pēc padsmit minūtēm ceļabiedri jau bija nokomplektēti. Neliela baža bija par to, ka sakoordinējot darbus, skolas u.c., sanāca, ka lidot varam tikai novembra vidū, kas jau faktiski ir ziema. Taču ceļošanas āķis jau bija lūpā un nopirkām biļetes ar pārsēšanos caur Frankfurti Hannu turpceļā no 13.11.-18.11.2010.

Frankfurtē palikām viesnīcā Advance Hotel zum Hahn. Varu rekomendēt tiem, kas brauc ar pārsēšanos caur šo lidostu. Perfekti priekš vienas nakts.

Frankfurtes lidostā ceļabiedrs iznākot no labierīcībām smej, ka uz sienām dažādu citu uzrakstu starpā, kā, piemēram, ka „visi Lietuvieši ir brāļi”, „Dinamo Rīga” u.c., ir liels lepns uzraksts, ka „Sardīnija neesot Itālija”. Nu ko, aizbrauksim, ievērtēsim:).

Ielidojām mazajā Alghero lidostiņā svētdienā plkst. 10 no rīta.

Pirms izlidošanas ar bažām pētīju laika apstākļu prognozes Sardīnijai, kur solīja mums 2 jaukas saulainas vasarīgas dienas ar +21C un divas pēdējās ar lietu un vēju un tikai ar +16C. Prognoze finālā izrādījās precīza.

+21C , saule un iespēja peldēties Vidusjūrā novembra vidū likās satraucoši iedvesmojoša.

Auto lidostā saņēmām ar pārsteigumu, ka jāatstāj 800 EUR depozīts no kartes. Tātad solītā apdrošināšana pret visu ko ir, tikai ar pašrisku 800 EUR apmērā, ko nebiju pamanījusi rezervējot auto.

Lidostas infocentrā saņemam Sardīnijas kartes. Sākam pētīt kurp doties līdz vakaram, kad būs jāčekojas rezervētājā viesnīcā Alghero. Pirmā izvēle krita uz Stintino. Atbraucot mums paveras skati kā no tūraģentūru vilinošajām reklāmām - lieliska balto smilšu pludmale ar tirkīzzilu ūdeni un klintīm. Pačamdam ūdeni, liekas Ok un brienam iekšā. Ūdens temperatūra bija ap 17C, ne īpaši silti, bet ne arī aukstāks par Baltijas jūras vasaras vidējo peldamo grādu;). Lieki teikt, ka bijām vienīgie, kas pludmalē peldējās. Pārējie pastaigājās gar pludmali kā nu kurš - kas t-krekliņā, kas džemperī vai mētelī, (pilsētā manīju cilvēkus arī pat ar cepurēm;). Ziņkārīgākie nenocietās un nāca vaicāt, vai mēs neesot no Vācijas.

Pēc peldes tuvojas pusdienlaiks un sākas vēderrunāšana. Te nu mēs atkal saskārāmies ar mums joprojām nesaprotamo dienvidnieku slinkuma attaisnojumu - siestu. Pilsētelesceļmalu krodziņi ciet. Kā nekā siesta, svētdiena un arī tūrisma sezona galu galā jau beigusies. Pusdienu meklējumos ierodamies Porto Torres. Pilsētā neliela osta, paklaiņojam pa pilsētu un atrodam pēc izskata pavisam necilu krodziņu, taču nopētot, ka paši vietējie tur iepērkas, nolemjam riskēt. Rezultāts bija fantastisks. Steiks ar īpaši pankūkā saceptu sieru. Krūkā pasniegtais jaunais sarkanais vīns ar burbulīšiem. Prieks! Esam Sardīnijā.

Ja neesat eksotisku ēdienu baudītāji, netīšām nepasūtiet carne de cavalli, kas ir zirgu gaļa. Tā tiek tirgota gaļas veikalos blakus cūkkgaļai u.c. mums ierastiem gaļas veidiem, kā arī ir daudzu krogu ēdienkartēs. Vispār Sardīniešu raksturīgākie nacionālie ēdieni ir kazas piena sieri, piena sivēns un culurgioni (ar sieru un piparmētrām pildīti ravioli), kā arī plāna cieta maizīte.

Uz vakarpusi ierodamies mūsu bāzes pilsētā Alghero. Atrodam savu viesnīcu KaRol Casa Vacanze. Konstatējam ka recepcija slēgta, taču uz centrālajām durvīm karājas tieši man veltīta zīmīte, ar instrukciju, kur ir mūsu numuriņš, un ka atslēgas ir durvīs un vispār - laipni lūgti iekšā:)! Tik vienkārši. Nākamajā rītā aizejam, iečekoties, samaksāt un papļāpāt ar Donu Bellu, kā mēs viņu iesaucām. Recepcijā pļāpīga sardīniešu lēdija, kas pa pusei māk angliski. Tur arī jautrā sarunā saņemam idejas turpmākajiem salas apskates objektiem. Uz mūsu stāstu, ka mēs jau vakar nopeldējāmies, viņa izbrīnā izdvesa „kreizī pīpl” noskurinājās un savilka ciešāk savu jaku.

Otrajā dienā dodamies uz Neptūna grotu. Tās ir stalaktīta alas līdz kurām ir jākāpj 600 pakāpieni lejā no klints. (Un pēc tam arī atpakaļ, bet tas, protams, bija to vērts, alā sajūta tik sirreāla kā pasakā). Slinkākajiem var ieteikt meklēt kuģīša piestātnes kaut vai tajā pašā Alghero, kur aizvizinās uz alu pa jūru, lai nav jākāpj. Nākamajās dienās gan kāju muskuļi lika par sevi atcerēties. Pēc klinšu fitnesa dodamies uz Donas Bellas ieteikto netālo pludmali. Peldamies uz nebēdu un mazliet paķeram joprojām sildošo ziemas saulīti. Visa Porto Ferro pludmale mūsu, jo nevienas dvēseles apkārt;) Smiltiņas tur gan tādas oranžākas.

Seko brauciens uz kalniem dziļāk iekšā salā. Apmeklējām ciematus Villanova Monteleone un neaizmirstamo Monteleone Rocca Doria, kur ciematā dzīvo tikai ap 370 iedzīvotājiem, un kas atrodas stāvā kalna galotnē, kur nokļūt var pa serpentīnu celiņu, zem kura lejā klājas skaists ezers Lago di Temo. Ja pirmajā ciematā vienīgajā krodziņā, kur iedzeram Itāļu mazo stipro kafiju, neviens angļu valodu nesaprot, tad Rocca Doriā pat īsti nebija ar ko aprunāties. Siesta kā nekā;). Nobildējamies pie skaistākās ēkas visā ciematiņā - Sardīniešiem raksturīgās baznīciņas. Pēc ciematiem pa īstiem kalnu laukiem ar n-tajiem aitu ganāmpulkiem dodamies atpakaļ. Serpentīnu ceļu šai dienai bija gana.

Kādā kalnu pagriezienā nebijām īsti pārliecināti par izvēlēto virzienu, mūsu šoferītis apturēja pretimbraucošo mašīnu pavicinot roku pa logu. Mazais auto apstājas turpat ceļa vidū tieši blakus mums, aizšķērsojot ceļu, neskatoties, ka pirms un pēc ir nepārredzami līkumi. Īstens lauku vīrelis sāk aizrautīgi stāstīt savu stāstu par to kur jābrauc. Saprotot, ka mēs gudrāki, netiekam, kāpj ārā un aicina mūsu šoferīti nākt līdzi, viņš parādīšot, aiz tā pagrieziena varot redzēt. Pa to laiku no līkuma izgriežas cita maza mašīnīte. Uz mums normāli saprotamo reakciju uz nosprostoto ceļu kā signalizēšana un pat žestu rādīšana, izpaliek. Vecais vīrs gumijniekos izkāpj no auto, iesaistās sarunā, un tad abi viens par otru centīgāk žestikulēdami cenšas apskaidrot mūs interesējošo ceļu. Ak šie jaukie izpalīdzīgie lauku cilvēki.

Turpmākajās dienās peldēšanās izpaliek un dodamies garākā braucienā gar salas ziemeļ-rietumu krastu. Apmeklējām Castelsardo - pilsētiņu klints nogāzē ar skaistu torni kalna pakājē, ostas pilsētu Santa Teresa de Gallura, no kuras dodas ar prāmji uz blakus esošo Franču salu Korsiku. Pabijām Palau, no kuras var doties ar prāmi uz blakus esošo salu arhipelāgu La Maddalena, kur arī ir neaprakstāmi dabasskati. Nobraucām arī pa slavenāko salas kūrorta daļu Costa Smeralda. Tas ir ap 10km gara piekrastes līnija, ar kūrortciematiņiem un skaistu dārgu jahtu piestātnēm. Slavenākais rajoniņš, kur mēdz apmesties pat tādas kāslavenības Silvio Berluskoni u.c. ir Porto Cervo. Vietējais krodzinieks zināja stāstīt, ka šovasar šeit esot bijis iegriezies Chelsea kluba īpašnieks Abramovičs, kas gan uz mums nekādu lielo iespaidu neatstāja, jo arī pie mums viņš šovasar bija;)) Turklāt jāsaka, ka šajā vietā ieturējām visnegaršīgāko maltīti par salīdzinoši augstu cenu. Porto Cervo lai paliek slavenībām un bagātniekiem. Turklāt ciematiņš bija kluss. Sezona ir noslēgsies un cerētās skaistās jahtas jau bija notauvojušās acīmredzot kādos siltākos ūdeņos. Šī bija viena no nedaudzajām vietām, kas vasaras sezonā noteikti uz mums atstātu daudz labāku iespaidu.

Vienā no lielākajām salas pilsētām un ar lielāko ostu Olbiā patiesi nebija īsti ko darīt. Tur esot labs šopings. Tā kā tas nebija mūsu mērķis, devāmies atpakaļ garā ceļā uz savu viesnīciņu uz salas otru pusi, pa ceļam apskatot Sassari naksnīgo vecpilsētu ar grezno renesanses laika Sv. Nikolasa katedrāli.

Pēdējā mums atvēlētajā dienā uz salas devāmies pa vienu no gleznainākajiem salas ceļiem no Alghero uz Bosa. Ceļš turp ved visu laiku gar līkumoto jūras piekrasti. Neaizmirstami klinšu krauju un bangojošās jūras skati garantēti. Pati Bosa mums patika ļoti. Tā ir īsta zvejnieku pilsēta ar savu raksturu un šarmu. Tur mēs uzturējāmies salīdzinoši ilgāk un izbaudījām vietējo kolorītu, t.sk. iebrienot vietējā sporta bārā. Vispār Sardīnieši ļoti aizraujas ar totalizatoriem un tamlīdzīgām ar sporta azartu saistītām lietām. Atradām bāru, kas bija pilns ar vietējiem darbaļaudīm. Bārmenis bija manāmi iereibis un atbilstoši jautrs un atraktīvs, toties viens no retajiem zināja, ka „Lettonia ir exRussia”. Tajā dienā atkal redzējām citu Sardīniju.

Atpakaļceļā uzbraucām kalnos apskatīt Sardīniešu senās civilizācijas Nuraghe. Tās ir akmeņu krāvumu celtnes, tornīši, kas izkaisīti pa visu salu lielos daudzumos un būvēti īpašās kompozīcijās. Lēš, ka tos krāvuši pirmie salas iedzīvotāji ap 1500 gadiem p.m.ē.

Kopumā jāsaka, ka mūsu ceļojumu atviegloja tas, ka mans vīrs nedaudz zina Itāļu valodu primitīvo frāžu un vārdu apjomā. Arī es nedaudz atceros šo to. Tāpat braucot ik pa reizei šķirstījām līdzpaņemto vārdnīcu, jo salas vidienē pat apkalpojošais personāls angļu valodu nezina. Un nevajag arī, mēs lieliski sapratāmies itāliski. Itāļu valoda taču ir tik skaista. Pagaršotais nezināmais auglis ceļmalas augļu tirgotavā, piemēram, no oriģinālā nosaukuma Fikodinjo, mums bieži atkārtojot un izmisīgi mēģinot atcerēties šo nosaukumu, pēc pāris dienām bija jau pārliecinoši pārvērties par Figamelioni;) Nu skaisti skan, taču, vai ne?

Ja vēlaties sajust, izbaudīt itāļu slaveno temperamentu, tad sala nav īstā vieta. Sardīnieši ir atturīgāki žestos un runasplūdos. Secinu, ka Sardīnija, iespējams, tiešām nav Itālija;)