Jāņu nedēļa Tatros ar auto

  • 6 min lasīšanai
  • 67 foto
Sen gribēju izmēģināt, kā ir pašiem ar savu auto doties tālāk ārpus LV robežām. Dažādu iemeslu dēļ līdz šim tas nebija izdevies. Beidzot šogad kāds labs draugs piedāvāja savu Mazdiņu un sevi kā vienu no šoferiem, pretī prasot tikai uz galviņām sadalīt benzīna cenu un visus ar auto un ceļu saistītos izdevumus. Un tā mēs četratā dodamies ceļā. Virziens – Slovākija, Tatri. Neatsverams palīgs mums bija GPS. Bez tā mums noteikti nāktos pamaldīties pa Slovāku ceļiem. Laicīgi norezervējām viesnīcu Tatros – tas bija Greenfield Resort (http://www.greenfield.sk/ubytovanie-vysoke-tatry/EN/cennik.html), kas atradās Tatru piekājē vietā, kas saucās Velky Slavkov. Paņēmām apartamentu 4 cilvēkiem, kas vienam uz 5 dienām izmaksāja 35 latus. Apartaments bija jauks ar guļamistabu, viesistabu, virtuvi, dušu, tualeti. Bija iespēja par 3 Ls piepirkt brokastis, ko arī vienu rītu izmēģinājām un secinājām, ka nav vērts. Pašiem pērkot pārtiku un gatavojot sanāca lētāk un labāk. Virtuvē bija gan ledusskapis, gan gāzes plīts, gan trauki. Izbraucām agri – 20.jūnija naktī. Naktī Lietuva, agri no rīta Polija, Varšava, ceļi bija diezgan tukši, jo svētdienās Polijā ir ierobežojumi smagajiem. Naktī tā pa īstam tumšs nemaz nepalika, jo bija taču pašas gaišākās naktis. Pēcpusdienā ieradāmies savā naktsmītnē Veļičkā Hostel Kinga (nobraukti 1051 km). 2-vietīgs numuriņš ar privātu dušu, bet tualeti gaitenī vienam cilvēkam izmaksāja 9,25 Ls(http://www.booking.com/hotel/pl/hostel-kinga.html). No rīta pasūtījām brokastis par 1,80 Ls, kas bija ļoti labas. 21.jūnijs. Pēc brokastīm apskatām Veļičkas sāls raktuves (8,55 Ls) (www.kopalnia.pl).Tālāk dodamies uz Slovākiju, baudot skaistos skatus pa ceļam. Redzējām arī neseno plūdu sekas Polijas pierobežā – vienā vietā ceļš pēkšņi izbeidzās – tas bija izskalots. Iebraucot Slovākijā, bijām tik ļoti aizskatījušies uz kalniem, ka nepamanījām apdzīvotas vietas sākumu, bet policija gan mūs pamanīja un šis „prieks” mums izmaksāja 40 eiro. Vietējiem tas būtu maksājis 2x dārgāk, tā kā tikām cauri „pa lēto”... Pēcpusdienā ieradāmies Velky Slavkov – savā naktsmītnē turpmākajām 5 dienām. Pēc iekārtošanās viesnīcā, braucām uz Popradu, kur izstaigājam pašu centru un paēdam vakariņas nacionālajā krodziņā. 22.jūnijs atausa pelēks un ļoti vējains. Nolēmām, ka šādā dienā dosimies uz Slovāku paradīzi (www.slovenskyraj.sk), jo varbūt aizā vēju nejutīsim. Tā arī bija. Sākam no vietas, ko sauc Podlesok. Ieeja parkā maksāja 1,08 Ls. Izvēlējāmies taku Sucha Bela (Sausā Baltā), kas veda pa upītes gultni. Balta tā bija, bet sausa gan nē... Taka sākas 550m v.j.l. un beidzas 959m v.j.l. un ir 3,8 km gara. Labos laika apstākļos tā izejama 2 stundās, mums gan tā prasīja krietni vairāk laika, jo ūdens līmenis upītē bija augsts, tas pateicoties nesenajiem plūdiem. Ar sausām kājām mūsu gadījumā šo taku nebija iespējams iziet. Taka bija diezgan ekstrēma ar vertikālām kāpnēm klintī, ar lēkāšanu no akmens uz akmeni pāri upītei, ar ķēdēm dažās vietās, lai pieturētos. Bez tam abām daiļā dzimuma pārstāvēm (viena no tām biju es) bija diezgan lielas bailes no augstuma. Bet tomēr mēs to izgājām, neskatoties, ka brīžiem sirds bija papēžos!!! Vēlāk pati domās situ sev uz pleca, teikdama, kāds Tu esi malacis!:))). Kopumā šis pārgājiens (ar nokļūšanu atpakaļ līdz auto pa otru taku) mums aizņēma apmēram 6 stundas. Mēs gan nesteidzāmies, daudz fotografējām, vārdu sakot, izbaudījām procesu. Pēc ekstrēmās takas vakarā sevi palutinājām ar atpūtu Popradas termālajos baseinos(http://www.aquacityresort.com/ru/). Mēs to bijām pelnījuši! Starp citu viesnīcā mums izsniedza atlaižu kuponus šiem baseiniem, tie ar atlaidi mums izmaksāja 7,96 Ls. Mēs paņēmām paketi, kas saucās Termal, tur bija gan āra, gan iekšas termālie baseini. Vakarā viesnīcā noskaidrojām, ka šodien esot bijis 1.pakāpes vējš (vai vētra), bet vēl esot 2. un 3.pakāpe! Bet pūta tiešām nežēlīgi stipri! 23.jūnijs atausa saulains, kaut arī vējains – beidzot Tatrus ieraudzījām visā to krāšņumā!!! Šodien būs kalnu diena! Dodamies uz Polijas pusi, uz Lisa Polana, no kurienes sākam savu kāpienu uz Morskoje Oko ezeriņu. Samaksājam simbolisku maksu par ieeju Zakopanes dabas parkā (0,75 Ls). Tautas gan šeit ir daudz – gan lieli, gan mazi, gan ar nūjām, gan bērnu ratiņiem!!! Vājākie (slinkākie) var izvēlēties zirgu pajūgu. Mēs, protams, ejam ar kājām, ceļš asfaltēts, pa laikam ir iespējams cauri mežam pa akmeņainu taku apiet kādu ceļa serpentīnu. Žēl bija skatīties uz zirdziņiem, cik grūti viņi vilka pilnos ratus ar tūristiem kalnā... Priecājoties par skaistajiem skatiem, sasniedzam burvīgo Morskoje Oko ezeriņu, kuram apkārt ved akmeņaina taka. Ūdens ezeriņā ir tik dzidrs! Pēc kāda laika uz augšu ved taka, pa kuru var nonākt pie cita ezeriņa – Czarny Staw. Nolemjam turp uzkāpt, kaut arī taka ir ļoti stāva un nav skaidrs, kā pa to tiksim lejā. Jo augstāk kāpjam, jo aukstāks paliek, noder pat cimdi, kas paņemti līdzi „nebaltām dienām”. Bet skaistie skati atsver visas grūtības! Vēl augstāk turpinās taka uz Risi – Polijas augstāko kalnu. To gan atstājam citai reizei. Papriecājušies par pasakainajiem skatiem, sākam kāpienu lejup. Kad esam sasnieguši auto stāvvietu, ir pagājušas 8 stundas, esam noguruši, bet arī gandarīti par redzēto. Mājās nonākam jau gandrīz tumsā, tāpēc nav īsti nekādas Jāņu noskaņas (esam taču dienvidos, kur satumst agrāk). 24.jūnija rīts arī ir saulains, nolemjam braukt uz Zemajiem Tatriem. Kad nonākam pie pacēlāja, kas ved uz Čopok virsotni, te valda neparasts klusums – nav neviena cilvēka, pacēlāji nedarbojas, nav arī nekādu paskaidrojumu, kāpēc. Nekādā skaidrībā netikuši, braucam atpakaļ uz Demanovas ledus alām (stalaktītu alās puse no mums jau ir bijuši) (ieejas maksa – 8 eiro). Par šo pasākumu esmu mazliet vīlusies, it kā jau interesanti, bet bija mazuma piegarša, likās, ka par 8 eiro vajadzētu ko vairāk. Bez tam ekskursijas notiek tikai gida pavadībā, kurš runā slovāku valodā. No satiktajiem latviešiem noskaidrojam, ka pacēlāji šodien nestrādāja stiprā vēja dēļ. Ja jau nebija mums lemts šodien iekarot Zemos Tatrus, tad nolemjam doties uz Augstajiem Tatriem un iziet kādu nelielu taku. Jo tuvāk braucam Tatriem, jo pelēkāks paliek un drīz jau sāk arī līt. Nolemjam tomēr pamēģināt iepazīt Tatrus lietū, velkam savus plēves mēteļus un apskatam Štrbske Pleso ezeriņu. Ir doma uzkāpt līdz Popradske Pleso ezeriņam. Ejam ar cerību, ka lietus mitēsies un mākoņi izklīdīs..., bet veltīgi... augstāk kāpjot, parādās arī stiprs vējš un beigās tomēr nolemjam griezties atpakaļ. Pie auto stāvvietas nopērku vārīto kukurūzu, kas ir tik salda, garda un arī karsta, ka varu nosalušās rokas pasildīt. Dīvaini, bet, jo tālāk no kalniem braucam, jo laiks uzlabojas, ielejā pat uzspīd saule! Lai diena neietu galīgi zudībā, vakarpusē aizbraucam uz tuvējo Levočas pilsētiņu. Tā tiešām bija apskates vērta! Ne par velti to uzskata par gotikas dvēseli Slovākijā. Pilsētas centrs ir viens vienīgs kultūras, arhitektūras, mākslas un vēstures piemineklis! 25.jūnijs. Atkal uz kalniem sagūluši mākoņi, bet ielejā laiks ir tīri jauks. Šodien brauksim uz Bojnici, kur skatīsim skaistāko Slovākijas pili un vecāko zoodārzu. Ceļš diezgan tāls (apm. 350 km turp atpakaļ), arī līkumots un dzīvu satiksmi. Bet skati pa auto logu ļoti skaisti. Bojnices pils mūsu cerības nepievīla, tā tiešām bija ļoti skaista. Senākās liecības par pili nāk no 1113. gada. Pils ir uzcelta uz klints. Viens no apbrīnu izraisošiem objektiem pils dārzā ir ungāru karaļa Matiaša liepa, kas ir vairāk kā 700 gadus(!) veca un 12,5 m diametrā, un tā joprojām zaļo un aug, lai arī sakņu sistēma kļuvusi niecīga. Pili apskatījām tikai no ārpuses, jo tieši todien pilī notika pasākums bērniem un parastās vēsturiskās ekskursijas nenotika. Ļoti patika arī zoodārzs (http://www.zoobojnice.sk/), kurā varēja apskatīt vairāk kā 2600 dažādus dzīvniekus (270 sugas), sākot ar dzelteno anakondu un beidzot ar Āfrikas ziloni (ieeja – 2,16 Ls). Ļoti amizanta bija gorillu ģimene, kur mamma pieskatīja mazo gorillēnu – tas bija tik cilvēcīgi, laikam jau tomēr esam radinieki:))). Smaidu izraisīja daži dzīvnieku nosaukumi slovāku valodā (piemēram, kaķis – mačka). 26.jūnijā sākam savu mājupceļu, vakarā jānokļūst Varšavas tuvumā, vietā, ko sauc Nadarzyn, viesnīcā Perla Lešna (http://www.booking.com/hotel/pl/perla-lesna.lv.html?aid=331511;label=perla-lesna-*4j2bgOwoFAk3nbPJ3HRcgS4802183262;ws) (11,50 Ls vienam divvietīgā numuriņā). Pa ceļam piestājām kādā Čestohovas iepirkšanās centrā nelielam šopingam (kaut kas taču jāaizved mājās palicējiem). Neiztikām arī bez gardajām poļu pusdienām ceļmalas krodziņā. 27.jūnijā turpinām ceļu uz mājām. Pirms pašas Lietuvas robežas papusdienojam krodziņā, kur pusdienas ļoti garšīgas un lētākās, kā iepriekš. Iebraucot Lietuvā, sajūta ir jau gandrīz kā mājās. Acis priecē ziedošie Lietuvas rapšu lauki. Vakarpusē esam laimīgi atgriezušies Latvijā un drīz jau Rīga mūs sveicina. Neliels kopsavilkums: kopā 8 dienās nobraukti 3150 km. Par degvielu kopā samaksājām 192 Ls, katram sanāca 48 Ls. Viss brauciens kopā vienam cilvēkam izmaksāja apm. 180 Ls (naktsmītnes, ieejas maksas, ēšana, izdevumi, kas saistīti ar auto, apdrošināšana).

Secinājumi par slovāku un poļu zemēm: © Slovākijā pilnīgi mierīgi var iztikt ar krievu valodas zināšanām, jo slovāku un krievu valodas ir ļoti līdzīgas. Angļu valodas prasmes slovākiem ir viduvējas un nereti, kad jautājām angliski, pretī saņēmām izbrīnītu skatienu – ko tagad no manis prasa? Pavisam citādi ir ar poļu valodu – to gan saprast bija grūti...; © neatsverams palīgs braucienā ar auto ir GPS. Tas eleganti pieved pie katra objekta bez maldīšanās; © ar laiku Tatros ir tāpat, kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt... Ja no rīta spīd saule, tad pilnīgi iespējams, ka pēcpusdienā jau līs... Ja kalnos līst, tad ielejā var spīdēt saule un laiks var būt pilnīgi atšķirīgs... Mākoņiem patīk „tusēties” uz kalnu virsotnēm – tie tur aizķērušies un nekur prom neiet...; © Tatru kalnu karti ar takām lētāk iegādāties ir uz vietas Slovākijā. Precīzu cenu vairs neatceros, bet tā atšķīrās vismaz 2x; © lētāk sanāk dzīvot pansijā ar virtuvi un gatavot pašiem, jo cenas pārtikai lielveikalos ir tādas pašas vai lētākas, kā Latvijā; © noteikti vajag pagaršot slovāku cepto sieru! © braucot cauri Polijai, ir vērts papusdienot viņu „restauracja”, tas ir gan garšīgi, gan lēti! Un porcijas – milzīgas!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais