VENĒCIJA - Ceļojuma dienasgrāmata

  • 1 min lasīšanai
  • 8 foto
Zināji, ka Venēcijai ir zivs forma? Pilsēta – sala, kuru ieskauj Adrijas jūras ūdeņi un daudzas mazas saliņas, kā arī mākslīgi radīts aizsargvalnis, kas pasargā no viļņu postījumiem. Kaut gan mūsdienās Venēciju ar Itāliju savieno garš tilts, mēs gleznaināko Venēcijas krastu devāmies apskatīt ar kuģi „Barracuda”. Kuģis peldēja pa Canale Della Giudecca un skatam pavērās Sv. Marka laukums – ievērojamākais un gandrīz vienīgais laukums visāVenēcijā. Sv. Marka laukums pārpludināts ar tūristiem un baložiem, kurus pirmie labprāt pabaro ar kukurūzas graudiem. Komercializācija šeit sit augstu vilni, sākot ar neskaitāmajām kafejnīcām, suvenīru bodēm, slavenu brendu veikaliem (GUCCI, ARMANI, LACOSTA u.c.), kukurūzas turziņām baložiem, ko katrs var iegādāties par 1 EURO. Kaut gan svelme augusta mēnesī šeit pamatīga, uz laukuma redzamas peļķes. Gide, kas stādās mums priekšā kā venēciete līdz kaula smadzenēm, komentē, ka tas vien nieks esot, jo ziemas mēnešos pa laukumu jābrienot līdz potītēm vai vietām līdz ceļgaliem ūdenī. Uzreiz uzplaiksnī atmiņā daudzos preses izdevumos un TV dzirdētais, ka Venēcija neglābjami slīkst un ka nākamajām paaudzēm varbūt nebūs nemaz iespējams to apmeklēt. Vai tiesa? – Jā, grimstot, katru gadsimtu par 12 cm pilsētas nami paliek zem ūdens, - gide sparīgi sāk apgalvot it kā lepotos ar šo faktu, nevis bēdātos par savas dzimtās pilsētas bojāeju. Pirmajos stāvos vairs neviens nedzīvo, jo ir applūduši. Tos izmanto laivu mītnēm, dažādu mantu glabātuvēm. Pilsētas kanāli ir Venēcijas ielas ar visām ceļu zīmēm kā pienākas. Vizinoties ar gondolu, pamanīju „ķieģeli”, ahā, acīmredzot te nevar iebraukt. Gondoljieri prasmīgi vada ar vienu airi, burtiski pāris centimetru attālumā no māju sienām un citām, pretī braucošām gondolām. Uz katra pagrieziena viņi skaļi iesaucas pāris reizes, lai brīdinātu pārējos un nenotiktu sadursme. Drošībai pagriezienos izvietoti arī spoguļi. Visa dzīve praktiski notiek uz ūdens. Pilsētas dārdzību var pamatot ar to, ka visas preces un produktus ieved ar kuģiem un laivām. Arī apkalpojošie transporti, policija, ātrā palīdzība, taksisti brauc ar motorlaivām. Tā izskatās Venēcijas policijas iecirknis. Venēcijā vienlīdz strikti visos laikos tika ievērotas gan kristīgās, gan hedoniskās tradīcijas. Venēcieši lepojas gan ar Sv. Marka templi, gan ar slavenākās Venēcijas kurtizānes Veronikas namu. Par pēdējo lepnumu uzņemta lieliska režisora Māršala Herškovica filma (iesaku noskatīties) - BĪSTAMAIS SKAISTUMS jeb HONEST COURTESAN (1997, ASV). Sv. Marka templī toties sieviete nedrīkst ienākt ar atkailinātiem pleciem un kājām. Tur stingri sargā svētumu – Marka pīšļus, kurus nozaga un Venēcijā ieveda, slēpjot no musulmaņiem, ratos ar cūkgaļu. Celtne tiešām grandioza, zeltītiem griestiem, svēto attēliem un ainām no Bībeles. Taisnība ir – Venēciju var vai nu iemīlēt, vai nepieņemt nemaz. Ar mani laikam notika tas pirmais. Par stereotipiem - ūdeņi tur nemaz vasarā nesmird un sarunāt labu cenu ar gondoljieri arī var, un maskas tur drīkst uzlaikot, ja sirsnīgi uzsmaidi pārdevējam, un garšīgi papusdienot venēciešu restorānā …. Pilnu ceļojuma dienasgrāmatu lasi un foto skaties manā mājas lapā - www.iinuu.lv


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais