Gandrīz 11 romantiskas dienas Venēcijā, jeb iepazīstot Dolomītus

  • 23 min lasīšanai
  • 57 foto
Jau aprīlī tika iegādātas lētas aviobiļetes uz Venēciju. Vienpadsmit dienas Venēcijā, vai neizklausās romantiski? Taču, tā kā kalni ir vēl romantiskāki par jebkuru pilsētu, tad brauciena īstais mērķis ir Itālijas Dolomīti un Venēcija tiek izmantota kā galamērķim tuvākā lidosta. Ceļojumā dodamies divatā, es un mana sieva Gunta. 02.09. Ierodoties Venēcijas lidostā rodas ķibele ar rezervētā auto saņemšanu, kontā nepietiekot naudas. Pie vainas izrādās nevis naudas trūkums, bet dienas limits un nepilnas stundas laikā šī problēma tiek atrisināta. Iekārtojamies kempingā, kurš atrodas Marco Polo lidostas skrejceļa galā. Šis apstāklis gan rada bažas vai naktī būs iespējams izgulēties, jo ik pēc dažām minūtēm mums pāri aizdārdina kāda tikko pacēlusies lidmašīna. Meklēt Venēcijā autostāvvietas neriskējam, tādēļ uz pilsētās centru dodamies ar busu. Uzreiz jāatzīst, ka Venēcija man radīja daudz labāku iespaidu kā iepriekš biju iedomājies. Šai pilsētai tiešām ir sava romantika un specifika. Nebija ne pārmilzīgu cilvēku pūļu, ne smirdoša ūdens, par ko bija dzirdēts citu atsauksmēs. Pilsētas apskatei nekāda noteikta plāna mums nav, tādēļ vienkārši klīstam kur pagadās, ar interesi maldāmies pa šaurajām ieliņām un tiltiņiem pār kanāliem, pabijām Sv. Marka laukumā, atrodam arī Rialto tiltu. Ir jau satumsis, kad nolemjam doties autobusu pieturu virzienā, pa ceļam priecājamies par neparasto maldīšanos, kad izvēlēto ceļu šķērso kāds kanāls bez tiltiņa un ir jādodas cita ceļa meklējumos, bet ejot starp mājām un ieraugot priekšā sienu, kas šķietami liek griezties atpakaļ, pieejot tuvāk, ir pamanāma metru plata ieliņa, kura ved vēlamajā virzienā. Šādi klejojot, sadzirdam skanam kaut ko no Dženisas Džoplinas repertuāra. Dodamies skaņas virzienā, kādā laukumā divas meitenes krodziņa priekšā izpilda dažādas kantrī un roka dziesmas. Tomēr ilgi neuzkavējamies, jo esam izsalkuši, bet šeit piedāvā tikai dzērienus, visas uzkodas jau apēstas. Kempingā atgriežamies laicīgi, tiek apēsta pa ceļam iegādātā pica un izdzerts vīns. Kā izrādās, naktsmieram netraucē arī lidmašīnas, laikam jau naktī Venēcijas gaisa satiksme nav pārāk noslogota. 03.09. No rīta dodamies Cortina d’Ampeco virzienā, lai arī braucam kādas četras stundas, ceļš paiet interesanti un gluži nemanot. Pieturvietu arī nav daudz. Ap pusdienlaiku esam jau Kortīnā. Iekārtojamies kempingā Olimpia, aši uzceļam telti, lai aizņemtu noskatīto placi un dodamies meklēt pirmā maršruta sākumpunktu. Šodienas plānā īsa sākuma līmeņa 1A ferrata Giovanni Barbara, bet ar interesantu izgājienu zem ūdenskrituma. Šī mums abiem ar sievu būs pirmā ferrata mūžā. Sākumā ejam pa asfaltētu celiņu, jau tā sākumā ir redzami daži dziļi izgrauzti kanjoni. Vēlāk asfaltētais celiņš pāriet zemesceļā, pēc neliela kāpuma pa meža taku atrodam ferratas sākumu. Uzvelkam ekipējumu un dodamies piedzīvojumā. Gandrīz pašā ferratas sākumā, pēc neliela horizontāla posma jau nokļūstam pie ūdenskrituma. Nedaudz sagatavojamies samirkšanai un dodamies tam cauri, ir interesanti, arī skati iespaidīgi. Pēc ūdenskrituma nonākam upes kanjonā, drīz seko arī kāds vertikālāks posms, kur beidzot jāpameklē kur likt kāju, lai nepaslīdētu. Guntai šī vieta nepatīk, neesot domājusi, ka tāds ir 1A līmenis. Es savā galvā to sareizinu ar 3 un ar 4, un secinu, ka iecerētajās 3. un 4. kategorijas ferratās viegli nebūs. Pa ceļam vēl turpinājumā izejam nelielu ferratu Lucio Dalaiti, kas vairāk šķiet loģisks iepriekšējās turpinājums nevis atsevišķa ferrata. Trijās stundās esam ar visu tikuši galā un mums vēl atliek laika nedaudz iepazīt Kortīnu. Jāiegādājas arī gāze vakariņu gatavošanai, diemžēl īstie veikali jau ciet, bet vienīgajā, kas atvērts nav atbilstošā balona tipa, tātad šovakar atkal ēdam picu. Kā jau kempinga administratore solīja, nakts kempingā bija samērā vēsa. 04.09. Šodien dodamies Misurinas virzienā apskatīt slavenos Tre Cime di Lavaredo. Izvēlamies braukt nevis caur Kortīnu, bet no kempinga uz Ziemeļiem un tad atkal uz leju, nesasniedzot Misurinu pagriezties rif. Auronzo virzienā, no kurienes var sākt pārgājienu apkārt Tre Cime. Pa ceļam kādā kalnu serpentīnā mums garām pabrāžas 5 vai 6 sporta automobiļi a la Ferrari-Lamborgini stilā, labi, ka visi ar parastiem auto šeit brauc ļoti normāli. Pa ceļam vēl samaksājam 20Eur par maksas ceļu uz rif. Auronzo un drīz jau esam klāt. Jā, šeit tūristu pūļu netrūkst. Tā kā lielākā daļa no busiem izkāpušo dodas austrumu virzienā, mēs pagriežamies uz rietumiem. Lai arī šodien bija paredzēts apiet lielu apli ap Tre Cime, vispirms virzienā uz rif. Locatelli, tomēr pagājuši garām Cima Ovest stūrim pagriežamies pa labi un dodamies pa daļēji marķētu taku paralēli Tre Cime grēdai. Drīz vien nevaru nociesties un pa nelielu taciņu cauri nobirām dodos augšā aptaustīt kāda tad ir šī Tre Cime klints klātienē. Cime Ovest pakājē nokļūstu zem milzīgas pārkares, vispirms satiekos ar strazdiem līdzīgiem putniem, bet paejot gar sienu pa labi satieku trīs kāpējus, kuri gatavojas kāpt kādu klinšu maršrutu. Apjautājos par viņu iecerētā maršruta kategoriju un garumu. Man atbild, ka iecerētais ir 7a, divu virvju garumā. Esot pie sienas arī es uzvelku ķiveri, negribas kādu krītošu akmeni dabūt uz galvas. Noklausos viena kāpēja instrukcijas pārējiem diviem vācu valodā, no kuras saprotu vien to, ka viņš tagad kaut kur kāps un augšā kaut ko darīs. Tad viņš piesien pie sistēmas virves galu un sāk kāpt. Man par lielu izbrīnu pārēji divi tam īpaši nepievērš uzmanību, darbojas gar savu ekipējumu un pirmo kāpēju neviens nedrošina. Kad pirmais ir uzkāpis apmēram 30m augstumā, viņš no augšas kaut ko uzsauc un viens no kāpējiem ieliek brīvo virves galu Gri-gri līdzīgā drošināšanas ierīcē. Uztaisu pāris foto, atvados no kāpējiem un dodos prom. Gunta pa šo laiku jau aizgājusi pa taku krietnu gabalu, tāpēc es diagonālā virzienā dodos uz punktu, kur mums vajadzētu satikties. Tiekamies akmeņainā vietā, kur skaidras takas vairs nav un turpinām ceļu starp un ap dažāda izmēra klinšu bluķiem, līdz nonākam taku krustpunktā. Tālāk dodamies rif. Locatelli virzienā, līdz mājai iet kā pa šoseju. Visapkārt daudz cilvēku un mājas apkārtne izskatās diezgan piemēslota. Tā kā laika vēl daudz, tad nolemju iziet VF Delle Scalette, 3B kategorija. Pa ceļam pretimnākošiem ferratistiem (spriežot pēc ekipējuma) apjautājos vai ferrata nav ļoti aizņemta, viņi atbild, ka tikko to izgājusi liela grupa, bet pēc tās ferrata kļuvusi samērā brīva. Gunta kādu gabalu nāk līdzi pa taku, bet drīz dodas atpakaļ uz rif. Locatelli, jo viņa ferratā nekāps. Pēc brīža nonāku līdz ferratas sākumam. Jāatzīst, ka šī ferrata man ne sevišķi patika, pārāk daudz kāpņu, līdz ar to arī diezgan viegla, bet ferratu ūsām ir tieksme aizķerties aiz kāpņu stiprinājuma vietām un citām konstrukcijām, bieži radot nelielas neērtības. Atrodas arī interesantāki posmi, vietām var izpausties, atsperoties ar katru kāju dažādās kamīna pusēs. Drīz vien pamanu virs sevis arī citus kāpējus. Pēc vēl dažu kāpnīšu un arī atklātāku klinšu posmu veikšanas esmu Torre de Toblino virsotnē, no kurienes paveras plašs skats uz Tre Cime. Virsotnē daži kāpēji ietur maltīti, tā kā tas nav manos plānos, tad uztaisu pāris foto un dodos lejup. Nokāpšana turpinās otrpus virsotnes. Uzsākot nokāpšanu pamanu zem sevis vēl 4 kāpēju grupiņu, pie tam divi no viņiem kāpj bez ķiverēm. Lai neuzbērtu viņiem virsū kādu vaļēju akmeni man nākas iepauzēt. Kad ceļš brīvs, dodos tālāk. Nokāpšana ir samērā viegla un nepilnu pusotru stundu pēc iziešanas no Locatelli esmu tur jau atpakaļ. Gunta ir izpētījusi dārgo ēdienkarti un citus namiņa piedāvājumus un mēs dodamies atkal Tre Cime virzienā. Lai nebūt jāiet vēlreiz pa to pašu taku, tad atpakaļceļam izvēlamies taku, kura ir gandrīz paralēla iepriekšējai, tikai iet pa nogāzi metrus 50 augstāk. No taku krustpunkta, Tre Cime austrumu puses stūrī, tālāk ejam gar Tre Cime dienvidu pusi, jo no tās vēl šīs klintis neesam skatījuši. Pa ceļam vēl pajūsmināmies par skaistajiem skatiem, vērojam kā pie debesīm parādās tumši mākoņi un līdz ar pirmo lietu jau esam mašīnā rif. Auronzo stāvvietā. Tālākais ceļš pa kalnu serpentīniem caur Misurinu un Kortinu atpakaļ uz kempingu. Vakarā pie debesīm spožas zvaigznes, bet tas arī nozīmē, ka nakts ir krietni aukstāka par iepriekšējo. Vasaras guļammaisos guļot mugurā tiek savilkts gandrīz viss iespējamais. 05.09. No rīta dodamies Marmoladas virzienā. Aizbraucam līdz Malga Ciapella. Diemžēl izvēlētā taka un virziens nav sevišķi veiksmīga, kaut ko jau no Marmoladas kalnu masīva redzam, bet no sniegotās marmelādes neredzam neko. Sanāk tik vien kā 12 km gara pastaiga ar 700 metru augstu kāpumu un tikpat metru nokāpšanu. Principā pastaiga tonusa uzturēšanai un ceļgalu pārbaudei nokāpjot, jo taku vēl vienveidīgāku padara tas, ka vienā virzienā tā iet tikai uz augšu, bet pretējā tikai uz leju, nav nekādu reljefa maiņu pa ceļam. Viens no šodienas priekiem ir kalnu pāreju serpentīns ar 30 līkumiem katrā virzienā. 06.09. Naktī pamatīgi lija, rīts drēgns un miglains. Šodien iecerētais kāpiens Tofana de Rozes virsotnē diez ko cerīgi neizskatās. Tomēr apsverot, ka iespējas šo maršrutu pārlikt uz citu dienu nav, tad atliek vien braukt tā virzienā, un tad jau redzēs kā viss izskatās uz vietas. Brauciens līdz rif. Dibona joprojām neko labu nesola. Tomēr paņemu ferratu ekipējumu un dodamies pa piegājiena taku meklēt ferratas sākumu. Pēc nostāstiem ielejas pretējā pusē būtu jābūt redzamiem Chinque Torre, bet mēs neredzam neko. Tikai pēc pusstundas gājiena vietām epizodiski parādās kādas klinšu aprises. Pēc vairāk kā divām stundām esam sasnieguši Giovanni Lipella ferratas sākumu, 4C kategorija. Mākoņi pamazām atklāj arī šo to no apkārtnes un izskatās, ka laiks turpina skaidroties. Turpat rosās arī divi itāļi, izskatās tēvs ar dēlu. Pārmijam dažus vārdus. Itāļi saka, ka virsotnē nekāps, bet ies daļu ferratas līdz vietai, no kuras var aiziet traversā uz rif. Giussani, izlaižot stāvāko un grūtāko virsotnes posmu. Viņi arī virsotnē šodien neiesaka kāpt šaubīgo laika apstākļu dēļ. Lai arī atnākuši pirms mums, mani viņi palaiž pa priekšu. Atvados no Guntas, viņa dosies pa taku atpakaļ līdz krustpunktam un tad uz rif. Giussani pa kalna otru pusi. Itāļi ir nedaudz pārsteigti par manu gājienu solo. Apmēram 12:30 uzsāku kāpienu ferratā. Sākums vienkāršs, pa ieslīpu klinti uz augšu, tad trepju posms un sākas tuneļu sistēma. Pirmajā tunelī trepes kā lielveikalā, tikai eskalators nav ieslēgts. Nākamajā tunelī jau jākāpj pa klints reljefu apmēram 30-45 grādu slīpumā, bet arī tas grūtības nerada. Dažās vietās tuneļos iespīd arī dienasgaisma un var pat izkāpt pa kādu logu pavērot skatus ārpusē. Vienubrīd šķiet, ka jāmaina lukturim baterijas, bet tā izrādās mānīga lieta, vienkārši pēc atgriešanās tunelī esmu piemirsis noņemt saulesbrilles. Tuneļu sistēma man paspēja apnikt, jo to kopējais garums bija ap 500 metru. Pēc tuneļiem atkal seko ferratas trošu posms. Pēc 20 minūšu kāpiena tas beidzas un sākas horizontālā taka. Man rodas iespaids, ka pirmais ferratas posms ir jau beidzies un tagad jau esmu izvēles priekšā vai iet pa taku uz Giussani vai tomēr doties uz virsotni. Jūtos vīlies, ferratai bez virsotnes posma šķiet „mazuma piegarša”. Tā kā turpinājumu uz augšu neredzu, tad turpinu iet pa taku. Pēc nepilnu 20 minūšu gājiena pamanu ferratas trosi uz augšu un tai apakšā arī plāksni ar uzrakstu Via Ferrata Giovanni Lipella. Tagad nu būtu jāizšķiras, kāpt vai nekāpt?! Tā kā laiks ir uzlabojies un „mazuma piegarša” joprojām jūtama, redzamais posms novērtēts kā kāpjams, pamatīgs gabals jau nostaigāts, lai tā vienkārši paietu garām, visu šo sasummējot nolemju kāpt. Kā vēlāk izrādās šajā vietā tas bija vienīgais pareizais lēmums, jo šis nebūt nebija īstais krustpunkts, no kura doties uz Giussani. Pēc 10 minūšu kāpiena pamanu virs sevis divus mazus cilvēciņus. Līdz šim apmēram stundu kāpu lepnā vientulībā, jo aiz manis palikušos divus itāļus nekur nemana. Pēc pusstundas kāpiena sastopu iepriekš redzētos kāpējus sēžam uz nelielas terases un ieturam maltīti. Aprunājamies, izrādās, ka šis vēl nav ferratas posms uz virsotni, bet krustpunkts Tre Dita vēl ir priekšā. Arī šis pāris uz virsotni nekāpšot, bet es, ja tādā tempā turpināšot, tad pēc 2-3 stundām būšot virsotnē. Turpinu tālāk savu ceļu pa diezgan horizontālu, bet šauru taku, vietām ar melniem notecējumiem, šajās vietās no augšas pil ūdens un reizēm sanāk samērcēties krietni vairāk kā zem Fanes ūdenskrituma. Reizēm sanāk pa šiem slapjumiem arī rāpties augšup un doties traversā bez takas, reljefs šeit ir interesants. Gribas paslavēt La Sportiva zābakus, kuri ne reizi neizslīd, varbūt gan lielāki nopelni par to pienākas Vibram zolēm. Pēc tādas aizrautīgas kāpelēšanas beidzot savā priekšā ieraugu apzīmējumus: Cantore un Giussani - bulta pa kreisi, Cima – bulta pa labi. Tad nu beidzot ir klāt Tre Dita, tā vieta, kur jāizšķiras - uz virsotni vai uz būdu. Galīgo lēmumu vēl neesmu pieņēmis, līdz ferratas turpinājumam jāiet nezināms gabals pa horizontālu taku bez drošināšanas. Kādu gabalu priekšā redzams sniegs, kas nebūt neizskatās drošs uz šīs takas, bet izrādās, ka ferratas turpinājums sākas sniegu nesasniedzot. Turpinu kāpt, turpinājums ir stāvs, vertikāls, brīžiem diagonāls kāpiens. Tā kā ir jau krietna pēcpusdiena, tad domas par tīru kāpšanu vairs nav prātā, turpinājumā smags, fizisks darbs bieži ar rokām velkoties pa trosi. Arvien vairāk ir tādu vietu, kur domāju – kāpt šeit lejā ļoooti negribētu! Daži aizelsieni jau bija arī pirms Tre Dita, bet nu tie parādās arvien biežāk. Nezinu kas par vainu, skaitos taču gandrīz teicamā fiziskā formā, varbūt iespaidojušas aukstuma dēļ slikti gulētās naktis, vai tas, ka drēgnā rīta dēļ esmu par biezu saģērbies un maršrutā negribējās neko novilkt, kas atrodas zem sistēmas, varbūt pie vainas, tas, ka esmu jau tuvu 3000m augstumam, varbūt vienkārši tas, ka maršrutā kopā ar piegājienu esmu jau kādas 5 stundas? Dažu simtu metru attālumā vispirms izdzirdu un tad arī ieraugu vairākus krītošus akmeņus. Pirmā doma - vai tā būtu zīme tālāk nelīst?! Pa diagonāli uz augšu no manis ir redzamas apledojušas klintis un sākumā šķiet, ka krīt atkusušie akmeņi. Taču ieskatoties vērīgāk pamanu tur četru cilvēku grupu, kas ir patiesais akmeņu krišanas iemesls. Tad jau atliek vien nogaidīt, kad kāpēji no turienes ir prom un var turpināt kāpšanu. Lūk, arī iemesls nelielai piespiedu atpūtai. Tālāk tā arī turpinu, ieturot drošu distanci no priekšā esošās grupas. Laiciņu vēlāk, virs manis esošā grupa, sagādā man vēl vienu adrenalīna devu. Joprojām esmu no viņiem lielā attālumā, bet redzu, ka ļoti tuvu virsotnes korei augšējais kāpējs izritina virvi un tā tiek mesta uz leju pārējiem grupas kāpējiem. Esmu pārāk tālu, lai saredzētu, kas ar virvi tiek darīts un kādam nolūkam tā vajadzīga? Brīdi pie sevis domāju, priekš kam virve, kam tā vajadzīga, ko kores tuvumā darīt man, ja man virves nav un esmu viens. Tūlīt klāt vēl viena ķibele, saulei apspīdot apledojušo klinti, nosecinu, ka manas saulesbrilles palikušas uz kāda klints izciļņa vienā no pēdējām pauzēm. Labā ziņa gan ir tā, ka neesmu vienīgais, kurš šodien izvēlējies doties uz virsotni. Turpinu kāpt, kores tuvumā man viss šķiet ļoti normāli kāpjams, drošināšanas troses ir savā vietā un tā arī palieku neuzzinājis, kādēļ bija vajadzīga virve. 16:30 esmu sasniedzis ferratas finiša plāksni. No šejienes vēl apmēram 200 augstuma metri līdz Tofana de Rozes virsotnei. Uz virsotnes kores un nogāzēm redzamas vēl citas kāpēju grupiņas. Lai arī zigzagošana pa stāvo nogāzi ir ļoti nogurdinoša, līdz virsotnei tomēr jāuzkāpj, mierinu sevi ar domu, ka pēc tam uz leju taču ies vieglāk un ātrāk. Pēc divdesmit minūšu kāpiena esmu virsotnē. Virsotnē krusts ar krāsainiem karodziņiem, nu gluži kā Nepālā. Plašuma sajūta virsotnē varena, cik nu vējš un mākoņi ļauj to izbaudīt. Safotografēju apkārtnes panorāmu, krustu, sevi un kores sākumu, kur beidzās ferrata.Virsotnē esmu palicis viens, citi jau devās lejā, kamēr es vēl kāpu uz augšu. Izvelku no somas trekinga nūju un dodos lejā, šoreiz līdzi tikai viena, vieglāka svara dēļ. Uz leju tiešām iet viegli, ātri sasniedzu kores galu, no turienes turpinās nokāpiena taka pa nogāzi, kuru vietām klāj sniega kārtiņa, taču tas netraucē. Tālumā redzu vēl dažus cilvēkus kāpjam lejā. Sekoju norādēm, cenšos neizlaist no acīm pēdējos redzamos cilvēkus un mēģinu tiem pietuvoties, tā tomēr vieglāk orientēties. Pēc vairāk kā pusstundas kāpiena, kad esmu jau krietni zemāk, ielējā parādās mākoņi. Drīz vien mākoņu miglā pazūd arī man priekšā ejošie cilvēki, dzirdu tikai viņu balsis. Tad pazūd arī taka, taču parādās spokaina izskata klintsbluķi un vēl spocīgākas, miglā tītas kalnu mājas drupas. Par laimi, izlīkumojot starp klinstbluķiem, nonāku uz diezgan platas un līdzenas takas, esmu panācis arī cilvēkus, kuri gāja pirms manis. Turpinu doties straujā tempā uz leju. Pēkšņi satieku abus itāļus ar kuriem kopā biju pie ferratas sākuma. Abpusēji priecīgi rokasspiedieni, pārrunājam par virsotni, par maršrutu. Itālis domā, ka augšā jābūt ļoti ledainam, bet es skaidroju, ka, manuprāt, ledus bija maz. Kopīgi dodamies lejā, līdz nonākam līdz ceļa rādītājam, kur secinu, ka esmu pazaudējis sievu. Zīme rāda, ka rif. Giussani ir atpakaļ uz augšu, biezās miglas dēļ esmu pagājis tai garām. Uz norādes nav nekas minēts par laiku vai attālumu, bet itālis man paskaidro, ka uz augšu atpakaļ jāiet pusstunda, uz leju no Giussani var nonākt 15 minūtēs. Ar vairākiem mēģinājumiem izdodas sazvanīties ar Guntu. No rīta gar šādu norādi kopā negājām, tāpēc sarunājam, ka abi iesim lejā uz rif. Dibona, kur atrodas mūsu auto un tur tiksimies. Sākumā baidos, vai esmu tieši uz tās takas pa, kuru ies viņa, vai neesmu uz kāda cita atzara, bet tad ieraugu, no miglas iznirstam kravas pacēlāja troses, kuras redzēju no rīta un situācija kļūst skaidra. Esmu pārliecināts, ka Gunta nāks tieši pa šo taku un dodos nedaudz pretim, pēc nepilnām 10 minūtēm miglā jau sadzirdu nūju klaudzoņu, un drīz vien arī tiekamies. Pa ceļam dalāmies ar šodienas iespaidiem un gluži nemanot pēc pusstundas jau esam sasnieguši rif. Dibona. Tā kā ir jau gandrīz satumsis un uz kempingu šā vai tā jābrauc pa tumsu, pluss vēl jūtams nogurums un apziņa, ka negribas neko pašiem gatavot, tad nolemjam pavakariņot pa šiko, tepat rif. Dibona. Vakariņas garšīgas un šķiet arī nopelnītas, vēl tik tāds sīkums kā aizbraukt līdz kempingam. 07.09. Šodien gribas kaut ko horizontālāku. Tā kā beidzas mūsu ieplānotais laiks Kortīnā un mūs gaida rezervēta naktsmītne Bressanonē (Briksenā), tad šodien iztiekam bez pārgājieniem un kāpieniem. Rīta pusē vēl paklīstam pa Kortīnu, bet drīz vien dodamies autoizbraucienā pa Dolomītiem. Šodien jāšķērso Falzarego pāreja, tālāk cauri Arabbai dodamies Canazei virzienā. Apstājamies Passo Pordoi, izpētām suvenīru piedāvājumu, šo to arī nopērkam, šeit arī papusdienojam. Es ar interesi pētu alpīnisma preču veikalu piedāvājumu, secinājums – viss ir dārgs. Diemžēl šodien nekāda dižā kalnu skatu baudīšana neiznāk, jo laiks ir ļoti apmācies un lietains. Braucot lejā no kārtējās kalnu pārejas un izbraucot no miglas mākoņa, dzimst spārnotā frāze – „Ja neskaita šo lietu, tad visumā laika apstākļi uzlabojas”. Vēlā pēcpusdienā jau esam apskatījuši Canazei, caur Wolkenšteinu braucam uz Bressanoni. Pilsētas tuvumā paveicas neuzbraukt uz autostrādes un ar Tom-Toma palīdzību meklējam naktsmītni. Tom-Toms aizved nedaudz šķībi, jo īsti šī objekta viņam nav, bet ar vietējo iedzīvotāju palīdzību mums izdodas naktsmītni atrast. Šī naktsmītne ir salīdzinoši lēta, 15Eur dienā no cilvēka. Varbūt tik lēta tāpēc, ka atrodas patālu no populārajām kāpšanas vietām. Tomēr mums daži staigājami maršruti sasniedzamā attālumā ir ieplānoti. Naktsmītne ir skaista lauku māja, ar skatu pāri ielejai uz kalniem. Iekārtojamies, vakariņojam, vienojamies par rītdienas plānu un varam doties gulēt. Naktī mani pamodina pērkons. Ak, es naivais! Biju iedomājies, ka negaisu sezona Dolomītos jau beigusies. 08.09. Rīts sākās ar skaistu saullēktu pāri ielejai un ir gana skaidrs, lai dotos kārtējā pārgājienā. Braucam uz Funes ieleju. Šodien paredzēts noiet apmēram 16 kilometrus. Lai arī šodienas taka pārsvarā iet caur mežu, augstuma starpība, kura jāuzkāpj un jānokāpj, ir 950m. Iesākumā taka ir kā īsta nūjotāju trase, diezgan plata, līdzena, reljefs pārsvarā pret kalnu. Taka vijas caur dažādām kalnu pļavām, kurās var sastapt gan govis, gan trušus. Brīžiem pat var teikt, ka govis vairāk ganās mežā kā pļavā. Mums priekšā nedaudz pa kreisi redzami iespaidīgi dolomītu pīķi. Tā ir Odle grupa ar izteiktākajām virsotnēm Sass Rigais, Gran Odla un Furcheta. Kad esam sasnieguši 1899m augstumā esošo rif. Brogles, mūsu taka pagriežas pa kreisi un tagad ejam paralēli gar Odles grēdu. Tālumā redzams, ka vairāki cilvēciņi dodas kalnu pārejas virzienā. Taču mūsu šodienas plānos nav augstās, stāvās takas. Es gan Guntai pajokoju, ka arī mums tur jākāpj, bet mans joks negūst atsaucību. Lai arī gandrīz 2000 metru augstumā, mūsu taka ved pārsvarā caur mežu, gandrīz nekādu klinšu un akmeņu. Ik pa brīdim kaut kas uzsmidzina no gaisa, bet tā nenopietni, pat nevar saprast vai kaut kas pret lietu ir jāvelk vai nē. Toties, kad esam pagājuši garām Malga Glatch, tad gan sāk līt pamatīgi un turpmākajā nokāpienā mēs izbaudām stiprāko lietu, kāds mums šajā braucienā gadījies, kad esam ārpus naktsmītnēm vai auto. Pāris stundas vidēji stiprā lietū gan Gore-Tex jakām nav nekāds īpašais pārbaudījums, ar biksēm gan ir sliktāk. Cītīgi čāpojam lejup un neilgu laiku pēc Malga Zannes arī lietus pārstāj līt. Lai arī kāds burts ir lieks, šis nosaukums mums īpaši patīk. Malga itāliski ir augstkalnu ferma, protams augstkalni šeit nav domāti pēc alpīnisma terminoloģijas, tie virs 6000 metriem. Ap pieciem pēcpusdienā esam atpakaļ pie sava auto. Pirms sēžos pie stūres, veicu stiepšanas vingrinājumus muskuļiem, jo rīt atkal būs jāpieveic augstuma starpība virs 1000 metriem. Atgriežamies savā naktsmītnē pie Bressanones. Tā kā vakariņas mūsu pansijā nav iekļautas, tad gatavojam paši. Uz gāzes prīmusa top makaroni ar zaļajiem zirnīšiem un olīvēm, klāt vēl baltvīns. 09.09. Šorīt ceļamies nedaudz agrāk, jo ieplānotais maršruts diezgan garš, bet vakarā vēl pārbrauciens uz Trento. Virziens iesākumā tas pats, kas vakar, tikai vēl tālāk Funes ielejā, braucam Hansa Kamerlandera bērnības taku virzienā. Kad esam tikuši līdz S.Pietro ciematam, rodas nelielas problēmas ar īstā ceļa turpinājuma atrašanu uz Passo delle Erbe, jeb vāciski Vurzjoch. Liekas neticami, ka ceļa turpinājums var būt tā vienkārši aiz mājas stūra, kur liekas, ka ceļš jau beidzas. Kalnu ceļš uz Paso delle Erbe ir ļoti līkumains un šaurs, bieži nākas izmantot „kabatas”, lai izmainītos ar pretimbraucošām mašīnām. Kad sasniedzam Passo delle Erbe noliekam auto burtiski pēdējā brīvajā vietā. Sākam pārgājienu apkārt Sass de Putia jeb Peitlerkofel. Sākumā dodamies austrumu virzienā, jo šī takas daļa līdz kāpienam virsotnē ir garāka, īsāko daļu tādējādi atstājam atceļam no virsotnes. Noejam gar iespaidīgo Peitlerkofela ziemeļu pusi, tālāk mūsu taka no tā attālinās kalnu pārejas virzienā. Pēc stundas jau esam uz pārejas. Turpinājumā vienkārša pastaiga pa ļoti kvalitatīvu taku „nordic walking” stilā, ar brīnišķīgiem skatiem uz apkārtējiem kalniem, Odles grupu tai skaitā. Pa labi visu laiku paliek Peitlerkofels visādos rakursos, kas mainās atkarībā no noietā attāluma. Pēc vairāku stundu gājiena un neliela stāva pacēluma esam veikuši gandrīz 2/3 puslīdz horizontālās takas un sasnieguši Forcella di Putia, jeb kalnu pāreju apmēram 2200 metru augstumā. Šeit ieturam nelielu pauzi un maltīti. No šejienes sākas fiziski grūtākais posms, zig-zag veida taka uz Peitlerkofela virsotni. Līdz tai ap 650 augstuma metru. Pēc nepilnām pāris stundām esam sedlienē starp Picolo Sass de Putia un galveno virsotni. Vispirms aizejam uz mazo virsotni. Pa ceļam nemitīgas laika maiņas, brīžiem tiekam ietīti biezā mākonī, brīžiem atspīd saule, kad esam mazajā virsotnē, sāk pat snigt. Tad dodamies galvenās virsotnes virzienā. Pa ceļam Gunta saceļ paniku, ka pazaudējusi saulesbrilles. Sākam pētīt foto, kur pēdējoreiz tās redzētas un cītīgi pētām taku vai kaut kur neieraudzīsim, pēc brīža brilles tiek atrastas mugursomā. Lai tiktu galvenajā Sass de Putia jeb Peitlerkofela (2875m) virsotnē jāiet pa nelielu ferratas posmu. Aprakstā minēts kā 1A līmenis, kur var iztikt bez ekipējuma un troses jāizmanto, lai drošības pēc pie tām pieturētos, rāpjoties uz augšu. Ferratas sākumposms izskatās diezgan stāvs un Gunta izvēlas ferratā nekāpt. Drošība pirmajā vietā, tāpēc dodos augšā pilnā ekipējumā. Pēc pirmajiem stāvajiem posmiem ferrata kļūst pavisam viegla, tiešām tāda, kur būtu tikai jāpieturas pie trosēm, izņemot vēl kādu 2,5 metrus augstu posmu, kurā prasītos trose, bet tās tur nav. Nezināmu iemeslu dēļ trose ir pārtrūkusi, dažus metrus augstāk ir redzams spurains, brīvs troses gals. Brīdi vērtēju šo nelielo klinšu posmu, vai ir pietiekami droši tajā kāpt bez drošināšanas, un vai varēšu arī nokāpt. Secinu, ka posms ir kāpjams, redzams labas aizķeres, kāpju tālāk. Pēc tam vēl daži lēzenāki posmi un klāt jau virsotne. Redzamība atkal gandrīz nekāda, virsotnei uzsēdies mākonis. Atzīmējos virsotnes grāmatā. Diemžēl tai brīdī neienāca prātā paskatīties vai kāds šeit nav uzkāpis pa 600m augsto Ziemeļu sienu tāpat kā Hanss Kamerlanders savās jaunības dienās. Paeju pa virsotnes kori nedaudz uz priekšu, pamazām arī šis tas atsedzas skatam, mākonis no virsotnes tiek aizpūsts. Tālāk uz leju kore izskatās ļoti piemērota alpīnisma apmācību kāpieniem, gluži kā dažas klinšu kores, pa kurām kāpām Sardīnijā ar naturālo drošināšanu. Dodos atpakaļ virsotnes virzienā. Šeit uzkāpusi 6 vāciešu grupa, kuri nav izmantojuši nekādu ekipējumu. Viņi palūdz mani nofotografēt, ko arī izdaru. Ir izdevies iemūžināt arī šo to no apkārtnes skatiem un es dodos lejā. Guntai lejā gaidot palicis ļoti auksti, gandrīz vai gājusi vēlreiz uz Picolo Sass de Putia, lai sasildītos. Mums vairs nav laika diez ko kavēties, tāpēc raitā solī ejam lejā. Kādu gabalu aiz Forcella di Putia gadās misēklis ar takām, vienlaicīgi parādās divu taku numuri, mēs tam nepievēršam uzmanību, kā rezultātā laicīgi nenogriežamies pa labi uz Passo delle Erbe, bet aizejam taisni uz leju un nokļuvuši lejā uz ceļa, ieraugām, ka līdz Passo delle Erbe pa ceļu jāiet 3,5km, tātad vēl vismaz pusstunda ceļā. Kādu trešdaļu ceļa gan mūs aizved itālis ar auto, kurš kaut kur šodien jau redzēts uz takas pa ceļam uz virsotni. Mūsu zilā panda pavisam vientuļa stāv pa visu plašo stāvlaukumu. Turpinājumā pagarš pārbrauciens uz Trento. Nevēlos braukt atpakaļ uz Bressanoni, tāpēc Tom-Toms tiek piespiests izplānot maršrutu caur Corvaru, tālāk pār Sellas pāreju un zemāk uz Moenu un Predazzo. Pār šo plānu Tom-Toms man vēlāk atriebjas, kad aiz Predazzo tieku izvazāts pa nezināmiem mazākas nozīmes ceļiem caur nezināmiem ciematiem. Braucot pa serpentīniem jau sen pierasts pie Tom-Toma rīkojuma: „Apgriezties, kur iespējams!”, kurš tā arī vienmēr tiek ignorēts. Tomēr šī brauciena laikā Tom-Toms izceļas ar jaunu frāzi, ciematā, kur starp mājām vispār ir labi ja pusotra josla, Tom-Toms dod padomus: „Ieņemt trešo kreiso!” vai „Ieņemt otro labo!”. Tam visam vēl komplektā lietus un pērkona negaiss, kā rezultātā naktsmītnē pie Trento nokļūstam gandrīz pusnaktī. 10.09. Cik labi, ka šodien nekur nav jākāpj. Vakardienas pagarinātais pārgājiens, autopārbrauciens un vēlā ierašanās naktsmītnē, ir bijuši nedaudz nogurdinoši. Braucam uz Gardas ezeru baudīt sauli un atpūtu. Šodienas mērķis Riva del Garda. Pa ceļam domāju, kādēļ gan itāļiem vēl autostrādes, ja „šoseja parastā” ir krietni labāka par mūsu ceļiem un tāpat var nokļūt visur, kur nepieciešams. Kādā no krustojumu apļiem izbraucu pa nepareizo izeju Arco virzienā un šis nelielais līkums mums sagādā skaistu skatu uz Riva del Garda vispirms no augšas. Drīz vien esam atkal pareizajā virzienā un vēl pēc brīža jau lēnām ripināmies cauri pilsētai un vērojam, kur būtu ērti un vērts apstāties. Samaksājam dažus eiro par stāvvietu un dodamies pastaigā pa pilsētu. Apskatām veikalu piedāvājumu, izstaigājam pludmali, tad atrodam normālu pārtikas veikalu un iepērkam uzkodas šodienas pusdienām un pārtiku turpmākajām dienām. Dodamies atpakaļ pie auto, turpat arī paēdam pusdienas, piemetam vēl naudiņu par stāvvietu un dodamies baudīt pludmali. Laiks šādai nodarbei fantastisks, +25C, nav sutīga karstuma, bet ir patīkami silti pēc aukstajām naktīm Kortīnā un vēsajiem vējiem Dolomītu virsotnēs. Tā teikt , šodien jāuzkrāj siltums, lai rīt varam doties Adamello ledāja virzienā. Guļam pludmalē, priecājāmies par palmām, vērojam apkārt esošās klintis un secinām, ka es šajā apkārtnē varētu kāpt ferratās un Guntai nebūtu jāsalst mani gaidot. Ar gulēšanu saulē man nepietiek un tiek izmēģināts arī Gardas ezera ūdens. Ūdens labs, man patīk, varētu būt kādi 18C, tikai vietas peldēšanai atvēlēts pamaz. Esam labi atpūtušies „darot neko” un ap četriem pēcpusdienā dodamies Madonna di Campiglo virzienā. Izbraucam caur Arco - šī apgabala kāpēju paradīzi. Tom-Toms atkal sūta neceļos, sadusmojos ne pa jokam, mans mērķis nav braukt pa autostrādi, bet gluži caur katru vīnogu lauku braukt arī negribas. Turpmāk braucam pēc kartes un ceļa norādēm. Pievakarē sasniedzam Pinzolo, tā kā mūsu rītdienas maršruts, vismaz ar auto sākas no šejienes, tad šeit arī paliekam. Līdz Madonna di Campiglo nemaz neaizbraucam. Atrodam kempingu, nav gan sevišķi lēts 25Eur, vismaz Kortīnā bija lētāk, pie tam par šādu cenu tualetēs pat nav papīra, bet vienai naktij jau derēs. Vakariņās tiek vārīti ravioli, tiem klāt zaļie zirnīši. 11.09. No rīta, kamēr ēdam brokastis, tiek apžāvēta telts. Savācam mantas un izrakstāmies no kempinga. Izbraucam caur Carisolo un pa Dženovas ieleju (val Genova) dodamies meklēt Adamello ledāju. Nekādu maršrutu aprakstu mums nav. Pēc kartes ir divi varianti, pirmais - braukt tik tālu līdz beidzas ceļš un tālāk iet pa taku uz kuras ir atzīmēti divi ferratu posmi. Otrais – jau no ielejas vidusdaļas iet pa taku, pa kuru jāveic 1500m augstuma starpība. Tā kā nekas nav zināms par ferratu posmu sarežģītību, tad izvēlamies otro variantu. Ceļš caur Genovas ieleju vietām ir šaurākais pa kādu šajā ceļojumā esam braukuši, vēl vienīgi uz rif. Dibona bija līdzīgs. Kādā ceļa posmā uz brīdi iesprūstam, jo pretim brauc divi nelieli autobusi, bet mums aiz muguras seko vēl viena mašīna. Ceļam abās pusēs stāvi milzīgi akmeņi un nekādas iespējas ielīst kādā kabatā, tomēr, pavirzoties pa sprīžiem, kaut kā izdodas izmainīties. Apmēram kilometru aiz mūsu takas sākuma atrodam vietu kur novietot auto un dodamies atpakaļ uz takas sākumu. Sākumā pār koka tiltiņu jāšķerso kalnu upe, tad taka aiziet mežā. Turpinājumā stāvs kāpiens cauri mežam uz augšu. Reizēm kādā klajākā vieta paveras skati uz Brentas masīvu. Pēc pāris stundu ilga kāpiena mežs beidzas, nonākam sīku priedīšu un akmeņu pilnā augstkalnu pļavā. Pa ceļam nevaram vienaldzīgi paiet garām melleņu un brūklņu mētrām un uzņemam vitamīnu devu. Laiks šodien silts un saulains, pie debesīm tikai daži nelieli mākonīši. Kaut kādā brīdī pazūd taka, vēl atceros, ka redzēju pēdējo krāsu atzīmi uz akmeņa, taču tālāk nevienas nav. Tā kā ceļš pa ieplaku starp korēm uz augšu liekas skaidrs, tad daudz par to neuztraucamies. Turpinām kāpienu caur pļavu uz augšu. Ieplaka kļūst arvien akmeņaināka un veģetācijas arvien mazāk. Drīz jau kāpjam pāri un ap milzīgiem akmens bluķiem, tomēr kore, kura izskatās tik tuvu un šķiet, ka būs sasniegta jau pēc 20 minūšu kāpiena tomēr vēl ir tālu, arī pēc pusstundas vēl neesam augšā, un tā paiet gandrīz vēl stunda līdz saprotam, ka īstā kore atroda vēl augstāk. Tā kā neejam pa taku, tad nemitīgi jāmeklē ceļš. Kreisajā pusē ieraugām sniegotu nogāzi, bet ledāju nekur nemana. Nav arī neviena sakarīgā orentiera pēc kura varētu noteikt, cik tālu vēl līdz ledājam jāiet un kur ir taka. Tā kā Guntai pa lielajiem akmeņiem staigāt ne sevišķi patīk, tad uztaisām pusdienu pauzi, es paņemu karti un uzkāpju tuvākajā virsotnē uz kores, lai meģinātu saprast, kurp mums tālāk doties. Ledāju nekur neredz, taku arī nē. Tomēr izpētot karti, secinu kur takai jābūt un mēs šķērsojam ieplaku līdz nākamajam paaugstinājumam un dodamies atpakaļ, jo iet līdz ledājam mums vairs neatliek laika. Drīz vien atrodam arī takas atzīmes uz akmeņiem un nu jau raitāk varam doties uz leju. Takas atzīmes vietām ir ļoti retas, taču šoreiz uzmanīgi sekojam, lai tās nepazustu skatienam. Nogājienā priecājos par milzīgām slīpām akmens plāksnēm, uz kurām var izmēģināt zābaku spēju noturēties uz berzi. Akmeņi beidzas, atkal sākas mazās priedītes un šeit arī saprotam, kur augšupkāpjot aizgājām taisni, lai gan taka pagriezās pa kreisi. Tākāl jau nokāpiens cauri mežam, kur tikai vietām ir nedaudz jāiespringst, lai neuztaisītu kādu neveiklu soli. Nelielu posmu taka iet pa strauta gultni, struts nav izžuvis un kāpelēšana pa strauta akmeņiem man atgādina „Krastošanu” Latvijā. Ap pussešiem esam atpakaļ pie kalnu upes, kuru šķērsojām no rīta. Tagad tikai vēl kilometrs gar upi uz augšu līdz mašīnai. Man kaut kā izskatās, ka upē ūdens līmenis ir manāmi cēlies salīdzinājumā ar to kāds tas bija no rīta. Izskaidroju to ar augšā kūstošo sniegu, kas pa daudziem maziem strautiņiem pa dienu ir satecējis šajā upē. Vietām pat izkstās, ka upe nesen kā bijusi izgājusi no krastiem vairāku desmitu metru platumā, jo meža augsni klāj pelēkas kaļķainas nogulesnes. Pie auto atkal uztaisu muskuļu stiepšanas vingrinājumus, lai rīt nebūtu stīvums. Braucam atpakaļ Carisolo virzienā. Atpakaļceļā vairs šaurajās vietās autobusi negadās, piestājam vienīgi, lai apskatītu Nardis ūdenskritumu. Kad tiekam uz normāla ceļa atliek vēl nepilnas pusstundas brauciens līdz Madonna di Campiglio, diežēl esam tur pārāk vēlu, pilsētiņa tukša un klusa. Nekur neredz norādes uz kempingu. Kādā, vēl atvērtā, pārtikas veikalā mums iesaka doties atpakaļ Pinzolo virzienā, kur pa ceļam ir kempings. Tā arī darām, diemžēl šis kempings mums neiepatīkas un nolemjam braukt atpakaļ uz Pinzolo kempingu, no kura šorīt izrakstījāmies. Šoreiz nolemjam ņemt istabiņu, lai no rīta nebūtu jākrāmejas ar telti un jau šovakar varētu sakrāmēt somas kā pienākas lidošanai. Rīt jāceļas pirms sešiem, jo lidmašīnu nokavēt nekādi negribas, bet Tom-Toms ceļu līdz Venēcijai aprēķinājis ap 5 stundām. Mūsu ceļojums jau tuvojas noslēgumam. 12.09. Brokastīs cītīgi cenšamies atbrīvoties no pārtikas krājumiem, jāpacenšas iztērēt arī prīmusa gāzi, jo līdzi lidmašīnā to paņemt nevarēs. Ar vienu 230g balonu mums pietika apmēram nedēļai gan vakariņām, gan daļēji arī brokastu tējai, jo Olimpia kempingā tēju vārijām ar elektrisko spirāli. Maršrutu atkal neļauju noteikt Tom-Tomam, bet braucam pēc ceļa norādēm. Tā rezultātā pēc nepilnām četrām stundām jau esam Venēcijā un varam bez steigas atdot auto un paklīst pa lidostu. Izstāvām „iečekošanās” rindu un atdodam bagāžu, tāpat visas formalitātes ar drošības pārbaudēm un drīz vien esam lidmašīnā. Izlidošana kavējas apmēram par stundu, jo kavējošu pasažieru dēļ esam plaiduši garām savu izlidošanas laiku un tagad jāgaida, kad šodienas blīvajā trafikā parādīsies kāds tukšums. Sagaidām arī to. Pēc pacelšanās pilots apmet slaidu loku apkārt Venēcijai, varam paskatīties no augšas, kur tad esam bijuši. Lai gan nāk miegs, tomēr apņemos vēl negulēt, jo gribas palūkoties uz Dolomītiem no augšas. Priecājos par skatiem, domāju varbūt saskatīt Tre Cime zobus vai Marmoladas ledājus, bet pavisam negaidīti atpazīstu savu šī ceļojuma lielāko kalnu Tofana de Rozes, man izdodas to arī nofotografēt gandrīz tādā rakursā kā tas redzams itāļu ferratu ceļvedī. Vēl pāris stundas un lejā jau redzma Kuršu kāpa, un nu jau gandrīz kā mājās. Sākam nolaišanos, vēl lidojums virs Rīgas līča gar Jūrmalu un nosēšanās. Mūsu ceļojums nu ir galā. Lidostā pēc īsa mulsuma brīža un dažiem raudieniem pretim stiepjas mazās Zanītes mīļās rociņas. Nakamājā ceļojumā jau dosimies kopā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais