12 dienās piepildīts sapnis 5000 km garumā jeb ceļojums uz Vāciju un Austrijas Alpiem.
|
Helma Trawicka (Štosa)
|
Sapnis par braucienu vēlreiz uz Vāciju radās pirms 8 gadiem, kad ar tūrisma grupu tur bijām pirmoreiz.
Kā jau tas grupu braucienos mēdz būt… no visa pa mazumiņam un ātri ātri… jeb pagaršot iedod, bet paēdis neesi. Bet tā gribējās vēl reiz to skaistumu izbaudīt cik pašiem tīk!
Ceļojumu sākām plānot apmēram pirms gada, lasot dažādus aprakstus par turienes interesantiem objektiem un par īpatnībām braucienam ar savu mašīnu. Bija jārēķina, gan cik tas varētu prasīt laikā, kad un kā labāk braukt un, protams , cik varam atļauties izdot naudu.
Un tā ir pienākusi vasara, kad jau pat varam domāt par konkrētu datumu t.i. 16. jūliju. Tas, ka zinām datumu vēl nenozīmē, ka tajā arī aizbrauksim… Sākās vasaras trakais karstums, pāri 30 gr. Esam 3 braucēji no kuriem viens ir mazā toiterjerīte Lotiņa. Nevaru iedomāties kā viņa mašīnā varēs izturēt šo trako karstumu un ja nu vēl kaut kur jāstaigā pa pilsētu… Braucienu atliekam uz vienu nedēļu, jo ir cerīgas prognozes, ka nebūs tik karsts…
Līdz tam veicam visas nepieciešamās apdrošināšanas , arī mašīna tiek īpaši sagatavota, ar Gogle maps palīdzību saplānots maršruts, rēķinoties, ka pirmajā dienā būs jānobrauc ap 800km, bet pēc tam jau ap 200-300 km dienā. Arī Lotiņu aizvedam pie veta, lai viņas pasē ieliek zīmogu, ka braucienam vesela… tāda nu ir kartība, kaut visu brauciena laiku neviens neko nepārbaudīja.
Vakars pirms izbraukšanas, viss salikts, tik no rīta jāuzvāra kafija un tad jau ap 5-iem domājam izbraukt. Sāk gāzt lietus, zibeņo, koki klanās gandrīz līdz zemei, pazūd elektrība un nejauši ieraugām pāri ceļam pārkritušu nolauztu bērzu… te jau viens otrs izsakās, vai tik tā nav kaut kāda zīme par braukšanu. Bet lietus joprojām gāž, kad ceļa galā otrpus nolauztam bērzam parādās kaimiņš, kam arī jātiek mājā šaipus bērzam. Tātad tā „zīme” tomēr nav adresēta mums! Ātri tieksagatavots motorzāģis un stundas laikā ceļš ir atbrīvots. Tagad tikai neaizgulēties un kaut ko pa tumsu neaizmirst, jo elektrība nav un kas to zina kad būs, jo nolūzušais bērzs ir pārrāvis vadus. 1. diena
Protams, aizguļamies, bet nav jau jāskrien uz lidostu… tik žēl, ka paliekam bez kafijas, bet tas arī nav nāvējoši, dzersim minerālūdeni. Rīts miglā tīts, nelīst, man patīk šīs pasteļtoņu gleznas, kuras gulēšanas dēļ reti kad izdodas redzēt. Bauskā jau spīd saulīte, piepildām pilnu bāku ar benzīnu, jo Lietuvā ir dārgāks un lai kādu laiku par to nav jādomā. Lietuvas, Polijas robežas pārbraucam it kā to vispār nebūtu, atceramies , cik daudziem kādreiz tā bija ļoti ienesīga darba vieta…
Pēc 13 stundām esam Koninā, nobraukti 860 km.
Iebraucām jaukā viesnīciņā, tik brīvu vietu nav. Laipna administratore iznāk parādīt uz kuru pusi jābrauc, kur noteikti būs brīvas vietas. Ēka tāda kā mūsu kādreizējā viesnīca „Latvija”, vietas ir, nav dārgi, tik lifts uz 6. stāvu brauc grabēdams, ka liekas, ka līdz 6. stāvam netiksim, kad ieraugām, ka liftam no iekšpuses nemaz nav durvju! Numuriņš smuks ar mini virtuvīti, beidzot paēdam līdzpaņemtās brokastis+ pusdienas +vakariņas.
2.diena
8-os izbraucam uz Drēzdeni, pareizāk sakot, uz Pirnu aiz Drēzdenes, kur gribam apskatīt Basteja klintis. Laiks labs, nav karsts. Pirms Vācijas robežas mašīnā blakus spidometram iedegās signāllampiņa, ka kaut kas mašīnai nav kartībā. Šo „joku” tā arī neizdevās visu ceļu atšifrēt, sākumā likās, ka Polijā ieliets krutkas benzīns, bet tā tomēr nebija īstā vaina, jo, kad jau ceļš bija pagriezts uz mājas pusi, lampiņa bija nodzisusi. Tā kā braucām ar GPS navigatoru, tad 90% paļāvāmies uz to, bet arī kartē sekojām līdz, šoreiz izrādījās,ka ceļš veda cauri maziem poļu ciematiņiem uz robežpilsētu Gubinu. Braucēju tikpat kā nebija, tāpēc bija tīri interesanti pabraukt arī pa šādu maršrutu.
Pirnā esam pēcpusdienā, meklējam jau naktsmājas, lai, noliekot mantas, varētu vēl aizbraukt uz Basteja klintīm. Meklējot pirmo hotelīti GPS ieved mūs tupikā, no kura, mēģinot izgriezt ārā mašīnu, iebraucām grāvī. Grāvītis maziņš, aizaudzis ar zāli, tāpēc nebija pamanāms… laimīgi no tā tiekam ārā, nepamanot, ka mašīnai atrauts priekšējais spārns, ko ieraudzījām stipri vēlāk… Nākošais hotels nav pieņemams cenas dēļ, kurā arī saņemu aizrādījumu, ka esmu ienākusi pa nepareizajām durvīm… Būtu piekritusi cenai, varbūt durvis būtu bijušas pareizās… Nolemjam meklēt kempingu, kas tuvāk klintīm. GPS rāda, ka jābrauc kādi 10 km, ceļš ved pa skaistu apkārtni, no kuras tālumā jau redzamas klintis un sena pils. Pa ceļam atrodam brīvdienu dzīvokli (Ferienwohnng frei FWf), esam Kõnigsteinā. Apmešanās vieta atrasta, cena pieņemama, varam braukt uz Basteju. Līdz Bastejam nav tālu, tik jābrauc atpakaļ uz Pirnu un tad pa kalnu līkloču ceļiem esam Bastejā. Sāvvietā daudz brīvu vietu , ieejas biļete nav jāpērk, jo kasei beidzies darba laiks… Pajautāju, vai līdz klintīm tālu… esot kādas 5-10 min. Nu jāā, kaut kas tāāds nekad nekur nav redzēts! Biju gan bildēs redzējusi un vienmēr brīnījos, kā tie cilvēki tajās klintīs tikuši augšā… nu tagad paši ejam, pa tiltiņiem , pa trepītēm var uzkāpt galvu reibinošā augstumā un šī brīnumainā vieta ir zem kājām… bildes: http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=30022989 Pamazām nāk vakars, jābrauc atpakaļ uz FW, tik GPS spītīgi liek mums braukt pa ieliņu ,kas slēgta remonta dēļ… izdomājām, ka jābrauc atpakaļ uz Pirnu un tad jau pēc 10 km esam pie vietas. Pasakaini riet saule, burvīgi skati, bet man fotoaparātā tukšas baterijas. Sirds plīst!!! Nobraukti 494 km.
3. diena
Ēdam brokastis, kuras FW saimniece centīgi pasniedz, brokastis kā jau brokastis Vācijā, tik brīnāmies, ka nav sviesta. Nu nav , nav… varbūt, ka pa jaunai modei nav pieņemts ēst sviestu… kad sēžamies mašīnā ,saimniece skrien ar sviesta šķīvīti, bezgala atvainodamies, ka aizmirsusi atnest… Teicu, lai neuztraucas, viss ir labākajā kārtībā!
Laiks ideāls, vēl agrs, temp. 15gr, braucam uz Prieni pie Chiemsee. 4 km pirms Prienes Prutdorfā sākām lūkoties pēc FW. Pirmajā mājā durvis atver pa 80 g veca kundzīte, saposusies, safrizēta kā Anglijas karaliene… nē uz vienu nakti viņai nav izdevīgi, ..pāreju pāri ieliņai… jā, brīva vieta ir, tik ar suni nevarot pieņemt, jo viņai 3 kaķi! Iegriežamies šķērsieliņā, zvanu pie durvīm, rej suns..nu domāju , atkal teiks, ka ar suni neņem… bet laipni mūs sagaida, ierāda istabiņu. Sāk atkal līt, bet nolemjam aizbraukt tos 4 km uz Prieni pie Chiemsee (ezeru) apskatīt kā no rīta brauksim uz pils saliņu. Stāvvietu daudz un turpat ir arī kuģīšu piestātne. Rīt gribam agri braukt ar pirmo kuģīti uz pils salu. Nobraukti 570 km, lielāko daļu pa autobāni, tāpēc tālais brauciens nelikās tik nogurdinošs.
4. diena
Tālais brauciens lika sevi manīt un braucienu 8-os ar kuģīti noguļam..nu nekas, brauksim 9-os. Laiks neiepriecinošs, līst smalks stiprs lietiņš. Kasē nopērkam biļetes, brauciens ilgst 15 min, un jau esam uz salas, tik prieki mazi… pils kasē kategoriski pasaka , ka ar suni nedrīkst, kaut suņuks maziņš un godīgi sēž somā. Pa pils parku arī nav nekāda prieka staigāt pa tādu laiku, kad pa visiem celiņiem tek tērcītes. Sagaidām kuģīti un braucam atpakaļ… bildes: http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=30031885
Tālākais ceļš šodien uz Zalcburgu, ceram, ka arī laiks uzlabosies… un patiešām..tuvojoties Zalcburgai paspīd pat saulīte. Tik piebraucot pie Zalcburgas iekļūstam sastrēgumā , kura iemesls ir- kaut kur pēc kāda km ir gājēju pāreja, kur katrs, kas pienāk… nospiež podziņu un te jau nu visur ir gājējiem priekšroka…. Braucot centra virzienā nokļūstam labā pazemes autostāvvietā, kas atrodas pie Mirabellas pils dārza. bildes: http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=30099187 Dārzs pasakaini skaistām dobēm ar puķu ornamentiem, strūklakām , skulptūrām… Laiks burvīgs, daudz tūristu no Āzijas…
Tā kā mūsu mērķis nebija daudz staigāt pa lielām pilsētām, nolemjam, ka varam paspēt šodien uz Ērgļa ligzdu pie Berchtesgadenas. Ceļš uz Ērgļa ligzdu ved pa stāvu līkloču šauru šoseju 1800m augstumā, nu teikšu atklāti, ka dažbrīd bija jāķer pie sirds, nu pabaisi, bet atļautais ātrums ir 100 km/st! Atrodam brīvu stāvvietu, jo tālāk būs jābrauc ar autobusu pa vēl stāvāku ceļu, bet te nu nemaz nav bailes, jo paļaujos uz šoferiem, kas to dara gadiem katru dienu… Esam augšā, bet vēl jāiet caur garu tuneli un tad vēl augšup ar liftu,kura iekšpusē viss spoguļos zelta rāmjos, ko fotografēt nedrīkst… Ērgļa ligzda mūs sagaida ar skaistu laiku, kad visa apkārtne kā uz delnas un debesis zilas ar jaukiem mākonīšiem, bildes: http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=30024657 tik kalnu augstums atgādina, ka derēja kāds džemperītis, arī Lotiņa jābāž azotē, jo soma aizmirsusies mašīnā, bet ko nu par Loti, ja tepat ir cilvēki ar maziem zīdainīšiem plikām galviņām, brrr…. Esam apjūsmojuši visu apkārtni, laiks doties uz pēdējo autobusu, kas novedīs lejā, lai tālāk paši turpinātu galvu reibinošo nobraucienu . Autobusā japānis man prasa vai Lota ir beby, saku, ka nē, 3 gadiņi…Lote rūc uz viņu, jo viņai nepatīk, ka svešs ar mani sarunājas.
Laiks domāt par naktsmājām, braucam uz Schonau.Tālāk no centra zvanu pie pirmajām durvīm taujājot pēc FW. Nē, viņi neizīrē, bet laipni parāda, kur es varētu ko tādu atrast. Atrodu, bet cena liekas par augstu, gribu atteikties, bet man laipni paskaidro, ka te neviens lētāk neizīrē, man atliek samierināties un pieņemt, tik sakot, ka brokastis mums nevajag. Esam vienojušies par vidusceļu, jo no summas tiks atskaitīta brokastu cena. Šodien jūtamies ļoti noguruši. Nobraukti 139 km.
5. diena
Braucam uz Kõnigsee (Ķēniņa ezeru). Piestātnē esam jau 9-os. Laiks jauks, nav karsti, pagaidām tūristu nav daudz. Jau, stāvot piestātnē, skatienam paveras kalnu ieskauts pasakains ezers , kuru varēja saskatīt arī no Ērgļa ligzdas augstumiem. Kuģīši kursē ik pa 10 min.,ezerā ūdens tumši tirkizzils, krastos šur tur pa ūdenskritumiņam, kalnu galotnes saskatāmas pamatīgi atliecot galvu, tītas vieglā mākonītī, kurus mēģina izkliedēt rīta saule.bildes: http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=30096841 Ezera vidū kuģītis apstājas, kuģīša pavadonis pūš trompetē melodiju, kas atskan tālu tālu klinšu sienās… varbūt sapņoju?! Pusceļā pietura pie Bartholoma klostera, mēs brauksim cik tālu kuģītis vedīs un tad atpakaļ. Stunda pagājusi kā sapnī….
Laiks braukt uz iespaidīgo Lihtenšteinas(Lichtenstenklamm) aizu (ar Lihtenšteinu gan tai nav nekāda sakara). Reiz vienā aprakstā lasīju, kas redzējis šo aizu, to vairs nekādi ūdenskritumi nepārsteigs. Gribu pārliecināties… Ceļš visu laiku pa kalniem, zaļām nogāzēm, kas patiesi pārsteidz ar savu zaļumu, kā skatu kartiņās, kur redzamas Alpu pļavas, zālīte likās pārspīlēti zaļa, bet tagad redzu, ka tā ir ļõõti zaļa! Visas mājiņas vairāk vai mazāk vienādas, visi balkoniņi puķītēs, kā no pasaku grāmatas!
Aizu atradām nedaudz nomaldoties no pareizā ceļa, bija jābrauc uz Sankt Johann, bet mēs paskrējām garām vienai nobrauktuvei. Atkal ir pēcpusdiena un cilvēku nav daudz. Nevaru iedomāties kā ir tad, kad šeit 4 autostāvvietas pilnas un visi tūristi spiežas viens gar otru šaurajos aizas apskates tiltiņos. Ejot pa šiem tiltiņiem starp saplaisājušiem klints bluķiem, pilnībā var izjust, kāds cilvēks ir niecība dabas priekšā. Ūdens gāžas tādiem mutuļiem, ka pats savu balsi nedzirdi. Grandiozi!!! Klintī iekalta plāksnīte tam, kas to izveidojis cilvēkiem apskatāmā veidā. Te varu teikt, ka šo varenību nevar salīdzināt ar ūdenskritumu,… divas dažādas lietas. bildes: http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=30100052
Laiks meklēt naktsmājas, es jau būtu ar mieru palikt te pie aizas, lai rīta agrumā skatītu saulstaru rotaļas ar ūdens putām… , bet ja nu no rīta atkal līst? Aizbraucam līdz Annaberg im Lammertal. Hotelīts jauks, upītes krastā, kura nepārtraukti čalo, esam pamatīgi noguruši un pēc Latvijas laika jau ap pus deviņiem ejam gulēt.
Pirms tam gan palūdzu administratorei brokastīs kādu kūkas gabaliņu, jo vīram rīt dzimšanas diena. Šodien nobraukti 140 km.
6.diena
Ejam brokastot. Mūs sagaida pats šefpavārs spodri baltā halatā ar apsveikumu dzimšanas dienā . Uz šķīvīša katram milzīgs šokolādes tortes gabals ar putkrējumu un degošām svecītēm. Jauki! Paldies! Atstāju suvenīru no Latvijas. Šis bija vienīgais hotelīts visa ceļojuma laikā, kur man paprasīja pasi un izsniedz kvīti!
Braucam uz Hallstat pie Lahn ezera. Pasakains ceļš gar klints malu un blakus izstiepies ezers. Piestājam tieši pie kuģīša piestātnes, tik nav iespējam nekur nolikt mašīnu, tur kur noliekam , ir atļauts stāvēt 10 min.bildes: http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=30025156 Steidzu iemūžināt iespaidīgos dabas skatus un dodamies tālāk uz Sankt Wolfgang. Esam jau galā, diena tikai pusē, bet līst, līst…. Stāvvieta patukša, satuntulējamies plēves apmetnī, Lotiņu ielieku somā un gar pašu ezera malu ejam uz pilsētiņu. Ceļš nav jājautā, jo baznīcas tornis tepat vien ir. Skatam paveras burvīga pilsētiņa, šaurām ieliņām, ziedos iegrimušām mājām, jaukiem suvenīru veikaliņiem… Nē, nu nevaram tā vienkārši lietus dēļ, ja jau esam šeit, braukt prom. Brīvi atrodam pansiju, sakārtojamies, pažāvēju Lotiņu, kam lietū no austiņām ūdeni varēja izgriezt un dodamies pastaigāt pa pasaku pilsētiņu. Lietus pamazām norimstas, esam sajūsmā par to skaistumu, ko nekad neesam varējuši iedomāties. bildes: http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=30100578
Pāris vārdi par pansiju. Saimnieks jau stipri gados pastāsta, ka mājai 120 gadu, bijuši 6 īpašnieki, viens no viņiem kāds Krievijas ebrejs. Saimnieka sieva māju mantojusi no krusttēva. Mēbeles un viss mājas iekārtojums kā no senseniem laikiem, bet viss labi saglabājies kā antīkā muzejā, pārsteidz pat tas, ka no vecuma mājā nebija pilnīgi nekāda smaka. Interesanti bija pat tas, ka tualetē ūdens bija jānorauj ar ķēdē pakārtu rokturīti.
Brokastis ēdam lielā viesistabā pie liela apaļā galda kā retro filmā, dzeram kafiju no apzeltītām krūzītēm…Nobraukti 85km.
7. diena
Laika apstākļu dēļ nākas mainīt maršrutu, izlaižot dažus ieplānotas vietas, tāpēc dodamies uz Krimlas ūdenskritumu, apbraucot Zalcburgu pa gleznainiem kalnu ceļiem, kas visi asfaltēti un atļautais ātrums ir 100 km/st.
Krimlā ūdenskritums redzams jau no tālienes, liekas ,ka kaut kur augšā atvērušies debesu vārti un no tiem mutuļodams gāžas ūdens. Uz šiem „debesu vārtiem” varot uzbraukt ar taksi, brauksim arī mēs. Ceļš kalnup atkal iet līkumu līkumiem, paverot skatus, kas nav izstāstāmi. Esam ūdenskritumam pašā augšā, kur starp akmeņiem tek neiespaidīgs strautiņš. bildes: http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=30099592 Taksistam prasu vai no šīs vietas brauksim arī lejā, viņš atbild, ka tad jau nebija vērts braukt augšā, jo īsto ūdenskritumu redzēsim tikai ejot lejā ar kājām. Ejam lejup,nenojaušot, cik patiesībā šis gājiens būs grūts. Sāk līt, šur tur paradās dažādas norādes kājāmgājējiem, kur galamērķa attālums noradīts laika vienībās. Saprotam, ka līdz lejai, kur iesēdāmies taksī, ejama vairāk ka stunda. Pēc krietna gājiena redzam taksi, kas brauc augšā, uzzinām , ka pēc 10min tas brauks lejā, un tad arī mēs varēsim nobraukt. Kājas tā nogurušas, ka apsēžoties vairs negribas celties. Laiks meklēt atpūtas vietu. Ceļš Nr.165 (tas svarīgi, varbūt kādam noder) ved pa pasakainu apkārtni ar skatu laukumiņiem līdz nonākam līdz Gerlosai, kur par skaistumu nākas samaksāt 7 EU, jo skaitās privātais ceļš.
Tā kā rīt ieplānots Swarvsky muzeja apmeklējums, braucam tajā virzienā meklēt naktsmājas. Tās atrodam mazā pilsētiņā Stumm, kur cēla dāmīte, ierādot istabu, stingri nosaka, ka suns gultā nedrīkst gulēt. Mana mazā Lotiņa, kas pieradusi vienmēr gulēt man azotē paliek lielā nesaprašanā, kad esmu spiesta viņu uz visu nakti piesiet pie radiatora, zemē nolieku savu jaku… guli, manu mīļumiņ ! Lotiņa vakariņas neēd, apvainojusies. Kaut kā jau to nakti aizvadām, no rīta sākas jauna diena ar brokastīm un labu noskaņojumu. Nobraukti 65 km
8.diena
Diena skaista, brauksim uz Wattens netālu no Insbrukas uz Swarowsky kristālu muzeju. Esam tieši uz atvēršanas laiku. Pagaidām cilvēku nav daudz. Mani ar suni izraida no muzeja, jo telpās visur ir tumsa, lai varētu labāk izgaismot brīnumainos kristāla veidojumus. Suns varot tumsā sabojāt redzi… Vēlāk izstaigāju veikalu, kur nopērkami mākslas darbi veidoti tikai no kristāliem. Milzīgs ērglis ar atplestiem spārniem maksāja nieka 180 000 EU.bildes: http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=30101087
Diena skaista , brauksim uz Linderhofas pili pa ceļam iebraucot Etales klosterī, kur reiz jau esam bijuši, tāpēc apstaigājam klostera parku un kafejnīcā notiesājam pa milzīgam kūkas gabaliņam. Linderhofas stāvvietā mašīnu novietojam blakus sarga būdiņai, kad pienāk viens no sargiem un jautā no kurienes esam. Sakām, ka no Lettland, tad kāpēc uz numura zīmes nav LT , bet ir LV? Skaidroju, ka LT ir Littauen , bet LV- Latvia. Sargs laimīgs, ka vinnējis derībās, uzminot no kurienes esam.
Linderhofas pils apbur ar savu varenību, greznību. Mani ar suni pilī ielaiž bez komentāriem. Zelts, spoguļi , greznība, kuru spodrinot tikai 3x gadā. Parkā kāpnes, strūklakas, kaskādes, skulptūras, ziedi, vāzes… pasakaini. bildes: http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=30097498
Dodamies uz Fusseni, lai tur pārnakšņotu un no rīta apmeklētu Neuschvanstenas un Hohenschwangau pilis. Ir burvīgs sestdienas vakars un līdz mūsu tikšanai līdz naktsmājām vēl paies ilgs laiks. Fussenā izrādās visas viesu mājas, hoteļi, FW aizņemti un kempingi pārpildīti. Kāds vīrietis ar kaklā siksnās piestiprinātu zīdainīti laipni cenšas mums visādi izpalīdzēt, līdz beidzot iesaka- mēģiniet braukt TUR augšā. TUR- tas tajā brīdī izklausās, uzbrauc tur, nezin kur; meklē to, nezin ko…
Pēc līkloču ceļa esam TUR augšā, patiešām augšā, jo tālāk nav kur; esam pie BIO fermera ar 27 govīm kūtī. Jautāju, vai uz vienu nakti nevaram dabūt nakts mājas. Diemžēl FW ir aizņemts. Tad pienāk fermera sieva un saka, ka mēģinās mums palīdzēt, apzvanot visus apkārtējos paziņas, bet bez rezultātiem, visur aizņemts… Nu sakām, ka mums pilnīgi neko nevajag, tik mazu laukumiņu, kur uzsliet telti. Fermeris ir ļoti runīgs, stāsta par savām govīm, par Latviju neko nezin, beigās mums ierāda aiz mājas mazu pļaviņu. Priecājamies, ka esam pie vietas, uzslejam telti, ejam skatīt apkārtni, liels mūsu pārsteigums un prieks, ka esam tik skaistā vietā, ka par to nekad neienāktu prātā… mūsu priekšā no kalna paveras fantastisks skats uz tālumā esošo Neuschwahnstenas, Hohenschwangau pilīm, Fussenas pilsētiņu , ezeru un kalniem, kuros atspīd vakara saule…. Šai brīdī liekas, ka tas ir mūsu šīsdienas laimests, jo ne pa viena hoteļa logu nekas tāds nebūtu redzams! Pa telti vērojam debesis, kas saulrietā katru brīdi maina krāsas….bildes: http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=30098369 Nobraukti 262km.
9.diena
Agrs rīts, paveru telti, debesis krāsojas brīnumainos toņos pirms parādās svētdienas rīta saulīte. Kad vēl kaut ko tādu redzēšu būdama augstu kalnos? Mirkli, apstājies… tu esi neatkārtojams! Fermera darbdiena jau sākusies, eju pateikties par viesmīlību, pāris vārdos pastāstu par šīsdienas un turpmākajiem plāniem. Braucam lejup uz Fusseni un tad dosimies uz abām pilīm. Šī ir tā vieta, kur pirms 8 gadiem piedzima sapnis kādreiz šeit atgriezties… šobrīd tas piepildās! Uz Neuschvanstenas pili brauksim zirgu pajūgā, jo kāpiens ar kājām nav mūsu spēkos. Bez mums pajūgā vēl sēž tūristi no Amerikas, visi , protams, pievēršas Lotiņai… Pajūgs neaizved līdz augšai , nākas 1/3 ceļa kāpt ar kājām. Lēnā garā uzejam līdz Marijas tiltiņam no kura pasaku pils un apkārtne kā uz delnas, un TUR tālumā augšā tas kalns no kura vakar vakarā jūsmojām par šo vietu, kur tagad atrodamies! Pilī iekšā neejam, jo tā jau reiz apskatīta par iespaidīgām naudām.
Lejā braucam ar autobusu, kaut norādīts, ka ar suni nevar braukt, šoferis saka, lai kāpjot vien iekšā. Tagad dosimies uz Hohenschwangau pili, kas ir turpat blakus, tik jānopērk ieejas biļete. Sākas atkal kāpiens pa līkloču trepēm ,kas izrādījās augstākas nekā no lejas skatoties. Beidzot esam augšā, kur jauki var patverties no šodienas karstās saules. Kad pienāk mūsu kārta iet iekšā, mani ar Lotiņu nelaiž… neko darīt, mēs abas pasēžam pusstundiņu uz soliņa un pavērojam publiku. Lejā dodamies pa pils parka asfaltētu celiņu, kur milzīgie koki dod labu patvērumu no karstuma. Nedaudz atvilkuši elpu un iestiprinājušies ar nelielām pusdienām, nolemjam ,ka laikam jau pienācis laiks braucienam uz mājas pusi. bildes: http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=30097859
Brauciens būs pa Vācijas Romantische Strasse (Romantisko ceļu) līdz Dinkelsbīlei, kur ceru satikt manas mammas bērnības draudzeni, kundzi ļoti iespaidīgos gados. Neesmu brīdinājusi, ka būsim ,jo nebija pārliecības, ka šeit atbrauksim, kaut dāvaniņa no Latvijas ir paņemta. GPS aizved precīzi līdz ievadītajai mājas adresei. Kundze esot slimnīcā, tā mājas saimnieki. Pats saimnieks mūs aizvedīšot līdz slimnīcai un palīdzēs atrast manu meklējamo. Satiekamies, kundze bezgala pārsteigta un priecīga, runājam latviski , saprotu, ka nevaru te kavēties, jo gaida cilvēks, kam jānoklausās svešā valodā. Novēlu drīzu izveseļošanos, atvadāmies. Kungs aizved mūs uz Dinkelsbīles centra viesnīcu, pateicamies par izpalīdzēšanu un šodien esam pie vietas, krietni noguruši. Nobraukti 260 km.
10. dienas
Skaists agrs rīts. Ejam pastaigāt pa romantisko burvīgo pilsētiņu Dinkelsbīli. Ieliņas klusas, tukšas, vēl darbdiena nav sākusies, izņemot maizes veikaliņi un aptiekas jau atvērtas. Pārņem brīnumaina sajūta, ka kaut kur dzīve rit bez steigas, bez stresa….bildes: http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=30023790 Bet mums jādodas tālāk uz māju pusi, gribam šodien tikt līdz Polijai. Vakars pienāk jau pabraucot garām Gorlicai, naktsmājas atrodam viegli netālu no Bolesaviec pilsētiņas, šoreiz ļoti pieticīgas un lētas(bet tas nekas) . Sāk smidzināt, saimnieks saka, nu tad beidzot!… sen neesot lijis.
Nobraukti 560 km.
11. diena
Rīts apmācies, līst… un jo tālāk braucam, jo trakāk līst, nevar pat redzēt priekšējo mašīnu! Nekas… lēnāk brauksi, tālāk tiksi! Un tā ap 11-iem esam pie Krakovas, ir doma apskatīt Polijas karaļu rezidenci vecpilsētā, ….bet iekļūstam tik vārdos neizsakāmā sastrēgumā, ka likās visu dienu no tā netiksim laukā. Visapkārt izrakņātas ielas, ka jūties iesprostots bez cerībām nogriezies sāņus, lietus sen vairs nelīst, toties kā cepina saule!!! Nu nē, mums vairs nevajag nekādu vecpilsētu, ātrāk tikt laukā no šī sprosta! GPS ievadām , ka brauksim uz mājām, bet šodien acīmredzot tiksim tikai līdz Varšavai. Kad tuvojamies Varšavai, tā atkal visapkārt zibeņo un ducina, skaidrs, ka jāmeklē naktsmājas. Esam Varšavas priekšpilsētiņā. Tā gāž, ka nav iespējams izkāpt no mašīnas, bet par naktsmājām taču jāuzzin. Vīrs ieskrien pajautāt aptiekā, tur pasaka, brauciet vienu kvartālu uz priekšu, tur būs hotelis. Esam pie hoteļa „Hotel dla kotow”! Nekas , tas tak ir punkts uz „i” šodienai! Pēc 10 min esam pie vietas cita hotelī: pēdējās naktsmājas pirms MĀJĀM… cerams..
Nobraukti 670 km.
12. diena
Izbraucām 5.20, mājā esam 18.20. Nobraukti 667 km. Vairāk komentāru par pēdējās dienas braucienu nav…
Rezumē:
Esam ļoti apmierināti ar redzēto un piedzīvoto. Braucienu nevar nosaukt par vieglu, bet izturējām, galvenais, ka mana Lotiņa sveika vesela atkal skraida pa dārzu.
Nobraukti tuvu pie 5000 km. Bildes mana profila galerijā vairākos albūmos vai arī pie teksta. Vai arī http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=29953317 http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=30101342 vai arī video: http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=30440798 Lai jums visiem arī skaisti un iespaidiem bagāti ceļojumi!!!