Ar Sintru uz Krimu (5130 km)

10.11.2006
16 min lasīšanai
34 foto

1.diena. Nakts. Plkst 2.30 sagaidu Sandru Priekulē. Šī ar savu balto audziku atpērusies no Kokneses. Ļoti laicīgi. 5.00 jau jābūt pilnā gatavībā. Šai līdzi 4 guļammaisi, pilns Maximas maisiņš ar 2l ūdens pudelēm, somas un ēdamais un, protams, arī vesela kaudze ar Ukrainas kartēm un parfimēriju. Līdz 5.00 vēl laiciņš ir, tāpēc guļam dīvānā un bazarējam par dzīvi. Laukā līst lietus. Migla. Laikasptākļi drūmi, bet galvenais, ka garastāvoklis labs. Ātri vien pienāk 5.00, jau kavējam. Paēdam brokastis un jau 6.00 viss nepieciešamais ir sagrūzts nabaga Sintras bagāžniekā – izskatās, ka braucam uz mēnešiem trīs. Aiziet! Pēc pāris minūtēm jau Lietuvas robeža – laipni. Lietuvā pirmā pietura un pirmā veiksme – tiekam tualetē par velti, jo tualetes tante kaut kur nozudusi. Laikam baznīcā, jo kā nekā svētdiena. Cenšamies nozagt tualetes rulli, jo tas kaut kā aizmirsās mājās. Par nelaimi, viss aiz atslēgas. Polijas robeža.Pamazām migla kaut kur pazūd. Cik ideāls laiks, krāsaini koki, saulainas debesis... āā! Izsmejamies par Polijas mazajiem gurķīšiem (auto), kas ātrāk par 60km/h, šķiet, nevelk. Paliek arvien karstāks un no ziemas džemperiem pārejam uz svārkiem un topiņiem. Saule silda pamatīgi! Ceļš uz leģendāro Ukrainas robežu šķiet garš, tomēr jau 19.00 tai tuvojamies... Pirms robežas apstājamies, lai uztaisītu valsts atpazīšanas zīmi, kura it kā esot vajadzīga, iebraucot Ukrainā. Atrodam vecu A4 lapu, melnu acu zīmuli un uzzīmējam LV, ko pielīmējam ar izolācijas lenti mašīnas aizmugurē. Iekšā valda stresiņš, jo nobrauktas vairāk kā 12h, bet ir pilnīga neziņa par to, vai tiksim pāri robežai vai nē. Gribas uz tualeti, arī ēst sāk gribēties, bet jābūt pacietīgiem... Paliek tumšs. Polijas muitā nostāvam vairāk kā stundu. Kad robežsargam jautājam par tālāko ceļu, saņemam atbildi: Na ļevo i dura! Nu tad arī duram! :) Tālāk seko izslavētā Ukrainas muita. Mūs sagaida Ukrainas muitas darbinieks, kurš izdala anketas, kas jāaizpilda ceļā uz muitas kontrolpunktu. Robežsargs pārprasa, vai visi pilngadīgi. Kad atklājas, ka Rūtai vēl 17, mēs tiekam pabrīdināti, ka robežpunktā muitai tas nepatiks, jo viņu acīs esam imigranti. Anketa izskatās diezgan sarežģīta un aizpildīšana prasa ilgu laiku, tāpēc, par nelaimi, palaižam garām savu rindu. Cilvēki patiesi nelaipni – tik pamēģini ielīst kādam priekšā! Ha! Nākas stāties vēlreiz no gala. Rit jau 3. stunda. Ir patiess nogurums un neziņa. Paliekam arvien nervozāki, bet neizpaliek arī ierastie jociņi. Lēnām, lēnam virzāmies uz priekšu, līdz pienāk mūsu kārta. Jē, beidzot! Jūtu, ir satraukums... Muitas punktā sieviete – tas gan nav uz labu. Tiekam pamatīgi nopētīti. Tiek uzdoti kaudzēm jautājumu – Ot kuda? Kuda? Skoļko ļet? Kāpēc tev pasē tādi mati? No uztraukuma pasaku, ka 18, pēc tam stostoties pārlaboju – 19. :). Sandra cenšas izbazarēties angliski. Mēle šai mežģās, un tas beidzas gandrīz neveiksmīgi. Kad šī saprot, ka draud palikšana vienai pašai Ukrainas robežpunktā, sāk tomēr rādīt savas sliktās zināšanas krievu valodā. Tā kā, ja dodaties uz šo zemi, sāciet mācīties krievu valodu. Šeit nav vieta, kur zīmēties ar saviem A un B līmeņiem anglu valodā. Muitneces skatiens, šķiet, pat spētu nogalināt.. nu vismaz stresiņu tas izraisa noteikti! Tālāk tiek veikta bagāžas izpēte. Viss OK. Akmens no sirds ir novēlies, un beidzot rodas tā sajūta, tā feinā sajūta – esam Ukrainā! Nu tad beidzot! Vēl no muitas neesam tikuši ārā, kad vēl kāds robežsargs izdomā piekasīties par zaļo karti jeb apdrošināšanu. Em... Rodas mulsums, bet tā veiksmīgi atrodas, jo par visu ir padomāts. Par laimi, šoreiz vairs nevienam nav, kur piekasīties. Plkst 22.10. Pirmais iespaids par Ukrainu – ak, Dievs, esmu kā krievu filmā. Mani noteikti tūlīt kāds nošaus vai nozags. :D Sajūtas ir neaprakstāmas, mazliet biedējoši. Visi brauc ar žiguļiem, vīrieši treņintērpos un ar mazliet apsistiem deguniem tusē pie veikaliem ar Padomju laka uzrakstiem. Iebraucam kaut kādā benzīntankā, kur nevaram tikt vaļā no viena vīra, kurš nepārtraukti grib palīdzēt, ne no kā ne no šā grib uzpildīt riepās gaisu, bezmaz vai lien mašīnā un skatās, kā mēs makarējam maizītes un uz portatīvā cenšamies atrast pareizo braukšanas virzienu. A cigareti ņetu? I agoņ? A pivo? Ieēdam un laižamies ātrāk prom, saprotot, ka jāvadās tikai pēc kartes, jo navigācijas sistēma nojukusi. Palikuši tikai kādi 65 km līdz šodienas mērķim - Ļvovai . Nogurums jau pamatīgs, bet vairs jau nav tālu. Tumsa, mežs, ik pēc pāris metriem uzpildes stacijas. Sākam jau apsvērt domu gulēt mašīnā... Drīz vien iebraucam pirmajā lielpilsētā. Izteikts sociālisms. Cenšoties atrast kādu viesnīcu, nogriežamies nepareizi, tāpēc nākas mainīt virzienu. Miliči! Tiekam, protams, apturēti, jo mūsu mašīna nav ierastais žigulis, liekamies aizdomīgi. - Sļeiduitji za mnoi! Piva piļi? (Sekojiet man! Alu esat dzēris?) - Ņet! (Nē, neesmu!) - Vduņte mņe! (Uzpūtiet man!) - .... - Kogda posļedņij raz piļi pivo? (Kad pēdējo reizi dzērāt alu?) - Ja ņepju! (Es nedzeru!) Trubiņas ieviešana būtu īsts jaunatklājums! Situācija šķiet tik uzjautrinoša, ka vairākas minūtes nevaram beigt ķiķināt. Tik tikko ēstas siermaizes un desmaizes... :D Miliču visatļautība. Te viņi ir bosi. Tomēr pateicoties viņiem, ātri vien tiek atrasts feins hotelis... mmmm... Sajūtas jau labas – jūtamies kā biezie: tikai par pāris latiem pienākas idēlas gultas, skaists skats uz pilsētu un TV ar visu kondicionieru komplektā... :) :D. Tā nāk miedziņš un rīt jauna diena! :) 2.diena. Rīts iesākas labi – aizguļamies par pusstundu. :) Miegs ir bijis ciešs un pamatīgs, bet telefons mani ir pievīlis – izlādējies, maita! Nu neko, līdz brokastīm 5min. Bāc, pat nepaspējām izbaudīt ekskluzīvās viesnīcas piedāvājumus. Pa logu no 8.stāva paveras skaists skats (cik nu skaists, bet interesants) – Padomju laika rūpnīcas, vecie, kantainie autobusi, arī kalni. Aizpampušas laižamies ar liftu lejā. Zviedru galds. Nekas jau īpaši neatšķiras no latviešu virtuves – maize, tomāti, gurķi, siers, arī kartupeļi, rīsi, sēnes u.tml. Somā tiek iebāzti vairāki jogurti, vīnogas un jau 8.00 esam pilnā gatavībā doties ceļā. Laiks ir vienkārši ideāls +20. Vietējā tirgū nopērkam Ukrainas karti un izlemjam mazliet pamainīt plānu – izmest līkumu pa Ukrainas dienvidiem. Nākamais mērķis – Karpatu kalni! Tādus skatus var redzēt tikai te :D Ceļi drausmīgi, priekšā ar 20km/h velkas zilīši, Gaz, Vaz, moskviči, zapari... apdzīt tikpat kā neiespējams. Te brauc pat vecīši, sirmiem matiem plīvojot, kas sēž uz kukurūzas kravas, kuru velk zirgi. Pa labi un kreisi paveras pasakaini skati – kalni un krāsaini koki. Ir tik silts! Esmu sajūsmā! Uzgriežam mūziku uz pilnu klapi un spiežam pedāli grīdā! Ceļā apmaldāmies. Nonākam Ivano Frankivskā, kurā nebija plānots. Pilns ar mašīnām, kas brauc bez noteikumiem, bet uz izjūtām. (Pat Rīgā nav tādu sastrēgumu). Saprotam, ka tikt ārā – ir īsts murgs, jo nav nekādas nojausma par pareizo virzienu. Nolemjam ieskriet tirgū, nopirkt augļus un maizi. Vietējo audzētās vīnogas ir lētas, bet pārāk saldas. Maize garšīga. Visas vēlamās preces neizsniedz, ja pa priekšu netiek iedota nauda. Hmm, laikam te valda liels huligānisms un zādzība. Burzma ir pamatīga, cenšamies pēc iespējas ātrāk tikt ārā no pilsētas, jo laika nav daudz. Pēc ilgāka laika tas arī izdodas – esam ceļā! Stundām ilgi braukājam pa kalnainiem apgabaliem, ik pa brīdim apstājamies, lai izbaudītu vienreizējos skatus. Visapkārt vieni vienīgi kalni – pasakaini! Lapas ir visdažādākajās krāsās! Ā.. līdz asarām! Viena no mums pat nemana, ka iekāpusi vietējo mājiņu komposta kaudzē, lai iepozētu fotogrāfam. Pa šauru celiņu dudinām cauri Karpatiem, pa ceļiem brīvā dabā ganās govis un zirgi, bet pa ceļa malu ik pa laikam no skolas čāpo kāds bērnelis. Sandra iejūsmo par vienu skaistu ukraiņu meitenīti un gatava ņemt līdzi uz LV. Tāds klusums, it kā neviens te nedzīvotu. Mājas izskatās nabadzīgas, bet sakoptas – nekādu lūžņu vai salauztas tehnikas. Arī auto te nevienam tikpat kā nav. Kalnos tādu nevajag, jo nav jau kur aizbraukt. Tā ir cita pasaule. Esam kā pasakā, atgriezušies vairākus simtus gadus tālā pagātnē... :) Pamazām kļūst tumšāks. Jau sākam uztraukties, jo šaurās ieliņas šķiet bezgalīgas. Viss līkumu līkumos, vairākus desmit kilometru sanāk braukt ar 40km/h. Esam ļoti iekavējuši plānu, vismaz par pusdienu! Šovakar bija jābūt pie Krimas, bet esam pusdienas braucienā no tās. Nja.. nu nekas. Izbraucot no Karpatiem, sākas drūmā Ukraina. Visas sievietes (neatkarīgi 20 vai 70-gadīgas) staigā lakatos. Mājas košas jeb tizli violetā krāsā. Žogi spilgti zili. Tas laikam ir stilīgi. Katrā ziņā par gaumi strīdas un vietējiem gaume ir briesmīga. Katrā normālā pilsētā ir milzonīgas baznīcas, šķiet, pareizticīgo. Sajūtos kā krievu filmā. Jaunajiem džekiem liekas stilīgi tupēt ceļa malās un spaidīt mobilo. Tas laikam ir kruti :) Nolemjam meklēt naktsmājas pilsētā Khmeļnicikij. Ceļš līdz tai ir garš un mokošs. Visu laiku maldamies – esam nobraukuši daudz lieku kilometru, jo krustojumos nav nekādu norāžu. Brīžiem liekas bezcerīgi. Maldamies kā labirintā jeb spēlējam Uzmini nu! Ik pa laikam pretī brauc zapji, kuri nemāk (vai nevar) izslēgt tālās gaismas. Ceļi ir wooow! Kratāmies kā džipā – bedres, bedres... Viņiem vēl ilgi, ilgi tiekties līdz Eiropas līmenim, jo labotie un jauni lietie ceļi ir vienkārši briesmīgi. Braukt pa tumsu ir bīstami – pilsētiņu iedzīvotāji staigā pa ielas vidu, bet riteņbraucēji nekad mūžā nav redzējuši atstarotājus. Pagaidām vienīgais, kas uztur pie dzīvības, ir mūzika un Sandras jautrie bazari :). Beidzot arī big-city ir klāt... 3.diena Ar mums brokasto kaķēns, kurš pa nakti iemaldījies mūsu apartamentos :). Nevienam nav īpašas apetītes, jo tās desmaizes jau apnikušas. Neliels miega bads, bet ir jau 7.30, tāpēc savācam mantas un rūcinam Sintru, jo līdz galamērķim vēl aptuveni dienas brauciens jeb kādi nepilni 1000km! Pa ceļam pasmīnam par pretimbraucošajiem žiguļiem un voblām, kuras tirgo ceļa malā! Latvijā nereti ceļa malās tirgo ābolus, vasarā arbūzus, rudenī sēnes, bet Ukrainā – kāpostus, konservus, papriku, baklažānus, kartupeļus, vēžus, voblas un iepērk dīzeli. Ceļi, kas ved cauri mazām pilsētām ir viena liela tirdzniecības iela. Pilns ar večukiem un vecenītēm, kas cenšas pardot par smieklīgu naudu savu produktu. Pagaidām laiks apmācies. Pa priekšu brauc zapis, kuram sprāgst vaļā durvis, nabagam visu ceļu jātur. :D Mūsu Sintrā tiek uzķerts Ukrainas rādžins jeb Radio Šamanka :D Piedzīvojums turpinās. Esam nobraukuši jau krietnu gabalu. Milicija! Bāc. Pats interesantākais, ka šiem nekādu radaru nav, arī mašīna kaut kāda zila vabole. Aizdomīgi. Mentiem dikti interesē, vai mums ir valsts atpazīstamības zīme. Kad veram vaļā bagāžnieku, izveļas visas parpalas. Šie ieņirdz par mūsu paštaisīto LV, kas bija atlīmējies no stikla. Izolācijas zilā lente mūs ir pievīlusi. Sāk skaidrot, ka mēs esot iebraukuši kūrorta zonā (bet tas nekas, ka līdz kūrorta zonai ir vēl pusdiena jābrauc), tāpēc esot jāpārbauda auto uz gāzēm. Lai to izdarītu jāsamaksā 120 grivņas (12Ls). Sviests. Policis skaidro, ka tas esot līdzīgi kā Jūrmalā, kad iebraucot jāmaksā nodoklis. (Viņš pat tādu zin?!) Neko darīt, kasīties laikam nav jēgas, liekas problēmas nevajag, tāpēc samaksājam. Tiek izsniegts kaut kāds smieklīgs talons (atkal zils), kurš jāpielīmē pie priekšējā stikla (ar skoču :D) Iebraucot Krimā, mums tāds esot vajadzīgs. (Blā, blā). Aiz mums tiek apstādināta vēl kāda mašīna, izrādās – vācieši. Domāju, no tiem nokāsa vēl vairāk naudas. Katrs pelna kā māk. Ceļš turpinās – maģistrāle un klaji lauki. Iebraucot mazās pilsētiņā kāpostu pārdevējus ceļa malās jau nomainījuši vēžu pārdevēji. Interesanti, ka ir tāda pilsētiņa Vēži (Rekove), kur ik pēc pāris metriem sēž tantuki ar kartona šabloniem un pārdod vēžus un krabjus. Parādās arī medus tantes un paprikas tantes. :D Apstājamies pie Kafe, lai izmēģinātu vietējo virtuvi. Pēc divu dienu sviestmaižu ēšanas sagribas zupiņu. Sandra saslimusi ar kaut kādu mistisku mandeļslimību, tāpēc tiek pasūtīts arī silts piens ar medu. Apkalpošana ir tik sirsnīga, ka bufetes tante skrien ātri uz blakus veikalu, lai nopirktu pienu. Izskan frāze, ka šī aizskrējusi slaukt govi :D. Fonā skan Ukraiņu šlāgeri, un mēs gaidām boršču ukraiņu gaumē. Nākamā pieturvieta dārzeņu tirgus. Fascinējoši! Lielām kaudzēm kartupeļi, tomāti, paprika, arbūzi, melones.... āā! Tiek iepirkti arbūzi pa 0,05 Ls/kg :D. Arbūzu onka apjautājas, vai esam no Lietuvas un palīdz mums izvēlēties pašus sulīgākos un labākos. Visu ceļu graužam ziedkāpostus, protams, arī burciņa medus tiek iegādāta. Drīz vien jau paliek tumšs, bet mašīnā valda īsta jautrība – Sandras bazari par rozā kaķiem, rozā trušiem ar zilajām kontaktlēcām un bēgšanu no mentiem ir nepārspējami. Beidzot mērķis ir sasniegts – Simperofole jeb pats Krimas pussalas centrs. Pilsēta šķiet milzīga. Pirmais iespaids – krimināls rajons, bīstamas ielas un netīrība. Neskatoties uz to, ka ir otrdienas vakars, klubi strādā un centrā tusē jaunieši. Sākumā atrast kādu hoteli šķiet pilnīgi neiespējami. Riņķojam pa pilsētu, atkal izskatās, bezcerīgi. Iebraucam kādā uzpildes stacijā, kur mums palīdz atrast viesnīcu Ukraina. (Vēlreiz apstiprinās ukraiņu laipnība) Kad uzzinām, ka par nakti jāmaksā 25Ls un viesnīcā nav siltā ūdens, izlemjam meklēt citu variantu. Tālāk braukt nav vērts – jau vēls, bet atrast kaut ko lētāku liekas neiespējami, kā nekā tūrisma centrs. Recepcijas darbiniece iesaka mums sporta viesnīcu. Izklausās interesanti. Tikai 4Ls. Koju variants. (Iespējams pat trakāk) Aukstais ūdens pieejams tikai no 5.00 – 23.00. Parasti ir otrādi :D Rūta pārbauda, vai spilvenā nav prusaki. Mēs ar Sandru nevaram beigt ierēkt par visām ekstrām, ko piedāvā šis ūķis. Mums pat ir krievu ražojuma TV! :D Uzgraužam šodien nopirkto arbūzu un ejam gulēt. 4.diena. Auksti. Ieslēdzam savu ekskluzīvo TV. Ziņas. Simperofolē regulāri notiek bērnu laupīšanas. Vietējie uzskata, ka ielas ir ļoti netīras un nesakārtotas, arī mašīnu esot par daudz. Īsāk sakot, vācamies ātrāk ne šejienes prom. Vēl tikai jāatrod bankas automāts. Tas sagādā grūtības, jo automāti jau ir, bet nevienā nav tik daudz naudas, vai arī tas nestrādā. Šaize. Pilsēta ir tik amizanta – vecie trolejbusi un žiguļi, ukraiņi treņintērpos. Kruti! Nēsājamies pa pilsētas centru un cenšamies kaut ko iemūžināt, bet Sandru gandrīz nobrauc menti Šie laikam daltoniķi - krāsas luksoforā ir svešas. :D Vadoties pēc saules, cenšamies atrast pareizo virzienu, lēnām bīdamies pa sastrēgumiem, līdz atrodam sakarīgu bankas automātu. Nu tad beidzot! Lecam mašīnā un steidzamies uz Melnās jūtas piekrasti. Paliek arvien kalnaināks un kalnaināks. Daba krasi mainās. No pelēkās Ukrainas pariet uz eksotisko, krāsaino Krimu. Pirmais mērķis – Sevastople. Pilsētas lielāko daļu apņem ūdens, tāpēc ir ļoti auksti. Pilsēta ir pārbāzta, putekļaina un līdz Melnās jūras krastam mēs netiekam, jo satiksme ir drausmīga. Mēģinām tikt ārā. Paliek atkal silts. Kalni, kalni, kalni.... Pasakaini skati. Visu laiku gribas apstāties, lai nobildētos, bet tas nav iespējams, jo noteikumi to neļauj. To ir tik grūti aprakstīt, jo tādas lietas nav iekļaujamas nevienā bildē un nav ierakstāmas pāris teikumos. Tas ir jāredz un viss! Vietējie uzbāžas un piedāvā savas tirgus preces, kafiju, tēju... Nē, paldies! Citreiz. Braucam gar Melnās jūras krastu, pa labi jūra, pa kreisi – klintis un kalni. Saulīte silda, bet pamazām paliek apmācies. Žēl, bet nekas! Sintrā jautrība sit augstu vilni. Sandriņas radio Rozā darbojas nepārtraukti un no ņirgšanas jau vēders sāp :). Lēnām izbraucam šauras, šauras ieliņas. Vietējie, šķiet, ceļ mājas bez jebkādiem standartiem. Tuvu, tuvu vienu otrai ar visu iespējamos, kas ir – akmens, koks, žagari. Izskatās traki. Drēbes tiek žāvētas, izkarot laukā pa logu striķi. Eksotika. Vietējie tatāri dzīvo savā pasaulītē, bet vietējos veikaliņos strādā iebrucēji un kaut kādi imigranti, kas neko nekad nezin. Pašā jūra krastā stāv kopš PSRS laikiem nepabeigta sanatorija. Izlemjam, ka drīz mēs te atgriezīsimies un to pabeigsim. Sandras tētis nozāģēs divus mežus, mans tētis izsēs divus laukus ar labību, un sanatorija ir mūsu! :D Bezdelīgas ligzdā sadalām amatus, kas ko darīs. Karoč bliezīsim savu biznesu :). Sandrai būs bobiks. Man - vīrs gruzīns. Abas staigāsim pufaikās un klausīsimies vietējos ritmus, būsim bagatas un laimīgas. Iebraucam Jaltā. Āaaaa! Varu bļaut no laimes. Mērķis ir sasniegts. Vairāk kā 3 dienu brauciens un mana pakaļa ir Melnās jūras krastā :D. Nogurums ir pamatīgs. Iebraucam dziļāk pilsētā, noparkojamies un ejam iečekot vidi. Uz ielas pārdod Pepsi, Zingo, Colu, Sprite izlejamu krūzēs. Viena glāze pāris santīmu. Pilna iela ar māksliniekiem, kas spēj uzzīmēt tevi tik skaistu, ka noģībt var. Bet ne jau no skaitās gleznas, bet gan no cenas, kas ir tādas pašas, ko prasa mākslinieki Parīzē Monmartā. Nju ja, laikam vietai nav nozīmes, jo mākslinieki jau vienādi. Jau pirmais incidents. Puspliks, šķībacains guculis pieskrien un uzbāzīgi prasa: - Dai 2 rubļa! – Ņetu! - Nu tagda dai 5 rubļei! - Nu ņetu! Par laimi, murmulis ātri atšuvās. Nākamais punkts – Alušta. Maza kūrortpilsēta. Pa ceļam uz to iegriežamies botāniskajā dārzā. Jūtam, ka baigais nogurums, tāpēc pirmais, ko nolemjam darīt, ir atrast naktsmājas. Tādu te nav mazums, tāpēc uzreiz atrodam Luksuss apartamentus pašā jūras krastā. TV, kondicionēšanas sistēma, baseins, trenažierzāle, sauna, brokastis, balkons, autostāvvieta... viss ideāli. Un pa cik? 6 Ls! :D Kaut kas neticams. Dzīvo kā karalis pa pāris latiem. Pretējā ielā – Kivi kivi klubs, kurā, pēc apmešanās viesnīcā, ejam paēst. Mūs acīmredzami nopēta, otrajā stāvā spēlē Dj krievu hītus. Izskatās, ka esam vienīgie apmeklētāji. Kā vēlāk noskaidrojas, vietējie šeit ēst nenākot, jo viss esot pārāk dārgs. Tā gribam pagaršot vareņņikus jeb Ukainas nacionālu ēdienu, bet oficiante ar smīnu paziņo – nav! Blakus hotelim interneta kafūzis. Tā esot īpaša ekstra, arī cenas līdzīgas kā LV – 0,40 Ls pusstundā. Bet nu tāāāds nets – „ātrāks” nevar būt. :D Paiet 10min, lai atvērtu draugiem.lv :) Izskatās, ka vietējiem patīk tusēt. Neskatoties uz to, ka ir trešdiena, jau uz vakara pusi sāk vākties kopā tauta treņintērpos, pa pilsētu gāzē žiguļi, bet klubos skan bumsiks. Mēs uzejam uz balkona un redzam visu Aluštas nakts dzīvi. Pretī paveras kalni, bet pa kreisi var just jūru. Vakarā līdz tai arī aizstaigājam, iegādājamies pāris suvenīrus, kas tiek tirgoti pat pa tumsu. Jūras piekraste ir piegružota. Tur pat ir bankas automāts (!) un supermārkets, kurā nevar nopirkt pilnīgi nekādus augļus vai dārzeņus. Tos laikam audzē paši. Aiz vitrīnas redzam Rīgas šprotes... uuuu.... izskatās pēc viltojuma, bet nē – ražots Latvijā. Cigaretes vidēji 12-20 santīmu, bet alkoholu pārdod visu diennakti. Pilsēta vakarā izskatās aizdomīgi klusa un mierīga. Nekāda vēja, ir silti, pat ļoti. Mūsu istabā iet ļoti jautri – pidžamu balle uz balkona un vietējo naktsdzīves vērošana. Sandra regulāri ziņo par jaunumiem ielās un gucuļu izdarībām pie kluba. Esam bez desām :D. Istabiņas gleznas vietā tiek nomainīta mūsu portreti ar koordinātēm. Teritoriju esam iezīmējušas :) 5.diena. Uzeju uz balkona. Krāsainas debesis un kalni. Smuki. Pretējās ielas Kivi barčikā klusums. Gucuļi vēl guļ, izņemot sētnieci. Ukrainas maize un Latvijas šprotes garšo labi. Atā Alušta. Dodamies uz Kijevu. Nepilni 1000 km jeb dienas brauciens. Neizsakāma žēluma sajūta. Kalni paliek arvien mazāki un mazāki. Cenšamies vēl noķert ar acīm pēdējos skatus. Nolemjam iegriezties pastaigāt pa alām, kas atrodas kalna virsotnē. Nabaga Sintra vienos dubļos. O, jā. Mazliet aizrunājamies, tāpēc nogriežamies nepareizi. To atklājam tikai pašā galapunktā pie Melnās jūras. Ups! Jūra ir fantastiska! Zaļa! Teorētiski vajadzētu būt zilai, pēc nosaukuma – melnai, tomēr tā ir zaļa! Smilšu nav. Tiek pielasīti pilni maisi ar gludiem oļiem (cerams, pār robežu tiksim) un ar visu kontrabandu turpinām ceļu. :) Laiks pretīgs, diezgan apmācies, ik pa laikam līst, bet tas netraucē. Šodien jau jūtams pagurums pēc nobrauktiem nepilniem 3000 km, bet vēl tik daudz priekšā! Ceļš diezgan garlaicīgs – nabadzīgas mājas, nepļauti lauki, pa pļavām ganās zosis, tantuki pļavās lasa sēnes, ik pa laikam sanāk apdzīt kādu krutu motociklu ar blakusvāģi, klusiņām skan trance un velk uz miega pusi, arī Svētiņas radio Rozā ir apklusis un krāc :). O, tirgus! Tantes un onkuļi cenšas pārdod pēc iespējas vairāk. Kad palūdzam 5 banānus, vesels bars babušku sāk dikti iebilst un saka, ka jāņem viss ķekars, nevis jāplēš 5 banāni, jo, redz, arī vīnogas pārdodot pa ķekariem un neviens neplēšot to pa mazākām daļām. Ai, nu lai jau būtu. Ņemam visus. Tantes laimīgas. :) Tiek iegādāti arī kilogramiem valriekstu, medus, augļi un dārzeņi, arī lēta šokolāde. Valriekstu onkulis arī dikti laimīgs, pirms tam apjautājoties, kas jauns Baltkrievijā. A, mēs no Latvijas.:) Sāk palikt tumšs. Nākamā pietura jau izbraucot no Krimas pussalas. Pusceļš nobraukts. Apstājamies pie kāda kafūža. Ēe, te ir vareņņiki! :) Un vēl tādā izvēlē – ar kāpostiem, kartupeļiem un biezpienu! Ja reiz esam Ukrainā, tātad, jānogaršo visi. Bufetes tante ir šokā, bet pavāres aiz muguras smīn par to, ka mēs jūsmojam par kaut kādu, viņuprāt, parastu ēdienu. Atkal mēs esam vienīgie klienti. Kārtējo reizi pabarojam vietējos kaķus un suņus. Šodien nobraukti vairāk kā 1000 km. 23.30 esam Bilacerkviā netālu no Kijevas. Te vairs nav tik skaisti, kā iepriekšējā vakara naktsmājās, bet ir ok.Tantes no rīta iet pārskaitīt visus dvieļus, vai tik neesam kaut ko nočiepuši. Ja vien viņas zinātu, ka tādus Padomju laika dvieļus es pat par velti neņemtu :D 6.diena Ieraugam Bilacerkvju dienas gaismā. Izrādās, ka palikām pa nakti Staļina laika viesnīcā. Tādu atpalicība ir redzama tikai šeit. Pašā centrā stāv Ļeņins (starp citu, jau ceturtais, ko redzu Ukrainā), mašīnu ļoti maz. Takši - žiguļi, arī mācībnieki – žiguļi. Nevaru iedomāties LV autoskolas, kur māca braukt ar žiguli :D. Šķiet, ka te gadiem nekas nav mainījies. Laiks te ir apstājies. Šodien auksti. Tikai +3. Līdz Ukrainas galvaspilsētai Kijevai nepilni 90km.. Gluži cita pasaule. Civilizācija. Žiguļu ar vairs tikpat kā nav. Vajag karti. Tā arī tiek iegādāta, sameklējam centru un duram! Atrodam pazemes stāvvietu, par kuru vēlāk samaksājām 10ls.(!) Tad nu gan baigā ekstra! Pie pilsētas domes notiek dažādas protesta akcijas. Cilvēki uzcēluši būdiņas un dzīvo turpat pie milzīgās domes ēkas durvīm. Ap mājiņām sakārti dažādi uzraksti un teksti. Pēc „orandžās revolūcijas” vēl joprojām šeit notiek nemieri, bet vietējie, šķiet, ir pieraduši. Blakus tantiņas tirgo puķes, dārzeņus. Džeki piepelnās piedāvājot nofotografēties ar mērkaķi. Uzbāzīgi liek dzīvnieku uz pleca: Toļko pjat grivņ. (Tikai 0,50Ls) Tādus sastopam vismaz trīs. Interesanti zināt, no kurienes tie mērkaķēni dabūti. Tirdzniecības centri lielākā daļa atrodas pašā centrā zem zemes. Pamazām tiek izstaigāti tirģeļi, veikali, pilsēta. Tiek nopirkts arī smieklīgs Ukrainas tradicionālās mūzikas disks. Plaģiāti rullē!.:) Kopumā cenas neatšķiras no LV cenām – vietām dārgāk, vietām lētāk. Bet McDonalds rullē ar savu saldējumu. Ak, Dievs, kur redzēts saldējums „Radziņa” pa 0,15! Tā mes te visu MC izpirksim.. :p Pēcpusdiena. Jūtam, piedzīvojums iet uz beigām. Sākam pamazām taisīties uz māju pusi. Iepērkam vēl pēdējos suvenīrus, pārtiku. Paliek skumji. Tik daudz redzēts un piedzīvots. Nabadzība, sociālisms, kalni, jūra, paradīze, pilsētas dzīve, dziļo lauku dzīve, gucuļi, banderas. Ukraina ir tik dažāda. Atgriezties ikdienā nebūs viegli. Pagaidām uztrauc tikai viens – Polijas robeža. Uztraukums par to, vai poļi neatņems pārtiku, alkoholu, salasītos jūras akmeņus, uzskatot to par kontrabandu. Sandriņa dusmojas, ka neatdos tiem maitām neko, pilnīgi neko! Tātad, mums draud arests :). Robeža. Ukraiņi – viss OK. Sēžot mašīnā esam aculiecinieki tam, kā vienam robežsargam tiek iedots kukulis. Robežsargs liek atvērt kādam vīrietim bagāžnieku. Acīmredzami ukrainim kaut kas nepatīk. Sarunu nedzirdam, bet redzam, ka šoferis iedod muitniekam rokās naudu. Robežsargs ar lielu un platu smaidu skraida tagad apkārt un nezina, kur no laimes likties, ka kādu grivņu dabūjis, bet tas pats kukuļdevējs, šķiet, neaptver, ka Poļu robeža ir priekšā, un tā ir vēl stingrāka, vēl pie tam grivņas tur neder. Oj - Korupcija plaukst un zeļ. Kad esam izgājuši visu pašu un mašīnas pārbaudi, ukraiņi mūs nelaiž ārā. Jautājam – kāpēc? Šie saka, ka mēs esot neīstajā vietā, ka te latviešus neapkalpojot. Viens maita pat atļaujas caur smīnu pajautāt – nu ko labu mums atvedāt? Ha, sagribēja gan! Melnās jūras akmeņus un Krimas vīnu mēs toč neatdosim! Polijas robežpunktā nostāvam 2h, rindas ir bezgalīgas. Par laimi, mantas netiek izrevidētas un laimīgi tiekam ārā, jo Blondā par to parūpējas. Viņa ir jaunā miedzēja - to vien darīja, kā miedza ar acīm visiem robežsargiem, kas tuvojās uz mūsu pusi. Laikam īstajam uzmiedza, ja manu samagonku, cigaretes, arbūzu un 2 kg akmeņus neatņēma. (Sandra). Kāds prieks atgriezties Latvijā. Galu galā, nekur nav tik labi kā mājās.

Ar Sintru uz Krimu (5130 km)

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem