Aiz polārā loka līdz pat Nordkapam (Part II)

11.08.2010
12 min lasīšanai
54 foto

7.jūlijs, trešdiena.

Atvadāmies no Oskara un viņa Ziemeļos dzīvojošās ģimenes un dodamies uz Dienvidiem. Mazliet skumji ceļu turpināt mazākumā, bet nekas. Oskara vietā līdzi mums tiek iedoti krabīši, menca un lasis - Norvēģijas gardākie jūras produkti :)

Braucot uz Dienvidiem nevar pabraukt garām Altas aizvēsturisko klinšu zīmējumu muzejam (aptuveni 140km no Hammerfestas). Alta ir slavena ar saviem klints 3 000 zīmējumiem, kas iekļauti UNESCO un esot 2500 – 6200 gadus veci zīmējumi uz alu akmens, tomēr izrakumos esot pierādījies, ka cilvēki šajā reģionā ir dzīvojuši pat pirms 9000 gadiem.

Tad nu dodamies plānotajā stundas pastaigā. Taku kopējais garums ir 3km. Pa parku, kur apskatāmi Alta klinšu zīmējumi, izbūvēti speciāli gājēju celiņi. Zīmējumi un grebumi ir iekrāsoti ar sarkanu krāsu, tādējādi tie ir vieglāk pamanāmi. Izskatās, ka aizvēsturē populāri bijuši ziemeļbrieži un vikingu laivas, kas pilnas ar cilvēciņiem. Mēģinām atrast arī Tautas partijas nošpikoto emblēmu, bet neizdodas, jo negaidīti mūs pārsteidz lietus. Muzeja apskate saīsinās līdz pusstundas pārgājienam. Maksa pieaugušajam 85 NOK jeb 7.50 Ls. Skatam paveras arvien vairāk kalnu, ūdenskritumu un zaļās dabas. Pusdienās piestājam skaista fjorda malā ar eglīti un soliņu apzīmētajā pieturvietā. Izvārām krabīšus ar rīsiem un arī cīsiņus (priekš tiem, kuri baidās no krabjiem) :) Nākamais galamērķis Malselvfossen ūdenskritums. Esot iespaidīgs ūdenskritums, gar kuru var pastaigāt. Lai tiktu līdz tam, ir mazliet jānovirzās no maģistrāles. Sākumā apmaldāmies, nogriežoties gabalu pirms vajadzīgā pagrieziena. Pacietīgā meklēšana tomēr attaisnojas – ūdenskritums ir fantastisks. Tas mutuļo ar lielu spēku un ātrumu. Kad spidometrā beidzot rāda nulli, un rokās ir nevis stūre, bet gan Užavas alus, tad dodamies pastaigāt gar šo dabas skaistumu. Ir nakts, bet joprojām gaišs kā dienā. Debesis ir sarkanas, bet tālumā atbalsojas kāda festivāla mūzikas skaņas... Starp citu, pie ūdenskrituma ir Eiropā garākās lašu kāpnes, izbūvētas 1910.gadā, kas ļauj tiem tikt augšup pa upi 70km garumā. Esot arī pazemes telpa ar stiklu, kur iespējams šos lašus pavērot, bet, tā kā esam ieradušies šeit pusnaktī, tad pazemes telpa šoreiz izpaliek. Tāpat arī kempinga reģistratūra ir slēgta un nākas palikt kempingā nemaksājot! Nu nekas, pārdzīvosim... :)

8.jūlijs, ceturtdiena.

Noguļam līdz plkst. 9.00, brokastīs olu maizītes. Vēl pēdējo reizi uzmetam skatu Manselvfossen un dodamies uz izslavētajām Lofotu salām – salām, kas esot iekļautas 20 pasaules skaistāko salu sarakstā. Tikai 2007. gada 1. decembrī tika atklāts ceļa posms, kas salas tieši savieno ar sauszemi, pirms tam tur varēja tikt tikai ar lidmašīnu vai prāmjiem. Braucot pāri trīs gadus jaunam tiltam, lejā paliek tirkīzzils ūdens, no kura izlīduši apauguši zemes pleķīši. Baudāmi skati ir ik uz stūra – savdabīgas krāsas ūdens, sniegoti kalni, dzelteniem ziediem klātas pļavas un lieli gubu mākoņi... Pārbraucot tiltu, apstājamies netālu no Lødingen, lai papusdienotu. Blakus esošais informācijas stends liecina, ka 1947.gadā blakus esošajā klintī reiz ietriekusies lidmašīna, ceļā no Tromso uz Bodo. Izdzīvojušie - nulle. Brrr... Velkam ārā grilu un gardo mencu. Paralēli mencai zibenīgā ātrumā tiek pagatavots dārzeņu sautējums. Salās valda okeāna klimats, vasarā karstās dienas mijas ar lietainu un vējainu laiku. Lofotu salu mainīgie laikapstākļi ir acīmredzami, uznāk kārtīgs lietus gāziens, kas ātri vien pāriet.

Turpinām ceļu līdz Svolvear un šodien tālāk vairs nesteidzam. Paliekam Orsvagvear kempingā. Turpat blakus ir arī Sandvika kempings (ar kempinga mājiņām). Izmaksas, pieskaitot elektrību un četrus līdzbraucējus, ir 260 NOK jeb 22.90 Ls. Kempings atrodas pasakainā vietā starp kalniem un ūdeņiem. Tāds miers un klusums... No recepcijas onkulīša vēlos nopirkt degšķidrumu grilam, bet pēc nelielas kaulēšanās, tas tiek man uzdāvināts... Jauki. Kā izrādās, šī esot pēdējā pudele un vēl pie tam kāds gudrinieks jau to paspējis atvērt un palietot :) Cepam siera desiņas, dzeram alu un baudām Lofotu salu burvību. Esam apstājušies blakus ļoti runīgam angļu pensionāram ar kundzi. Pāris sēž kemperī, ēd greznas vakariņas un malko vīnu, savukārt mēs nekautrējamies ar dakšām ķeksēt no grila apdegušās desiņas un piedūmot apkārtni. Angļu pensionārs jautā, vai mēs redzējām kaiju. Neizpratnē raustu plecus, par kādu kaiju viņš runā, jo putnu taču te ir vairāk kā vajag. Viņš norāda uz kādu kaiju, kas drosmīgi sēž pie mūsu auto un silda olas (savējās, protams...). Uztinam makšķerei jaunu auklu un dodamies uz otru kempingu. Turpat atklājas fantastisks skats uz ūdeni un kalniem, pa kuriem iespējam pakāpelēt. Šajā mirklī saprotu, ka šajā zemē ir tik daudz neatklātu vietu, ik mirkli acīm paveras kaut kas skaists un tīkams. Vietējie zvejnieki tīra milzīgas zivis un kaut kas tiek arī kaijām. Galu galā, jau kopš senseniem laikiem piekrastes iedzīvotāju galvenā nodarbošanās bijusi zvejniecība, zivju apstrāde un audzēšana. Pa gludajām klintīm nokāpjam lejā pie mutuļojošā ūdens, kas lielu spēku triecas pret akmens sienām. Līdz paņemtais upeņu kagors ir ļoti garšīgs.

9.jūlijs, piektdiena.

Saule mijas ar miglu, plkst. 8.30. Kaija joprojām sēž uz savām olām. Pabraucam kādus 5km atpakaļ uz Coop veikalu pēc kafijas 21.50 NOK (1.89 Ls), kas, par nelaimi, it nemaz negaršo pēc kafijas. Dzirdētais par Norvēģijas kafiju apstiprinās – garšīgu atrast ir ļoti grūti. Jā, skaistas gan tās Lofotu salas... Svolvear ciemats ir lieliska vieta, no kuras sākt salu apskati. Mākoņos ietītus kalnus nomaina zaļš un mežonīgs apvidus, bet jau pēc mirkļa esam nokļuvuši klinšainā apvidū bez jebkādām dzīvības pazīmēm, savukārt mazliet tālāk vērojams interesants bēgums. Daba ir tik mainīga, ka tā nespēj apnikt. Piestājam Statoil, lai uzpildītos, benzīna cena šeit 12.99 NOK/litrā, dīzelis tikai mazliet lētāk. Starp citu, jo tālāk uz Dienvidiem, jo lētāka degviela. Ir tikai +14 grādi, ik pa laikam skaidrojas, bet kopumā diena ir apmākusies, smidzina smalks lietutiņš. Šīs dienas mērķis – O („Å”) ciematiņš jeb Lofotu salu galējais punkts un pati tālākā apdzīvotā vieta arhipelāgā. Pilsētas nosaukums radies no norvēģu alfabēta pēdējā burta, jo viņu izpratnē šī pilsēta ir pasaules mala – tālāk nav nekā. Šajā vietā tālumā redzams jūras šaurums, kur plūdmaiņas laikā veidojas slavenais jūras virpulis Malstrēms. Savdabīgākā salu dabas parādība ir atvari, kas veidojas paisuma un bēguma rezultātā 4 reizes dienā. Īpaši liels gultnes lūzums ir pie Moskenes, veidojot jau pieminēto Malstrēma virpuli. Virpulis ir tik spēcīgs, ka spējīgs ieraut sevī un pēc tam kā korķi izšaut gaisā ne tikai zvejnieku laivas, bet pat nelielus kuterus. Cik nu tur taisnības, bet pārbaudīt to nevaram.

Kāds turpat uzslējis telti, bet pārējie apstājušies ar cerību ieraudzīt kādu dabas brīnumu. Mums gan ūdens šķiet mierīgāks par mierīgu, un par virpuļu veidošanos neliecina pilnīgi nekas. Turpat pamanām arī automašīnas ar latviešu numuriem. Ak, ceļotāju tauta... iemaldāmies arī tālāk esošajā muzejā un suvenīru tirgotavā. Kā liecina informācijas stends, šeit mitinoties ne tikai delfīni un citas ūdens iemītnieki, bet arī 50 tonnas smagi vaļi, sasniedzot pat 20m garumu (!) Pusdienās notiesājam griķus ar gaļas mērcīti un dodamies pastaigāt pa šarmanto pilsētiņu. Visapkārt daudz vienādas rorbas jeb zvejnieku būdas un kliedzoši kaiju bari. Savukārt pie būdām žāvējas zivis, sakarinātas uz koka konstrukcijām. Andris atkal makšķerē, bet zivis tomēr ir gudrākas – parausta āķi, panašķojas un pazūd. Rodas ideja – nebraukt visu gabalu atpakaļ pa sauszemi, kas prasītu daudz vairāk laika, bet pārcelties no Moskenes uz Bodo ar prāmi. Kopumā Lofotu salām ar divām dienām ir stipri par maz, tas nu tiesa. Izstaigājam mazos veikaliņus, ieskatāmies arī ceptuvē un suvenīru tirgotavās. Ar gardu keksiņu pa lētu naudiņu dodamies atpakaļ uz kemperi un pēc kafijas pauzes braucam uz prāmi, lai stātos garajā rindā. Prāmis Moskenes – Bodo kemperim un 5 cilvēkiem kopā izmaksā 1200 NOK (105.60Ls), kas izmaksu ziņā ir tikai mazliet vairāk, nekā braucot visu ceļa posmu atpakaļ pa sauszemi līdz Bodo, protams, arī ietaupot laiku. Prāmis kursē ik pēc pāris stundām 7 reizes dienā. Stājamies rindā cerot, ka plkst. 19.30 pietiks vietas arī mums, tomēr rinda ir pārāk gara un nākas gaidīt reisu plkst. 21.15, bet par to īpaši neskumstam. Nav jau kur steigties. Pirms tam vēl paspējam uzcept gardo mencu ar kartupelīšiem. Gardi paēduši braucam uz klāja. Ar melniem dūmiem, prāmis atiet no krasta. Tālumā paliek rorbas, kuterīši, zivju žāvētavas... saule caur biezajiem mākoņiem ir izlaidusi starus un skats ir neatkārtojams... Vakariņas pēdējā brīdī tomēr nebija laba doma. Lai pārciestu 3 h šūpošanos, nepieciešams stiprs organisms. Lielāka daļa ir aizmiguši vai arī no bailēm atslēgušies... Mazliet pāri pusnaktij iepeldam Bodo un dodamies ārpus pilsētas. Paliekam kādā pieturā tikai dažus km no mūsu nākama galamērķa, bet to apskatīsim rīt...

10.jūlijs, sestdiena.

Visu nakti ir lijis un līst vēl joprojām. Dodamies uz Saltstraumen dabas rezervāta ūdens virpuļiem, kas ir spēcīgākā ar jūru saistītā straume un uzskatāma par dabas fenomenu. Paisuma un bēguma laikā 4 reizes dienā veidojas milzīgi virpuļi, kas sasniedzot pat 10m diametrā. Ūdens caur 150m platu šaurumu plūst ar ātrumu 20 mezgli stundā un maina virzienu ik pēc 6h. Saltstraumen atnesot ne mazums zivju. Par to liecina ne tikai milzīgie kaiju bari, bet arī pacietīgi izlijuši makšķernieki. Vislabāk virpuļi saskatāmi, uzkāpjot uz turpat augšā esošā tilta, virpuļu veidošanās laikus ir iespējams noskaidrot tūristu informācijas birojā.

Turpinām ceļu pa E6. Līdz troļļu sienai jānobrauc vēl 970km. Pa ceļam jāsameklē arī nozīmīgais Mardalsfossen ūdenskritums. Šo ceļa posmu noteikti varam sadalīt uz divām dienām. Visapkārt zaļš un mežonīgs, bet pēc mirkļa jau dabu nomaina sniegots apvidus. Labajā pusē paliek viens no lielākajiem Norvēģijas ledājiem Svartisen. Drīz vien parādās uzraksts „Welcome to the Arctic Circle”. Protams, apstājamies, lai atzīmētos. Laipni lūgti atpakaļ mērenajā klimata joslā! Visapkārt sakrautas akmeņu kaudzes. Jo lielāks krāvums, jo „vairāk bēdu varot palikt zem akmens čupas”. Sajūtas ir kā ziemā – auksti, bet ir arī cerība, ka uz Dienvidiem paliks arvien siltāk. Pēc 480km brauciena, esam kempingā Harran. Pankūkas no Norvēģu pilngraudu miltiem, kurus iegādājos benzīntankā, sanāk dīvainas, bet garšīgas. Starp citu, interesanti, kāpēc sieviešu dušās par silto ūdeni iespējams norēķināties ar 1 NOK (8 santīmiem), bet vīriešiem par dušas izmantošanu jāmaksā vismaz 5x vairāk - 5 NOK (40 santīmi)?

11.jūlijs, svētdiena.

Jāpieveic atlikušie 490 km. Ceļamies jau plkst.7.00 un pēc kārtīgām brokastīm izbraucam uz Romsdāles ieleju un Troļļu sienu. Iebraucot mērenajā klimata joslā, parādās arvien vairāk iekoptu lauku ar vircas aromātu, zemeņu tirdziņi, govju un aitu plantācijas. Kalnus nomaina skujkoku meži, bet ūdens joprojām tikpat dzidrs.

Tomtoms paziņo „tālāk doties ar prāmi”. Kamēr stāvam rindā un gaidām tālumā peldošo pārvietošanās līdzekli, samaksājam par biļetēm (kopā 113 NOK jeb 11.79 Ls) un notiesājam meloni. Šodien jāatrod arī ūdenskritums, kas kartē nav atzīmēts, bet tomēr ir ievērības cienīgs kā viens no 10 Eiropas augstākajiem ūdenskritumiem. 23 km pirms Mardalsfossen apstājamies, lai papusdienotu pie kādas iespaidīgas klints zilganzaļas upes krastā. Pēc kārtīgām pusdienām sasniedzam Mardalsfossen.Visiespaidīgāk ūdenskritums izskatās periodā, kad hidroelektroenerģijas kompānija palaiž ūdeni – katru gadu no 20. jūnija līdz 20. augustam. Mardalsfossen atrodas pie Eikesdalsvatnet ezera, pie kur vienkārši nav iespējams neapstāties. Ūdens, kalni un debesis ir pasakainās krāsās. 50 kilometru rādiusā daba ir tik kontrastaina, ka nespēj ne apnikt, ne nogurdināt.

Vakarā esam sasnieguši galamērķi – troļļu sienu. Slavenā Troļļu siena ir apmēram 1000 m augsta klints, kurā pirmo reizi uzkāpa tikai 1967. gadā. Sienas grēda ir arī visgarākā klinšu siena Eiropā horizontālā virzienā, kas sagatavota alpīnistiem (arī daži latvieši to esot pieveikuši). Agrāk troļļu siena esot bijusi populāra vieta izpletņlēcējiem, bet pēc vairākiem letāliem gadījumiem, tas ticis aizliegts. Neskatoties uz to, ka troļļu sienu bildē iekļaut ir tikpat kā neiespējami, sabildējamies un pabraucam pāris km atpakaļ uz Mjelva kempingu - 180 NOK (15.84 Ls). Sacepam desas, maizīti, izdušojamies (10NOK par 5min) un gulēt. Šovakar pēc ilgiem laikiem iestājusies tumsa. Saule ir paslēpusies un tāda kā vakar tā vairs nebūs... 12.jūlijs, pirmdiena.

Laiks ir labs, tas priecē, jo šodien gaidāma viena no interesantākajām ceļojuma dienām. Pirmkārt, jau Troļļu ceļš, kas ir nopietns pārbaudījums katram autovadītājam. Ceļa kāpums ir 12%, un tas ir tūristu visapmeklētākais ceļš Norvēģijā ar 11 serpentīnveidīgiem pagriezieniem un līkumiem, kas vijas augšup līdz Stigora (858m virs jūras līmeņa). Šoferis iebļaujas : „Aiziet!”. Braucam pa slaveno Troļļu ceļu, paceļoties aizvien augstāk kalnos, sirds sitās no sajūsmas, kāds no bailēm palīdis zem krēsla, bet pārējie aizrautīgi seko līdzi... skati ir elpu aizraujošs un rodas vēlme šos ceļu izbraukt vēlreiz! No 800 m augstumā esošā skatu laukuma paveras fantastiska panorāma uz nobrauktajiem serpentīnu līkumiem, Īsterdāles ieleju un Romsdāles fjordu, bet pāri Stigfossen ūdenskritumam ved iespaidīgs dabīgā akmens tilts. Tālāk ceļš ved uz Geirangera fjordu – uz vienu no skaistākajiem fjordiem Norvēģijā, kas ir apbrīnojams no visām pusēm. Ceļā uz fjordu gribas apstaties ik uz stūra, aizraujošo dabas skatu dēļ. Visapkārt daudz mazu un lielu ūdenskritumu, gar dažiem redzamas varavīksnes. Geirangera fjords ir iekļauts UNESCO un ne velti nosaukts par „Zemes mātes skaistāko dāvanu”, jo šajā rajonā esot ekoloģiski tīrākā daba pasaulē. Turpat izbraukt ar panorāmas prāmi, izbaudot daudzos ūdenskritumus, klinšu stāvkrastus (Cena 100NOK jeb 8.80 Ls). No fjorda var redzēt „Septiņu māsu” ūdenskritumu, kas ir 7 atsevišķas straumes, kuras krīt no vairāku simtu metru augstuma.

Kad liekas, ka skaistākais jau ir redzēts, ceļš aizved līdz pat Flydalsjuvet... tāluma joprojām saskatāms Geirangerfjords. Turpinām ceļu augšup kalnā, saule paslēpjas aiz biezajiem mākoņiem, un ceļa malās guļ neskarti sniega kluči. Kad šķiet, ka augstāk vairs nav kur, nonākam Dalsniba klints pakājē, kas paceļas 1500m virs jūras līmeņa. Maksa par uzbraukšanu 85 NOK jeb 6.80 Ls (autobusiem 900 NOK). Šī pacelšanās virs mākoņiem ir īsts pārbaudījums mūsu kemperim. Braucam pirmajā ātrumā ar mazāk kā 20 km/h, jo ātrāk vienkārši neiet. Lēnām paceļamies sniegotajās kalnu virsotnēs, kur no putna lidojuma var raudzīties uz dūmakainajiem fjordiem. Ne tikai mēs esam mākoņos, arī mūsu kempers ir melnā mākonī tīts, kas nāk no izpūtēja. Nabadziņam pārslodze... Dalsniba virsotnē plīvo karogs, kas liecina, ka kalns ir pievarēts. LV uzlīmi neatrodam, bet leiši atzīmēties gan ir pacentušies... No gaisa drēbes un mati paliek mitri. Šajā mirklī izgaist pārliecība, ka troļļu ceļš ir trakākais pārbrauciens šajā ceļojumā... Pa ceļam uz Briksdāles ledāju uztaisām mazu pauzīti, lai pārbaudītu kempera tehnisko stāvokli. Viss kārtībā. Pa to brīdi pie mums ciemos atnāk mīlīgs aitu pārītis. Pabarojam mūsu draugus ar latviešu maizīti un salātlapām. Apjaušot mūsu dāsnumu, tās ir gatavas kāpt kemperī un dodiet mums līdzi... :)

Tuvojoties slavenajam Norvēģijas lielākajam ledājam Jostedalsbrīnam, ūdens paliek arvien nedabīgākā krāsā. Dodamies uz šī ceļojuma pēdējo ievērības cienīgo objektu - ledāja atzaru Briksdālē. Stāvvieta kemperim 50 NOK jeb 4.40 Ls. Līdz ledāja mēlei un atpakaļ ir aptuveni 1-2h gājiens, bet tas ir tā vērts, ne tikai, lai apskatītu ledāja zilos toņos mirdzošo un sasalušo mēli, bet arī ceļā esošās dabas skaistuma dēļ. Pa ceļam mutuļo liels ūdenskritums un, šķērsojot blakus esošo tiltiņu, sausam palikt ir neiespējamā misija. Slinkākie tūristi dodas augšup ar tādiem kā tūristu ratiem, ietinušies zilā lauksaimniecības plēvē. Ieraugot viņu sejas izteiksmes, smaidu novaldīt nav iespējams. Pats ledājs izskatās, kā sasalusi kalnu upe. Mirklī, kad iedomājos, kā būtu, ja pēkšņi tas sāktu kristu lejā, izdzirdam lūstoša ledus skaņu, un no augšās nokrīt pāris ledāja gabaliņi. Sirds sāks dauzīties un, atzīšos, paliek mazliet neomulīgi. Kūstošā ledāja ūdens ir tik nedabīgi zaļā krāsā, ka iedomājos, vai tikai paši norvēģi nav piegāzuši ūdenim kādu krāsvielu... Šī diena ir bijusi gana ekstrēma, un nogurums dara savu... pēc vakariņām ūdenskrituma pakājē sākas mūsu mājupceļš. Viss iecerētais ir apskatīts un tagad atliek tikai stūrēt...

Nakti pārlaižam Gjeilo kempingā, tiesa gan, stipri nabadzīgākā par visiem iepriekšējiem, bet ceļā esošo kempingu izvēle nav īpaši liela. Galu galā, esam ceļā uz mājām, kur kempingi parādās arvien retāk un retāk. Ierodamies kempingā mirklī, kad saimnieks jau ielecis savā braucamrīkā un taisās braukt prom, bet ieraugot mūs žigli lec ārā un steidz atslēgt recepcijas durvis. Zinot to, ka saimnieks teju, teju brauks prom, mazliet samelojam, ka esam tikai 2 cilvēki. Samaksājam 100 NOK par auto un 10 NOK par cilvēku jeb kopā 10.50Ls.

Rīt vēl mirklis Lillehammerē, kura slavu ieguvusi 1994.g. Ziemas olimpisko spēļu dēļ, bet par to vairs maz kas liecina, jo pāri palikušas tikai Olimpiskais parks, trases un stadions.

Uzbraucot uz klāja sāku apzināties, ka pienākušas šī burvīgā ceļojuma beigas... auksto Norvēģijas gaisu nomaina Latvijas tveice un gaidītā mērenā klimata saule. Tiek notiesāts sulīgs arbūzs un izdzerta pēdējā vīna pudele, kas pārcietusi 6500km garo kratīšanos kemperī līdz pat Nordkapam un atpakaļ... Sveika, Latvija! :)

Papildus info:

Ø Maršruts tika plānots, iedvesmojoties gan no iepriekšējiem draugu ceļojumu aprakstiem, gan no tūristu firmu piedāvātajiem maršrutiem. Daudz kas palika neapskatīts, īpaši Dienvidos, bet divās nedēļās tas ir neiespējami; Ø Lielāko pilsētu apskati atlikām citai reizei, jo galu galā Norvēģija taču ir dabas valsts. Uz planētas Zeme ir daudz skaistu vietu, un jebkurā zemē ir ievērojamas, apbrīnojamas vietas, bet Norvēģijā pats svarīgākais ir daba - pelēkās klintis, zilganzaļais fjordu ūdens, tumšzaļie koki, simtiem ūdenskritumu ar vistīrāko ūdeni un zivīm, zemie mākoņi... Ø Pārbraucieni ir ļoti gari un nogurdinoši, tāpēc ir labi, ja ir vairāki šoferīši, bet maršruta garums izplānots attiecīgi atvēlētajām dienām, pretējā gadījumā var sanākt vien tāds skrējiens cauri Norvēģijai. Ø Pārtika. Ar to gan ieteiktu nodrošināties. Labāk paņemt par daudz, nekā par maz. Kaut arī pārtikas cenas ir 2-5x augstākas kā Latvijā, tomēr bija daži produkti, kurus tomēr pirkām: cukurs 1kg 29.90 NOK (2.63 Ls), milti 1kg 29.00 NOK (2.50 Ls), kafija 21.50 NOK (1.89 Ls), 1.5l minerālūdens 7.30 NOK (0.64 Ls), jogurts 19.90 NOK (1.75 Ls), apelsīni 24.90 NOK/kg (2.20 Ls/kg), banāni 21.50NOK/kg (1.90 Ls/kg), bunte salātu 18.50 (1.62 Ls), graudu maize 29.90 NOK (2.63 Ls). Ø Dušas kempingos maksā 5-10NOK (0.45 – 0.90 Ls) vienai reizei - siltais ūdens tek 4-5 minūtes. Nav vērts rūpīgi saplānot naktsmājas, ja vien nav doma palikt viesnīcās. Kempingi ceļā ir sastopami ik pēc pāris desmit minūtēm, tāpēc ceļošana bez saplānotām naktsmājām nav nekas ekstrēms; Jāpiemin, ka uz iekšzemes prāmjiem var norēķināties pārsvarā tikai skaidrā naudā. Ø Jāatceras arī ,ka bez siltiem džemperiem un jakām šajā zemē nav ko iesākt arī vasaras mēnešos, it īpaši jau Ziemeļos. Laiks ir ļoti mainīgs.

Lai veicas visiem, kas nolēmuši izbraukāt šo skaisto zemes nostūri!