Aiz polārā loka līdz pat Nordkapam (Part I)

  • 9 min lasīšanai
  • 54 foto

2.jūlijs, piektdiena Kāda gan netaisnība – kad Latviju beidzot ir sasniegusi vasara un lielais karstums klāt, mēs dodamies prom uz aukstajām zemēm jeb aiz Ziemeļu polārā loka ar līdzi sapakotiem džemperiem un cimdiem. Vidusjūras karstās pludmales lai paliek ziemas mēnešiem, un, galu galā, ir grēks neapskatīt tepat kaimiņos esošo Norvēģiju. Mūsu kempers no paša rīta jau ir izbraucis no Liepājas gala, bet mēs tikmēr iepērkam 2 nedēļām nepieciešamos pārtikas krājumus. Pārtikas saraksts ir uz divām A4 lapām un knapi satilpst trīs lielajos Maxima ratos. Šķiet, ka badā mēs nenomirsim, un, zinot Skandināvu pārtikas cenas, labāk, lai paliek pāri nekā pietrūkst. Kempera sapakošana un piekraušana aizņem pāris stundas un sāk šķist, ka pašiem, ekstrēmi noskaņotajiem braucējiem, vairs nepietiks vietas, kā nekā kopā esam 6 līdzbraucēji sapakojušies ar makšķerēm, to ekipējumu, grilu, teltīm, piepūšamajiem matračiem, guļammaisiem un vēl un vēl...

Prāmis no Tallinas ostas D-termināla atiet plkst. 21.00. Rēķinoties ar piektdienas satiksmi un mūsu pārkrauto kemperi, ceļā dodamies laicīgi jeb plkst.15.00. Bez liekām pieturvietām ap 20.00 jau esam klāt un uzbraucam uz klāja.

Protams, tas nav normāli, ja kaut ko neesi aizmirsis mājās. Neskatoties uz divu dienu mantu pakošanos, tieši šajā brīdī atceramies, ka abi ar Andri esam aizmirsuši mājās siltās rudens jakas! āāā... un ko mēs darīsim Ziemeļos? Nekas cits jau neatliek, kā cerēt, ka pietiks ar līdzi paņemtajiem džemperīšiem un nebūs nemaz tik auksti...

Plkst. 23.00 nobraucam no prāmja un dodamies ārpus Helsinkiem ceļā uz Ziemeļiem. Noripinām vēl 80km un paliekam kādā Somijas uzpildes stacijas stāvlaukumā. Tā ir lielākā kempera priekšrocība, ka vari palikt, kur vien vēlies, izbaudot absolūtu brīvību ceļošanā. Draugs Tomtoms rāda, ka blakus atrodas ezers. Hei! Pirmā iespēja izmēģināt makšķeres un spiningus. Kamēr pārējie pošas uz gulēšanu, mēs sapūšamies ar pretodu līdzekli un dodamies uz ezeru. Visapkārt jau krietni satumsis un miglā tīts. Ap ezeru ir novilkts žogs ar vārtiņiem, un, šķiet, ka aiz tiem ir privātīpašums, bet varbūt tur mājo kāds meža zvērs? Klusiņām un nedroši brienam pa slapjo zāli līdz tuvākajai laipiņai. Diemžēl no zivīm šeit ne miņas...

3.jūlijs, sestdiena

Šodien saulaina un skaista diena. Mūsu ceļš turpinās līdz Lapzemes pilsētai Rovaniemi un Salatēva ciematiņam Napapiiri, palikuši vēl aptuveni 750km. Maz tas nav, tāpēc ceļu pavadām spēlējot zolīti un graužot līdzi paņemtos nektarīnus. Pusdienlaikā pieturam pie viena no Somijas ezeriem. Vieta ļoti skaista... Kamēr Andris ar Oskaru cenšas nomakšķerēt vakariņas, ķeros pie pusdienu gatavošanas – gaļas mērcīte ar griķiem un marinētajiem gurķīšiem. Līdz Rovaniemi vēl krietns gabaliņš. Pēkšņi kempers strauji nobremzē, no plauktiem krīt mantas un pārtika, un priekšējais flangs skaļi iebļaujas! Nodomāju, avārija, bet nē – pa šosejas malu bez emocijām tipina Somijas ziemeļbrieži, kas jūtas ļoti svarīgi ceļa satiksmē, bremzējot un aizkavējot pārējos ceļa dalībniekus. Skaidrs, kurš šeit ir saimnieks! :) Kaut arī pēc skata tie ir diezgan paplukuši, tomēr, kā izrādās, tie esot vērtīgi dzīvnieciņi - dodot ne tikai ādu, bet arī gaļu un pienu. Eh, varētu tie uzdāvināt arī savus ragus, būtu grezns suvenīrs...

Līdz mūsu galamērķim Ziemassvētku vecītim palikuši kādi 70km, bet, protams, ka šī diena tik garlaicīga beigties nevar... kādā no ceļa līkumiem ar skaļu blīkšķi un mani pie stūres pārsprāgst riepa. Kāda laime! Visi varonīgi izlecam ārā un sākam barot odus, kas Somijā ir stipri vairāk nekā Latvijā (kur nu vēl vairāk!). Komandas darbs ir acīmredzams – viens maina riepu, otrs gaiņā odus ar vareni smirdīgu pretodu līdzekli, trešais ar ceturto uzņemas atbildību par avārijas trijstūri, bet pārējie fočējas, lai ir ko atcerēties :) Riepas taču sprāgstot uz laimi (vai kā tur bija tas teiciens).... :) Rovaniemi ierodamies mazliet pirms pusnakts. Saule turpat aiz horizonta, bet ir tik gaišs, ka miegs vairs nenāk. Grilējam siera desiņas un ceļam telti. Ir plkst. 1.00 naktī un tumšāks vairs nepaliks...

4.jūlijs, svētdiena

Pelēcīga un lietaina diena, bet esam enerģijas pilni, lai dotos tālāk. Cenšamies noskaidrot kādu rezerves riepas iegādes vietu, bet, kā jau svētdienā, viss ir ciet un nākas turpināt ceļu ar cerību, ka viss būs kārtībā!

Nu tad - braucam pie Salatēta! Tas jau nekas, ka vasara. Galu galā, derētu pasūdzēties, kāpēc bērnībā viņš nesis tik daudz džemperu, adītu zeķu un vēl viss visādu nevajadzīgu lietu :)

Nevar nepamanīt pilsētai pa vidu novilkto līniju, kas liecina, ka esam šķērsojuši Ziemeļu polāru loku jeb vienu no piecām pasaules galvenajām paralēlēm. Apciemojam Salatēti, kurš ir diezgan zinošs ģeogrāfijā, nosaucot ne tikai Rīgu, bet arī citas mūsu pilsētiņas. Tomēr īpašu Ziemassvētku sajūtu tas nerada, tāpēc daudz laika Rovaniemi neveltam un dodamies Finmarkas - zvejnieku un kalnraču rajona virzienā, kas atrodas Aļaskas platuma grādos, bet to neklāj sniegs un ledus. Kā nekā šovakar taču jāsasniedz Nordkaps – it kā tālākais Eiropas Ziemeļu zemesrags uz 300m augstas klints, kas atrodas 2000 km attālumā no Ziemeļpola. Tur jānonāk īstajā laikā – pusnaktī. Tas ir brīdis, kad saule ir viszemāk, bet, neaizejot aiz apvāršņa, atkal uzsāk ceļu augšup.

Somijas Ziemeļu dabu veido biezi skujkoku meži, ūdeņi un purvi. Plkst. 16.00 piestājam Somijas lielākā ezera Inari krastā. Divi galvenie makšķerētāji pazūd bez vēsts, bet mūsu uzdevums – soļanka. Uzklājam savu galdiņu blakus vācu tūristiem. Ārā laiciņš ļoti labs, bet pavēss. Pēc pusdienām dodamies tālāk un pirms Magerejas salas uztaisām mazu zvejas pauzi. Šoreiz nepaiet ne minūte, kad dzirdu saucienus: „ir! Ir!” Kā vējš nesos lejā pa akmeņaino ieleju līdz jūrai, kur mūsu vīrieši noķēruši milzīgu saidi. Zivs ir tik liela, ka noraujas no auklas, bet šie nepadodas – Andris lec ūdenī un ķer ar rokām! Skrienot lejā neveikli paslīdu uz slapjajiem akmeņiem un „izliekos” kā zivs uz mutes. Nu tik tiešām āķis ir lūpā un ar divām vairs nepietiek. Ar grūtībām atraujam makšķerētājus no ūdens, jo līdz galapunktam vēl gabaliņš, ko braukt. Šai zemei raksturīga liela ģeogrāfisko zonu daudzveidība un iespaidīga daba, tāpēc Norvēģija makšķernieku vidū ir sevišķi iecienīta valsts. Ainavas mainās un spožā saule visu padara vēl skaistāku...

Tieši pusnaktī sasniedzam Magerejas salu. 6,9 km garais tunelis, kas savieno salu ar sauszemi, 6 cilvēkiem un kemperim izmaksā 380 NOK vienā virzienā un tikpat arī atpakaļ braucot. Protams, pastāv iespēja, ka var nosaukt mazāku līdzbraucēju skaitu un notēlot muļķa tūristu, kā to izdarījām mēs, ja nu kas... Vienam nācās slēpties tualetē, bet otram – zem galda. :)

Jārēķinās, ka par Nordkapa apmeklējumu nākas atstāt krietnu summiņu. Protams, tā ir īsta tūristu pievilināšanas atrakcija, bet ar to jau esam rēķinājušies. Galu galā, tāds jau ir mūsu ceļojuma mērķis. Vienam cilvēkam šeit nākas atvadīties no 235 NOK. Mums sešiem un kemperim iebraukšana Ziemeļu galējā punktā izmaksā 2170 NOK jeb aptuveni 191 LVL. Sadalot uz galviņām jau nav tik traki... Sajūtas braucot uz Nordkapu ir sirreālas – šķiet, ka esi kaut kādā sapnī. Plkst 1.00 naktī ķermenis jūt fizisku nogurumu un saprot, ka ir nakts, bet naktī sejā spīd spoža saule, kas prātam saka: „Kāda gan gulēšana! Ir taču diena!”. Pašā Nordkapā mudž cilvēku pūļi, kas bauda šo vienreizējo sajūtu, zinot, ka saulrietu tie šonakt neieraudzīs. Citi dzer vīnu no kristāla glāzēm, apsveicot viens otru ar galamērķa sasniegšanu vai kādu citu svarīgu dzīves notikumu, bet blakus uzceltas teltis palikšanai, jo tālāk jau nav, kur... Jūtams dzestrs rudens vējš un ieskatoties pulkstenī vairs nav skaidrs – ir plkst. 1.00 naktī vai dienā. Baltās naktis šeit varot vērot no 14.maija līdz 29.jūlijam, kad saule nenoriet visu diennakti. Šajā mirklī uznāk vēlme pabūt te arī polārajā naktī, un piedzīvot „zilo dienasgaismu”, kas ir unikāla tikai šai vietai. Debesis ir skaidras, saule izdzenājusi miglu un Barenca jūrā var saskatīt horizontu – cik gan ļoti mums paveicies ar laikapstākļiem, ļoti bieži Nordkaps esot miglā slēpts. Tiesa gan, ģeogrāfiski Nordkaps tomēr nav pats Ziemeļu galu gals, jo par 1.5km tuvāks Ziemeļpolam ir blakus esošais Nordkins. Ir iespēja apmeklēt arī Nordkapa halli, tomēr grēks tik saulainu nakti pavadīt telpās. Nordkapa kompleksā ir koncertzāle, kinozāle, muzeji, banketu zāles, suvenīru tirgotavas, kā arī divas simboliskas zemeslodes. Viena atrodas uz galvenās ēkas, otra - uz kraujas liela globusa veidā. Apkārtne ir kaila klints ar maziem akmentiņiem un stāvu krauju kas ienirst Barenca jūrā. Pretēji iecerētajai Honigsvāgenai, kas atrodas Magerejas salas austrumos, nolemjam naktsmāju meklējumos doties uz Rietumiem - zvejniekciemu Gjesvear, kas ir tikai 120 cilvēku apdzīvota pilsētiņa. Galvenie meklēšanas kritēriji – blakus jābūt ūdenim un, protams, pilnam ar zivīm. :) Nakts vidū esam klāt. Ir pilnīgs miers un klusums. Šeit īpaši jūtama Arktikas garša – ir auksti, salst rokas un kājas. Laika izjūta ir pilnībā pazudusi! Bet jāuzgrilē taču vēl desiņas un jāiemalko līdzi paņemto kagoru, kas kopīgi ar mums sasniedzis galamērķi, nu tā, lai siltāk... Kamēr pārējie dodas pie miera, trijotne – es, Andris, Oskars dodamies makšķerēt. Skatoties uz līci no augšas, šķiet, ka tas ir sekls, tāpēc dodamies arvien tālāk un tālāk gar kalna pakāji. Kempers paliek neredzams kalna augšpusē. Krastā mētājas ne tikai kaiju izēsti jūras eži, zvejas kuģu izskalotas mantas, kastes, bet arī ziemeļbriežu ragi. Urrā! Bezmaksas suvenīrs rokā! Kāpelējam pa akmeņiem, līdz nonākam pie ūdenskrituma. Neskarta, dažāda un varena ainava. Šī valsts daļa ir tik reti apdzīvota, ka katrs var sajust šo dabas mežonīgo apgabalu ap sevi. Pēc neveiksmīgas makšķerēšanas, kāpjam pa akmeņainu stāvu kalnu augšup, lai tiktu uz galvenā ceļa, jo esam nogājuši krietnu gabalu no mūsu t.s. mājas un pulkstenis jau pāri 4 naktī. Gulēt ieejam plkst. 5.00. Pirms iemigšanas vēl mēģinu uzminēt, kas tas par putnu ar tik nežēlīgi ķērcošu balsi... 5.jūlijs, pirmdiena Nepārtraukta dienas gaisma šķiet pilnīgi sirreāla. Ir sajūta, ka man ir daudz vairāk laika, un pavadītās jūlija dienas šķiet kā viena vienīga, bezgalīga diena...

Pēc trīs stundu miega ceļamies augšā un esmu gatava cept brokastu pankūkas. Saulīte paslēpusies aiz mākoņiem. Uz Nordkapu tomēr būsim paspējuši īstajā laikā. Pēc kārtīgām brokastīm laižam uz nākamo galamērķi – Hammerfestu, kas ir šī ceļojuma iemesls. Šeit, pašos Ziemeļos, apmetusies Oskara ģimene - 8 forši letiņi, kas pametuši Latviju, lai dotos labākas dzīves meklējumos. Ne daudzi līdz šim vēlējušies dzīvot tik tālu aiz Ziemeļu polārā loka un nereti pamet šo reģionu, lai dotos uz mājīgākām pilsētām. Šodien mums nav kur steigties, jo Hammerfesta ir 180km attālumā no Nordkapa. Aptuveni 100km pirms pilsētas atkal uztaisām vienu zvejas pauzi kādā klinšainā un skaistu oļu pārpildītā pludmalē. Nonākot Hammerfestā jau ir pusdienu laiks. Ātri vien tiek pagatavoti Latvijas kartupeļi ar gaļas / pupiņu mērci un salātiem. Ārā stipri līst un šķiet, ka tā šeit ir ikdiena. Jāpiemin, ka Hammerfestā ieplūst strādnieki no 60 dažādām valstīm, neskatoties uz to, ka tā ir viena no vistālāk esošajām pilsētām uz Ziemeļiem, savukārt sievietes pamet šo reģionu un dodas uz Dienvidiem. Barenca jūrā, 140km no Hammerfestas, atrodas „Sniegbaltīte” jeb dabasgāzes rūpnīca, kas ir lielākais rūpnieciskais projekts Ziemeļnorvēģijā. Tās būvniecība sākās tikai 2002.gadā un rezerves būšot pieejamas 30 gadu garumā, savukārt projekta peļņa būšot ap 35 miljardiem latu. Pēc gāzes rūpnīcas izveides Hammerfestā labklājība esot krietni uzlabojusies – tā ir daudz pārtikušāka par citām Norvēģijas pilsētām. Jārēķinās ar to, ka Norvēģijas sabiedrība iegūst ļoti daudz arī no naftas industrijas, jo kompānijas maksā milzīgus nodokļus, tomēr ne visi spēj samierināties ar tik unikāliem laikapstākļiem.

Vakarā ar diviem auto izbraucam mazliet ārpus Hammerfestas uz Forsøl jeb, kā letiņi to iesaukuši, Foršo salu. Mērķis, protams, ir zivis, zivis, zivis. Norvēģijā ir plašas iespējas makšķerēt gan okeānā, gan jūrā, gan saldūdens krātuvēs. Valsts attieksme pret makšķerēšanu ir samērā liberāla - fjordos un citos piekrastes ūdeņos valsts licence nav nepieciešama, tā vajadzīga tikai iekšzemes ūdenstilpēs un makšķerējot lašus. Makšķerēšanas atļauju varot iegādāties pie zemes īpašnieka, sporta veikalos, tūrisma informācijas centros vai apkārtnes kempingos, kur ir vēlme zvejot. Pirmajā mirklī ir sajūsmas kliedziens pēc kliedziena, jo zivis ķeras pat bez ēsmas. Pēc brīža gan jau paliek neinteresanti – zivis ķeras viena pēc otras, bet nu man kā neprofesionālei, tas ļoti patīk :)

Norvēģija ir viena no lielākajām zivju eksportētājām pasaulē. Zivju šeit ir ne tikai daudz, bet tās ir arī augstas kvalitātes. Aukstā ūdenī tās augot lēnāk, taču tām esot ciešāka struktūra un tās ir aromātiskākas nekā zivis, kas uzaugušas siltākos ūdeņos.

6.jūlijs, otrdiena

Izguļamies, paēdam brokastis un laižam apskatīt pilsētu. Uzkāpjam pilsētas kalnā, pirms tam paspējot ieskriet arī riepu servisā, lai turpmāko dienu pārbraucieni būtu bez liekiem uztraukumiem. Hammerfest no augšas ir skaista. Katru dienu ostā piestāj pasažieru prāmis, kas ieved simtiem tūristu. Pilsētas kalns – viens, divi un esam augšā, tomēr šodien mūs sagaida krietni lielāks pārbaudījums – kāpiens kalnā Tyven ar kopējo ceļa garumu 6km. Galu galā, esam pelnījuši tādu pastaigu pēc vairākām kemperī nosēdētām dienām, tāpēc bez liekas minstināšanās kāpjam augšā. Turpceļā pavadām vairāk kā 1,5h, bet lejupceļā vairs tikai 1h. Visapkārt saauguši kalnu bērzi un brūklenes, bet ik pa laikam mūs pavada turpat dzīvojošie ziemeļbrieži. Turpat Hammerfesta uzcēlusi 20 kilometru garu žogu, lai aizkavētu ziemeļbriežus no klaiņošanas pa pilsētas ielām. Tie ierodas pilsētā, nākot iekšā viesnīcu un uzņēmumu reģistratūrās, baznīcās un traucējot satiksmi, jo esot pārāk pieraduši pie cilvēkiem. Šovakar paredzēts pikniks jeb atvadu vakars Forsøl. Atvadīsimies ne tikai no latviešu ģimenes, bet arī Oskara, kurš kādu laiku nolēmis paciemoties Ziemeļos, savukārt mēs rītdien ceļu trupināsim vairs tikai 5 cilvēki. Plkst. 16.00 dodamies ceļā uz Foršo salu, līdzi ir iemarinēts lasis, uzkodas, grils un, protams, makšķeres. Sākumā līst un nav, kur paslēpties, bet jau pēc pāris minūtēm aiz mākoņiem parādās spoža saule un mūsu acis priecē pasakaina varavīksne, kas īpaši izceļas uz „dusmīgajām” debesīm. Laiks šeit ir neprognozējami mainīgs, tas nu ir fakts. Lietus mijas ar vēju, sauli, miglu. Zivis ķeras viena pēc otras un ne tikai zivis... turpat izvilktā medūza tēlo vienaldzības iemiesojumu tāpat kā lasis, kas kādu laiciņu grilējas. Esam arī aculiecinieki kādam vecas laivas nogremdēšanas procesam. Kāda veca un sasista laiva, pēc vairākiem mēģinājumiem, tiek ievilkta ūdenī ar zvejnieka kuģi. Pāris sekunžu laikā tā noburbuļo lejā un zivis var priecāties par jauno mājvietu. Visapkārt iekārtotas jūras audzētavas - fjordos izvietoti peldoši sprosti, paredzēti dažādu zivju audzēšanai. Lasis ar zaļumiem ir dievīgs, tomēr paliek arvien vēsāks un vēsāks, arī aukstais latviešu alus vairs nesilda, un es eju meklēt cimdus. Grūti iedomāties, ka šodien Latvijā pārsniegti karstuma rekordi...

Rīt sāksies mūsu atpakaļceļš uz Dienvidiem, bet pats labumiņš vēl tikai priekšā... par to vairāk nākamajā rakstiņā, kuru centīšos papildināt ar praktisku informāciju tiem, kas plāno apceļot skaistos Norvēģijas Dienvidus. Galerijā bildes un maršruts. Turpinājums sekos...



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais