Kalendārs šogad Līgo svētkus bija saplānojis pateicīgi nedēļas vidū un paņemot klāt pāris brīvas darba dienas, sanāca pietiekami garš atvaļinājums. Ideja izskriet ārpus LV pa Līgo svētkiem likās gana vilinoša un iesākumā izplānojām virzienu - Krima, jo ļoti gribējās pakāpelēt pa kalniem. Izrādījās, ka uz Krimu plānots braukt ar auto un ceļā pavadīt vairākas dienas negribējām. Un varbūt labi, ka tā, jo Krimas vietā nonācām Sicīlijā – salā, kas nespēj atstāt vienaldzīgu, kas nav tipiskas Itālijas piemērs, jo diezgan spēcīgi te jūtama arābiskā ietekme, un kurā noteikti atgriezīšos. Savlaicīgi iegādājāmies avio biļetes Rīga-Brēmene-Trapani-Brēmene-Rīga un nepacietīgi gaidījām Līgo brīvdienas. Vēl pirms brauciena tika veikti sagatavošanās darbi - rezervējām auto un pāris viesnīcas, jo maršruts liecināja, ka katru nakti pavadīsim citā vietā un ar naktsmītņu meklēšanu katru vakaru nodarboties nevēlējāmies, palasījām ceļojumu aprakstus, lai zinātu, ko noteikti negribam palaist garām. Beidzot izkristalizējās aptuvens plāns, pietiekami grandiozs un aizraujošs – apbraukt apkārt gandrīz visai Sicīlijai, tāpēc šo ceļojumu nosaucām „Sicīlijas ekspedīcija”.
22.06. Latvijā daba liecina par Līgo svētku tuvošanos - ir drēgns un pamatīgi līst :) pa ceļam uz lidostu mani lūpu kaktiņi jau klusībā paveras grūti noslēpjamā smaidā, kad iedomājos, ka Sicīlija mani sagaidīs ar sauli un silti maigu vēja pieskārienu. Izrādīt to īsti nevar, lai manam šoferītim nepiemetās skaudība, tāpēc vēl pāris metrus no auto līdz lidostai ciešāk ieritinos jakā un uzmaucu kapuci, lai nesalīstu...tie bija pēdējie mākoņi un piles...no šīs dienas laika prognozei līdzi varēja nesekot.
Ierodamies Brēmenē, kur pēdējo reizi pabiju vēlā rudenī, tagad jau vasarīga noskaņa – gan parkos, gan balkonos, gan riteņbraucēju smaidos. Mums Brēmenē jau ir tradicionālā brokastošanas vieta netālu no centrālās dzelzceļa stacijas un no lidostas taisnā ceļā dodamies turp. Diena Brēmenē paiet baudot vecpilsētas šaurās ieliņas, šopingojot, tērzējot kafejnīcās, baudot veldzējošu saldējumu un ik pa laikam dzīvojot līdzi futbola čempionātam, jo to šobrīd rāda visur.
23.06. Rīts sākas nevis ar modinātāja zvanu, bet skaļām tramvaja skaņām. Brokastojot āra kafejnīcā, ar baudu skatāmies uz cilvēkiem, kas dodas ikdienas darba gaitās. Līdz lidmašīnai īsinam laiku sauļojot dekoltē zonu Brēmenes zālājā un dažas no mums aktīvi studē itāļu valodu. Svarīgākās frāzes, piemēram, „uno litro vino, bianco, secco” (tulk.no itāļu val.- viens litrs vīna, balts, sauss) esam apguvušas. Kā vecos labos skolas gados, viena otrai atprasām vārdiņus un pa visām kopā mēģinām salikt vienkāršus, ne pārāk paplašinātus teikumus.
Tad seko pāris stundu lidojums un esam Sicīlijā. Izkāpjot no lidmašīnas, tik tiešām sajūtiņa, ka siltu fēnu kāds pagriezis tieši sejā.
Negribas kavēties ne mirkli, jo šovakar taču Līgo vakars, tāpēc steigšus dodos uz auto nomu lidostā, lai tiktu pie braucamā. Latvijā puiši mums aizrādīja, ka 3 blondīnēm braukt uz Sicīliju ir bīstami. Neceļot degunu mākoņos un pietiekami kritiski vērtējot arī savu izskatu, piekrītu šim apgalvojumam par visiem 100% – taču bīstami tas ir tikai vietējiem vīriešiem un uzņēmējiem nevis mums :)) Vietējais auto nomas darbinieks, ieraugot savā priekšā divas gaišas galvas un platus smaidus, atmaiga un kļuva runātīgs un galu galā par rezervētās ekonomiskās klases auto cenu, iedeva mums kompaktās klases gandrīz jaunu Alfa Romeo, esam ieekonomējušas aptuveni 90 EUR :)Pārlaimīgas stāvvietā atrodam savu smuko Alfu, ar fotoaparāta palīdzību fiksējam nelielās skrambiņas un jau tagad atviegloti nopūšos, zinot, ka mūsu kompānijai pieslēdzas Siliņš (TomTom), beidzot dodamies Sicīlijas ekspedīcijā.
Līgo vakaru un nakti gribam pavadīt ārpus lielpilsētas, tāpēc dodamies Palermo virzienā uz nelielu vietiņu Buseto Palizzolo, kur mums rezervēta viesnīca. Mūsu ceļš no šosejas pagriežas uz mazākiem ciematiņiem un ved pāri kalna grēdai, jau pirmajā vakarā izbaudam Sicīlijas nelielo, vecišķo pilsētiņu burvību. Gaļu ēdu pavisam reti, bet no prošuto atteikties nespēju un to arī nevajag. Esmu sastāstījusi meitenēm pilnas ausis, ka ikgadējo slēpošanas braucienu laikā vakaros prošuto ir našķis nr.1. Ceļa malā piestājam pavisam necilā, noteikti kādai ģimenei piederošā veikaliņā, un sapērkam sev Līgo vakara cienastu. „Tradicionālā latviešu ēdiena” šašlika vietā mums ir prašuto, Jāņu siera vietā cietais itāļu siers, tumša itāļu pane (maize), alus vietā uno...nē...duo litro vino, kā arī dārzeņi un augļi. Līgo tiek nosvinēts kā latviešiem pienākas – ar izēšanos :)) Uzvelkam pāris Līgo meldiņus, bet lekšanu pāri ugunskuram pārceļam uz to dienu, kad dosimies Etnas ekspedīcijā...leksim pāri vulkānam.
24.06. Jāņu rītā mostos ar vienu vienīgu domu....gribu atvēsinošu peldi baseinā. Meitenes atbalsta ideju un tā arī sākam savu rītu. Viesnīca, kurā esam apmetušās, sastāv no vairākām krāsainām mājelēm, kas izvietojušās aplī, un pa vidu baseins. Kā no gultas laukā, tā 20 pakāpieni lejā pa kāpnēm un „plunkšķ” baseinā iekšā. Pelde rīta agrumā ir sākums jaukai, aktīvai dienai.
Šodienas plāns – turpināt ceļu uz Monreālu, pēc tam uz Sicīlijas galvaspilsētu Palermo. Evita ir saskatījusies itāļu kino un jūtu, ka viņai jau ir savs redzējums par Palermo. Pa serpentīniem dodamies uz Monreālu, tas ir manas braukšanas prasmes pirmais pārbaudījums. Nebijām ne 10 min braukušas pa Monreālu, kad ar auto spoguli tika taranēti pirmie cukīnī dārzeņu bodītē ielas malā. Ielas tik šauras, ka viss, kas uz ielas ir paralēli mašīnai, jau liekas bīstams un traucējošs. Toties Siliņš (tas, kurš TomTom) pat šādā šaurībā pamācoši norāda – ieņemiet otro labējo joslu - situācijā, kad vispār ir vienvirziena ceļš, kur kājāmgājējam un auto jau grūti vienlaikus pārvietoties. Priecājos, ka man ir slēpošanas braucienu pieredze pa sniegotām Itālijas ieliņām un esmu vizinājusies pa Portugāles ielām dzīvokļa koridora platumā. Nonākam pilsētiņas centrā un dodamies apskatīt Monreālas katedrāli, kas ir īsts mākslas darbs – izcilas mozaīkas un krāšņi zeltīti gleznojumi (jau nepieklājīgi nosmējāmies, ka mazliet zelta varētu ieskrāpēt somiņā). Neesmu mākslas un vēstures eksperts, bet katedrāle ir iespaidīga un mute ik pa laikam neviļus paliek vaļā.
Monreālas vecpilsētas malā jau paveras plašs skats uz lejā gulstošo Palermo, izstaigājam krustu šķērsu Monreālas centru un nolemjam atpūtināt kājas un izbaudīt īstu itāļu espresso. Katrā pilsētā noteikti centra tuvumā būs vieta, kur pulcējas vietējie pavecāka vecuma vīrieši. Tāda vieta ir arī šeit...mēs piesēžam pie galdiņa, baudam espresso un gelato (saldējumu) un vērojam onkulīšus. Jau brauciena vidū nonāksim pie slēdziena, ka sicīliešu onkas ietur vienotu stilu – tumšas bikses, krekls ar īsām piedurknēm (pārsvarā zilos vai pelēkos toņos) un saulesbrilles + kepka + pīpe vai cigarete. Tā vien šķiet, ka visi ir maskējušies mafijas krusttēvi. Šādi ekipējušies viņi n-tās stundas pavada sarunās...manas itāļu valodas zināšanas un dzirde ne tuvu nav tik laba, lai pastāstītu, par ko ir sarunas :)
Labsajūtā par ekselento espresso, dodamies uz Palermo. Ceļojumu aprakstos esam izlasījušas, ka Palermo jāredz Vucciria – viduslaiku tirgus, kur saplūst Palermo arābiskā pagātne, mūsdienu pircēji un visos laikos esošie kabatzagļi. Atradušas kvartālu, kur pēc norādēm jābūt tirgum, dodamies pa mazajām ieliņām dziļāk pilsētas mūros. Sākotnēji liekas, ka nekā grandioza nav un jau jūtu nelielu vilšanās sajūtu, kad nejauši aiz kāda stūra paveras īstais Vucciria. Te var nopirkt visu, pat to, ko tev nemaz nevajag. Un viss ir vienkopus – satelīta antenas, ķiploku saišķi, saulē uz āķiem karājas aitas gaļa, turpat Ķīnā ražotie plastmasas mājsaimniecības nieki un brendu paradīzes produkti – saulesbrilles, brendotās somiņas, gardie olīvu stendi un tikko nozvejots tuncis. Brendotie nieciņi nespēj aizraut, toties acis no gardajiem ķiršiem nespējam atraut. Nopērkam papīra tūtā sulīgus ķiršus un dodamies tālāk pastaigā.
Lai apskatītu visu Palermo, mums noteikti vajadzētu palikt te uz 1-2 dienām, mēs nolēmām iepazīt to nedaudz un doties ārpus pilsētas. To, ko mēs redzējām, varētu salīdzināt ar Rīgas „maskačku”. Blakus dārgiem butikiem pārbāztai ielai 200m tālāk aiz stūra vietējā „maskačka” ar graustiem, noziedzību. Pārsteidzoši, bet ne uz mirkli nejutos apdraudēta, pat tad, kad pie ūdens krāna vietējais onkulis Evitai aizrādīja, lai paslēpj savu fotoaparātu, jo tas ir bīstami. Skvēriņā piesēžam uz soliņa, tā vidū pilsētas ūdenskrāns, kur vietējie nāk ņemt ūdeni. Nomazgājām ķiršus, sēžam, ēdam un jau piezogas mazuma piegarša. Pie krāna pieskrien puišeļi ar futbola bumbu, noguruši, sasvīduši, izslāpuši, bet tik dzīvespriecīgi un pozitīvisma pārpilni. Mazie droši sāk sarunu un kā lieli puikas bārsta komplimentus un atzīstas mīlestībā, mēs tik smaidam un angliski jokojam pretī. Kādu gabaliņu kopā ejam, puišeļi pazūd kādā šķērsielā un noteikti turpināja trenēties, lai kādreiz piepildītu Itālijas cerības uz lielo futbola trofeju. Iesēžamies auto un plānojam apskatīt vairākas Palermo tūristu vietas, taču intensīvā satiksme un grūti atrodamās brīvās parkošanās vietas, ievieš korekcijas mūsu plānos un Palermo apskate notiek pēc labākajām tūristu tradīcijām – pa auto logu :) Iztēlojieties ainiņu - tūristu grupa autobusā, šoferis brauc, gids tikmēr stāsta par ievērības cienīgiem objektiem ielu malās, nosauc pāris frāzes un faktus un Palermo apskate ir galā.
Aptuveni tādā veidā izskrējām cauri Palermo un devāmies ārpus pilsētas Cefalu virzienā. Ceļu izvēlamies gar piekrasti, lai baudītu skaistos dabas skatus. Netālu aiz Palermo jūras krastā ir skaista vietiņa Capo Zafferane (Safrāna rags), kur pirmo reizi baudam pludmales priekus veldzējoties kristāldzidros jūras viļņos, pludmales gan te gandrīz visur akmentiņiem klātas.
Laicīgi atrodam savu viesnīcu, veicam plašās viesnīcas teritorijas apskati un dodamies vakara pastaigā uz tuvējo pilsētiņu Trabia. Precīzāk to varētu nosaukt par defilēšanu pa Trabia galveno ielu, jo šķiet, ka 2/3 pilsētas vīriešu bija iznākuši ielās un, nenovērsdami skatienus no 3 gaišmatēm, ar acu skatieniem pavadīja mūs līdz centrālajam restorante. Pasūtījām vistu ar salātiem un pēc pāris minūtēm redzam, ka restorante īpašnieka sieva steigšus no vietējā gaļas veikala maisiņā nes vistas gaļu. Pasmaidam, bet vismaz droši, ka grilētā gaļa būs svaiga :)) Kamēr gaidam savas vakariņas, pie blakus galdiņa sēdošais jaunais cilvēks ieinteresēti mūs izjautā, no kurienes esam. Un pārsteigums, kad sakām, ka no Rīgas, nav ne mūsu ne jaunā cilvēka acīs, jo arī šis itālis pabijis Rīgā (nekā pārsteidzoša). Izrādās, ka Trabia pilsētā nav viesnīcu un ārzemju tūristi te iegriežas reti, no tā arī izskaidrojami joprojām pievērstie acu skatieni. Puisis mums pačukst, ka netālu ir vieta, kur vakaros pie jūras atvērtas āra kafejnīcas un var patīkami pasēdēt. Tā arī daram, izmetam nelielu līkumu un pastaigājamies gar naksnīgo jūras krastu. Spožai mēness bumbai spīdot, dodamies uz viesnīcu, kur mūs pārsteidz stāvgrūdām pilna stāvvieta. Izrādās, ka viesnīcā šovakar koncerts. Nu ko - paņemam uno litro vino un dodamies uz parka lapenīti baudīt silto vakaru ar itāļu dziesmām fonā.
25.06. rīts sākas ar peldi olimpiskajā baseinā (tā vismaz bija rakstīts uz vārtiņiem). Baseina izmēri noteikti atbilst starptautisko sacensību prasībām, par to liecina arī nebeidzamie ģērbtuvju labirinti. Baseins gan mazliet novecojis, noteikti 80.gadu beigās te uzstādīts ne viens vien rekords un arī tagad treneris ar svilpi malā sāk dot norādes jaunajiem sportistiem.
Dodamies uz Cefalu. Pilsētiņas vecā daļa burtiski saaug ar milzīgo klinti, dažām mājām ir tikai 3 sienas, jo ceturtā ir klints. Skaistas, mazas un šauras ieliņas gājēju ieliņas, mājīgi restorāniņi un pludmale turpat pilsētas centrā. Vietām pat arī pludmales joslas nav, tā vien šķiet, ka pilsēta jau kāpj jūrā un dažu māju logi un balkoni ir jau virs jūras. Nonākot pilsētas centrā, mani pārņem tūrista cienīgs apzinīgums apmeklēt katedrāli. Pie vārtiņiem mums paprasa 2 EUR, draudzenes šaubās, vai vēlas iet, bet mana apņēmība un „nezinu, kā jūs, bet es eju” piekrīt arī viņas. Izrādās, ka ieeja ir nevis uz katedrāli, bet katedrāles pagalmu pilnu ar kolonnām. Kādam noteikti tas izteiks ļoti daudz ko, taču manas kultūrvēstures zināšanas ir pārāk aprobežotas un varu tikai pateikt: skaisti :) Katedrālē mūs tā arī neielaiž, jo uzvilktais apģērbs pilnībā nenosedz plecus un droši vien arī svārki bija pāris cm par īsu :)
Pēc Cefalu apskates braucam gar jūras piekrasti cauri neskaitāmām mazām pilsētiņām siestas laikā, kamēr pilsētiņās miers un klusums, izpeldamies un veldzējamies jūrā. Siesta sicīliešiem ir svēta lieta, šajā dienas daļā gandrīz visi veikali, kafejnīcas un arī daudzas citas iestādes būs ciet....siestas laikā daudzās vietās nav jāmaksā arī par autostāvvietu - maksā līdz 13:00 un pēc tam tikai no 16:00-20:00.
Pie Acquedolchi nogriežamies un pāri kalnu grēdām dodamies Etnas virzienā. Ik pa laikam aizmugurējā sēdeklī sēdošajai Ilzītei no straujajām augstuma maiņām krīt ciet ausis un nākas palūgt, lai apstādinu auto, jāieelpo svaigs gaiss un jāpieradina savs vestibilārais stāvoklis. Vēl lejā pie jūras esot pasmaidam, ka klinšu smailēs gulst skaistas pilsētiņas. Vēlāk izrādīsies, ka tas ir mūsu ceļš. Ilzītei par šīm pilsētiņām bija labs joks: klinšu smaiļu pilsētiņās futbols jāspēlē ļoooti uzmanīgi, ja vairāk uzsitīsi, tad bumba būs ne tikai ārpus laukuma, bet arī ārpus pilsētas un pa klinti lejā, tā ka jāuzmanās :) Pa ceļam mūs pārsteidz arī tik dažādā Sicīlijas fauna – tikko smilšainas,akmeņainas, pakaltušas pludmales, tad zaļi lekni lapu koku meži, tad skujkoku, tad bagātīgas dārzeņu un augļu plantācijas. Jo tuvāk Etnai, jo bagātīgāka zeme. Šajā reģionā gada laikā novācot 4 ražas un tas pat izklausās ticami, jo visur redzami tirgotāji, kas realizē ražu.
Šim vakaram viesnīca nav rezervēta, tāpēc pa ceļam jāvēro iespējamās naktsmītnes. Ilzīte aizmugurē sēžot jau iesnaudusies, kad viesnīca beidzot ir atrasta. Vakars vēl nepavisam nav vēls un nolemjam apmeklēt tuvējo pilsētiņu Biancavilla, kurā neplānoti esam ieradušās. Šo pilsētiņu varētu salīdzināt ar Jelgavu vai Ogri, kur 2/3 iedzīvotāju vakarā pārrodas no lielpilsētas, pārnakšņo un rīta agrumā atkal visi kā skudriņas dodas ikdienas darba gaitās. Visa dzīvība notiek uz ielām, pa kurām haotiski krustu šķērsu dodas auto plūsma, ko pavada nebeidzama pīkstināšana.
Kā parasti nespējam sev atteikt augļu pirkumus, bet vakariņas nolemjam ēst īsti itāliskā garā – picas! Katra izvēlamies sev piemērotāko picu un kārtējo reizi jāatzīst, ka picas vislabāk tomēr garšo Itālijā un visas Chilli picas utml, ko LV sauc par picām, es sauktu tikai par siltajām uzkodām. Picas izmērs manam vēderam tomēr bija par lielu, lai gan ar acīm es apēstu arī Evitas un Ilzītes picas :) Izskatās, ka viesnīcas restorāns pilsētā ir populāra vakariņošanas vieta, restorānā pie blakus galdiem tiek svinēta jubileja...noteikti „tikai” ģimenes lokā, bet uz cilvēkiem 50 :), jauni džeki, kam frizūrā vismaz puse pudelītes matu želejas sastāvs ieziests, atveduši meitenes uz randiņu...ēšana gan viņas šobrīd vismazāk interesē :)) Vakars tiek pavadīts laiskā noskaņojumā vērojot visu apkārt notiekošo un atzinīgi novērtējam, cik šajā viesnīcā ir atsaucīgi, laipni un neuzbāzīgi darbinieki, tā, ka rekomendēju!
26.06. Etnas ekspedīcijas diena. No rīta savlaicīgi pošamies Etnas virzienā, sekojam ceļa norādēm, kas virza mūs uz Etnu. Vai nu piedzīvojumu kāre vai kāds cits iemesls, bet nogriežamies pirms tālākās norādes uz Etnu un sākam maldīties pa maziem kalnu celiņiem. Mums jau ir aizdomas, kas neesam īsti uz pareizā ceļa, jo tūristu busi pa šādu ceļu nekad nebrauktu. Bet tas mūs neapbēdina itin nemaz, jo nonākam dārzkopju reģionā un pie kādas saimniecības iebrauktuves stāv onkulītis, izlicis uz galdiem un kastēs visu savu ražu un par smieklīgām naudiņām var iegādāties dārzeņus, augļus un mājās darinātu vīnu. Sapērkamies gardus ķiršu tomātiņus un nolemjam, ka 1,5l plastmasas pudele ar vīnu (2EUR) kāpjot augstajā Etnā mums lieliski noderēs. Pavaicājam onkulītim, vai varam te nokļūt līdz Etnai un viņš mums uz kartona cenu zīmes precīzi iezīmē tos ceļus, par kuriem jau braucām. Vēlreiz tur iebraukušas, saprotam, ka ceļš līdz Etnai iespējams arī aizved, bet mūsu elegantajam auto šis ceļš ir par traku - bedres, stāvs, šaurs. Vienubrīd auto jau noslāpst, mēģinu pielaist un uzsākt braukt...šajā brīdī paspēju jau sabīties, jo atcerējos braucienu pirms pāris mēnešiem uz Itāliju, kur īres auto noplīsa sajūgs un palikām bez auto. Iedomājos, kas notiktu, kad te mums noplīst auto, zonas telefonā nav...bet ar trešo startēšanu auto aiziet. Griežam atpakaļ uz šoseju un bez jebkādas aizķeršanās nonākam līdz Etnai. Vienubrīd meitenes jau liek griezties atpakaļ, jo pie onkulīša pirktie ķiršu tomātiņi ir tik gardi, ka tie tiek apēsti 10 minūtēs.
Etna (3340m) Šis ir viens no vissenākajiem aktīvajiem vulkāniem un pēdējais nozīmīgākais izvirdums bijis 2006.gadā. Iebraucam stāvvietā un jā...skats iespaidīgs. Izrādās, ka arī vnk pelēka masa var priecēt acis. Pārņem dabas varenības sajūta un tu, cilvēks, kas sevi iedomājies par pasaules valdnieku, uz šī dabas varenības fona, esi niecība. No stāvvietas par 40 EUR var ar džipiem uzbraukt Etnas augšdaļā, vēl tur var uzbraukt ar pacēlāju, savukārt mēs sagatavojamies kāpelēšanai pa Etnu un ar sparu dodamies augšup...jau pēc 5min kāpšanas pūšam un elšam, jo lavas akmeņi masa zem kājām ir viegli irdena un kājas tajā nedaudz grimst, atklājam taktiku, ka kāpt augšup vajag maziem solīšiem. Tiekam līdz pirmajam krāterim un acīm paveras brīnišķīgs skats - dziļš krāteris paver dažādu krāsu iežus. Etnas nogāzēs ir daudz dažāda lieluma krāteri un lavas nogruvumi, šķiet, ka daži no tiem vēl pavisam svaigi un mazliet atgādina dubļu nogruvumus, bet tiekot tuvāk, saproti, ka iespaids bijis maldīgs un atklājas pamatīgu melnu lavas bluķu krāvumi. Lielākoties viss ir pelēki melns, bet vietām paveras arī sarkanīgi brūni iežu slāņi, vietām aug zāle, caur lavas akmeņiem izspraukušās pa kādai izstīdzējušai kalnu puķei, bet vispār esot jāpaiet vismaz 20 gadiem, lai vietā, kur bijusi lāva, sāktu augt kāda dzīva radība. Tiklīdz tiec krātera augšdaļā, tā gar ausīm svilpo dzestrs vējš, tāpēc ar siltāku apģērbu labāk ir nodrošināties savlaicīgi. Visur, kur vien acis rāda, plešas lavas nogruvumi n-to kilometru garumā.
Pēc kāpelēšanas ar auto vēl nobraucam pārsimt metrus lejup no stāvvietas un ieraugam tumšās lavas krāvumos spīdam baltu jumtu un tādu gruvešu zem lavas nav mazums.
Par spīti vulkāna izvirduma draudiem, Etnas reģions ir visblīvāk apdzīvotais savas auglīgās zemes dēļ. Beigušas Etnas ekspedīciju, dodamies savu naktsmītņu virzienā un izskatās, ka tās ir pavisam tuvu, tiek nolemts izmest līkumu līdz Taorminai. Aiz muguras paliek Etna ar tās sniegoto cepuri, no kuras kādreiz uz Palermo esot vests sniegs garšīgākā saldējuma pagatavošanai, un pa kalnu serpentīniem dodamies jūras virzienā. Iebraucam ielejā un klinšu augšdaļā paveras skats uz Taorminu. Pilsēta ir sadalīta divās daļās – augšā klintīs vēsturiskā Taormina, lejā kūrorta zona. Dodamies ar auto augšup, ceļa zīmes liecina, ka apstāties nav kur, dodamies aizvien augstāk un augstāk, brīžiem pilsētas serpentīni šķiet tik šauri un pagriezieni tik strauji, man tā ir kārtējā adrenalīna deva pozitīvā nozīmē, tā mēs izbraucam cauri pilsētai. Ilzīte vēl lejā bija ieraudzījusi klinšu smailē krustu un nolēmusi, cik feins skats. Nu šis krusts bija jau tepat blakus, noparkojam auto (droši vien neatļautā vietā) un no šīs vietas paveras skats no augšas un pilsētu un skaisto piekrasti. Tālumā ieraugam arī grieķu amfiteātri (Teatro greco) un dodamies turp. Patiesībā tas ir romiešu nevis grieķu, tas uzcelts grieķu teātra vietā pāris gs.p.m.ē. Mūsdienās teātrī regulāri notiek arī operas un teātra mākslas uzvedumi. Te esot, rodas divējādas emocijas. No vienas puses šķiet nepieņemami, ka teātris atjaunots diezgan modernā stilā ar koka un plastmasas sēdekļiem, tomēr gribas lai tas izskatītos autentiskāk. No otras puses apsveicami, ka māksla te joprojām dzīvo un vakaros grieķu teātrī baudīt kādu operas vai baleta izrādi noteikti ir bauda. Zinot, cik bieži apmeklējot kārtējo Teātra Observatorijas izrādi, aizmirstas neērto krēslu sajūta, arī šeit varēja būt autentiski akmens soli.
Lai nonāktu Taorminas vecpilsētas daļā, lielākā daļa tūristu uz pilsētu paceļas no jūras puses ar funikulieri, tāpēc tūristi lielākoties te pārvietojas kājām un ieliņās auto nemaz nav. Taorminas senatnīgajā pilsētas arhitektūrā valda izteikti mūsdienīga dzīve, tūristi mudž, ielu malas nosētas ar veikaliņiem – brendotiem un mazāk brendotiem, skvēriņā vīriešu duets dzied sicīliešu dziesmas, ielu mākslinieki zīmē portretus. Turpat pasakaini skaista veca baznīca, kur tieši šobrīd jaunais pāris saka JĀ vārdu (es tā ceru). Likās gan, ka lielākā daļa vīriešu kārtas viesu atrodas ārpus baznīcas un nepārtraukti čalo savā starpā.
Nesagaidījušas iznākam jauno pāri, dodamies pa serpentīniem ārpus pilsētas uz naktsmītnes pusi. Šīs nakts viesnīcu iekš www.booking.com izvēlējos 2 iemeslu pēc – tā atrodas dabas parkā un nākamajā rītā varam doties apskatīt Alcantara aizu, otrkārt, apskatot viesnīcas bildes, tā likās pietiekami sievišķīgi romantiska. Viesnīcā aiz loga dīķis ar dzīvu pīli, viesnīcas interjers gana romantisks, numuriņā pašām sava terase, apkārt kalni un pļavas un svaigs gaiss. Vakars atvēlēts naksnīgām pastaigām pa kūrortpilsētiņu Grantini Naxos, vakariņām, kurās izbaudam risotto di mare, ar pēdējiem spēkiem atgriežamies savā ekselentajā viesnīciņā un čalas uz terasītes kādu laiku vēl nerimst.
27.06. Rīts sākas gana agri, modinātājskaņa šorīt ir diezgan patālu esošas saimniecības suņu rējieni. Kaut gan ēkas atrodas gana tālu, diemžēl skaņa ļoti labā kvalitātē nonāk līdz mums un suns šorīt rej kā negudrs. Atliek vien celties, doties rīta peldē un posties uz Alcantara aizu. Upe, kuras nosaukums cēlies no arābu val. „Al Qantarah”, devusi nosaukumu visai ielejai. Gida pavadībā, tērpušies ūdensizturīgos gumijas tērpos, iespējams doties vairāku stundu ilgā trekingā pa upi. Skati uz augstajiem klinšainajiem krastiem tur noteikti ir iespaidīgi un piedzīvojumi un adrenalīns garantēts, jo tā ir kalnu upe, kur ūdens ir ledus auksts un straume brīžiem nes nost no kājām. Mēs izvēlamies iet pašas savā nodabā pa teritoriju, kas pieejama tūristiem. Arī te atklājas grandiozi skati – klinšu sienas 50m augstumā ar interesantu reljefu, lieli pelēki akmeņi, kas izbārstīti pa upes ieleju, izbrienam straujo ledusauksto upi. Pāris stundas kāpelēšanas pa takām, akmeņu krāvumiem un upi paiet nemanot.
Dodamies uz Siracusa, kas savulaik bijusi iespaidīga grieķu aizjūras kolonija un te dzīvojuši tādi pazīstami cilvēki, kā Arhimēds un Platons, un slavenajā grieķu teātrī savas vārsmas deklamējis Eiripīds. Vispirms apmeklējam jau otro pēc kārtas grieķu teātri un grandiozo Latomia del Paradiso akmeņlauztuvi, klinti, kuru tagad dēvē par Dionīsa ausi. No tāluma šķiet, ka mūsu Siguldas Gūtmaņala ir tikpat liela, taču nonākot šajā ausij līdzīgajā alā, tā tik tiešām ir grandioza un ar ļoti labu akustiku. Stāsta, ka Sirakūzu Dionīsijs to esot pavēlējis izmantot kā cietumu, lai slepus noklausītos ieslodzīto sarunas.
Dodamies uz Ortigia salu, kur mums rezervētas naktsmītnes pilsētas vecajā daļā un izrādās uz vienas no centrālajām gājēju ielām. Apartamentu saimnieks Džovanni iesaka, ko ir vērts apskatīt Siracūzā , uzklausam padomus, paņemam karti un dodamies vakara pastaigā pa Ortigia salas piekrastes promenādi, izstaigājam mazās salas ieliņas, vietām redzamas spāņu baroka stila baznīcas un katedrāle. Arī te ielu malās jauki restorāniņi un bodītes.
Mūsu vēderi jau sailgojušies pēc maltītes un nekādi tie nespēj pielāgoties sicīliešu dienas ritmam, jo viņi vakariņot dodas ap 21:00, kad mums Latvijā lielākā daļa sieviešu ievēro jau „pēc 18:00 neēst” diētu :) Noskatam jauku restorāniņu un vienas no pirmajā dodamies vakariņot. Vēlāk izrādīsies, ka vakariņas pārvērtīsies pamatīgā šovā, par kuru arī labi samaksāsim :), bet bija to vērts. Kad mēs ierodamies, tad strādā tikai 2 viesmīļi, kuri laipni pieņem pasūtījumus. Dažas minūtes pirms 20:00 ik pēc pāris minūtēm ierodas jauns viesmīlis un spēris divus soļus restorānā, steigšus paķer savu priekšautu un aši apsveicinās ar visiem vakariņotājiem. Tālākais bija kā īstā šovā, viesmīļi žonglēja ar lieliem picu un zivju šķīvjiem rokās, lavierēja starp neskaitāmajiem galdiņiem, tika mainīti jauni galdauti un katrs no viesmīļiem it kā nejauši garām ejot uz galda kaut ko uzliek – cits šķīvi, cits salvetes un galds atkal gatavs nākamajiem viesiem viss notika tik ātri un visiem plati smaidi sejā. Manas un draudzeņu vakariņas ieilga, jo brīžiem vairāk sekojām viesmīļu darbam, nevis zobenzivij savā šķīvī, pēkšņi arī uz mūsu galda ar parādās uzsaukti Limončello kokčas, tad arī tiramisu. Pašas jau noteikti nepasūtītu, bet limončello ir tiešām atvēsinoši gards un tiramisu Itālijā nevar būt slikts nekad. Izejot no restorāna, jūtam, ka limončello nav bijis pāris grādu maigs, vieglā noskaņojumā dodamies uz mūsu apartamentiem un vakaru turpinam sēžot un čalojot uz balkona virs centrālās gājēju ieliņas. Diena atkal izdevusies!
28.06. dodamies uz Agrigento, kas ir slavena ar Tempļu ieleju – Hērakla un Zeva templis, upurēšanas altāri utt. Jau pa gabalu pie Agrigento redzams šis grandiozais antīkās arhitektūras komplekss un pabraukt tam garām nevajadzētu arī tad ja jūs neesat kultūras cienītājs. Tuvumā šie tempļi un kolonnas izskatās gana iespaidīgi un labi saglabājušies, pateicoties tam, ka senlaikos nepārtraukti notikuši kulta pasākumi un vēlāk tos izmantojuši arī kristieši. Pastaigājoties pa šo ieleju noteikti jānodrošinās ar ūdens pudeli, jo saule cepina nežēlīgi un attālumi starp tempļiem gana lieli.
Izbraucam cauri Agrigento kūrorta daļai un turpinam ceļu uz Realmonte, kur ir mūsu viesnīca, iečekojamies un dodamies uz pludmali, lai pāris stundas pagulšņātu. Brīnumaini, bet pludmalē ir smiltis un ne pārāk daudz atpūtnieku. Mēs aizejam gabaliņu tālāk un apmetamies uz siltiem akmeņiem un labsajūtā pāris reizes pat iemiegu. Tālumā redzama Scala dei Turchi. Iepriekš google earth redzētie foto nespēj atstāt vienaldzīgu un šī ir vieta, ko noteikti jāapmeklē. Gar jūras krastu dodamies uz Scala dei Turchi – lielu baltu kaļķakmens klinti, kas atgādina kāpnes un stiepjas pāris simtu metru garumā. Šī noteikti ir viena no romantiskākajām vietām, kur vakarā sēdēt jūras krastā un baudīt saulrietu. Arī mēs ilgi nevaram aiziet no šīs vietas, pēdas, rokas un vietām arī apģērbs no krīta ir balts. Fonā jauni puišeļi dzied kādu zināmu itāļu dziesmu, kas tik ļoti piestāv šai vietai, brīdim un sajūtām tieši tagad...atbraucot mājās nekādi nespēju atrast šo dziesmas meldiņu sev galvā :(
Vakars ar prošuto, sieriem, svaigi ceptu pane un amareto cepumiem un vīnu paiet nemanot, pēkšņi piezogas sajūta, ka atlikušo dienu Sicīlijā palicis tik maz....
29.06. Šodien mums jāvirzās uz Sicīlijas ekspedīcijas sākumposmu – Trapani, jo vienai no mums jālido mājup ātrāk, no kurienes pēc pāris stundām atkal tālāk uz mūzikas festivālu. Jau iepriekš lasījām, ka Trapani īsti nav ko redzēt, tāpēc nolemjam atrast vientuļu pludmali, lai pagozētos saules staros. Nobraucam no šosejas un netālu no Ribera tādu arī atrodam. Cik tālu vien mūsu acis redz, ir tikai pāris cilvēku, turklāt turpat ir kolosāls pludmales bārs ar vējā plandošām auduma strēlēm, kurā nepieciešamības gadījumā varam patverties no saules stariem un veldzēties ar atspirdzinošiem dzērieniem. Pludmalē notiesājam dzelteno arbūzu, ko vakar nopirkām, lai notestētu, vai ir tikpat garšīgs kā tradicionālais sarkanais. Būtiskas atšķirības nav, bet šķiet, ka arbūzam tomēr jābūt ierastajā sārti rozīgajā tonī. Saule pirmo pieveic Ilzīti un viņa dodas zvilnēt bāra atpūtas krēslos. Saules stari pusdienlaikā ir gana spēcīgi un arī mēs padodamies un tveramies bāra audeklu ēnā malkojot Corona. Bārā jauka atmosfēra un skan laba mūzika un brīžiem kājas pašas jau dejo vienā ritmā ar mūziku. Ja mēs uzkavētos šeit arī vakarā, tad noteikti jauka pludmales ballīte te ir garantēta līdz pat rīta gaismai.
Trapani atrodam savas naktsmītnes un steigā dodamies ārpus pilsētas uz Erice – maza viduslaiku pilsētiņa augstu kalnā. Ceļš no Trapani uz Eriči nav tāls, bet līkumotie kalnu serpentīni lēnām, bet pacietīgi ved mūs uz Eriči. Beidzot esam galā, lejā Trapani laiks bija par aptuveni 5 grādiem siltāks un augšā diezgan pamatīgi pūš vējš. Vecā pilsētiņa ir ļoti askētiska, viscaur mūra ēkas bez īpašiem rotājumiem un greznības. Pa pilsētu itkā pastaigājas tūristi un vecajās mūra ēkās paslēpušies suvenīru veikaliņi, viesnīciņas un restorāni, bet te valda neaprakstāms miers. No pilsētas paveras aizraujošs skats – uz vienu pusi kalna ielejā Trapani, uz otru skats uz jūru un San Vito lo Capo ragu.
Nospriežam, ka skats ir gana iespaidīgs, un šis mums visām kopā ir pēdējais vakars un varētu kalnos sagaidīt saulrietu. Nopērkam vīnu un nobraukušas nedaudz zemāk no pilsētas, atrodam vīnogulāju lauku, kura malā sēžam, baudam vīnu un rietošās saules skatus līdz visa Trapani ir melnā tumsā tīta un krāšņām spuldžu virtenēm rotāta. Kārtējais skats, ko ilgi nevarēs aimirst.
30.06. Agri no rīta aizvedam Ilzīti uz lidostu un atgriežamies apartamentos, lai vēl mazliet pasnaustu, iedzert rīta espresso un apēstu gardu kruasānu. Dodamies uz San Vto lo Capo, kas mūs pārsteidz ar baltu smilšu pludmali. Te ir izteikta kūrortpilsētas pludmale ar visu tai pienākošos atribūtiku – cilvēki guļ gandrīz viens pie otra, nepārtraukti tiek piedāvātas dažādas masāžas turpat pludmalē, apģērbu un rotaslietu tirgotāji visu jums pienesīs klāt un turpat pludmalē droši visu vari arī piemērīt un nopirkt. Ik pa laikam garām paiet puika ar svaigu kokosriekstu trauku un saldējuma tirgotāji. Varbūt man tikai tā šķita, bet visi šie tirgotāji nebija uzmācīgi un pat iederējās šai vidē. Pārsteidzošākais šai pludmalē – dzidrs, izteikti zils jūras ūdens. Kā pie tik lielas ļaužu masas var būt tik dzidrs ūdens, kurā var redzēt mazās zivtiņas un pat niecīgākos gultnē esošos smilšu graudus? Pāris stundas zvilnam pludmalē vērojot apkārt guļošos personāžus - kaimiņu pāri, kas atpūšas kopā ar mazo sunīti un liekas, ka tas viņiem aizvieto vēl nedzimušu bērnu...suņuks tiek apčubināts, apslaucīts, izpeldināts, guldīts uz atsevišķa matrača, paēdināts un sabučots, daudzās ģimenītes ar jautriem bērneļiem, un feinus opīšus un omes.
Vēl kāda pārsteidzoša atziņa - atšķirībā no daudzajiem Eiropas kūrortiem, kas piebāzti ar tūristiem no Krievijas un bieži dzird arī latviešu valodu, tad Sicīlijā krievu tautības tūristus sastapām pa retam, bet latviešus satikām tikai Trapani lidostā. Atpakaļceļā no San Vito lo Capo iegriežamies Trapani kapos (kā es smejos - uz atvadām :)). Neesam kapu tūristes, bet pabraukt garām un neieiet tajos, arī nevarējām un 15 min veltījām arī šadam pasākumam. Itāļu kapi tik tiešām ir grandiozi, epohāli, majestātiski un reizē arī traģiski. Katrai ģimenei pieder neliela, bet grezna celtne (es to sauktu par mazu Dievnamu). Salīdzinot ar mūsu kapiem, it kā viss tas pats, tikai zem greznas celtnes.
Pa ceļam uz lidostu vēl iegriežamies veikalā pēc pāris Sicīliešu našķiem mājiniekiem, ieejam vietējā zivju veikaliņā un apskatam tikko nozvejotu tunci, kas smagnēji karājas pie sienas uz lieliem āķiem un izmērā pārspēj vietējo zivju pārdevēju (vīrieti).
Lidostā atstājam savu uzticamo ceļabiedreni – Alfu (esam nobraukušas 1426km) un no Sicīlijas domās jau jāsāk atvadīties.
Kā jau parasti, tad arī te Ryanair terminālī stingri pārbauda somu svaru, un varat droši atvadīties no somas satura, kas pārsniedz noteikto kg normu, tā ka turpmākajiem ceļotājiem iesakam to ievērot. Paceļamies virs Trapani un piekraste tagad šķiet tik pazīstama, sazīmējam vietas, kur pabijām un kur noteikti kādreiz vēlētos atgriezties. Zinu, ka vēl tik daudz ir vietu, kur nav būts un uz kurieni jau plānoju aizbraukt, bet atgriežoties te, laiks nebūs veltīgi izniekots. Paldies Ilzītei un Evitai, bez jums ceļojums ne uz pusi nebūtu tik aizraujošs, interesants un piedzīvojumiem bagāts un jūsu kompāniju droši ieteiktu arī citiem, protams, ar noteikumu, ka arī es braucu :))
Informācijai:
Auto īre no Trapani lidostas, mēs izmantojām www.argusrental.com, bet ir arī Hertz, Europcar u.c.
Naktsmītņu rezervācijai izmantojām www.booking.com, apartamentus var atrast te: http://www.holiday-rentals.co.uk/Italy/Sicily/r283.htm Te lielākoties atradīsiet jaukas nelielas viesnīciņas ārpus pilsētas burzmas: www.agriturismo-sicilia.it
Koordinātes Scala dei Turchi: 37°17'31"N 13°28'13"E
Ar pildspalvu kartē ievilkts mūsu ceļojuma maršruts
Interesentiem apraksts par ceļojumu te: http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=8312Nekādi nespēju iekļauties mazā pāris bilžu albumiņā un nav pie vainas garais ceļojums, daudzie nobrauktie km, bet gan apbrīnojami skaistie Sicīlijas dabas skati, kolosālās mazās, šaurās pilsētiņas klinšu korēs un ekselentie cilvēki...
Baudiet un sajūtiet...pacietība noderēs, lai tiktu līdz albuma beigām :)
Šajā viesnīcā tika ieskandināti Līgo svētki...alus vietā vīns, tradicionālā šašlika vietā prašuto, ķimeņu siera vietā cietais itāļu siers un Jāņa vietā Džovanni :))viesnīcas balkons un mūsu našķiMonreāles ieliņas
Monreāles katedrāleSkats no Monreāles uz Palermovietējais mafijas krusttēvs...maskējies protams :))Paldies sicīliešiem par labāko kafiju un saldējumu...neatteiktos arī tagad+27 un nekas...veterinārais dienests siestā :))Palermo
Vietējais krāmu tirgus...var nopirkt visu...arī to, ko jums nemaz nevajag :)Zīmi pielokam, lai auto tiek garām :))Capo Zafferane (Safrāna rags)Trabia
Kā uzzinājām, tad šajā pilsētiņā tūristi iegriežas ļooti reti...vienubrīd likās, ka visi Trabia iedzīvotāji iznākuši ielās...vīrieši bariņos sēž un vēro..pa gabalu ;)Tā kā itāļi izkrita no čempja, tad visas cerības uz jauno paaudzi un sieviešu futbola komandu :)
TrabiaParkošanās pa mīļo :))
TrabiaVakars viesnīcā...fonā itālietes koncerts Viesnīcas olimpiskais baseinsOlimpiskais baseins..."sunītī" peldošie var palikt malā :))
kurš ta tā nemāk :))Cefalu katedrāles pagalmsCefalu katedrālePiktas, ka katedrālē mūs neielaida...esot nepiedienīgi apģērbušās....Kurā vietā? :)šaurās Cefalu ieliņasCefalu sejaCefalu
Pilsētiņa, kur ielas un mājas sākas jau jūrāCefaluBilde saucas "trīs vīri laivā", bet tā kā ir siestas laiks, tad sanāca trīs laivas bez vīriem Pirmā pelde
Santa FlaviaBiancavilla ieliņas un fonā EtnaPie vakariņu galda top ieraksti ceļojuma dienasgrāmatā...drīzumā padalīšos, ja ceļojuma biedrenes atļaus atklāt Sicīlijas ekspedīcijas aizkulises
EtnaEtna
Grūti izteikt vāros, tas ir jāredzuz Etnas fona viss tik niecīgsEtnaEtna
...dažu māju jumti vēl spīd ārā, citi zem lavasamfiteātris...kurā ielīdis 21.gs. ar skatuvi, prožektoriemskats no Taorminas
skats uz Taorminu, tālumā Teatro Grecolieliskā Taormina
aizraujošs, extrēms serpentīns pa pilsētas ieliņām un galvu reiboši skaisti skati no pilsētasTaorminaItālijas "misenes"kāzu viesifrutti de marepirms ceļojuma rezervēju šo viesnīcu pēc šīs gultas foto :)brokastis romantiskās noskaņāstā beidzās rīta tenisa spēle :))Alcantara ielejaAlcantara ielejaAlcantara ielejaAlcantara ielejaAgrigento...vēstures liecībasDionīsa auss SiracusāSiracusaizlaidušās uz katedrāles kāpnēmMašīna tika pieskaņota pie topiņa, pie svārkiem paņēmu pieskaņotu motorolleru :))Siracusatradicionālais sicīliešu ēdiens - zobenzivslimončello un tiramisu (paliekas)Siracusavēstures liecībasvēstures liecībasScala de Turchi...tulkojumā varētu būt "turku kāpnes"iesaku romantiskam vakaram ;)esot ādai ļoti veselīgiuzticamais auto....šoreiz sajūgs izturēja :)gandrīz tikpat garšīgs kā klasiskais sārtais arbūzsciemiņš pludmalēbez komentāriem...lieliskais pludmales bārssāls ieguves vietas pie TrapaniPieskaņoju ričuku pie maiciņas...stilam ir nozīme :)EriceErice...romantiski klusā pilsētiņa Erice
...centos neaizsegt skatuEricegaidam jauno ražu, lai varētu pasūtīt "uno litro vino...bianco...secco" :)saulrietssagaidījām saulrietu malkojot vīnu kalnos vīnogu plantācijā, lejā Trapani naksnīgās noskaņās pludmales ainiņas
San Vito la Capopludmales ainiņas
San Vito la Capopēdējā pelde pirms mājupceļa
San Vito la Capoūdens tik dzidrs
San Vito la Capotunči, zobenzivis, gliemeži...viss ko sirds kārobez komentāriembez komentāriemTrapani piekrastebeidzam ceļojumu Trapani lidostā, nobraukti 1426 km
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais
