Trollīšu Muminu zeme Turku un Naantali

Dana Ramirez 22.07.2010 8 min lasīšanai

Trollīšu Muminu zeme Turku un Naantali

Sekojot AirBaltic aicinājumam apciemot trollīšu Muminu zemi Turku un Naantali (Somijas pilsētas), 2 bērni (4 un 7 gadus veci) un 2 pieaugušie devās ceļā. Rezervējām aviobiļetes martā, bet ceļojām jūlija vidū ar AirBaltic par turp-atpakaļ biļetēm samaksājot ap Ls 75 par visām biļetēm kopā. Bagāžu līdzi neņēmām, jo 4 cilvēkiem visnotaļ pietiek ar rokas bagāžu (8 kg katram), turklāt ņemot vērā karsto vasaras laiku un to, ka braucām tikai uz 2 pilnām dienām. Attiecīgi – arī biļešu cenas sanāca labākas. Lai gan mums Somija šķiet ziemeļu zeme, somiem pašiem Turku un Naantali pilsētas ir valsts dienvidu daļā. Attiecīgi – arī gaisotne šajās pilsētās ir relaksēta un vasarīga. Informāciju par abām pilsētām var plaši saņemt internetā. Arī man pašai izdevās pasūtīt vairākus bezmaksas katalogus par šīm pilsētām, kas krietni noderēja, plānojot braucienu (www.naantalinmatkailu.fiwww.turkutouring.fi ).

Izlidojām svētdien vakarā no Rīgas pēc kārtīgas lietusgāzes. Laika apstākļu dēļ lidmašīna par stundu kavējās, tomēr no AirBaltic atnāca solīds sms par aizkavēšanos, kas uzreiz lika justies kā vēlamam un gaidītam pasažierim, nevis pārvadājamai mēbelei. Pēc brīža jau bijām lidmašīnā un sākām studēt ēdienkartes – gaidīšana lidostā bija vairojusi mūsu apetīti. Kad stjuarti laipni informēja, ka tūlīt sāksies apkalpošana un pirmo rindu pasažieri jau bija tikuši pie ņammas, piloti paziņoja, ka lidmašīna sāk nosēšanos. Viss. Ceļojums beidzies. Game over. Aptuveni 45 minūšu ilgais lidojums bija beidzies (jauki), bet mēs pie ēdiena netikām (žēl). Pārējie lidmašīnas pasažieri turpināja ceļu tālāk uz Oulu, bet Turku viesi kāpa ārā.

Turku plkst. 22.00 mūs sagaidīja ar sauli (vasaras vidū vakari, pat naktis Somijā ir gaiši) un ļoti siltu laiku. Lidlaukā bija vien 2 – 3 citas lidmašīnas, visapkārt biezi priežu meži un pilnīgs klusums. Lidosta – maza un mājīga. Ne vēsts no TaxFree zonas. Tā kā bagāžas mums nebija, tad jau pēc minūtes atradāmies ārpus lidostas telpām. Uzreiz pie izejas – neliels pasta kastītes lieluma aparāts, no kura, piespiežot pogu, bez maksas var saņemt teicamu karti ar aprakstu par Turku pilsētu. Jau zinājām, ka līdz centram jābrauc ar 1.autobusu. Tūlīt tas arī bija klāt, neliekot atlidotājiem gaidīt ilgāk par pāris minūtēm. Biļete līdz Turku centram maksā pieaugušam maksā EUR 2.50 (tāda cena, droši vien, ir tāpēc, lai nenobiedētu pilsētas viesus vēl pie lidostas. Visam citam cenas Somijā ir teju vai kosmiskas). Brauciens no lidostas līdz Turku ilgst apmēram 10 – 15 minūtes.

Centrā no autobusa izkāpjam galapunktā – Tirgus laukumā (Kauppatori), kas ap 22.30, kad mēs ierodamies, ir tukšs kā izslaucīts. Vēderi kurkst, tāpēc metam kaunu pie malas un darām to, ko nekad agrāk dzīvē neesam darījuši – ēdam Hesburgerā. Pie viena pavaicājam pārdevējam, kur atrodas mūsu viesnīcas iela un izrādās – tā ir tepat, laukuma otrā pusē un divus kvartālus tālāk. Pēc 10 minūšu lēna gājiena esam viesnīcā un laimīgi plīstam nost, lai rīt ar jauniem spēkiem dotos uz trollīšu Muminu zemi.

Ja kāds vēl nezina par trollīšiem Muminiem, tad aicinu palasīt slavenās somu autores Tūves Jānsones grāmatu „Komēta nāk” un citus stāstus par trollīšiem Muminiem. Trollīši no šīs grāmatas ir jauki, balti radījumi – trollītis Mumims, viņa Muminu Māmiņa, Muminu Tētis, klejotājs un dziesminieks Susuriņš, zinātkārais un drusku bailīgais Snifs, gudrinieks Snorke un viņa māsa – Snorkes jaunkundze ar sprādzīti ap kāju, tauriņu un ziedu pētnieks Murmulis, kurš valkā kleitas, šerpā meitene (mana favorīte) Mazā Mija, un daudzi citi. Bērnībā man ne sapņos nerādījās, ka jebkad varētu nokļūt trollīšu Muminu zemā, bet, re, – īstenoju savu sapni. Starp citu, šogad pasakai ir jau 65.jubileja.

Pirmdienas rīts sākas ar spožu sauli un karstumu, kuru nespēj dzesēt viesnīcas ventilators (šaubos, vai somiem vajadzīgs kondicionieris, jo Somijā defaultā jābūt aukstumam!!!!). Pēc teicamām brokastīm dodamies izpētīt A) pilsētas jaukumus, B) tvaika kuģīša Ukkopekka atiešanas laikus, C) autobusu sarakstu uz Naantali pilsētu, kur tad arī atrodas trollīšu zeme. Tvaikoņa Ukkopeka piestātne ir 15 minūšu lēna kājāmgājiena attālumā no mūsu viesnīcas (un aptuveni tikpat ilgi no centrālās autoostas). Noskaidrojam, ka kuģītis vasarā uz Naantali iet katru dienu, izņemot otrdienas. Oki, doki, nāksim rīt no rīta.

Dodamies uz autoostu, pa ceļam jūsmojot par tīrajām pilsētas ielām, daudzajiem kuģiem Aurajoki upē, mierīgi rimtajiem un laipnajiem somiem, kuri teicami runā angļu valodā un ir gatavi katrā laikā parādīt pareizo virzienu vai adresi. Autoostā tirgus laukumā ir 100% lielāka dzīvība un kņada nekā tas bija iepriekšējā naktī. Ir saradušies lietu un augļu tirgotāji, no visām laukuma pusēm atiet autobusi. Atrodam vajadzīgos autobusu numurus – 11 vai 110 un pēc mirkļa jau esam pasažieri. Bērnu biļete maksā EUR 2,50, pieaugušo – EUR 5. Pēc pusstundas brauciena esam Naantali. Šoferis parāda virzienu uz trollīšu zemi un mēs, daļēji sekojot viņa rokas vēzienam, daļēji vadoties no kartes, sākam ceļu.

Naantali pilsētiņa ir skaista – glīti, krāsaini koka namiņi ar milzum daudz ziediem, riteņbraucējiem, bērniem un viņu vecākiem. Naantali pilsētā atrodas Somijas prezidenta vasaras rezidence (pilnīgi atbalstu šādu izvēli). Piektdienas vakaros rezidences parks ir pieejams arī apmeklētājiem un tas ir brīnišķīgs baudījums gan arhitektūras, gan skaistu dārzu cienītājiem. Gājiens ir labāks, ja rokā ir kārtējais saldējums, tāpēc lutinām sevi ar auksto gardumu. Nepaspējam piekust, kad esam jau burvīgā jahtu piestātnē, kur ir gan Info centrs (te var nopirkt biļetes uz Trollīšu Muminu zemi, lai nav jāstāv vēl garākā rindā pie pašas Muminzemes ieejas (Muumimaailma). Divu dienu biļete maksā EUR 30, vienas dienas – EUR 21. Ar vienu dienu noteikti nepietiek, jo te ir tik daudz ko redzēt un darīt, ka vienas dienas laikā to var paspēt tikai cilvēks bez sirds krūtīs. No Info līdz Muminu zemes ieejai brauc vilcieniņš uz riteņiem, par kuru nav jāmaksā papildus, ja vien nopirkta biļete uz Muminu zemi. Ar bērniem vieglāk ir aizbraukt, lai taupītu spēkus vēlākam laikam, tāpēc sēžamies vagonā. Viens un divi – vilciens dodas ceļā un skatam paveras pasakaina jahtu un kuteru osta, kafejnīcas, promenāde un saules pielietas Naantali ielas. Kad vilcieniņš apstājas, esam nonākuši pie garum garas dēļu laipas līdz salai, uz kuras izvietota Muminu zeme. Pārejam pāri ~300 metrus garajai laipai/tiltiņam un esam priežu mežā, kur nav vis jābrien pa sūnām, bet visur izlikti koka dēļu celiņi. Pirmdienas dienā ļaužu ir mazāk (bet to mēs saprotam tikai otrdien, kad Muminu zeme tiek gāzta vai riņķī). Nez kā ir nedēļas nogalēs?

Pie kases vairāk biļete nav jāpērk, jo esam to sarūpējuši jau Naantali Info centrā. Biļete ir noturīga papīra rokassprādze, kuru tomēr drošības pēc jāsargā no ūdens (dušošanās kļūst sarežģīta). Kas tikai viss nav Muminu zemē! Desmitiem koka namiņu ar bērnu atrakcijām – slīdkalniņiem, zīmēšanas telpām, joku muzejiem, trollīšu istabām (no kurām tā vien šķiet trollīši ir tikko izgājuši un tūlīt būs atpakaļ). Pa salas mežiem un klinšainajiem kalniem ved glīti koka dēļu celiņi. Vecāki pa tiem var izvedāt arī bērnu ratiņus (tiesa gan, vietām tas nav viegli, tāpēc ik pa brīdim iekārtots ratiņu Parkings). Bērnu ir ļoti daudz, tomēr vide ir droša, darbinieki – skandināviski pieklājīgi ar teicamu servisu (tas skan snobiski. Drīzāk būtu jāteic, ka visi ir patiešām draudzīgi). Kad krustu – šķērsu izstaigāts un sāk gribēties ēst, atklājam, ka lielākoties te var iestiprināties ar neveselīgo pārtiku, tai skaitā visa veida saldumiem.Veselīgo virtuvi atrodam tikai otrdienā, jo kafejnīcu ir daudz. Tomēr ēdam to, kas ir un nesmādējam. Pēc maza restarta atkal dodamies dzīvē un skatāmies trollīšu Muminu dziesmu un deju priekšnesumu. Bērni steidz samīļot trollīšus, kuri ir cilvēku augumā un mīkstos plīša kažociņos. Tādā karstumā kā šovasar trollīšu aktieriem tas varētu būt grūts darbiņš.

Pēcpusdienā dodamies atpakaļ uz pilsētu tāpat ar vilcieniņu, tad autobusu (cena tāda pati kā šurpceļā). Viesnīca ir paspējusi sarunvalodā kļūt par „mājām”. Tur mēs stundiņu atpūšamies un tad dodamies meklēt vakariņu vietu. Izvēle ir liela, cenas – arī lielas, tomēr gluži sviestmaizes smērēt negribas. Tāpēc atrodam vienu no daudzajām omulīgajām vietām upes krastā un baudām savas brīvdienu vakariņas. Vērojam somus un secinām, ka te ir ļoti daudz rokeru un metālistu, bet uztveram to kā pilsētas plusu tieši kolorīta dēļ.

Otrdienas rīts pienāk aizdomīgi apmācies. Brokastlaikā nevaram saprast – līs vai nelīs. Lietus jakas paņemam līdzi un steidzam uz Ukkopeka tvaikoni (www.ukkopekka.fi ), kura piestātne ir aptuveni Lasarettsgaten un Slottsgaten ielu krustojumā, protams, uz upes. Biļetes turp – atpakaļ var nopirkt turpat blakus esošajā kafejnīcā, ko saprotam no cilvēku rindas pie lodziņa ar uzrakstu „Pilet ...”. Laikam biļetes. Turp – atpakaļ vienam pasažierim izmaksā EUR 14 pieaugušajam un EUR 7 bērnam. Brauciena sākumā kapteinis (kurš izskatās tā, ka ziemā varētu strādāt arī par autentisku Santa Klausu) visus sveic uz klāja un brīdina, ka tvaika signāls būs ļoti skaļš. Tā arī ir. Tikai mēs to saprotam par vēlu, jo brīdinājums skan somu valodā un mirki nesaprotu, kāpēc visi pasažieri aizspiež ausis. Kad man pielec, ausis no trokšņa ir aizkritušas pašas. Kuģis ir būvēts 1938.gadā un tā sākotnējais uzdevums bija pārbaudīt ledlaužu darbu. Pēc kara kuģi paplašināja un tagad tas kalpo tūristu vizināšanai. Kuģa garums ir 36 metri, tvaika dzinējs – unikāls un senlaicīgs. Kuģa apkalpe ir laipna un liek mums justies kā gaidītiem un īpašiem viesiem. Sākumā – pa Turku pilsētas upi Aurajoki, tālāk – pa Baltijas jūras līčiem braucam līdz Naantali. Lietus nelīst, bet mākoņi biedējoši klīst pa debesu jumu, liekot mums izjust savu niecību zemes un jūras virsū. Pētām garām slīdošās salas, klinšu sienas, mājiņas, mežus un tirdzniecības ostu. Izbraucam zem Ukkopekka tilta, kurš tad arī devis tvaikonim vārdu. Tilta augstums virs jūras līmeņa – 11 metri, kuģa masta augstums – 10 metri. Ievilktu elpu vēroju, kā kapteinis meistarīgi izbrauc pa tilta vidu, neaizķerot akmeņus, kas turpat vien blakus zem ūdens zibina savus sānus. Kamēr pieaugušie vēro apkārtni, bērni ir nodarbināti rotaļās ar vienu no kuģa apkalpes meitenēm. Bērni meklē apslēptus dārgumus uz kuģa klāja, spēlējas rotaļu telpā, iet iepazīties ar kapteini un izpētīt dažādas telpas. Beigās bērni tiek pie šokolādes monētām zelta papīros un ir lepni par savu veikumu.

Šoreiz ierodamies Naantali no jūras puses. Mākoņi izklīst un atkal ir karsts. Šķiet, ka tropiskais klimats šovasar sasniedzis arī Somiju. Lai gan sākumā bijām plānojuši doties uz turpat līdzās esošo Vaski salu, uz kuras ir atrakcijas bērniem tādās pirātu – tarzanu noskaņām, tomēr plānus mainām, jo ir uznākusi skopuma lēkme (www.vaski.fi ). Par Vaski salas apmeklējumu ir jāmaksā papildus nauda (cenā ietilpst arī brauciens ar kuģīti uz šo salu, kas kursē ik pa 30 minūtēm), bet tērēties nudien vairāk negribas. Braucam ar nu jau zināmo vilcieniņu uz Muminu zemi un galu galā tas izrādās tā vērts. Pirmkārt, pārliecināmies, ka otrdienās apmeklētāju ir 4x vairāk nekā pirmdienās. Otrkārt, pa divi lāgi noskatāmies izrādi brīvdabas estrādē (a la Dzintaru koncertzāle) par trollīšiem. Treškārt, izpētām takas, kuras pirmdien bijām palaiduši garām, un tur patiešām IR ko redzēt. Ceturtkārt, izpeldamies jūrā, kur ūdens ir silts kā piens. Tā pilnīgi nemanot paiet vairākas stundas un mēs dodamies atpakaļ uz tvaikonīti. Pētot baltās skaistules jahtas un kuterus, dzirdam, ka ostā jau ienāk mūsu tvaikonis. Cik labi, ka tas skaļi nosvilpjas (lai Dievs žēlīgs pasažieru ausīm!), jo mēs to pamanām un teciņiem vien skrienam pa promenādi uz piestātni. Kuģa apkalpe šoreiz ir rēķinājusies, ka viesi būs izsalkuši, un ir sarūpējusi gardas zupas katrai gaumei. Mēs izvēlamies pašu labāko zupu ar burkānu, kartupeļu un kāļu gabaliņiem un desiņām un ēdot slavējam pavāru un šo dienu. Rotaļas ar bērniem atceļā ir īsākas – jūras gaiss Naantali ir nogurdinājis it visus.

Turku iebraucam pēc 1,5 stundas un dodamies uz viesnīcu. Mazliet skumji, jo rīt no rīta jau jābrauc mājās. Vakarā pārrunājam, kas kuram vislabāk paticis un pakojam somas, kas pa šīm dienām ir kļuvušas lielākas, pateicoties mājiniekiem domātajiem ciema kukuļiem (viss iespējamais ar trollīšu Muminu attēlu (www.moominworld.fi ), kā arī n-tie veidi ar Paulig kafiju).

Trešdien no rīta ceļamies 6.30. Plkst. 7.00 ātri paēdam brokastis, jau 7.20 esam autobusā Nr.1, lai brauktu uz lidostu. Cena – tā pati, kas braucot no lidostas. Ap 7.35 esam lidostā un stāvam 5 cilvēku garā rindā uz reģistrāciju. Tā kā bagāžas mums joprojām nav, tad viss iet operatīvi un drīz vien esam lidmašīnā, kas atiet plkst. 8.30. Mūsu vietās ir iesēdušies citi cilvēki. Lai gan negribas kašķēties, tomēr jālūdz stjuartes palīdzība, lai vismaz kaut kur atrastu mums vietas. Plānotā stundu ilgā ceļa vietā Rīgā esam jau 9.05. Viens ceļojums beidzies, paldies par iespēju to piedzīvot!

P.S. Rīgā tajā pašā dienā izrādās, ka no trollīšu Muminu zemes nosūtītā atklātnīte ar jauko pastmarku mūs ir jau sasniegusi. Tāds ātrums visdrīzāk nozīmē, ka pats Mumins mums to piegādājis personīgi. Noteikti gribu vēlreiz aizbraukt uz Naantali, lai izstaigātos pa promenādi, brauktu ar kuteri vai jahtu un atkal nokļūtu pie Muminiem! :)