Ar velo pa Lombardiju.

  • 5 min lasīšanai
  • 40 foto
Principā es neko daudz nezinu no ģeogrāfijas un ceļojuma galamērķis - Lombardija arī ne ar ko tādu īpašu neasociējas. Ok, pieminot Garda ezeru, Sirmioni varbūt vēl kaut ko, kaut kādas vīzijas rodas, bet nekas tāds. Īsi pirms brauciena tomēr pašķiroju internetā informāciju un saprotu - būs labi. Galvenokārt jau dēļ Alpiem, kuru grēdas iet pa Itālijas ziemeļu galu, kurā tad arī atrodas viens no bagātākajiem tālijas reģioniem - Lombardija. Lai nebūtu daudz jāstāsta par un ap, pie viena varētu pareklamēt draugu lapu - http://www.velocelojumi.lv/, kur tad arī ir aprakstītas kaut kādas sākuma iezīmes konkrētajam braucienam. Tātad Lombardija. Aizkļūšana ar lidmašīnu līdz Bergamo (Ryanair), tālāk jau kāpjam uz ar auto attransportētajiem velo un aidā Gardas ezera virzienā:) Pirmais pārbrauciens ir līdz Iseo ezeram, kuru tad ir mērķis apbraukt un turpināt ceļu uz Gardu. Pirmajā vakarā gan pēc pārlidojuma tiekam tikai līdz Iseo ezeram. Nākamā diena sola pārbraucienu uz otru Iseo ezera galu, bet tā kā esmu iepriekš "bagātinājies" ar info internetā un morāli gatavs kalniem, tad šāds līdzenuma pārbrauciens kaut kā ne īpaši saista:) Metos jau pirmajos kalnos augšā un tur arī iedzīvojos ceļos, kas principā braucami tikai ar MTB riepām, bet es savu velo esmu apāvis ar šosejnieka. Mazliet atkāpei - es pārvietojos ar MTB, bet nevis standarta 26" riepām, bet 28", sauktu arī par 29er. Rezultātā varu uzlikt gan standarta šosejas riteņu šaurās riepiņas, gan arī pamatīgu protektoru braukšanai pa bezceļiem. Tātad kalnu bezceļos esmu uzpēries ar šosejnieka riepiņām un pietiekami neprātīgs nobrauciens beidzas ar nolauztu pudeles turētāju, izbeigušos spieķi un šāds notikumu pavērsiens jau liek apdomāt, vai ceļojums nebeigsies jau otrajā dienā... Pa visām 10 tur pavadītajām dienām es pamanīju tikai vienu velodarbnīcu, un es nezinu kādas zvaigznes sastājās man par labu, ka šī darbnīca parādījās ceļa malā burtiski kilometru pēc pamanītās klizmas.. 6 jauni spieķi, jauns pudeles turētājs un ceļojums var turpināties. To es laikam varētu nosaukt par savu šī ceļojuma lielāko veiksmi... Otrās dienas beigas gan pienāk ar pamatīgām un absolūti neplānotām lietusgāzēm, kuras cenšas sagrozīt arī pārējo grupas dalībnieku plānus. Protams kādu laiku ir cerība, ka te taču ir Itālija, lietum ilgi nevajadzētu līt. Es jau arī, protams, esmu atbraucis uz Itāliju un man nav pat neviena džempera līdzi:) Līst visu nakti, visu nākamo dienu, arī nākamo nakti... Braukt nekur nebraucam - nositam laiku kempingā un tuvējā lielveikalā. Ceturtās dienas rīts gan ataust cerīgs un beidzot varam turpināt iesākto. Bet iesāktais turpinās ar kārpīšanos kalnā uz tādu vietu kā Zone. Šaja vietā atrodas unikāls dabas veidojums - erozijas rezultātā izveidojušies stabi, kuru galos stāv pa palielam laukakmenim, kurš tad arī pasargā šos staubus no tālākas erozijas. Paskats diezgan sirreāls, ja ir iespēja, noteikti apskates cienīgs objekts. Nākamā diena sola "pārvākšanos" uz Garda ezeru, bet man jau atkal briest plāns, kā bagātināt it kā samērā vienkāršu pārbraucienu, kurš gan nemaz tik viegls neesot bijis. Galarezultātā mans maršruts sola liekus 40km, jo mērķis ir vēl viens ezers (Lago di Idro), bet ko es galīgi neesmu pamanījis kartē - arī pietiekami naidīgu kalnu pāreju1664m vjl un pozitīvu bonusus - skaistus ūdenskritumus un pat mazu ledāju, kurā vēl ir saglabājies sniegs. Lai gan tā pāreja no lejas izskatījās kaut kas absolūti nesasniedzams, augšā tiku, arī līdz ezeram noripinājos, gandarījums milzīgs un pat pārāk agresīvi paņemta S veida trajektorija iebraucot Salò ar sekojoši nogrieztu ventili īpaši nesabojāja dienas pozitīvo noskaņu. Dienas rezume - 121km, augstumu kopējā starpība ap 2km. Iepriekšējā vakara "klizma" liek pāriet uz nopietnākām riepām, kas gan nav īpaši piemērotas asfalta braucieniem. Sākumā ir mazliet diskomforts gan no iepriekšējās dienas kilometru nastas, gan šādu riepu ne tik labās ripošanas, bet kaut kā diezgan ātri aklimatizējos un nu jau atkal velk uz kalniem, nevis mierīgi čunčināt ap ezeru:) Tā nu arī nākamajā reizē, kad grupa dodas pārbraucienā uz kārtējo naktsmītni, es ripinu pilnīgi pretējā virzienā ar mērķi uz kārtējo ezeru - Lago di Ledro pēc iepriekšējā dienā iepirktas kartes, kurā skaisti atzīmētas visādas MTB takas. Uz ezeru kaut kā netrāpu, taču tā taka uz kuru trāpu ir visa šī ceļojuma saldākais punkts - jā ir grūti, ir reljefs, taču te ir daudz tādu "slimnieku" kā es un visi rāpjas augšup gar klintīm pa vienkārši ideālām takām un veciem kalnu ceļiem. Tāda kā kopības sajūta, brīžiem pat sacensības gars, vienkārši lieliski. Un vēl tie skati no augšas uz Garda ezeru... Uhh... Kaut kad nesen dzirdēju sentenci, ka katrā ceļojumā ir kaut kāds augstākais punkts, augstākais emocionālais piedzīvojums. Manējais noteikti bija šis. Grupas biedri pa to laiku ir sadomājuši vienu citu atrakciju - uzbraukšanu augšā kalnā >1700m ar funikulieri (pacēlāju) un sekojošu nobraucienu ar velo. Sadomājos, ka man ar vajag, stundu vēlāk uzbraucu augšā, tikmēr saņemot žēlīgas ziņas no sieviņas, ka ir šausmīgi bailīgi, bīstami utt.. Es tipa dodos glābt vai vismaz kompāniju sastādīt. Pārējie grupas biedri kā izrādās ir uzbraukuši un tāpat ar pacēlāju arī nobraukuši. Nobraucienam 2 varianti - freeride pa takām vai nenormāls aplis apkārt grēdai pa normāliem ceļiem, tipa tūristu variants. Kaut kādā brīdī gan aizšauju pa freeride ceļu, kurš izbeidzas pie govju aploka vārtiem.. Nu neko, īpašniekam laikam nav īpaši paticis, ka kaut kādi trakie tramda viņa govis vai vēl sazin ko un bodīte ir ciet. Rezultātā jābrauc atpakaļ uz vietu, kur atdalījās šis ceļš un jāturpina tūristu variants. Tā kā joprojām pastāv cerība noķert sieviņu, nesos lejā jau uz saprāta robežas sabremzējoties vien pirms serpentīnu līkumiem, jo tie gadās smilšaini, slīdoši. Nākamajā dienā pamanu, ka pakaļējais bremžu rotors cietis no pārkaršanas - sabrūnējis, bet tad steigā viss ir bijis ok, bremzes bija. Nonākot lejā gan ir skaidrs, ka šis tūristu ceļš ir atvedis atpakaļ uz vietu, kur diena sākās, jeb ~40km no vietas, kur jānakšņo. Stulbi, bet ko padarīsi, jāmin.. Nonākot galā saprotu, ka sieviņas vēl nav, telefons ir izbeidzies gan man, gan viņai, vārdu sakot viss slikti. Telefonu atdzīvinu, saņemu sms no kaut kāda itāļa telefona ar ziņu, ka viss tomēr ir labi, vienkārši maršruts izvēlēts it kā taisnāks, taču pa kalnu takām:) Dienas bilance atkal uzskrūvējusies virs 110km. Traka diena ar laimīgām beigām.. Katrā ziņā pēc nobrauciena saprotu, ka pilnai laimei man vajag kalnā arī uzbraukt, nevis ļauties, lai uzved un tad maukt lejā. Nav tas. Nav tā uzbraukšanas uzvaras, sevis pārvarēšanas prieka. Pēdējās 3 dienas bāzes nometne atrodas Peschiera, no kurienes tad tiek taisīti radiālie izbraucieni gan uz Valeggio - Sigurta parku, kurš atgādina apstādītu golfa laukumu, gan reiz senatnīgo Sirmione pussalu, kura tagad ir noklāta ar kafejnīcām.. Reljefa vairs nekāda, līdzenums.. Visi labākie braucieni jau aiz muguras. Pēdējā dienā vēl aizripinos līdz Salò, tādējādi pabeidzot pilnu apli ap Garda ezeru un uzliekot punktu uz ò:) Šī diena pēc pludmalēs redzētā liek domāt, ka šis Garda ezera dienvidu gals ir sauļošanās meka. Kalnu, kas darītu prieku MTB, te nav. Vēja arī šajā galā nav, kurš savukārt, darītu laimīgus kaitotājus vai vindsērferus. Bet nu arī šīs kailās miesas pludmalēs ir daļa Gardas, ezera, kas visu šo pie ezera pavadīto dienu laikā visu laiku lika piedomāt, ka tā nav jūra, lai arī ļoti to atgādina:) Jā, es apzinos, ka konkrēto ceļojumu sev pataisīju par vairāk tādu kā sporta nometni, nevis ceļojumu klasiskā izpratnē, taču tā nebija tikai dulla nēsāšanās vien - "liekajos" kilometros bija gana daudz visa kā interesanta un brīžiem pat pirmatnīga. Ceļojuma pozitīvais pārsteigums - pieminētās MTB takas Garda ziemeļu galā. Es gan biju jau saskatījies internetā bildes un video, bet tomēr klātienē tas bija kaut kā īpaši. Negatīvais - pārtikas, pat augļu cenas. Nezinu, man tas likās kaut kā nepareizi, ka lietas, kas turpat Itālijā aug, maksā pat vairāk, nekā pie mums.. Jā, protams, reģions varbūt ne tas lētākais, pirktspēja cilvēkiem krietni lielāka, bet nu kaut kā neforši. Katrā ziņā ir prieks atgriezties mājās, pat ja te ir mazāk saules, pat ja te nav ieraduma sveicināt svešiniekus, bet mums ir ļoti daudz kā tāda, ko svešās zemēs nekad nedabūt. Un es, protams, nerunāju par nopērkamām lietām:)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais