Zakopane un Tatranska

15.06.2010
6 min lasīšanai
19 foto

Galvenais brauciena mērķis – parādīt bērniem īstus kalnus! Bērni jau pietiekami lieli, lai arī pēc gadiem kaut ko no redzētā un piedzīvotā atcerētos! Izvēlētie kalni - augstie Tatri, intereses vietas - Veļičkas sāls raktuves, Zakopane, Tatranska Lomņica, kalnu pastaigas un arī ūdens izklaides. Transports – ģimenes vieglā automašīna. Pašu spēkiem tālāk par Narvu neesam bijuši, tāpēc brauciens ir neliela avantūra. Pēdējā nedēļā pirms brauciena cenšos atrast kādu konkrētu naktsmītni un citu interesējošu informāciju, bet ne pie kādas konkrētības netieku. Uzrakstīju pat epastu kādam Polijas motelim, bet tas neatbildēja. Pirmspēdējā dienā tiek iegādāts navigators. Kā vēlāk izrādījās, tas bija pilnīgi pamatots lēmums, kas palīdzēja ietaupīt gan laiku, gan nervus, gan līdzekļus un radīja plašākas iespējas apmeklēt vietējos apskates objektus. Būtībā visa brauciena organizēšana un plānošana tika atstāta Siliņa ziņā(tā mēs personificējām navigatoru, jo tas runāja ar šī aktiera balsi). Pēc koordinātām ievadīju dažus moteļus un stāvlaukumus. Koordinātas var noskaidrot ar Google Earth. detāla Polijas karte internetā: http://mapa.targeo.pl/Mapa_Polski_Pozycja,3,748851,381985#targeo-top Slovākijas: http://mapy.atlas.sk/ Pirmā diena. Izbraucam no Aizputes sestdienas rītā plkst 6:30. Sākotnējais plāns ir aizbraukt līdz Ļubļinai, lai tur kaut kur pārnakšņotu un nākošajā rītā dotos uz Veļičku. Taču tikuši plkst 13:00 līdz motelim Abro Suvalku apkārtnē, mainam plānus un kā galamērķi uzliekam Veļičku pa ātrāko ceļu, bet apejot Varšavu pa 50. ceļu. Braucam, braucam, braucam. Pie autoceļiem vietām redzamas mīlas priesterienes. Polijā attālumu mērīt kilometros ir bezjēdzīgi, tur attālums ir jāmēra stundās. Satiksme diezgan intensīva, un apdzīvotas vietas seko viena otrai. Ceļu remonti ir reti, reversās kustības nebija nereizi. Visu laiku tikai braucām. No Suvalkiem līdz Veļičkai (ap 600km) apstājāmies vien trīs reizes. Pēdējās četras stundas braucu jau pa tumsu. Pa tumsu izbraucu pa vidu cauri arī visai Krakovai. Atkal lielais paldies Siliņam. Motelī esam 23:30(visur tekstā norādīts Latvijas laiks, jo dzīvojām pēc tā). Četrvietīgs Nr ar brokastīm PLZ 260. Tajā sestdienas vakarā visā Polijā svinēja izlaidumus. Arī mūsu moteļa restaurācijā. Pa ceļam kādā miestā redzējām jaunu dāmu greznā vakarkleitā kura niknā solī soļoja pa ceļmalu prom no svinībām. Glaunā cepure rokā un lūpa uzrullēta. Laikam pans ko nepiedodamu bija sadarījis! Pirmajā dienā nobraukti 1050km. Būtībā tas ir max veicamais attālums šajā virzienā, ja auto piekrauts ar bērniem un sievām un nav vēlēšanās pēc adrenalīna sacenšoties ar poļu džigitiem, kas pieejami diezgan lielā skaitā. Otrā diena. Veļičkas sāls raktuves. Ierodamies no paša rīta, auto noliekam maksas stāvlaukumā(7 PLZ). Raktuvēs ieeja tikai grupās un gida pavadībā. Piesakāmies pie angļu val. grupas. Ārzemnieku grupas laiž iekšā pa kreisajām durvīm, bet poļus pa labajām. Ieeja mums maksāja 187 PLZ . Sākumā kāpiens pa garām, garām koka kāpnēm uz leju pazemē. Pazeme pilna ar interesantām vietām un telpām(ieskaitot baznīcu un restorānu). Vēl tur esot ārkārtīgi veselīgs gaiss. Pacelšanās virspusē – ar divstāvīgiem kalnraču liftiem. Ceļš uz tiem gida pavadībā, pa tik sarežģītu šahtu labirintu, ka likās, ka gids ir apmaldījies. Gadā šīs raktuves apmeklē ap miljons tūristu, domāju ka tagad tās nes lielāku peļņu, kā pamatnodarbes laikā. T pazemē 14-16 C. Pieejama papildekskursija citās šahtās tur T esot vēl zemāka. Tālāk ceļš ved uz Zakopani. Uzdevums atlikušajai dienai - aizbraukt un atrast naktsmītnes. Dodam Siliņam uzdevumu aizvest mūs uz Zakopani un dodamies ceļā. Pēc 1 minūtes dabonu kārtīgu adrenalīna devu. Lietā tāda, ka Polijā uz ceļa zīmes „Stāvs augšupceļš” netiek norādīti nogāzes slīpuma procenti. Tādēļ izvairieties no Mikolaja Kopernika ielas Veļičkā. Tā ir nenormāli stāva, gara, līkumaina un ar bruģi klāta iela. Augšgalā ar sporta pārraidēs redzētu rallistu kustību ātrumu dabūju pārslēgt no 2. uz 1. pārnesumu. Ja tas bruģis būtu slapjš, tad tajā brīdī riteņi būti izspolējuši un būtu ziepes lielas. Ar treileri pakaļā tur tiešām nav iespējams uzbraukt. Dodamies tālāk un sāk parādīties pirmie lielie kalni, baigi forši. Pirms Zakopanes neliels sastrēgums. Tur reklāmas akcija. Visās mašīnās iedod tik citrona dzēriena pudeles, cik cilvēku. Zakopane. Noliekam auto pirmajā brīvajā vietā un sākam meklēt naktsmītnes. Ieejam pirmajā hotelī. Diezgan padomisks skats, (piepīpēts, spēļu automāti) vēlme atrast četras guļvietas izsauc nelielu paniku personālā. Piedāvā palikt par 390 PLZ/nakts. OK, ir kaut kāds orientieris. Pa ceļam ieejam divās privātajās pansijās – vienā nepoliski nerunā, otrā brīvu vietu nav. Siliņš piedāvā aizvest līdz kempingam, tajā arī brīvu vietu nav. Sāk līt. Zvanu pie durvīm pirmajai pansijai kas pa rokai, neatbild. Nākošajā, sirma kundze piedāvā ceturtajā stāvā diezgan spartiskus apstākļus par 350 PLZ/2naktis. Eju uz nākošo māju. Tur sarunāju 2 istabas ar labierīcībām, TV un dušu katrā istabā 1.stāvā par 300 PLZ/2 naktis + auto pagalmā. Atrodamies pa vidu starp trosu tramvaju un gājēju ielu. Viss sasniedzams ejot kājām. Laika apstākļi ļoti mainīgi, kā jau piekalnē jābūt. Vakarā aizejam līdz gājēju ielai pavakariņot. Ļoti daudz ielu pārdevēju kurus var iedalīt divās lielās grupās – daiļamatu meistaru un nevajadzīgo lietu tirgotāji. Trešā diena veltīta Zakopanei. No rīta aizejam līdz trosu tramvajam, lai paceltos uz Beskidu virsotni(2012m). Gaidītāju rinda uz kādu stundu. Novērojam vietējo lamāšanos ar tiem, kas lien bez rindas. Pacēlājs augšā lejā maksāja 150. Vidū ir jāpārsēžas uz otru tramvaju, bet viss ir saskaņots un teicami noorganizēts. Uz balstiem vagonu patīkami šūpo. Augšā diezgan vēsi un vējains. Polijas un Slovākijas robežstabi. Redzējām kalnu kazu. Daudzi cilvēki iet ar kājām gan augšā, gan lejā. Kalnu pārgājieniem vislabāk izmantot karti sarkanos vākos „Tatry polskie i slovatskie” M 1:30 000. Tur ir atzīmētas visas takas un iešanai nepieciešamais laiks. Pēcpusdienā aizgājām uz Zakopanes pretējo nogāzi, uzbraucām ar funikulieri, pabraukājām ar rodeļiem. Ir iespēja izlekt ar gumiju no ceļamkrāna. Vietējā piemājas veikalā ar lepnu nosaukumu „Delikatesy” beigusies maize, un pārdevējas visas cenas iesit kasē ar roku, jo nav svītru koda lasītāja. Novēroju, ka Polijā nav pieņemts uz gājēju pārejas palaist gājējus, es dažus palaidu un tie mulsa kā zviedru sievietes, kurām atver durvis un palaiž pirmās. Veļičkā uz gājēju pārejas palaidu trīs saldējumus ēdošus policistus, par ko izpelnījos skaļas un sajūsmas pilnas ovācijas! Ceturtā diena. Dodamies uz pirmo kalnu pastaigu Sromowce Nizne pie Dunajecas upes. Tas ir Pieniny dabas parkā un kalnu virsotni sauc Trzy Korony (982m). Sākumā jāiet pa dzelteno trasi, tad pa labi uz zilo, sasniedzam virsotni(tur par dažiem zlotiem jāiet pa metāla konstrukciju līdz smailei), tad jāturpina kāpt lejā pa zilo un jānogriežas pa labi uz zaļo trasi. Pie viena tas ir tests bērniem, lai noskaidrotu uz kādu kāpšanu tie ir spējīgi. Kāpiens augšā un lejā prasa 4,5 stundas. Kāpiens izdodas, bērni sajūsmā, var plānot kaut ko nopietnāku. Pa Dunajecu iet poļu plosti, kas vadā tūristus, ūdens līmenis diezgan augsts(esam agrāk braukuši ar šim plostiem divas reizes), laikam atbalss no kaut kur esošiem plūdiem. Satiekam melno stārķi un arī zalkti. Tagad jātiek līdz Slovākijas Tatranskas Lomņicai un jāatrod naktsmītnes. Vietējās nozīmes ceļi pēc seguma kvalitātes kā PL, tā SK ir analoģiski mūsējiem. Pēcpusdienā esam Tatranska Lomņicā un ātri atrodam pansiju par EUR 9,- par nakti uz personu. Tā atrodas Stara Lesnā. Iegāju vēl divās viesnīcās, bet tur līdzīgi kā Zakopanē četru cilvēku kombinācija reģistratūrā esošajiem liek plati ieplest acis. Vakarā vēl izbraucam ar rodeļiem, kas iet pa cauruļu trasi diezgan augstu virs zemes (EUR 3,-) Piektā diena. Sākumā bija doma aizbraukt līdz Ungārijas Miškolcu uz termāliem baseiniem, bet beigās paliekam pie Popradas Aquacity kas atrodas tikai 20 min attālumā. Tajā četru līmeņu biļetes, nopērkam 2.dārgāko uz visu dienu EUR 49,-. Par laimi diena ir apmākusies un saule spīd tikai kādu pusstundu, bet ar to pietiek, lai vakarā sūrstētu mugura. Ja dienu būtu saulaina, tad man tā būtu beigusies Slovākijas nacionālajā apdegumu centrā. Vakarā aizbraucam uz Kežmarokas pili, bet tās vārtus mums slēdz deguna galā, tā ka varam to aplūkot tikai no ārpuses. Toties parkā pie pils ir T-34. Sestā diena veltīta nopietnai kalnu pastaigai. Auto atstājam Tatranskie Zreby bezmaksas stāvvietā, tad pa zilo, dzelteno un zaļo trasi uzkāpjam līdz hotelim Slezsy dom, tad pa sarkano trasi(Tatranskas maģistrāle) līdz Hrebenok funikulierim, ar kuru nobraucam lejā un ar kājām līdz auto – kopā 7 stundas. Sestā un septītā diena tiek tērēta mājupceļam ar nakšņošanu Abro motelī pie Suvalkiem. Atpakaļ braucām caur Čestahovu un Varšavu, lai gan sākumā bijām plānojuši braukt caur Ržešovu. Pa TV rādīja plūdus un izskalotus ceļus, tāpēc neriskējām. Kļūda bija piektdienas vakarā braukt cauri Varšavai, vajadzēja braukt apkārt pa 50. ceļu. Suvalkos ieejam arī Kaufhaus lielveikalā. Lielākā daļa pircēju ir lietuvieši un vienīgais nopirktā apjoma ierobežojums ir ratu ietilpība. Nobeigumā varu ieteikt noskaidrot kā vietējā valodā raksta nosaukumus vietām kuras vēlaties apmeklēt, piem., pilis, alas, peldvietas utt. Tas palīdzēs ar navigatora palīdzību atrast objektus jūsu tuvumā. Diezgan bieži jaunie ceļi navigatora kartēs vēl nav iezīmēti, tāpēc akli paļauties uz Siliņa pavēlēm nevajadzētu. Polijā benzīns maksā tikpat cik pie mums, bet Slovākijā par 20% dārgāk, atļautais alkohola daudzums šofera asinīs PL 0,2, SK 0,0, LV 0,5 promiles. Ja kādam ir interese pēc mūsu izvēlēto naktsmītņu adresēm, tad atbildēšu uz vēstulēm(norādiet epastu, jo draugi neļauj pārsūtīt failus) Brauciens izdevās pilnā mērā, un liela daļa veiksmes ir Siliņa nopelns. Interesanta doma iešāvās galvā staigājot pa Tatru kalnu takām. Līdz ar iestāšanos ES kāda mazītiņa daļa no visa ES pieder arī mums, līdz ar to arī, piem., Tatru kalni nedaudz pieder mums. Par attālumu līdz tiem cita analoģija. Jebkurš maskavietis noteikti apgalvos, ka Krievija ir kalnu valsts, bet tam pašam maskavietim līdz tuvākajām klintīm ir jābrauc tālāk kā mums līdz Tatriem.

Zakopane un Tatranska

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem