Pasaka par Venēciju un Vulkānu
|
Santa Perova
|
Reiz ne tik senos laikos, kad sniegi sitās logā un pavasaris vēl bija bērnu autiņos, labais burvis www.ryanair.comatkal mani kārdināja ar fantastisku iespēju. Nu kā var atteikt piedāvājumam aizlidot uz Venēciju par 30 latiem divatā? Es, protams, kārtējo reizi iekritu.:( Trīsdesmit lati vispārējās krīzes apstākļos arī ir liela nauda, bet tik ļoti gribējās pavasari, un Venēciju, un romantiku, un... un... un... Eh, ja būs lemts aizlidošu, ja ne, tad Ryanairs būs ticis pie maniem 30 latiem.:(
Nu, jā, biļetes tika nopirktas uz 12.aprīli, turpceļam caur Diseldorfu(Weezi), un atpakaļceļam 17.aprīlī - caur Oslo(Ryygi). Jāsaka, ka arī šoreiz nemācījos no savas iepriekšējo gadu pieredzes, cerot, ka šajā laikā būs silts, tagad jau, atceroties, ka tieši šajos datumos Portugālē izdevās kārtīgi nosalt. Tomēr to jau es apcerēšu tagad, liekot savu ceļojumu uz papīra.
Biļetes jau ir viena lieta, bet vēl ir tādi sīkumi kā naktsmājas, apskates objektu cenas, vaporetto (sabiedriskais transports Venēcijā) un itāļu saldējuma izmaksas un galu galā, kaut kas būs arī jāēd, jo man šķita, ka ar romantiku manos gados būs par maz.
Biļetes es nopirku februārī, bet pa īstam gatavoties ceļojumam sāku marta sākumā. Cītīgi rokoties interneta dzīlēs, sapratu, ka nekāds sākotnēji deklarētais ekonomiskais ceļojums man nesanāks, bet tiekties taču uz to var, vai ne? Biju nolēmusi, ka naktsmājām atvēlētā summa, man būs 50 eiro par nakti uz diviem, jo gribēju palikt tieši Venēcijā, nevis Mestrē vai Fusinas kempingā, vai vēl kādā citā pietuvinātā Itālijas daļā. Jāsaka, ka par šādu cenu man izdevās atrast ļoti maz piedāvājumu, vai lielākā daļa no hosteļiem, hoteļiem un viesu mājām jau bija aizņemti. Izmalu e-ntos saitus, rakstīju e-pastus, bet cena svārstījās 70 eiro robežās. Tas man tomēr likās par daudz. Līdz vienu rītu www.booking.com uzdūros ļoti interesantam piedāvājumam – 5 naktis 1 zvaigznes viesnīcā par 290 eiro un brokastis iekļautas cenā. Nav jau mani 250 plānotie eiro, bet izrēķinot, ka par brokastīm vienalga būs jāmaksā, viesnīcu norezervēju. Jāsaka, ka tā bija lieliska izvēle! Patiešām iesaku – viesnīca Domus Cavanis.
Viesnīca atrodas netālu no Akadēmijas tilta, blakus kuģīša pieturai, brokastis tiek pasniegtas blakus esošajā 3* viesnīcā un ir pieejams zviedru galds. Istaba bija dekorēta ar auduma tapetēm un lustra izskatījās tik šika, it kā būtu no Venēcijas stikla! Nekad nebiju palikusi tik smalkā vienas zvaigznes viesnīcā!
Izmantojot www.draugiem.lv pieejamos meklētājus, atradu lielisku mājas lapu http://www.veniceconnected.com/, kurā ar labām atlaidēm var nopirkt ieejas karti muzejos, nedēļas karti uz Vaporetto un arī tualešu izmantošanas talonus!:)
Tikai atcerieties, ja iebraucat Venēcijā ap 11 vakarā, tad savu izdruku pret kuģīša biļetēm samainīt nevarat. Iznāk pirmo braucienu nobraukt par zaķi!
Tātad, 3 svarīgākās lietas – lidmašīnas biļetes, naktsmājas un ari izklaides iespējas jau rezervētas iepriekš. Ceļojums var sākties!
Ja nu kādam noder, tad uz Rīgas lidostu var aizbraukt ar mikriņu Nr.241 par 60 santīmiem. Atiet no katedrāles un iet caur Imantu. Lidostā esam laicīgi, izstaigājam bodes un iedzeram kafiju, garlaikojamies un gaidām savu reisu.
Diseldorfas Wezes lidostā arī jau esam bijuši, zinām, ka tā atrodas meža vidū un nekādas izklaides iespējas nepiedāvā. Diena ir saulaina, Vācija smaržo pēc pavasara, tādēļ nolemjam nekur nebraukt, jo biļetes cena līdz Diseldorfai vai Holandes Venlo pilsētiņai ir 15 eiro vienam, vienā virzienā. Samaksāt 60 eiro par dažu stundu pastaigu kaut kā man negribējās. Apstaigājam tuvāko apkārtni, atrodam pamestus armijas bunkurus, poļu kopienas ciematu, ziedošas magnolijas un slēgtu kara tehnikas muzeju. Ir labi un 8 stundas paiet diezgan ātri.
Treviso lidosta arī nav neko liela un autobusu uz Venēciju atrodam ātri. Ir jau pēc desmitiem vakarā un gribas tikt ātrāk uz viesnīcu, bet te mēs saskaramies ar lielisko itāļu dzīves uztveri – kāpēc kaut ko darīt uzreiz, ja var jebko atlikt uz vēlāku laiku. Sēžam autobusā kādu pusstundu, līdz tomēr izkustamies no vietas. Venēciju sasniedzam pēc pusstundas brauciena. Vēl kādas 20 minūtes ar vaporetto par zaķiem, jo rezervāciju kase strādā no 10 rītā līdz 6 vai 8 vakarā.
Un tad jau pirmais sajūsmas vilnis ieraugot omulīgo viesnīcas istabu!
Pie Venēcijas pierod. Pie ūdens pierod. Pie neskaitāmajiem tiltiņiem un pakāpieniem, pie šaurajām ieliņām, un sajūsmas tirpām un strupceļiem pierod. Bet man neizdevās pierast pie tā, ka aprīļa vidū Venēcijā bija tik vēsi. Labi, ka istabā bija kondicionieris, kuru noregulējām uz vissiltāko iespējamo temperatūru. Man šķita, ka pavasaris Itālijā varēja būt siltāks par kādiem 12 – 15 grādiem un ziemeļvēju.:(
Dodamies pastaigā uz Marka laukumu un ceram, ka tur esošajā informācijas centrā beidzot tiksim pie biļetēm un muzejiem un kuģīti.
Venēcija ir tik... laikam jau visi vārdi ir banāli, jo tā pilsēta tiešām ir īpaša. Tā var patikt, var nepatikt, bet savā varā tā paņem.
Tā mēs klejojam pa šaurajām ielām un tiltiņiem, pēc iespējas meklējot vietas, kur mazāk tūristu un baudām vīnu kanāla malā un vērojam bērnus, kas rotaļājas mazajos pilsētas laukumos un pensionāru pārus, kas piesaulītē gaida pavasari, uzcirtušies savās smalkākajās drānās!
Tikai pirmajā dienā Venēcija šķiet liela un nesaprotama. Bet, padzīvojot dažas dienas, mums izdevās vienu un to pašu maršrutu dienā iziet vairākas reizesJ.
Venēcijā ir lieliski pārtikas veikali, kuros mēs iepirkām savu dienišķo sieru un vīnu. Bija gardi. Ļoti.
Jā, protams, apstaigājām Marka laukumu – no rīta, pa dienu un arī naktī, paskatījāmies uz vecāko kafejnīcu Eiropā – Florians, paklausījāmies duelī, ko Marka laukumā izspēlēja divu krogu orķestri, izbraukājāmies ar Vaporetto, kafija un saldējums – kā nu bez tā! Un Aperolo spritz! O!!! Tā ir Venēcijas esence – gan salds, gan rūgtens, gan mazliet pikants...dzēriens, ko jauc, pievienojotvermutu, limonādi, olīvi un apelsīnu.. Dzīves bauda!
Vienu dienu veltījām braucienam uz Lido, Burano un Murano salām. Lido vēl nebija pamodusies no ziemas miega un pavisam lēnām gatavojās savam pavasara uznācienam, spodrinot pludmales, pievedot smiltis un uzpošot ielas. Lai pēc dažām nedēļām uzmirdzētu visā savā godībā.
Burano ir fantastiski dzīvespriecīga sala – ja dzīve ir kļuvusi pelēka, tad šī ir lieliska vieta, kur atgūt pazaudētās krāsas – dzeltens, zils, sarkans, zaļš un lillā, viss krustu šķērsu un tomēr tik eleganti!
Filigrāni izšuvumi un slavenais Venēcijas stikls. He, he – gardās stikla krāsainās končas!:) un miers. Paejot malā no tūristu pūļiem, piesēžam uz sola improvizētā ostmalā. Ar ko gan citu varētu nodarboties salas iedzīvotāji, ja visapkārt ir ūdens? Un neizskatās, ka šajā zemē kāds domātu par mazkuģīšu sagriešanu metāllūžņos.
Murano. Stikls. Kurš gan nezina Venēcijas stiklu? Kruzuļus, vizuļus, lustras, glāzes, pat veselu orķestri no stikla te varēja redzēt! Un kur tad vēl rotas, izcakotus stikla sīkumus visās iespējamās varavīksnes krāsas?
Ņemot vērā to, ka viesnīcā mums bija tikai itāļu televīzijas programmas, mums nebija ne jausmas, kas notiek ārpus šīs idilles. Izrādās, ka kāds bija sadusmojis Zemes dievu un tas bija pamodinājis vulkānu Islandē un tas izvirdis milzīgus putekļu mākoņus un neļāva dzelzs putniem šķelt mākoņus!!
Tas nu nemaz nebija ietilpis manos plānos – pazaudēties Venēcijā uz nenoteiktu laiku!
Lai arī lidmašīnas biļetes mums bija uz sestdienu, piektdienas pēcpusdienā nolēmām aizbraukt līdz Treviso lidostu, lai noskaidrotu situāciju. Lidosta tukša un uz visiem reisiem rakstīts – cancelled!! Sāk palikt arvien interesantāk! Izstāvam rindu lidostas informācijā un pie laipnas, bet nogurušas meitenes uzzinām, ka visi reisi šodien ir atcelti, bet rīt.... par rītdienu viņiem neesot nekādas informācijas! Izskatoties, ka mūsu reiss uz Oslo būšot! Es plātu muti kā zivs un rādu telefonu, kur ryanairs ir atsūtījis īsziņu, ka reisi ir atcelti!
Nē, meitene ir pārliecināta, ka viss būs kārtībā! Un rīt no rīta mums jāierodas lidostā, lai lidostu uz Oslo un pēc tam uz Rīgu. Ja jau, tad jau. Braucam atpakaļ uz Venēciju, mazliet pikti par bezjēdzīgi pavadīto pēcpusdienu, bet vismaz ar cerību, ka mākoņi virs Itālijas un Rīgas būs pazuduši.
Sestdienas rītā ceļamies jau pusē piecos, lai atvadītos no Venēcijas, bet drošības labad es tomēr aizrunāju viesnīcu, a ja nu jāatgriežas...
Esam lidostā. Šeit valda miers un klusums. Un visi tablo rāda tikai vienu vārdu – cancelled... Tomēr nelidojam.
Izstāvam rindu (atkal) pie info lodziņa un mums samaina biļetes no sestdienas uz otrdienu. Piedevām tikai vienu lidojuma segmentu – līdz Oslo. Saku, ka labprāt lidotu līdz Polijai vai Stokholmai, bet šī meitene ir nelokāma kā slotas kāts! Blakus lodziņā ieraugām savu vakardienas meiteni un pielīferējamies latviešiem, kuru rinda ir pie šīs meitenes. Meitene ir pārgurusi, bet pati laipnība un samaina mums arī biļeti no Oslo uz Rīgu. Tik tālu nu esam. Itālijā. Sestdienā. Pirmdien jābūt darbā un kabatā ar biļetēm uz otrdienu, bet bez pārliecības, ka otrdien kaut kur aizlidosim.
Lēnā garā izdzeram kafiju, jo īsti jau nav kur skriet. Palikšana Venēcijā vēl uz 3 dienām garantēta. Ejot garām auto nomas kantorim, nolemju pavaicāt, cik varētu maksāt auto noma, teiksim līdz Vācijai. Kundze, kāds auto! Mums sen vairs nav neviena auto. Visi jau sen iznomāti! Bet kur kundze grib braukt? Kundze grib uz Vāciju! Ak, uz Vāciju. Re, tas pāris tikko pie mums paņēma auto līdz Ķelnei, varbūt kundze var parunāt un braukt kopā – būs lētāk? Laiks pārdomām – 1 minūte! Nopētām viens otru, lai saprasu, vai varēsim kādu dienas daļu pavadīt vienā auto un.. dodamies ceļā!
Mūsu auto biedri ir Ķelnē dzīvojoši itālis un slovākiete. Un sarunas mums notiek – krievu-angļu- vācu valodā. J Kaut kā jau saprotamies, vienīgi jaunie paziņas ilgi savā starpā mēģina noskaidrot, kur atrodas Latvija.:( Līdz Polijai viņi spēj izsekot līdzi, bet tālāk viss viņiem pārvēršas par Krieviju, nu labi, viņi vēl zināja Baltkrieviju.
Tātad ir 9.30 no rīta un mēs izbraucam no Treviso lidostas.
Tagad es varētu ar kādu saderēt, ka Eiropu var krustu šķērsu izbraukt 24 stundu laikā! No Itālijas izskrienam cauri Austrijai, pat redzam kalnus un aizkavējušos sniegu, kafejnīcā pagaršojam gulašzupu (uj, ne pārāk garda) un tikai braucam, braucam, braucam!
Sazvanu draudzeni, kura dzīvo Diseldorfā un lūdzu, lai viņa paskatās, kā ir ar nokļūšanu uz Rīgu. Ziņas nav pārāk priecīgas. Lidostas arī Vācijā ir slēgtas. Un dzelzceļa stacijā rinda uz uzziņām ir nieka 200 cilvēku garumā. Hmmmm, mans optimisms pamazām sāk plakt. Ko tad es tagad iesākšu tajā Vācijā? Ja netiekam uz priekšu? Man bija plāns, mēģināt tikt līdz Polijai un tad jau līdz mājām pavisam tuvu. Pagaidām izskatās, ka skrējiens uz Ķelni ir veltīgs. ..
Tomēr ir labi cilvēki pasaulē, un jau citi draugi mums sameklē auto, ar ko varam tikt līdz Rīgai! Jālej tik degviela un jārullē mājās! Tagad jau var uzelpot. Ceļš mājup ir sakārtots. Braucam garām Frankfurtes lidostai – liekas, ka ir sācies pasaules gals, jo lidmašīnas stāv un lidosta ir kā mirusī pilsēta..
Pusē deviņos vakarā iebraucam Ķelnes lidostā. Atvadāmies no ceļa biedriem, kuri ir pārsteigti, kad sakām ka tūlīt pat dosimies tālāk un esam apņēmības pilni līdz pirmdienai nobraukt 2000 km. Par īrēto auto samaksājam savu pusi - 175 eiro, degvielu un maksas ceļus mums uzsauc!
Arī šī lidosta ir mirusi, rādās, ka kaut kāda dzīvība notiek Portugāles virzienā, bet tas ir viens reiss no desmitiem, kurus rotā aizliegums lidot...
Sagaidām savu auto un vedam šoferīti atpakaļ uz Brēmeni. Mūs apgādā ar vislabāko – navigāciju, ērtu mašīnu un laba vēlējumiem. Ir pusnakts un mēs izbraucam no Brēmenes piepilsētas Rīgas virzienā.
Labi, ka Vācijā ir bāņi bez ātruma ierobežojuma. Ir nakts un vīrs brauc uz 140 – 150 km/h. Nogurums milzīgs, bet jātiek uz priekšu! Ir 4 no rīta un vairs nav spēka pabraukt, bet arī nav neviena moteļa. Pierunāju vīru apstāties ceļa malas stāvvietā un pāris stundas pasnaust.
Atplīstam pilnīgā nemaņā. Un pamostamies no tā, ka esam pārsaluši zili. Ir pagājušas 2,5 stundas. Sasildām mašīnu un braucam. Jā, pēc pusstundas esam Polijā, kur moteļi ir katrā sevi cienošā mājā. Nedavilkām... Toties benzīntankā ieturam siltas brokastis ar kafiju, omleti un enerģijas dzērienu un nu jau pavisam citā omā turpinām ceļu.
Šoreiz pa Poliju ir ļoti viegli braukt, lielceļi ir tukši, jo šajā zemē ir sēras, šodien ir bērēs Smoļenskas katastrofā bojāgājušajiem.
Visa diena paiet kilometru pa kilometram pieveicot Polijas lielceļus un mazceļus. Paēdam pusdienas un atplīstam uz 3 stundām. Jau tuvojas vakars, bet līdz Rīgai vēl tāls ceļš.
Apbrīnoju vīru, kurš gandrīz 24 stundas ir pie stūres. Cenšos viņu uzmundrināt, bet pēdējie kilometri no Bauskas līdz Rīgai izstiepjas bezgalīgi.
Tomēr arī tie kādreiz beidzas. Uz pirmdien, 1.30 naktī esam mājās! Esam paspējuši un pusi Eiropas izbraukuši mazliet vairāk nekā pusotrā diennaktī! Gulēt, un pēc 5 stundām miega jau esam gatavi doties uz darbu.
Arī šī pasaka beidzās laimīgi – esam tikuši mājās sveiki un veseli, atpaliekot no plānotā par 1 diennakti. Pārguruši un tomēr ļoti apmierināti. Gluži ekonomisks šis ceļojums nesanāca un dažas dienas pēc atgriešanās man šķita, ka vēlme lidot man būs pārgājusi uz ilgu laiku. Tomēr tagad jau atkal es skatos Ryanair mājas lapā..
P.S. Otrdien lidmašīnu satiksme vēl arvien nebija atjaunota. Tā atsākās tikai ceturtdien.
P.P.S. Liels paldies visiem, kuri palīdzēja šajā ceļojumā – gan praktiski, gan ar padomu, gan labiem vārdiem.
Mācība no šī ceļojuma? Nekad nevajag nolaist rokas. Ja tiek aizvērtas vienas durvis, tad noteikti vaļā ir logs un izeju var atrast vienmēr!
