Iesprūdušas Korsikā (thanks to Iceland volcano)

Kristīna Ošeniece 06.05.2010 25 min lasīšanai 52 foto

Par Korsiku dzirdēts nav daudz, tikai tas, ka tā esot īsta klinšu čupa Vidusjūrā ar plašiem, bieziem un dzeloņainiem krūmiem un kastaņkoku mežiem. Mežonīgā Korsika – tā dzirdēts par šo aptuveni 180 km garo un 80 km plato Francijas salu. Tūristu pieplūdums sezonā šeit ir vairāk kā 3 miljoni uz 300 000 iedzīvotājiem, kas izskaidro faktu, kāpēc informācija par Korsiku nav īpaši izplatīta.

Ilzes pārvākšanās uz Korsiku bija iemesls, lai iepazītu šo Vidusjūras salu. Spontāna ideja, spontāni nopirktas biļetes, tik maz zinot par šo vietu... Turpinot tradīciju, dodamies tur abas ar Sandru. Jā, jā... ar to pašu trako Sandru, kas parasti tiek ievilkta manās avantūras, nemaz nezinot, uz kurieni viņa brauc. „Korsika? Kur tas ir – pie Spānijas? Itālijas?” Jā, ģeogrāfiski šī sala gozējas Itālijas saulē, bet pieder Francijai. Biļetes atrast nav viegli, īpaši jau tādēļ, ka Sandra dzīvo Londonā, bet es Rīgā un abām daudzmaz vienā laikā vajadzētu satikties vienā vietā. Korsikā ir četras lidostas, bet pēc Ilgākiem meklējumiem lētākais un labākais variants sasummējas dodoties ar prāmi no Itālijas pilsētas Livorno uz Korsikas galvaspilsētu Bastiju, kas attiecīgos datumos personai izmaksā aptuveni 10 LVL vienā virzienā. Tuvākā lidosta – Piza, kas arī tiek nostādīts par mūsu satikšanās vietu.

Satikšanās Pizā, 14.aprīlis Sirds dauzās tāpat kā pirms gada, braucot uz Maltu. Pizāsatiekamies ap plkst 16.00, Sandra ielidojusi mazliet ātrāk. Ir gana daudz laika līdz nākamās dienas rītam, kad mums ir prāmis uz Korsiku. Protams – Pizas tornis un tā apkārtne. Pārliecināmies, ka 12.gs. būvētais zvanu tornis tiešām ir šķībs. Nesteidzoties baudām sauli un Mc’Donalds saldējuma radziņus. Pagājis vairāk kā gads, bet šķiet, ka būtu satikušās vēl vakar...

Kamēr vēl gaišs, braucam uz Pizas centrālo staciju, lai ar vilcienu dotos uz Livorno, 15 minūšu attālumā. Biļete nieka 1.80 eiro, savukārt atpakaļ ceļā cena ir pilnīgi cita - 6 eiro. Hoteļi šeit nav no lētākajiem, tāpēc vienai naktij iepriekš internetā tiek norezervēta Bed & Breakfast tipa istabiņa (http://www.bed-and-brakfast-in-italy.com). Lai arī dzirdēts, ka Livorno varot izstaigāt ar kājām un atrast visu, kas nepieciešams, tā nebūt nav. Šķiet, ka paši vietēji (pat policisti un autobusa šoferi) nemaz nezina, kur atrodas konkrētas ielas, katrs norāda savu virzienu. Ilgu laiku staigājam ar koferiem meklējot īsto ielu. Drīz vien pēc naksnīgās pastaigas, pateicoties kādas viesnīcas onkulītim, esam uz pareizās ielas un pie pareizajām durvīm. Līdzi paņemto viskiju un turpat aiz stūra nopirkto Coca-cola nēsāt nav viegli, tāpēc mazliet to patukšojam un lienam zem segām.

Ceļš uz Bastiju. Ir ceturtdiena un plkst. 8.15 atiet mūsu prāmis. Biļetē norādīts, ka ostā jābūt vismaz vienu stundu iepriekš. Parēķinot, ka ceļš līdz ostai ar kājām ir 15-20 min, izejam laicīgi. Protams, ceļš pa pilsētas labirintam līdzīgajām ielām izvēršas garāks un no raita soļa pārejam skriešanā. Atkal pateicoties vietējiem onkuļiem, kas, redzot mūsu izmisumu sejā, norāda īsto virzienu un mums vajadzīgo prāmi. Kad šķiet, ka visu esam atradušas, kārtējo reizi pārliecināmies, ka vietējiem uzticēties nevar, jo ostā strādājošā darbiniece mūs nosūta uz nepareizo prāmi. Ir palikušas dažas minūtes, lai paspētu uzkāpt uz klāja. Par laimi prāmja darbinieki tikai piemiedz ar aci mums divām blondajām galvām un kopā ar pēdējām kravas automašīnām uzved uz klāja. Rīta krosiņš. Pēc tāda skrējiena kafija un brokastis ar īpašu baudu! Paēdam un atlikušo laiku pavadām sauļojoties. Saule, zilas debesis, Vidusjūra, mūzika un mazliet viskijs ar kolu.

Bonjour, Bastia! Plkst. 12.15 nokāpjam no klāja. Ostā mūs sagaida Ilzes paziņa Jerome. Ilzei līdz 14.00 darbs. „Noenkurojamies” kādā centra restorāna terasē, dzeram kafiju un gaidām Ilzi. No satraukumiem mūsu Ilze piemirsusi dzimto valodu un trīs valodu (angļu, franču, latviešu) mix izklausās interesanti. Jāpiebilst, ka Ilze jau pus gadu dzīvo Korsikā un aktīvi mācas franču valodu. Saorganizējam auto un dodamies apskatīt Bastijas apkārtni virzienā uz Korsikas tā saucamo pirkstu. Un tik tiešām - sala līdzinās dūrē saspiestai kreisai rokai ar izstieptu rādītājpirkstu. Korsiku var sadalīt divās daļās – Ziemeļos (Haute Corse) un Dienvidos (Corse-de-Sud). Cik dzirdēts, tad Ziemeļos var just vairāk itāļu kultūras, temperamentu, savukārt Dienvidi ir vairāk saistīti ar francisko. To mēs vel pārbaudīsim.

Staigājot pa pludmali, saņemam ziņu no LV par Īslandes vulkāna izmestajiem pelnu mākoņiem. Protams, tas netiek uztverts nopietni, jo mūsu ceļojums tik tikko sācies. Esam taču Korsikā! Kāda gan Īslande!

Pirmo nakti paliekam Bastijas apkārtnē esošajā INRA. INRA ir Francijas Nacionālais lauksaimniecības izpētes centrs, kur visi darbojas ar dabu un dabā. Dzīvo aptuveni 7 cilvēki no dažādām valstīm, mazliet atgādina universitātes kojas, bet daudz, daudz mūsdienīgākas. Virtuvē kastēs sakrauti apelsīni, citroni, avokado, pamelo, no kuriem turpmākās dienas arī iztiekam. Dārzā norauta apelsīna garša ir neaprakstāma. Neskartā daba ir Korsikas lielākā bagātība - šeit atrodamas vairāk kā 2000 augu sugas visdažādākajās krāsas un 2/3 Korsikas pārklāj dabas rezervāts. Lielu daļu Korsikas klāj makija – ass, dzelkšņains, savēlies mūžamežs, kurā sensenos laikos slēpties bija iecienījuši bandīti. Un tiešam, pastaigājoties pa mazām meža taciņām, nepamet sajūta, ka krūmos kāds ir paslēpies...

Ēdam vakariņas un malkojam vīnu. Bez vīna jebkuras pusdienas vai vakariņas būs nepilnīgas. Korsikā kā jau Francijā īpaša uzmanība tiek veltīta ēdienreizēm un ar tām korsikāņi ir apmierināti. Parasti viņi nenašķojas starp ēdienreizēm, kā to patīk darīt mums. Populārākā Korsikas ēdienu trīssavienība – maize, siers un vīns. Beķerejas var atrast uz katra stūra, sieru izvēle veikalos ir ļoti liela, bet ar vīnu šeit ļoti lepojas. Es, protams, nevaru atteikties no svaigas bagetes drupināšanas, bet Sandra, man par nelaimi, iecienījusi pūdēto (atļaušos piebilst, arī smirdīgo) sieru. Kopīgas vakariņas ir tas īpašais ikdienas pasākums, kurā šovakar piedalāmies arī mēs – rīsi, apcepti dārzeņi, asas mērcītes, maize un, protams, vīns.

Piektdiena, 16.aprīlis. Kaut arī mazliet apmācies, laiku lieki netērējam un jau plkst. 9.00 no rīta esam uz ceļa (Bastia - Aleria) ar paceltu īkšķi. Ilzei jāstrādā, bet mašīnas īre nav tik populāra kā stopēšana, savukārt sabiedriskais kursē ļoti reti un brauciena cenas ir nedraudzīgas. Nieka 1,5h brauciens maksā ap 17 eiro, kas mums avantūristēm šķiet pārāk sālīti.

Tiekam nemitīgi pasveicinātas un „appīpinātas”. Mūsu mērķis - bijusī Korsikas galvaspilsēta Corte, kas atrodas Korsikas vidienē, kalnos. Līdz Aleria mūs aizved kāds vīrietis ar īpaši vecu kravas automašīnu. Kaut arī Korsikā reti var atrast angliski runājošus cilvēkus, tomēr viņi cenšas – ar vārdiem, skaņām un žestiem. Aleria ir pusceļš līdz Corte, tāpēc lecam ārā un stopējam tālāk. Neesam paspējušas nomizot līdzi paņemtos apelsīnus, kā piestāj kāda korsikāņu kundzīte ar pilnu salonu visdažādākajām mantām. Ar angļu valodu nekādi, bet sieviete ir ļoti laipna un tiekam līdz pašam Corte centram. Pirms tam redzētās sniegotās kalnu virsotnes ir maldinošas, un šeit ir daudz siltāks nekā lejā. Viss ir zaļš un saules apspīdēts. Korsikas vienīgā universitāte - salīdzinoši jauna un mūsdienīga. Jauka pilsētiņa. Pastkartītē uz Latviju aizsūtam mežonīgus sveicienus...

Laiks paskrien nemanot un tāpēc stopējam atpakaļ, bet šoreiz pa otru pusi caur Ponte-Leccia. Apstājas 22 gadus jauna, dzīvespriecīga sieviete – psiholoģe, kas ir ceļā uz Bastiju pie drauga. Sieviete studē Korsikas vienīgajā universitātē un ļoti cenšas runāt angļu valodā. Tā kā mums Bastija nav pa ceļam, tad krustojumā, kur mums būtu jāšķiras, viņa izdomā mūs aizvest līdz pašām mājām, kas ir kādus 30 km uz pretējo pusi. Patīkami. Kaut arī korsikāņi ir nacionālpatriotiska tauta un par tūristiem īpaši nejūsmo, tomēr pēc dabas viņi ir ļoti atsaucīgi un draudzīgi. Vienmēr izdarīs vairāk nekā gaidīts. Par to mēs pārliecinājāmies arī visas turpmākās dienas.

Dienu pavadām sauļojoties aiz mājas saulītē. Neaprakstāms miers un klusums. Vakarā no darba atgriezušies INRAs iemītnieki un kopā braucam, lai apskatītu, kur tad viņi īsti strādā - iebraucam apelsīnu, pamelo, citronu, klementīnu un vēl daudz, daudz citu augļu plantācijās. Pirms tam šie brīnumi redzēti tikai pārtikas veikalu plauktos. Dažus augļus pat redzu pirmo reizi. Wow! Atpakaļceļā uz māju žogiem redzam sakārtas mežacūku ādas (pirms tam nebijām pamanījušas), kas liecina par to, ka medības šeit ir cieņā. Katrs saimnieks ar izkārto mežacūku ādu skaitu palielās ar savu medību prasmi. Cik dzirdēts, tad gandrīz katrai ģimenei mājās ir ierocis. Un, starp citu, šodien visā Korsikā runājot par divām blondīnēm, kas šodien esot stopējušas. Ha! Lai arī sala ir gana plaša, tomēr viens otru pazīstot, līdz ar to - nekādu noziegumu, zādzību vai slepkavību. Varam justies droši.

Ir piektdienas vakars, un visi INRAs iemītnieki taisās uz bāru. Šeit tādi ir ļoti populāri. Kaut arī vēl nav sākusies sezona un vakaros laukā ir pavēss, ballēšanās notiek pilnā sparā līdz rīta gaismai. Sākumā dzeram kafiju ar pienu, uz ko visi skatās ar izbrīnu, jo piektdienās taču dzerot tikai alu! Alus šeit ir ļoti populārs un garšīgs, atrodams ar dažādām garšas niansēm. Mums, kā alus nedzērējām, tas šķiet daudz maigāks un baudāmāks, arī tilpuma ziņā alus pudele ir nieka 250 ml. Nobaudām arī liķieri, pēc garšas jūtams dažādu zālīšu sajaukums. Ticu, ka tādu ražo tikai Korsikā. Korsikā atļauts smēķēt bāros, līdz ar to tādā vidē ilgi uzturēties nav iespējams. Mums par laimi, INRA mājas durvis un logi bieži vien tiek atstāti neaizslēgti, arī šoreiz. Šī iemesla dēļ mēs ar Sandru nakts vidū esam atgriezušās mājās ātrāk – pa virtuves logu.

Sestdiena, 17.aprīlis. Izguļamies un braucam uz Porto-Vecchio. Šoreiz ar Ilzes veco Renault, jo viņai svētdiena ir brīva. Benzīns padārgs -aptuveni 1.40 EUR/litrā, bet sezonā tas esot pat vēl dārgāks un ne tikai tas. Vietējie korsikāņi nav īpaši apmierināti ar faktu, ka tūrisma sezonā par visu ir jāmaksā stipri vairāk. Līdzīgi ir ar dzīvokļu īri. Uz ilgu laiku izīrēt dzīvokli ir ļoti grūti, lai neteiktu – neiespējami. Korsikāņiem ir izdevīgi izīrēt tūristiem dzīvokli sezonā un pa nedēļām. Parasti šī īres maksa nedēļā ir līdzvērtīga viena mēneša īres maksai ne-sezonā. Līdz ar to īrējot dzīvokli sezonā nākas stipri pārmaksāt saimniekam. Skaista ostas pilsēta, bet apskatām to tikai daļēji. Grūti pateikt, kas bija par iemeslu - neziņa, kur īsti braukt vai sāpēja dibens, bet tas, ko redzējām, mums patika.

Pa ceļam redzams, ka daudzas kalnu nogāzes un koki ir nodeguši jeb drīzāk - nodedzināti. (Līdzīgi kā Latvijā kūlas dedzināšanas laikā) Kā saka vietējie, tad nereti tas tiekot darīts speciāli, lai redzētu gaisa glābšanas dienestus un dzēšanas sistēmas, kā arī šādā veidā varot panākt papildus finansējumu no ES ganāmpulku uzturēšanai.Ja mežā sākas ugunsgrēks, tas diemžēl beidzas tikai tad, kad mežs ir pilnībā nodedzis.

Bonifacio – fantastiska pilsēta pašos dienvidos, kas celta uz kaļķakmens klintīm. Pilsēta, kas atrodas stāvas un nošķeltas klints galā, kuras pakājē mutuļo Vidusjūra. No šī vietas paveras skats uz Sardīniju un rodas vēlme nākotnē apskatīt arī to. Skatāmies uz kaijām un baudām sauli. Rietumu piekraste ir klinšaināka un apaugusi ar makiju, kas fantastiski zied un smaržo. Skatāmies uz kaijām un Sandra dalās savās fantāzijās par vēlmi nokļut kaut kur uz mākoņa maliņas.

Drīz vien jāsāk meklēt kempings, jo pēc plkst.19.00 satumst ātri. Korsika ir dārga, jo pieprasījums ir lielāks par piedāvājumu. Viesnīcu piedāvājums un cenas ir pilnīgi neadekvātas servisam, tāpēc izdevīgāk ir palikt kempingos vai pie pazīstamajiem, kā mūsu gadījumā. Kempingus var atrast ik pēc pāris simts metriem. Pabraucot ārpus Bonifacio Ajaccio virzienā ātri vien atrodam ļoti labu kempingu pasakainā vietā pie klintīm un Vidsujūras piekrastē, kas priecē mūs, trīs latviešu meitenes. 2/3 cilvēku mājiņa, kas ir aprīkota ar virtuvi, guļamistabu, atsevišķu viesistabu, kondacionieri un vēl dažādām ekstrām, maksā 48 EUR. Ne visur var atrast tik labus kempingus. Ir sestdienas vakars un mēģinām piebeigt līdzi paņemto viskiju. Tas atkal neizdodas, jo līdzi ir paņemts arī vīns un vietējo sidrs, kas stipri atšķiras no tiem sidriem, ko var dabūt Latvijā. Daudz dabīgāks, bet neteiktu, ka garšīgāks. Beidzot visas trīs varam pavadīt vakaru trijatā un atcerēties vecos, labos laikus. Debesis skaidras un nakts pavēsa, bet rīt būs laba diena.

Pārtikas cenas ir līdzīgas kā Latvijā, teiktu, ka mazliet dārgakas. Mūsu iecienītās brokastu pārslas – 3.00 EUR, jogurta četrpaka 1.70 EUR, kafija bārā 2.50 EUR, bagete ap 2.00 – 2.50 EUR, tuncis ap 1.70 EUR. Savukārt ir lēts ūdens, Evian 0.50 EUR, sidrs (ja var atrast 1.20 EUR) un Sangrija 1.60 EUR. Sieru izvēlē ir lielāka kā Latvijā un arī lētāka, savukārt gaļas izstrādājumi ir krietni dārgāki.

Svētdiena. Esam ceļā uz Ajaccio– vienu no lielākajiem kūrorta centriem Korsikā. Pilsēta ir ļoti liela ar ostu un apdzīvotiem rajoniem. Pa ceļam iebraucam mazā ciematiņā, kur pēc klusuma šķiet, ka šeit neviens nedzīvo. Iespējams tāpēc, ka ir pusdienas laiks. Uzrodas vairāki draugi – mazs plušķis un liels, pūkains lācis. Suņi parasti nerej vai nemāk riet, tie tikai pienāk un interesējas, ar ko pacienāsim.

19.aprīlis. Ir saulaina pirmdiena. Dalītas emocijas. Informācija masu mediju liecina par to, ka situācija ir nopietna, bet skaidrs ir viens, ka viss varēja izvērsties arī sliktāk, piemēram, paliekot kaut kur pusceļā un nīkstot kādā no lidostām. Interneta vidē uzticamos portālos meklējam naktsmājas turpmākajām dienām. Dodamies iepazīt Corte no otras puses, sauļojamies, dzeram kafiju un kaļam n-padsmit plānus gadījumam, ja arī svētdien netiekam mājās. Situāciju sarežģī arī fakts, ka Sandrai jānokļūst līdz Londonai, bet man līdz Latvijai. Lai turpinātu sekot līdzi informācijai un atrastu naktsmājas turpmākajām dienām, nolemjam palikt Cortē vēl vienu nakti. Apziņojot visus mīļos Latvijā un painformējot darba kolēģus, ka tik ātri darbā nebūsim, sākam aktīvu komunikāciju ar korsikāņiem. Daudzi ir gatavi uzņemt un dot naktsmājas, bet saprotam, ka piedāvātās vietas mums nav pa ceļam (ak, izvēlīgie latvieši!)

Nejauši „uzduramies”, jeb pareizāk sakot – mūs atrod, kāds Korsikā dzīvojošs latvietis. Tieši šajā momentā sākas šī ceļojuma pozitīvā līnija. Vārds pa vārdam, līdz tiek sarunāta tikšanās Calvi, kas atrodas vēl neapskatītajos salas rietumos. Super! Tieši tas, kas vajadzīgs un vēl latviešu mēlē runājošs glābējs Indriķis. Vakars paiet jautrā gaisotnē, jo saprotam, ka pēc bagāžas un mantām, kas palika Ilzes mašīnā tiksim tikai ceturtdien, bet plānots bija - rītdien. Tas nozīmē, ka esam palikušas ar pusi no minimuma, ko pirms tam uzskatījām par minimumu – viena maiciņa, vieni šorti, fotokamera, pases, naudas maks, tikko veikalā nopirktais krēms un īsts piedzīvojumu gars. No sirds izsmejamies par dzīvi un esošo situāciju, secinot, ka dabai tomēr liels spēks.

20.aprīlis, otrdiena. Šodien naktsmājas sarunātas Ajaccio pie kāda franču pārīša. Tātad, par turpmāko nakti ir skaidrs – dodamies rietumu virzienā. Pirms tam ieejam info centrā uzzināt autobusu maršrutus un cenas. Bezjēdzīgi. Autobuss kursē labi, ja 1x dienā, bet vilciens no Corte neiet, jo vietām iztrūkstot sliežu. Tātad – jāstopē. Ejam uz vietu, kur norādē rakstīts Ajaccio. Starp citu, tieši ceļa norādes ir labs piemērs tam, ka korsikāņi jūt mazu saistību ar Franciju. Visas norādes uz ceļa zīmēm ir gan franču, gan korsikāņu valodā, bet uzraksti franču valodā ir sabojāti, sašauti vai aizkrāsoti, tādā veidā paužot savu neapmierinātību pret Franciju. Korsikāņu separātismu nevar nepamanīt.

Apstājas vīrieties vārdā Leo, kas pirms brīža bija pabraucis garām, pārdomājis un atgriezās pēc mums. Dzīvo Korsikā salīdzinoši nesen un izvadā apelsīnu stādus. Saprotam, ka vīrietis ir dikti runīgs. Tūlīt pat bez liekiem jautājumiem viņš sāk savu dzīvesstāstu. „Dzīvē esmu pabijis 7 cietumos...” Oppā! „Tiku arestēts Jaunzēlandē par neko. Kaut arī biju strādājis legāli tur piecus gadus, mani deportēja uz Čehiju. Kamēr biju cietumā, es sāku bada streiku un Dievs mani uzrunāja. Viņš man teica, ka esmu izbadējusies lauva, kam jāapēd viss ļaunums...” Iebakstu Sandrai sānos ar pirkstu. Viņš turpina: „Iznīcinošais cilvēks ir tas, kuram ir zilas acis un dzelteni mati. Dievs tevi mīl, ja tu ienīsti grēku. Zilas acis un dzelteni mati... Visai Krievijas mafijai bija zilas acis un dzelteni mati. Kā jūs domājat, kas ir kopīgs Bušam, Bilam Klintonam, Kenedijam no USA vai Putinam, Staļinam, Gorbačovam no Krievijas, vai Napoleonam Francijā ar Toniju Blēru, Tečeri, Čērčilu no Anglijas un citiem? Zilas acis un dzelteni mati!!! Šie cilvēki ir jāaptur...” Vairāk kā divas stundas, ko pavadījām ceļā klausāmies šī cilvēka dzīvesstāstā... reizēm šķiet, ka cilvēks ir pilnīgs psihopāts, bet dažas nianses tā aizrauj, ka nevaram sagaidīt stāsta beigas un to, kā viņš nokļuvis šeit, Korsikā. Vīrietis ir tā aizrāvies ar stāstīšanu, ka asajos līkumos zaudē koncentrēšanos, uzbraucot uz apmalēm, bet kravas nodalījumā dzirdam, ka gar sienām sitas kāds smags priekšmets. „Don’t worry! It’s just a gas cylinder” (Neuztraucieties! Tas ir tikai gāzes balons!) mierīgi atsaka mūsu Leo. Šajā brīdi sāku vēlēties būt jau galapunktā. Divas stundas paiet nemanot. Leo mūs izlaiž Ajaccio centrā, uzrakstot savu kontaktinformāciju izdalot mums Āfrikā sakopētas A4 lapas, kurā lasāms viņa dzīvesstāsts un dažādi Bībeles citāti. Kaut arī viss stāsts liekas tik neticams un izraisa smaidu, tomēr brīžiem viņa teorija par pasaules ļaunumu aizrauj. Esam klāt.

Ajaccio centrā iedzeram gardu kafiju. Jāpiemin, ka Ajaccio ir Napoleona dzimtene, līdz ar to viesnīcu, ielu, ēdienu, veikalu un bāru nosaukumi nes bijušā imperatora vārdu. Lēnām dodamies pludmales virzienā. Kristāldzidrs ūdens, plašas pludmales ar zeltainām smiltīm, izolētiem līčiem un mežonīgam klintīm - Korsikā ir ne mazums iespējas redzēt unikālas ainavas, kas raksturīgas tikai šai Vidusjūras salai. Korsikas piekraste kopumā ir vairāk kā tūkstoš km gara ar neskaitāmam iespējām peldēties, zvejot vai vienkārši pastaigāties. Apsēžamies uz apmales un baudām mūsu skaistākās pusdienas ceļojumā – tunča salāti, gardā korsikāņu maize, saule un pasakains skats. Ar mūsu izmitinātāju Xavieru mums jātiekas centrālajā dzelzceļa stacijā plkst 19.20. Līdz tam pavadām dienu pludmalē. Uzliekam mūziku un vienkārši atslēdzamies no iepriekšējo dienu satraukumiem par Eiropas gaisa telpu. Sākam dejot, dziedāt un pārejam citā sajūtu līmeni.. pasmaidu par apkārtējo cilvēku izrādīto uzmanību. Mūs ne tikai bildē, bet arī nāk ar mums bildēties. Pirms došanās pie Xaviera un viņa draudzenes ieskrienam veikalā pēc vīna, starp citu, rozā vīna, kas šeit ir tikpat populārs kā sarkanais un baltais vīns. Xavier strādā Korsikā ar 2 gadu līgumu un fizikas grādu padusē, pēta dabu un ikdienu pavada svaigā gaisā pētot Korsikas reljefu. Kad Xaviers izlēmis pārvākties dzīvot no Parīzes uz Korsiku, viņa mērķis bijis dzīvot dzīvoklī, kas atbilstu sekojošam parametram -jūrai jābūt sasniedzamai 5 min laikā. Kā redzams, viņa vēlme ir piepildījusies - liels dzīvoklis ar pasakainu skatu uz pilsētu un jūru.

Masu mediji joprojām ziņo par atceltajiem lidojumiem. Sākam skatīties autobusus un vilcienus no Itālijas, Šveices u.c tuvāk esošajām valstīm. Latvijas sludinājumu lapas ir pilnas ar piedāvājumiem aizvest/atvest, bet kā jau letiņi, cenšoties nopelnīt uz visu, nosauc astronomiskas summas sākot ar 250 EUR.

Trešdiena, 21.aprīlis. Šodien ceļamies agri, jo ceļš līdz Calvi ir sarežģīts. Kaut arī tikai 165km garš, tomēr līkumains. Tiekam sabaidītas, ka pa posmu no Ajaccio līdz Calvi būs ļoti grūti kādu nostopēt, jo vietējie pa šiem ceļiem nekad nebraucot, bet tūristu braucamie parasti ir pilni un pārkrauti. Pa ceļam vēl jāapskata slavenie Piana un Porto. Līdz stopēšanas vietai mūs aizved Xaviera meitene – dzimusi Francijā (kontinentā), bet atlikušo dzīvi grib pavadīt Korsikā. Mums līdzi ir vakar nopirktais vīns plastmasas pudelē gadījumam, ja nāksies gulēt kalnos vai makijas krūmos.

Visiespaidīgākais ir ceļš no Piana uz Porto, kā arī mūsu ceļojuma laikā visgrūtāk stopējamais ceļa periods. Les Calanche – iespaidīgas sarkanā granīta klintis, kas līdzinās speciāli veidotām skulptūrām. Mašīnas brauc ļoti maz vai arī pārbāztas ar cilvēkiem. Stāvam uz kalniņa, no kura sekojam līdzi visām automašīnām, kas iebrauc ciematā no otras puses, kas iebrauc benzīntankā un kas aizbrauc pa citiem ceļiem. Par laimi drīz vien pēc ilgāka laika paceltas rokas mūs paņem kāds onkulis no Francijas, kurš trīs reizes gadā brauc biznesa darīšanās uz Korsiku. Pensionārs, bet brauc kā jau īsts korsikānis pa līkumotajiem serpentīniem. Onkulis apstiprina jau dzirdēto, ka korsikāņi esot ļoti neapmierināti, atrodoties zem Francijas, tomēr pilnīgi neatkarīgai Korsikai pastāvēt būtu grūti, jo infrastruktūru un autoceļus finansējusi Francija un Eiropas Savienība. Savukārt paši korsikāņi uzskatot, ka varētu izdzīvot bez Francijas atbalsta, jo šeit ir tik plaša augu sugu izvēle, ka Korsika varētu nodarboties ar farmāciju, kā arī skaistumkopšanas līdzekļu un medikamentu ražošanu no dabīgajām izejvielām. Problēma ir tā, ka neviens ar to nenodarbojas, un ir daudz iespēju attīstīt šeit industriālismu. Tāpat tiek audzēti korķa koki, no kuru mizām gatavo suvenīrus un dažādus citus izstrādājumus, bet šie koki aug lēni. Zemes un īpašumus korsikāņi pamet novārtā un neprot pielietot, kā arī nekad nepārdot tos ārzemniekiem, jo ir īsti nacionālpatrioti. Onkulis ir ļoti laipns un aizved mūs līdz pašam Porto, pievedot pie pašas pludmales. Esam pusceļā, bet grūtākais ceļa periods vēl priekšā.

Porto pludmale ir ļoti savdabīga – to ieskauj klintis un makijas krūmi, savukārt zemi klāj oļi un akmens bluķi. Kādu laiku pabaudām šo mieru, sauli un laiks doties pieveikt atlikušo ceļa gabalu līdz Calvi. Pieļaujam domu, ka Calvi būsim tikai vakarā, jo ceļš ir tiešām sarežģīts, aptuveni 85 km gars un neaprakstāmi līkumains. Pēc norādēm aizejam līdz stopēšanas vietai un jau pēc 2 minūtēm (!) apstājas vīrietis ar kravas busiņu, kas brauc uz Calvi. Paši korsikāņi uz Calvi braucot pa apvedceļu caur Corte, kas attāluma ziņā ir lielāks gabals, bet ātrāks, jo nav tik līkumains. Bet šis vīrietis brauc tieši pa ceļu, kuru tieši vēlamies izbaudīt – pa īstiem serpentīniem gar pašu jūras krastu! Priecīgas lecam iekšā. Sandrai rokās salmiņi un mūsu šoferis atjoko, lai neaizraujamies ar ēšanu, jo negrib to visu pēc tam redzēt salonā. Ceļš būšot traks, tāpēc „Turieties!”, lauztā angļu valodā mums saka šoferis, kurš diendienā brauc apkārt salai, pieveicot vairāk kā 500 km dienā – tāds darbs, līdz ar to šis līkumainais Porto – Calvi ceļš esot sīkums. Kopumā uz šos salas esot vairāk kā 10 000 līkumu un pagriezienu. Pa ceļam ganās kazas, cūciņas un govis, kurām patīk pastaigāt arī pa braucamo ceļu. Šoferīša sliktās angļu valodas zināšanas netraucē mums izstāstīt, ka viņa darbs ir saistīts ar vīniem, hobijs esot fotografēšana, īpaši lidaparātu. Uzzinām arī to, ka agrāk korsikāņi mitinājušies tikai kalnos, tāpēc zvejniecība neesot tik ļoti attīstījusies, jo viņi nekad nav īsti mācējuši dzīvot pie jūras un izmantot ūdens un zivs resursus. Tuvāk ūdenim tie pārvākušies tikai nesen, laikā, kad attīstījies tūrisms. Kā jau tika minēts, Korsikā dzīvo aptuveni 300 000 cilvēku, savukārt tūristu skaits sezona mēdz būs 10x lielāks jeb aptuveni 3 miljoni. Vasaras mēnešos vietējie pārvācoties atpakaļ uz ciemiem, kas atrodas kalnos, jo pludmales un piekrastes ir tūristu pārpildītas. Secinām, ka neskatoties uz valodas barjeru, korsikāņiem ļoti patīk parunāties un pastāstīt par savu ģimenes dzīvi, darbu un hobijiem. Pirms Calvi apstājamies kādā iežogotā laukumā, kurā stāv dažādi kukuruzņiki. Šoferītis aši izlec no auto un skrien noknipsēt kādu mazu lidaparātu.

Pēc aptuveni 2h brauciena esam nonākušas Calvi. Necerēti ātri un nesāpīgi. Calvi – atkal jaunas sajūtas, sēžot kleitiņā un skatoties uz sniegotajiem kalniem, sāk šķist, ka pašam paliek vēsi. Ir vējains, bet tas mūs neattur no viena saldējuma radziņa. Protams, šis nav McDonalda radziņš pa 0.70EUR, bet daudz baudāmāks. Runājot par McDonaldiem, tādu šeit nav, kas pamatojams ar korsikāņu bailēm par konkurenci un vietējo burgeru un fast food biznesa izputēšanu! Mēģinājumi ieviest McDonalds Korsikā beigušies ar spridzināšanu.

Padodam ziņu mūsu latvietim, kurš drīz vien atbrauc mums pakaļ uz ostu. Jānis nodzīvojis Korsikā 12 gadus, bijis Afganistānā un pēc nelaimīga kritiena no klints, savainots atgriezies, lai veseļotos. Armijā speciālizējas ar izpletņlēkšanu, (vairāk kā 120 reizes), alpīnismu un citām aktivitātēm. Kā vēlāk uzzinām Jānis ir izbijis konditors, kas jaunībā cepis bulciņas, tortes, strādājis beķerejās - izvēršas asas diskusijas par preizu kliņģera cepšanu. Neskatoties uz savainoto kāju un roku, Jānis mūs izvadā ekskursijā pa Calvi un ir labs sarunu biedrs par dzīvi Korsikā, korsikāņiem un dzīvi armijā. Protams, neizpaliek sarunas arī par Latvijas šokolādes sieriņiem, kārtīgu šiļķi ar kartupeļiem un biezpienu. Jūtamies ļoti īpašas par tik jauku attieksmi no latvieša. Kas to būtu domājis, ka Korsikā tiksim tā lutinātas! Patīkami. Ātri vien satumst. Mēness šovakar ir spožs kā prožektors un zvaigznēs cenšamies atrast lielo lāci. Hm, polārzvaigzne, kā izrādās, atrodas pavisam citur, nekā bijām iedomājušās.

Vakariņās dodamies uz blakus esošo pilsētu Ile Rousse, kur restorānu piedāvājumi ir gana plaši – langusti, omāri, jūras veltes un citi zivju un gaļas ēdieni. Sandras pasūtītā pīles gaļa medus mērcē ir ļoti garšīga. Mans tuncis ar dārzeņiem garšo daudz, daudz labāk nekā izskatās. Pati pilsēta Ile Rousse ir salīdzinoši nesen uzcelta pilsēta ar daudz modernāku arhitektūru. Tā kalpojusi kā administratīvais un tirdzniecības punkts.

22. aprīlis, ceturtdiena. Rīts sākas ar vakardienas piegaršu, jo tiek sagādātas brokastis no mūsu latvieša, kas jau agri no rīta ir paspējis izvingrināt savu savainoto plecu un kāju. Brokastis ir ar latviešu un franču piegaršu – liela kafijas krūze (kas parasti nav tipiski frančiem, jo šeit pasūtot kafiju, atnesīs ekspersso), kārtīga omlete ar šķiņķiti un franču iecienītie kruasāni. No Jāņa puses tiekam nodrošinātas arī ar pretiedeguma krēmu. Škiet, ka sarkanie deguni, iedegušās rokas mūs nodod, parādot, ka mums, bālajiem letiņiem, saules šajā salā ir mazliet par daudz.

Šodien apskatām pašu Calvi. Vecpilsēta ļoti skaista. Zvilnam saulītē uz biezajiem dženoviešu celtās Citadeles mūriem, kur var iztēloties, kā lejā esošajā līcī savulaik risinājušās vēsturiskas jūras kaujas. Saņemam zvanu no Latvijas, ka ir iespējas tikt ar smago kravas auto no Milānas uz Latviju. Kaut arī garantijas, ka tiksim atpakaļ svētdien ar lidmašīnu, vēl nav, tomēr saprotam, ka mums vairs nav kur steigties. Vēl jau atliek variants – stopēt. Atpakaļceļā virs galvas riņķo lidaparāts, no kura izlec vesels bars izpletņlēcēju. Sāk apmākties un fotoaparāta baterija „lūdz” papildus enerģiju. Ir jau pietiekami vēls un ceļš līdz mājām (ja to tā var nosaukt) jeb uz vietu, kur palikušas visas mūsu mantas ir gana garš, līdz ar to ejam uz stopēšanas vietu. Ilgi gaidīt nesanāk (kā parasti), riepām kaucot ceļa malā apstājas paveca kundzīte un paralizē visu satiksmi. Skrienam uz mašīnu un saprotam, ka gandrīz esam izraisījušas avārijas situāciju. Sieviete aizmirsusi Ile Rousse dokumentus, līdz ar to steidzas tiem pakaļ. Pa ceļam uzzinām, ka blakus Ile Rousse esot skaists botāniskais dārzs, uz kuru mums noteikti jāaizbraucot. Tā kā Ile Rousse jau paspējām apskatīt vakar, tad tupinām stopēt tālāk. Satiksme ir ļoti intensīva, bet nogurums sejās mūs nodod un ar stopēšanu kļūst grūtāk. Pēc ilgākas stāvēšanas apstājas kāds jauns, zolīds vīrietis. Neskatoties uz to, ka ļoti nāk miegs, Sandra aktīvi komunicē ar smaidīgo vīrieti, kurš mums pirmo reizi pabraucis garām, bet pārdomājis un atgriezies. Vīrietis strādā ar komunikācijām, bijis gan Taizemē, gan Āfrikā, gan ASV. Sarunu tēmas – visdažādākās. Reizēm viens runā par māti, otrs – par meitu, bet galvenais, ka saprotamiesAr lielu sajūsmu vīrietis rāda bildes, iemūžinātas viņa mobilajā. Sniegs Korsikā un martā! Tas esot kaut kas vienreizējs! Ar rokām cenšamies parādīt to sniega augstumu, kāds bija šoziem Latvijā. Drīz vien klāt ir krustojums, kur pašķiras ceļi uz Aleria un Bastia. Tā kā vīrietis brauc uz Bastiju, tad mums palicis vēl mazais ceļa posms līdz Ilzei. Ātri vien paliek vēss un šķiet, ka tuvojas negaiss. Visām aizdomīgajām automašīnām, kurās sēž vairāk par vienu vīrieti, sakām „Paldies, nē!”. Atraidot vairākas mašīnas, saprotam, ka tik droši šajā ceļa posmā nemaz nav. Šis šķiet ir visnepatīkamākais ceļa posms salīdzinot ar visiem pozitīvajiem, kas bijuši šajā ceļojumā.Par laimi apstājas kāds jauns vīrietis, kas tieši braucot uz Aleria. Tā kā ātrāk gribam tikt uz priekšu, bez problēmām kāpjam iekšā bulciņu vāģī. Džeks brauc kā jau korsikānis – ātri un bez žēlastības. Jūtams, ka vīrietis nervozē, izdodot jocīgas skaņas. Arī viņam esot atcelts lidojums uz Taizemi. Pa ceļam šim esot jāiebrauc kaut kur biznesa darīšanās uz 1 minūti. OK. Kad vīrietis satraukts atgriežas, sāk sūdzēties „Very, very expensive...” (Ļoti, ļoti dārgi...) Jautājam – kas tieši? – Hašišs. Tajā brīdi saprotam viņa nervozitātes iemeslus un nenormālo braukšanas stilu. Ārā sāk līt. Esam tikai pusceļā, bet esam nolēmušas kāpt ārā nākamajā krustojumā. Šis pat nenojauš, ka mēģinām ātrāk tikt no viņa vaļā, izlaiž mūs vajadzīgajā vietā. Līdz Ilzei vēl kādi 10km, bet tā kā mums nav kur steigties, tad pierunāju Sandru ieet turpat blakus esošajā bulciņu un baltmaizes veikalā. Par pāris centiem nopērkam automātā kafiju. Manā gadījumā bija tikai piens, bet Sandrai kaut kāda kakao susla. Apsēžamies pie vienīgā veikalā esošā galdiņa un graužam nopirkto baltmaizi. Omulīgs veikaliņš.Vārds pa vārdam ar veikala īpašnieku, līdz izrādās, ka vīrietis brauc tieši uz INRA, bet viņam vēl stundu esot jāstrādā. Super! Kaut arī ārā jau tumšs un līst, tomēr nekur nesteidzamies un sabildējamies ar jauku bulciņu cepēju... Onkulis izrādās lielisks sarunu biedrs, kaut arī angļu valodā saprot tikai dažus vārdus. Plkst. 20.00 vīrietis sāk veikala slēgšanu, kas ievelkas līdz plkst. 20.30, jo mums tiek piekrauts pilns maisiņš ar kruasāniem, baltmaizi un cepumiem. Tiekam ievestas arī viņa virtuvē, kur atklājas daudz interesantu noslēpumu maizīšu un bulciņu cepšanas mākslā – sīrupi, augļu kompoti, glazūras, dažāda veida cepumi, bagetes... miltu izstrādājumu paradīze.

Par korsikāņu dabu var teikt tikai to labāko. Ne brīdi nejutām uzbāzīgu attieksmi, bet tieši pretēji – laipnība, atsaucība un smaids. Spriežot pēc novērojumiem, vienīgais, kas traucē aktīvi komunicēt ir valodas barjera. Retais šeit pārzina angļu valodu, bet arī mēs ar savu franču valodu nevaram lepoties. Korsikāņi lielākoties iztiku pelna ar tūrismu saistītās nozarēs – tirdzniecībā un apkalpojoša sfērā. Tajā pašā laikā tie īpaši necenšas pievilināt tūristus un izdabāt viņu vēlmēm, bet gan mierīgi dzīvo savu dzīvi. Vēl nevar nepamanīt, ka viņi nekad nesteidzas. Korsikānis var atstāt savu mašīnu ceļa vidū un aiziet padzert kafiju, kamēr pārējā satiksme tiek paralizēta. Šodien jau otrā iespēja mums vizināties bulciņu vāģī un drīz vien jau esam mums vajadzīgajā vietā INRA. Laukā līst, tāpēc šovakar baudām portvīnu un dalāmies iepriekšējo dienu iespaidos. Saprotam, ka esam noilgojušās pēc savām mantām. Četras dienas ir pavadītas salā ar minimumu – viena soma, kurā ir katrai pa maikai, pases, ap kaklu aptīts fotoaparāts, bet Sandrai padusē kompītis. - viena soma, kurā ir 2 maikas, pases un maki. Ap kaklu aptīts fotoaparāts, rokā parfimērijas maks, bet Sandras padusē mazais kompītis.

Piektdiena, 23.aprīlis. Joprojām līst. Tātad šo dienu veltām galda spēlēm, labam vīnam un gardām vakariņām korsikāņu gaumē kopā ar Ilzes paziņām, kas dzīvo kalnos. Pirms tam iebraucam pāris km attālajā veikalā pēc vīna un uzkodām. Nejauši uzduros sangrijai, kas turpat veikalā tiek nobaudīta, lai saprastu, ka ir vērts ņemt vairāk par vienu pudeli. Pilnām rokām dodamies atpakaļ uz auto, bet mūsu vecais Renault izsaka klusu protestu, neizrādot nekādās dzīvības pazīmes. Opā! Pirms došanās veikalā, Ilze aizmirsusi izslēgt gaismas. Jautājam – kā gan to var aizmirst? Bet te tas ir piedodams, jo Korsikā braucot bez gaismām, izņemot diennakts tumšo pusi, un kad laika apstākļi pasliktina redzamību. Par laimi, vadi vienmēr ir bagāžniekā līdzi, un ar Sandru bez stresa sākam malkot Sangriju, kamēr Ilze atradusi divus draugus, kas aizrautīgi darbojas, lai dabūtu mūsu auto pie dzīvības. Satumst. Ceļš kalnā turpinās ar sajūtām kā skatoties „šausmeni” – migla, lietus, biezs mežs, kraujas un ik pa laikam uz ceļa izskrien kazas.

Vakars turpinās INRA mājā ar interesantām sarunām par Korsikas dabu, ekoloģisko sistēmu, modificētiem produktiem, vides piesārņošanu. Uzzinām daudz jauna par ģenētiku un jaunatklātajām baktērijām, kā arī par nākotnes plāniem radīt ģenētiski pārveidotu citronu bez sēkliņām un mazus mandarīnus plūmju veidolā, kas garšotu pēc melones. Izpētes centrs ir radīts ar domu, lai radītu 100% kvalitatīvu sēklu apelsīniem, citroniem un to krustojumiem, jo mūsdienas sarūkot produktu kvalitāte no iepriekš izaudzēto augļu sēklām, līdz ar to zemniekam nepieciešams prikt pesticīdus un minerālus, lai izaudzētu labu ražu, bet uz to savukārt labi nopelna tirgotāji, kas nav pareizi. Tomēr ģenētiski modificētiem organismiem izkļūstot brīvā dabā, ekosistēmās, kas attīstījušās miljardiem gadu laikā, notiek neatgriezeniskas pārmaiņas. Iespējams, ka izzudīs daudzas sugas, radīsies jauna pasaule, kurā dzīvos cilvēku radītie mutanti. Ar katru gadu palielinās dabas resursu izsīkums un piesārņojums - ģenētiski modificētie augi, augļi un dārzeņi, krustojoties ar savvaļas radiniekiem, iznīcinās apmēram 1% ekosistēmu gadā... Klausāmies visā ar lielu aizrautību, jo tas liek aizdomāties, kādā pasaulē mēs dzīvosim pēc vairākiem gadu desmitiem.

Sestdien vēl paspējam apskatīt INRAs apkārtni, pēc tam jādodas prom uz Bastiju, jo svēdien no ostas attiet mūsu pārceltais prāmis. Bastijā mums sarunātas naktsmājas. Pa ceļa malu klejo cūkas, kazu bari un govis, savukārt stāvajās nogāzēs var atrast neskaitāmi daudz pamestu automašīnu vrakus, ko korsikāņi nomet lejā pa krauju, lai nebūtu jāmaksā par norakstīšanu. Kalnu Korsikā netrūkst. Tiem, kas mīl kalnus, ātri vien iemīlēs Korsiku. Galu galā, šī taču ir viskalnainākā sala Vidusjūrā ar vairāk kā 100 virsotnēm, kas ir augstākas par 2000 metriem. Teicamas ainavas ir uz katra stūra.

Pēcpusdienā jau esam Bastijā, sēžam zem palmām un dzeram kafiju. Līdzi paņemtais viskijs joprojām nav pieveikts, līdz ar to garšas pastiprināšanai tiek piepilināts (lai neteiktu – pieliets) kafijai. Šodien ir mūsu pēdējais vakars Korsikā. No vienas puses mazliet skumji, jo netika apskatīts pilnīgi viss, tomēr skaidrs, ka apskatīt visu jau nav iespējams. Tieši tāpēc šī sala paliek tik interesanta un noslēpumaina. No otras puses ir liels gandarījums par to, cik daudz esam paspējušas izbaudīt šeit esot.Šovakar paliekam pie Sessil, Korsikā strādājošas francūzietes, kas strādā skolā par mācību pārzini. Vīns, siers un vakarā netālu esošais bāriņš, tomēr mēs ar Sandru esam domās pavisam kur citur. Veramies debesīs, mēģinot sameklēt polāro zvaigzni, kuru atrast mums iemācīja latvietis no Calvi. Rīt noteikti būs labs laiks.

Svētdiena, vēl mirklis Korsikā... Saule cepina un Svētiņai ar Ošenieci sejā smaids. Ne jau tāpēc, ka jādodas prom, bet gan tāpēc, ka šodien pēc divām lietainām dienām varēsim pasauļot degunus. Priviliģētā kārtā tiekam uzlaistas uz prāmja pirmās, jo „nejauši” esam aizlīdušas priekšā visai rindai aiz sarkanās svītras. Ieņemam labākās vietas uz klāja un ātri notiesājam pēdējos konservus ar pupiņām. Sandra aizskrien pēc plastmasas glāzītēm priekš atlikušā viskija, bet es iekārtojos ērtāk, lai pamātu Korsikai „Attā!”. Skaidrs ir viens - šis ceļojums mums atkal ir izdevies.

Galvenās atziņas par Korsiku:

> „Šoppinga”, lielpilsētu un nakts uzdzīves mīļotājiem Korsika būs par garlaicīgu un klusu, reizēm tie var sajusties kā laukos;

> Dārgs transports, degviela, līdz ar to ja vēlies pa īstam iepazīt Korsiku – stopē! Cilvēki te ir ļoti atsaucīgi, pateicoties sabiedriskā transporta neesamībai (iet reti un maksā dārgi un brauc tikai pa dažiem maršrutiem);

> Dārgi hoteļi un viesnīcas, tāpēc izmanto couchsurfing.org, lai satiktu interesantus cilvēkus, atrastu naktsmājas pie vietējiem un uzzinātu daudz jaunu lietu par Korsiku;

> Šai salai ar divām nedēļām ir par maz – ja reizesi nokļuvis Korsikā, tad nežēlo laiku apskatot gan salas Ziemeļus, gan Dienvidus, jo abās vietās ir ko redzēt un darīt;

> No Latvijas uz Korsiku nedodas īpaši liels tūristu skaits, jo ceļš ir garš un padārgs;

> Ir grūti noteikt, kāds laiks būs šodien vai rīt. Tas mainās ne tikai pa stundām, bet arī pa minūtēm, tomer visbiežak spīd saule un ir ļoti silts;

> Korsika ir mežonīgi krāšņa miera un atpūtas sala un nesalīdzināmi bīstamāk vakarā ir pastaigāties, piemēram, pa Vecrīgu, nemaz nerunājot par Ķengaragu;

> Uz Korsiku vislabāk braukt ne-sezonā, jo vasaras mēneši ir tūristu pārpildīti, kā arī ziemeļniekiem tur noteikti būs pārāk karsts.