Plaukstas lieluma pavasaris Milānā un pie Komo ezera

20.04.2010
4 min lasīšanai
40 foto

Mans ceļojums uz Milānu sākās kādā oktobra piektdienas rītā, kad Ryanair mājas lapā ievēroju ko agrāk neredzētu – biļetes par velti!!!! Pat ne par 1 santīmu, bet par apaļu „0” !!!! Domāju, ka tas ir tikai sistēmas „gļuks”, bet pamēģinot pirkt biļeti, viss izdevās. Tagad nāk smiekli, atceroties, cik izmisīgi mēģināju ievadīt bankas kartes datus, taču tas lauciņš bija neaktīvs, un kad spiedu „pirkt” un rezultātā parādījās „confirmed”. Tā nu es tiku pie 3 biļetēm februāra beigās uz Milānu (Bergamo) otrdienas vakarā – turp un ceturtdienas vakarā – atpakaļ. Šoreiz manas ceļabiedrenes bija abas meitas. Viesnīcas izvēle. Meklējot viesnīcu, man bija 3 galvenie kritēriji:

1) lai tā atrastos tuvu Milānas Centrālajai stacijai, jo nolaišanās Bergamo lidostā ir vēlu un autobuss Milānā iebrauc nedaudz pēc pusnakts un apstājās pie Centrālās stacijas; 2) lai viesnīcai būtu 24h check-in, t.i., lai būtu kāds, kurš mūs viesnīcā ielaiž arī pēc pusnakts; 3) protams, cena.

Izskatīju daudz diskusiju, izrakos cauri visādiem meklētājiem un beigu beigās norezervēju Hotel Virgilio** caur www.hotelsclick.com . Tieši caur šo saitu viesnīcai bija visizdevīgākās cenas, mums 3-vietīgs numuriņš uz 2 naktīm izmaksāja 126 eiro. Cenā ietilpa pat brokastis, numuriņam bija privāta vannas istaba. Bija arī TV un seifs. Atradās tā tiešām tuvu Centrālajai stacijai, no lidostas autobusa pieturas bija jāiet kādas 5 minūtes. Tiem, kam galvenais ir, lai būtu gulta ar tīru veļu, kur pārlaist nakti, šo viesnīcu varētu ieteikt. Kam vajag visādus luksusus, tiem gan neiesaku. Viesnīca nebija sevišķi jauna, istabiņā viss bija tāds palietots, no visiem kontaktiem darbojās tikai viens. Toties gultas bija ērtas un veļa tīra un ko gan vairāk vajag tūristam, kuram vajag tikai pārlaist nakti, nevis tusēt viesnīcā.

Tā pienāca 23.februāra vakars, kad devāmies uz lidostu. Rīgā valdīja liels sals un milzum daudz sniega, bet Milānā pēc meteo prognozes vajadzēja būt jauki pavasarīgam laikam un nekāda sniega!!! Nepatīkams moments mūs sagaidīja lidostā, tablo vēstīja, ka mūsu reiss kavēsies par stundu. Tas nozīmē, ka jau tā vēlais lidojums kļūs vēl vēlāks un Milānā ieradīsimies krietni pēc pusnakts. Tā arī bija, izlidojām ar gandrīz stundas nokavēšanos, taču Bergamo paspējām uz autobusu, kas atiet 23:45 un ap pusvieniem naktī bijām Milānā. Tā kā braucām trijatā, tad izmantojām izdevīgo autobusa biļešu piedāvājumu par 17,80 eiro (2+1). 24.februāra rīts atausa jauks un saulains. Brokastis viesnīcā bija pat labākas, ka cerēju – gards kapučīno, kruasāns, itāļu maizītes, ievārījums, sviestiņš, mums vairāk arī neko nevajadzēja. Izejot uz ielas nekur no sniega nebija ne vēsts! Mums šajā dienā bija paredzēts apskatīt Komo pilsētiņu pie Komo ezera. Ar metro aizbraucām līdz stacijai „Milano Cadorna” (metro biļete 1 braucienam maksā 1 eiro), kur nopirkām biļetes uzreiz turp un atpakaļ (andata e ritorno) uz Como Lago. Ar vilcienu braucām apmēram stundu. Tuvojoties galamērķim, parādījās Alpu sniegotās virsotnes, no kurām nespēju atraut acis. Komo pilsētiņa sagaidīja mūs ar īsti pavasarīgu siltumu un sauli. Ļoti skaista ir Komo katedrāle, noteikti iesaku to apskatīt. Tā kā mums bija iecerēts uzbraukt ar funikulieri uz Brunati un izstaigāt kādu kalnu taku, tad devāmies un informācijas centru pēc kartēm un informācijas. Tur meitene mūs apbēdināja, stāstot, ka kalnu takas esot pašlaik bīstamas, jo kalnos vēl esot sniegs un takas ir slidenas un ledainas. Īsti gan neticējām, jo te lejā nekāda sniega nebija. Uzbraucām uz funikulieri uz Brunates ciematiņu. Izkāpjot ārā, tiešām pamanījām sniega paliekas un arī gaiss bija nedaudz dzestrāks. Tas gan netraucēja mums priecāties par skaisto ainavu, kas pavērās uz ezeru un kalniem. Nolēmām nedaudz paieties uz augšu. Skati pa ceļam bija pasakaini, bet, jo augstāk kāpām, jo sniega palika vairāk. Beigu beigās nolēmām kalnu pastaigu atlikt uz citu reizi, jo nevienai no mums nebija piemērotu apavu, lai bristu pa sniegu. Tā nu pēc skaisto skatu baudīšanas braucām ar funikulieri atkal lejā. Gar pašu ezeru ved jauka promenāde, tur arī pastaigājām, priecājoties par silto pavasara saulīti. Pilnīgi neticējās, ka tik silts var būt februārī! Zālē šur tur pat ziedēja sīki ziediņi. Šeit bija tik jauki, ka man negribējās braukt projām. Tā kā mūs gaidīja Milāna un meitenēm bija apsolīts šopings, tad nācās vien braukt atpakaļ. Milānā izkāpām atkal tajā pašā stacijā „Cadorna”. Nopirkām dienas transporta biļeti (3 eiro), ar kuru varēsim braukt arī nākamajā dienā, jo tā ir derīga 24h. Pa ceļam apskatījām Sforcu pili un tad jau tālāk sākās veikali un iepirkšanās. Kad maciņi bija patukšoti un veikali sāka vērties ciet, ārā jau bija satumsis. Skaists tumsā bija Milānas Duomo, iespaidīgs bija arī Vittorio Emanuele galerijas zilais kupols. 25.februāris bija tikpat saulains, tikai vēl siltāks. Viesnīcā mums laipni atļāva atstāt lielās somas līdz pēcpusdienai (tur bija speciāla telpa, kur novietot somas). Pēc brokastīm devāmies iekarot Katedrāli. Tā tiešām ir iespaidīga gan no ārpuses, gan iekšpuses. Bet visiespaidīgākais skats pavērās no katedrāles jumta, uz kuru kāpām ar kājām. Noteikti ir vērts tur uzkāpt! Pats jumts ir ļoti interesants un no jumta paveras fantastisks skats uz Milānu. Pēc Katedrāles apskatījām Vittorio Emanuele galeriju dienas gaismā, tā bija tikpat iespaidīga, kā tumsā. Vēl redzējām jauko Sant Ambrogio baznīcu, kurā pamanījāmies pat apmaldīties. Tur blakus atrodas katoļu augstskola. Mēs gājām no viena jauka pagalmiņa nākošajā utt. Beigās nolēmām, ka nu jau pietiktu staigāt, bet vairs nevarējām atrast ceļu atpakaļ. Nācās jautāt ceļu studentiem, kuru visapkārt bija daudz. Interesanti, ka lielākā daļa diezgan slikti runāja angliski, bet izpalīdzīgi gan bija visi un beigu beigās laimīgi izkļuvām ārā no šī labirinta.

Protams, nogaršojām arī pasaulē garšīgāko saldējumu, tas mūs nepievīla un tiešām bija ļoti, ļoti garšīgs!!! Un tad jau laiks bija doties pēc somām, lai brauktu uz lidostu. Iesaku uz lidostu izbraukt savlaicīgi, varbūt pat ātrāk, kā nepieciešams, jo vakarpusē mēdz būt lieli sastrēgumi uz ceļiem. Tā gadījās arī mums, tāpēc uz lidmašīnu paspējām „līdz ar nagiem”. Lidojot mājās, mūs priecēja sniegotie Alpi. Domās teicu: „Uz redzēšanos Itālija! Es noteikti vēl atgriezīšos!”