Gaismas zeme, tumsas valstība
|
Gunārs Pētersons
|
Pirms Scriptum: Šis raksts tapa "Čemodānam" , ceļojumu žurnālam, kas palīdzēja sapņot... Lai tam vieglas smitlis :( Bet tādu darbu nevar laist postā, tāpec nododu to Jūsu vērtējumam un praktiskai izmantošanai.
Gaismas zeme, tumsas valstība.
Tuvojoties pusdienlaikam, migla vietām sāk atkāpties un 300 metrus zem mums beidzot var saskatīt, kā Ledus okeāna viļņi triecas pret Nordkapa klintīm. Tālāk gan migla atkal sabiezē un varam tikai nojaust, ka mūsu priekšā plešas bezgalīgs ūdens klajs – Ziemeļu Ledus okeāns. Kaut kur tur – tikai 2000 km tālāk ir Ziemeļpols, bet šī ir pati pasaules mala. Un kas par to, ka blakus esošais zemesrags ar neizrunājamo nosaukumu Knivskjellodden tomēr ir par pusotru kilometru tuvāk polam un ir patiesais Eiropas galējais ziemeļu punkts – majestātiskās Nordkapa klintis atstāj kaimiņu ēnā, ik gadu pievilinot ap 200 000 tūristu, kas alkst izbaudīt tirpas uzdzenošo apziņu, ka esi aizkūlies vistālākajā pasaules ziemeļu punktā, kur var nokļūt parastie mirstīgie ar automašīnu pa asfaltētu ceļu. Neviesmīlīgā Nordkapa tundra, kur pat akmeņus lūdz nepārvietot, lai nenoplicinātu augsni, tikai stiprina apziņu, ka visa civilizācija ir palikusi aiz muguras. To gan apstrīd pamatīgais, klintīs izkaltais Nordkapa halles komplekss – naudas pumpītis ar suvenīru bodēm, restorāniem, pasta nodaļu, kino. Te uz 120⁰ panorāmas ekrāna demonstrē dokumentālo ainavu filmu par Nordkapu un tā apkārtni, sniedzot galvu reibinošu lidojuma sajūtu. Ja nepaveicas, kā mums, un viss Nordkaps ietinies blīvā mākoņu miglā, filma dod iespēju apjaust apkārtnes varenību. Izsmalcinātākām baudām tiek piedāvāts klinšu amfiteātrī malkot šampanieti (par unikālajai vietai atbilstošu cenu) un vērot, kā Saule pusnaktī slīd virs horizonta tā arī nenorietot. (Polārā diena šeit valda no maija vidus līdz jūlija beigām). Tomēr no cilvēku radītām vērtībām Nordkapā vissirsnīgākā ir skulptūru grupa „Pasaules bērni”- bērna un mātes tēli, ko ieskauj monētas – zīmējumi, ko radījuši bērni no visas pasaules. Paslēpušies miglā, tie kontrastē ar blakus valdošo komerciju, atgādinot par daudz cilvēciskākām vērtībām.
Padoms: Nordkapa apmeklējumu ieplānojiet uz vakarpusi, kad ir lielāka iespēja, ka saule būs izdzenājusi miglu un varēs saskatīt okeānu. Informācija:www.nordkapp.no. Ieejas maksa ir ne tikai par Nordkapa apmeklējumu (215 NOK), bet ari par caurbraukšanu 7 km garajam Nordkapa tunelim uz Magarējas salu (125 NOK)
Doma aizceļot uz Nordkapu nelika mieru jau sen – tas taču ir tik tuvu: tikai cauri Igaunijai, Somijai un klāt esam. Tā teikt – ar vienu kāju turp, ar otru atpakaļ. Tomēr attālums ir ievērojams – taisnā līnijā savi 1600 km no Rīgas. Braucot pretējā virzienā, tas būtu vēl mazliet aiz Venēcijas. Ja jau braukt tādu gabalu, tad noteikti jāapskata kas vairāk. Un, ņemot talkā Lonely Planet ceļvedi un internetu tika saplānots divu nedēļu garš ceļojums pa Norvēģijasgalējiem ziemeļiem – Pusnakts Saules zemi.
Padoms: Attālumi ir milzīgi. Garākais dienas pārbrauciens bija ap 900 km, īsākais – ap 400 km garš. Pie tam ceļi ne vienmēr ir taisni un laika apstākļi ne vienmēr - ideāli. Šoferītim tā ir liela slodze, tāpēc labāk, ja viņi būs vismaz divi.
Jaunākie ceļotāji ir 3 un 7 gadus veci un, kā pierādīja ceļojums uz Nīderlandi, visādi Keukenhofas dārzi un tamlīdzīgas lielo izklaides var stāvēt pie ratiem, ja tuvumā ir kāds atrakciju parks. Tāpēc kā pirmā un pati svarīgākā pietura braucienā tika ieplānots izdaudzinātā Sarkanniemi atrakciju parka apmeklējums Tamperē. Jāsaka, ka Sarkanniemi pilnībā attaisnoja savu slavu – te pieejami delfinārijs, mini zoo, akvārijs, skatu tornis, planetārijs un pats galvenais - karuseļi jebkurai gaumei un jebkura izmēra cilvēkam. Vizināties var sēdus, stāvus, guļus, ar kājām gaisā un bieži – pat nesaprotot, uz kuru pusi ir zeme. Bērniem vislabākajā atmiņā paliks vizināšanās ar „baļķi” pa upi, kur pati jaukākā vieta ir milzīga ūdens šalts, kas samērcē visus braucējus, savukārt man – nelaba dūša un patiesa vēlēšanās, kaut tas velna ritenis beidzot apstātos. Bet vakarā visi ir laimīgi un apmierināti, ar nodomiem te atgriezties vēlreiz.
Informācija: www.sarkanniemi.fi
Nākamajā rītā sākas garais pārbrauciens uz ziemeļiem. Jiveskile, Oulu, Kemi, Rovaniemi – asfalts zib zem riepām, pasažieri brīžiem snauduļo, koki kļūst arvien zemāki un laiks – arvien vēsāks. Nakšņojam Rovaniemi kempingā, upes krastā, kurā cēli gozējas pāris gulbju – izrādās, plastmasas. www.saarituvat.fi
Padoms: Ne visas Somijas automātiskās DUS atzīst Latvijā izsniegtās kredītkartes. Turiet pa ķērienam skaidru naudu.
Rovaniemi liek vilties – pilsēta šķiet pelēka un garlaicīga. Arī izslavētais Ziemassvētku vecīša ciems pilsētas pievārtē izrādās visīstākais naudas pumpītis, kas sastāv tikai no veikaliem un kura vienīgā atrakcija ir iespēja par maksu nofotografēties ar „Ziemassvētku vecīti”. Savādi gan – 24. decembrī viņš pats atnāk ciemos ne saukts, ne lūgts, bet šeit visi ir gatavi stāvēt garā un lēnā (it sevišķi, ja ierodas japāņu tūristi) rindā, lai tiktu pie viņa klāt. Bez maksas var ciema pagalmā kāpelēt pāri baltai strīpai uz asfalta, kas esot polārais loks. Šoreiz gan somi ir izniekojuši iespēju izveidot interesantu atrakciju parku.
Informācija: www.santaclausvillage.info
Rovaniemi ir vārti uz Lapzemi un tālāk ceļš ved cauri šim fascinējošajam Somijas ziemeļu apgabalam. Pieturas pa ceļam ļauj ar acs kaktiņu ieskatīties tās krāšņumā. Ceļmalas plakāti aicina doties skalot zeltu – tas šeit patiešām ir atrodams, attaisnojot slavenā alus „Lapin Kulta” („Lapzemes zelts”) nosaukumu. Pie Karhunpesakivi („Lāča migas akmens”) mežs piebiris pilns ar milzīgiem klintsbluķiem, zem viena no tiem izveidojies milzīgs dobums, kuru reiz kāds neveiksmīgs mednieks lietus laikā centies sadalīt ar lāci. Tagad šeit ir sava viesu grāmata un no kalna virsotnes paveras skats uz Inari ezeru. Vēl krāšņāka 360⁰ panorāma vērojama no kalna virsotnes pie Sāriselkas ciema. Visapkārt, cik tālu vien redz acs, paceļas dūmakā tīti Lapzemes pauguri, bezgalīgi meži un vietām iemirdzas ūdeņi. Šis ir iecienīts pārgājienu un laivošanas reģions, un tā vien gribas pašam uzvilkt pārgājiena zābakus un uz vairākām dienam pazust šajos plašumos. Varbūt kādreiz… Šķērsojam Norvēģijas robežu, par kuru liecina vien neliela izmēra plakāts „Norge” un uz brīdi piestājam pie brīvdabas muzeja Karašjokā, kas tiek dēvēta par sāmu jeb lapu galvaspilsētu. Te ir īsti laikā iepazīties ar šīs klejotāju tautas kultūru un vēsturi. Galu galā – šī ir sāmu zeme un ciemos ejot ir pieklājīgi kaut nedaudz pazīt saimniekus. Ilga gan iepazīšanas neiznāk, jo arvien uzstājīgāk par sevi atgādina citi šīs zemes saimnieki – odi un knišļi. Skoganvarres kempingā, kur nakšņojam, tie ir tik uzmācīgi, ka vienīgā iespēja glābties ir sēdēt mājiņā aiz cieši aizvērtām durvīm. Šis ir vienīgais kempings visa brauciena laikā, kur karstais ūdens tiek padots, iemetot dušā 5 kronu monētu. Ātri mazgājoties ar to pietiek arī 2 cilvēkiem. Skoganvarres kempinga apmeklētāji ir pārsvarā makšķernieki, jo tas atrodas „Norveģijā labākās” lašupes Lakselvas krastā. Te var gan iegādāties makšķerēšanas licenci, gan dezinficēt makšķerēšanas rīkus (obligāta prasība). 2008. gadā esot noķerts pat 21 kg smags lasis.
Informācija: www.skoganvarre.no
Nu un tad jau gaida arī tikšanās ar Nordkapu. Jāsaka, ka ceļš līdz tam ir pat dramatiskāks par pašu galamērķi. Tas vijas, iespiests starp Porsangerfjordu un Nordkapa plato, līkumojot gan horizontāli, gan vertikāli, bieži ienirstot tuneļos. Tuvojoties Nordkapam, pazūd arī ceļmalas barjeras un tikai pāris metri šķir mašīnu no galvu reibinošas nogāzes. Braukšanu apgrūtina arī diezgan dzīvā satiksme un laiku pa laikam nākas apstāties, lai atvilktu elpu. Viena no pieturām ir Trollholmsundā – fjorda krastā sastājušas klintis kā pārakmeņoti troļļi, ziemeļu vējš triec spēcīgus viļņus pret klinšaino, vientulīgo krastu, laiks nomācies un var tā pa īstam sajust, ka esam Arktikas pievārtē.
Veltījuši pāris stundas Nordkapa apskatei uzsākam ceļu uz dienvidiem – citu virzienu jau te nav. Līdz vakaram vēl jāveic 200 km līdz Altai. Ceļš ved cauri Finnmarkai – Norvēģijas ziemeļu apgabaliem. Arvien izteiktāki sāk pacelties Skandināvijas kalni un līdzeno ainavu nomaina „norvēģiskāki” skati. Uzbraucot augstāk kalnos, netālu no ceļa balo sniega laukumi – jūlija vidū! Arvien biežāk ceļa tuvumā parādās ziemeļbriežu bari, kas nekautrējas arī šķērsot ceļu, neliekoties ne zinis par satiksmi. Vakarā ierodamies kempingā pie Altas upes, kas arī ir slavena lašupe. Pēc iekārtošanās dodamies apskatīt kempingam blakus esošo sāmu ciematu - muzeju, kur cita starpā var arī iegādāties suvenīrus, kas nav masveida produkcija.
Informācija: www.alta-river-camping.no
Alta ir slavena ar senajiem klinšu zīmējumiem, kas piekrastes klintīs iekalti pirms 2000 – 6000 gadiem. Pašlaik atklāti vairāk kā 6000 zīmējumi, kuros atainota akmens laikmeta mednieku un zvejnieku sadzīve. Lai tos apskatītu, jāapmeklē Altas muzejs, kur izveidotas dažāda garuma pastaigu takas zīmējumu apskatei. Staigājot gar fjordu, vēsajā vasaras dienā pārņem savādas sajūtas, domājot par cilvēkiem, kas tos radījuši. 1985. gadā zīmējumi tika iekļauti UNESCO Pasaules Mantojuma sarakstā.
Muzeja ekspozīcija stāsta arī par ne tik senu pagātni. Smagus brīžus Alta un visa Finnmarka piedzīvoja 2. Pasaules kara laikā. No šī reģiona vācieši visērtāk varēja uzbrukt Sabiedroto konvojiem, kas veda palīdzības kravas uz Krievijas ziemeļiem. Altafjordā bāzējās kreiseris „Tirpitz”, kura vārds vien uzdzina šausmas pretinieka jūrniekiem (pēc intensīvas bombardēšanas, sabiedrotajiem to beidzot izdevās nogremdēt netālu no Trumses). Atkāpjoties vācieši izmantoja „izdedzinātās zemes” taktiku, aiz sevis atstājot līdz zemei nopostītas pilsētas. Tāpēc šodien Finnmarkā ar krāšņo dabu kontrastē visai neizteiksmīgas pilsētas.
Jāpiemin, ka netālu, uz Altas upes atrodas Ziemeļeiropā lielākais kanjons. To un tajā izbūvēto spēkstaciju gan iespējams apmeklēt tikai organizētu grupu sastāvā, tādēļ mums to apskatīt neizdevās laika trūkuma dēļ.
Informācija: www.visitalta.no; www.alta.museum.no
Nākošajā dienā sekojošais pārbrauciens uz Trumsi ievērojams ar to, ka ar prāmi jāšķērso divi fjordi – Lingenas un Ulsefjords. Nu jau kalni visapkārt paceļas krietni augsti un no prāmja var lieliski vērot Lingenas Alpus – populāru alpīnisma un pārgājienu rajonu.
Prāmju grafiks un cenas: www.bjorklid.no
Padoms: prāmju galapunktu tuvumā nav bankomātu, bet biļešu pārdevējs pieņem arī eiro un par biļeti ar karti iespējams samaksāt kuģa kafejnīcā.
Tuvojoties Trumsei, „Ziemeļu Parīze”, kā jau elegantai dāmai pieklājas, skatienam paveras pamazām. Šķiet, skaistāku atrašanās vietu nav iespējams izvēlēties – uz salas fjorda vidū, kuru visapkārt ieskauj kalni. Papildus eleganci pilsētas panorāmai piešķir augstais, graciozi izliektais tilts pār fjordu , baltā Ledus okeāna katedrāle un „Polaria” ēka, kas atgādina krastā sastumtus ledus bluķus.
„Polaria” grūti nosaukt par muzeju. Apmeklējums sākas ar panorāmas filmas par Svalbāru (Špicbergenu) noskatīšanos. Izejot no kinozāles paši nokļūstam imitētā Arktikā, kur plosās sniega vētra. Zem lielā baseina ved stikla tunelis, un turpat pāri galvām peld īsti roņi. Protams, te ir arī polārajiem apgabaliem un to izpētei veltīta ekspozīcija (ieskaitot roņu medību kuģi „Polārzvaigzne” pilnā izmērā), ko papildina interaktīvie objekti – piemēram, kuģa vadības simulators.
Padoms: „Polaria” nevajadzētu jaukt ar Polāro muzeju, kas ir muzejs vārda pilnā nozīmē. Trumse, kā jau „liela” pilsēta piedāvā daudz interesanta un te ir vērts pavadīt vairāk laika, iepazīstot pilsētu un apkārtni
Informācija: www.polaria.no; www.destinasjontromso.no
Obligāts ir brauciens ar funikulieri Storsteinen kalnā. No augšējās stacijas paveras brīnišķīga panorāma uz pilsētu, fjordu un „Septiņām māsām” – septiņām kalnu virsotnēm viņpus fjorda. Ir 13. jūlijs un mēs šeit ar saldējuma notiesāšanu atzīmējam Roberta trešo dzimšanas dienu. „Mielasts”ir pieticīgs, toties vieta – neaizmirstama!
Par vienu no skaistākajiem brīžiem ceļojumā izrādās „Pusnakts saules” koncerts, kas vasarā ik dienu pusnaktī notiek Ledus okeāna katedrālē. Jaunu mūziķu trio (vokāls, saksofons, sintezators) atskaņo modernizētas norvēģu tautas melodijas, caur vitrāžām iespīd saules stari un sajūtas ir fantastiskas. Mūsu mazais jubilārs gan aizmieg jau koncerta sākumā.
Saule šeit nenoriet no 20. maija līdz 22 jūlijam. Polārā diena apbur ar šķietami nebeidzamu gaismu un sauli nakts vidū. Par to gan nākas maksāt ar polāro nakti no 25. novembra līdz 17. janvārim, toties tad Trumse ir viena no labākajām vietām pasaulē, kur vērot ziemeļblāzmu. „Gaismas zeme, tumsas valstība” – tā paši norvēģi dēvē savas valsts galējos ziemeļus.
Informācija: Nakšņojām Trumses kempingā – tas ir vienīgais kempings pilsētā, tāpēc vietas, it sevišķi mājiņas, ieteicams rezervēt ļoti savlaicīgi. Kempinga vārtus uz nakti noslēdz, ja būsiet izbraukuši ar mašīnu, to nāksies atstāt pa nakti uz ielas. www.tromsocamping.no
Kempinga pievārtē atrodas neliels dīķis ar peldvietu (ir pat glābšanas riņķis !). Ūdens ir dzestrs, bet pieciešams un no Trumses atvadāmies ar peldi savus 200 km aiz Polārā loka. Dodamies uz Lofotu salām.
Vai ir iespējams iedomāties Norvēģiju bez ūdenskritumiem?! Ka baltas matu pīnes tie gāžas bezmaz no katra kalna, tomēr pārsvarā tos vērojam no attāluma, caur mašīnas logu. Vienam esam nolēmuši piekļūt tuvāk - nedaudz novirzoties no maģistrāles, nokļūstam pie Molselvfossena, kas savā laikā ir atzīts par Norvēģijas nacionālo ūdenskritumu. Šeit lejupgāžas plata upe,sakuldama mežonīgu putu murskuli. Grūti filmēt, jo gaiss pilns ar ūdens šļakatām. Pie ūdenskrituma izbūvētas arī Eiropā garākās lašu kāpnes, kas ļauj tiem tikt augšup pa upi. Nokāpjot nelielā pazemes telpā, nokļūstam zem ūdens līmeņa un caur stiklu varam vērot, kā pa tām peld laši. Tā gan izrādās neliela krāpšana, jo šis kāpņu posms ir noslēgts ar režģi, pārvēršot to nelielā akvārijā.
Mūsu nākamais mērķis ir Lofotu salas. Mūsu ceļojuma laikā uz tam vēl varēja tikt vienīgi ar kuģi vai lidmašīnu, bet 2007. gada 1. decembrī tika atklāts ceļa posms, kas salas tieši savieno ar sauszemi. Tas, protams, krietni saīsina brauciena laiku, toties no prāmja paveras daudz izteiksmīgāka panorāma uz salām un sajūtas, lēnām tuvojoties šai brīnišķīgajai vietai ir daudz romantiskākas.
Lofotu salas iratsevišķa raksta vērtas un mūsu ceļojuma lielākā kļūda bija, ka ieplānojām te pavadīt tikai divas dienas. Daudzi Lofotu salas atzīst par vienu no skaistākajiem mūsu planētas stūrīšiem un viņiem var tikai piekrist. Tieši no jūras paceļas klinšaini kalni, pat līdz kilometra augstumam, kā siena atdalot Ledus okeānu no Vestfjorda. Ceļš līkumo no vienas kalnu puses uz otru, no vienas salas uz nākošo un kad šķiet, ka skaistāks skats vairs nevar būt, tāds paveras aiz nākošā līkuma Moskenēsas salā esošais Reines ciems savulaik pat atzīts par Norvēģijas gleznaināko vietu. Nožēloju, ka neesmu ieplānojis laiku pārgājienam kalnos, kas sola vēl krāšņākus skatus un iespēju nokļūt mežonīgākajos salu nostūros.
Lofotu pilsētiņas ir katra ar savu šarmu. Henningsvēra dēvēta arī par Lofotu Venēciju, izvietojusies uz klinšainam saliņām Vestfjordā. Tās osta ir pilna ar jahtām, laivām un zvejas kuģiem, kas atgādina par Lofotu galveno industriju – mencu zveju. Nusfjūra iespiedusies šaurā klinšu līcī un vairāk atgādina putnu ligzdu koloniju, ne cilvēku mitekļus Pilsēta ir privātīpašums un brīvdabas muzejs – per ieeju tajā jāpērk biļete. Vestvagējas salā, plašākās un auglīgākās Lofotu ielejas vidū tika atrasta lielākā zināmā vikingu laikmeta celtne – 80 m gara ēka, kas tagad atjaunota un iekārtota kā sendienās. Ne tikai iekārtota – šis muzejs darbojas ka dzīva vikingu apmetne – darbinieki izgatavo apģērbu kā vikingu laikos, var nogaršot vikingu ēdienus, šaut ar loku un pat airēt vikingu kuģa kopiju, ka noenkurots netālajā līcī.
Bet visspilgtāk atmiņā iespiedies skats no piekalnes Å ciematā, kur beidzas E10 autoceļš: tālumā vīd jūras šaurums, kur plūdmaiņas laikā veidojas slavenais jūras virpulis Malstrēms (ja tic Žilam Vernam, tieši tajā tika ierauts „Nautils” ), bet pāri Lofotu kalniem no okeāna puses, saules caurspīdēti, kā milzīgs ūdenskritums veļas mākoņi.
Nakšņojām nedaudz nomaļajā Sandslettas kempingā (ar ļoti laipniem saimniekiem, siltu maizi rītos veikaliņā un iespēju bez maksas vizināties ar laivu). Sēžot vakarā uz terases, skatoties uz kalniem aiz fjorda un sūcot norvēģu alu, varēju teikt: „Tieši tā es iedomājos savu atvaļinājumu!”. ( www.camping-lofoten.com )
Pēdējā diena Lofotu salās atnāk nemīlīga un pelēka – ciklona nestie mākoņi ir tikuši pāri kalnu virsotnēm un noslēpuši tos aiz smalka lietus priekškara. Tomēr pirms došanās prom, vēl noteikti jāapmeklē, iespējams, slavenākais salu apskates objekts – Troļļu fjords. Tas ir atzīts par šaurāko Norvēģijas fjordu – šaurākajā vietā tas ir knapi 100 m plats. Uz Troļļu fjordu no Lofotu galvaspilsētas Svolvēras vairākas reizes dienā braucienus ar dažāda izmēra kuģīšiem piedāvā vietējās tūrfirmas. Ar smaidu noskatāmies, kā vienas firmas runātīga un atraktīva meitene ātri vien sarunā sev pilnu kuģi ar tūristiem, kamēr konkurents ar garu ģīmi tā arī paliek tukšā. Brauciens līdz fjordam aizņem stundu. Lai arī smidzina lietus, nevaram nosēdēt kajītē, jo apkārtējie kalni ir vareni arī šādā nelaikā. Iebraucot fjordā kapteinis piestūrē kuģīti gar pašām krasta klintīm un paved gandrīz zem ūdenskrituma. Apkārtne ir vienkārši majestātiska. Ja sanāk uz fjordu doties pēcpusdienā, tajā var satikties ar lielo regulāro reisu laineri – verot kā milzīgais kuģis spraucas pa šauro fjordu esot vienreizējs skats. Atceļā kuģītis samazina gaitu un kapteinis sāk piebarot kaijas. Pēc brīža izrādās, ka patiesībā gaidīts jūras ērglis, kas kaiju klaigu pievilināts atlido pārbaudīt savus valdījumus.
Pusdienlaikā uzbraucam uz lielā prāmja, kas no Svolvēras dodas stundu garā braucienā pāri Vestfjordam uz „lielo zemi”. Patiesi priecājos, ka esam iepriekš rezervējuši biļetes, jo, kā jau svētdienā, prom tikt gribētāju rinda ir ļoti gara. Lofotu salu kalnu virkne lēnām pazūd aiz miglas un lietus aizkara un mēs pilnīgi droši zinām, ka šī ir vieta, kur gribam atgriezties.
Informācija: par Lofotu salām- apskates vietām, nakšņošanu, nokļūšanu u.c. - internetā var atrast ļoti daudz informācijas. Meklēšanu var sākt www.visitnorway.com vai www.lofoten.info
Nobraucot no prāmja, lietus ir krietni pieņēmies spēkā un brauciens līdz Narvīkas kempingam izradās par grūtāko visa brauciena laikā – ceļš līkumo gan horizontāli , gan vertikāli, redzamība nekāda un pa priekšu lēnam velkas kempinga dzīvojamo piekabju īpašnieki. Ceļā nākas šķērsot arī Tīsfjordu, kas esot dziļākais Norvēģija un laba vieta plēsoņdelfīnu vērošanai – tie gan te iepeld tikai ziemā. Rezultātā 150 km nobraukšana prasīja 4 stundas un pamatīgu piepūli. Garastāvokli uzlabo fakts, ka kempinga karogmastā mums par goduplīvo arī Latvijas karogs (lai gan ir aizdomas, ka saimnieki izlīdzas ar Austrijas karogu, tas prieku nemazina) un skaistais skats uz Ofotfjordu un Narvīku. www.narvikherslettacamping.no Diemžēl Narvīkas apskatei vairs neatliek ne laika, ne enerģijas.
Šeit mēs arī pametam Norvēģiju – pāri kalniem drīz vien nonākam Zviedrijā. Ceļš kļūst taisnāks, ātrāks un garlaicīgāks. Pa ceļam piestājam izlocīt kājas Abisko kanjonā – pa dziļu aizu ar vertikālam sienam gāžas mutuļojoša ūdens masa – pēc pus dienas brauciena, pastaiga tā apkārtnē ir īsti laikā. Pabraucam garām raktuvju pilsētai Kirūnai – šeit pazemē iegūst dzelzsrūdu slavenajam zviedru tēraudam. Nu jau izrakts tik daudz, ka zeme draud iebrukt un zviedri pilna nopietnībā gatavojas pārcelt pilsētu tālāk no raktuvēm.
Vakarā ierodamies Kukkolaforsen kempingā, kas izradās viens no brauciena lielākajiem pārsteigumiem – ne tikai piedāvāto ērtību, bet arī apkārtnes ziņā. Kempings atrodas Zviedrijas un Somijas robežupes Torneo krastā pie krācēm. Tajās sabūvētas garas dēļu laipas un kurām abos krastos stāv viri ar tādiem kā tauriņu ķeramajiem tīkliem garos kātos un kaut ko smalsta ūdenī. Izrādās, tā tiek ķertas zivis, kas atpūšas bedrēs aiz akmeņiem, pirms turpināt ceļu pret straumi. Zvejnieku ciematiņš upes krasta pārvērsts par brīvdabas muzeju, tajā ir pat kokzāģētava, ko darbina upes straume. Ieeja te ir bezmaksas. www.kukkolaforsen.se
Un tad jau seko ap 800 km garš un nogurdinošs pārbrauciens līdz pašiem Helsinkiem, ko vēl grūtāku padara lietusgāzes pēcpusdienā un fakts, ka Vāsas apkaimē „nedaudz” nomaldāmies no ceļa, pagarinot to par kilometriem simts. Vēlā vakarā ierodamies kempingā Helsinku piepilsētā Espo.
Informācija: www.fontana.fi Gan Tamperē, gan Espo izmantojam šīs grupas kempingus – Tamperē Harmala un Espo Oiita. Diemžēl pēdējais izcēlās ar ārkārtīgi mazu kempinga mājiņu (apmēram suņu būdas izmēra) un nesakoptu apkārtni – nerekomendēju. Par Tamperes kempingu gan varu teikt tikai labus vārdus.
Vēl viena nakts un tad jau prāmis, pankūkas Tallinas vecpilsētā un – mājas!
Kopsavilkums:
Braucēji: Ingrīda, Gunārs, Rūdolfs (7 gadi), Roberts (3 gadi), vecmamma Gunta.
Maršruts: Lielvārde – Tampere – Rovaniemi – Ivalo – Karasjoka -Nordkaps- Alta – Trumse- Setermoen – Lofotu salas – Narvika – Kirūna – Overtorneo – Kemi – Helsinki- Lielvārde, kopā ap 5500 km. Ceļā pavadītas 12 dienas (2007. gada 8. – 19. jūlijs)
Izmaksas uz visiem dalībniekiem: ap 1500 Ls, tai skaitā: transports (degviela, prāmju biļetes, maksas ceļi) 500 Ls, naktsmītnes 600 Ls, apskates objekti 400 Ls. Pārtiku pārsvara izmatojām līdzpaņemto.
Piezīme: Lai labāk atpūstos pēc garajiem dienas pārbraucieniem, kā ari bērnu un vecmammas dēļ, nakšņojam komfortablos apstākļos – kempinga mājiņās. Ja nakšņo teltīs, izdevumi par naktsmītnēm krietni sarūk. Atsevišķās vietās (braucot uz Trumsi, arī uz/no Lofotu salām) prāmju vieta var braukt pa apkārtceļu, kas ari samazina izmaksas.
PS Bildes nav, jo viss tika filmēts. Varbūt kādreiz saņemšos un uztaišīšu filiņu " draugiem":