Sardīnija, kas līdz šim man asociējās tikai ar salu kaut kur starp Itāliju un Franciju, nu ir kļuvusi par visu laiku labāko vietu kur atgriezties. Lai arī laika apstākļi augusta vidū un vārda tiešā nozīmē asā daba nav diezko pierasta, tajā visā tomēr ir tāds šarms un dzīves asums. Iepriekš top vieta arī bija Itālija, Alpi.. Nez.. Itālijā ir kaut kas tāds.. dabisks un nesamākslots, pārlieku neuzpucēts atšķirībā no Austrijas vai Bavārijas. Iespējams, ka interesantas būtu arī Spānija, Portugāle vai kaut kas no Dienvidamerikas, bet tur vēl nav būts:)
Velo, jā velo bija mūsu grupas (20 cilv.) pārvietošanās līdzeklis ceļā no Olbijas līdz Sardīnijas galvaspilsētai Cagliari. Velo vispār ir viens ekselents pārvietošanās līdzeklis. Ne tik ilgstoši mokošs un lēns kā kājām iešana un arī ne tik visam garām paskrienošs kā auto. Var sajust visu.. Gan sauli, gan vēju, gan sadzirdēt aitu baru, kas tālumā grabēdams pārvietojas, gan piestāt pie kārtējā vīģukoka, kas piedāvā ne tikai augļus, bet arī patvērumu no saules.. Tas tā atkāpei:) Vispār kā vēlāk izteicās kāds itālis un ko mēs, protams, uztvērām kā komplimentu - you are crazy!:). Godīgi sakot, biju domājis, ka būs trakāk - kā nekā pats karstākais laiks Sardīnijā, pati karstākā tūrisma sezona, attiecīgi lielākās cenas utt. Ir izbaudīta arī Krima līdzīgos laika apstākļos un viennozīmīgi varu apgalvot, ka ar velo pārvietoties pa pārdomātajiem Sardīnijas ceļiem ir daudz, daudz komfortablāk. Pārsteidzoši, bet šoferu kultūra uz ceļiem ir tālu no pilsētās novērotajiem bamper-bamper parkošanās mēģinājumiem vai taurēšanas pie mazākās izdevības. Uz šosejas viss pilnīgi savādāk. Viņš var vilkties aiz tevis minūti, divas līdz rodas iespēja apdzīt. Pat tad, ja viņam ceļš ir brīvs.
Daba. Sasodīti asa, izkaltusi, bet tajā pašā laikā tik ļoti dažāda, ka grūti būtu iedomāties vietu kur visa kā būtu tik daudz tik salīdzinoši mazā teritorijā. Dažnedažādi kalni, alas, ieži, pludmales, avoti, augļi.. Par augļiem varētu būt atsevišķs stāsts, bet apmierināšos ar uzskaitījumu:) Vīnogas, arbūzi, melones, apelsīni, plūmes, bumbieri, kaktusu augļi, vīģes, mandeles ir tas kas atrodams vienkārši ceļmalā. Par kaktusiem runājot.. Nepatīkama bija iepazīšanās ar šo visuresošo augu augļiem:) Ja vēl tas būtu kas extra garšīgs:) Sākās viss ar to, ka kāds augļu tirgotājs iedeva nogaršot šo dzelteni oranžo augli. Domāts darīts - vai ta nu mēs paši nevarētu to vienkārši paņemt metrus 20-30 tālāk:) It kā pietiekoši uzmanīgi rīkojoties un uzmanoties no lielajiem kaktusu asumiem, īpašu uzmanību nepievēršam sīkajai pūciņai ar ko klāti paši augļi. Un velti.. Tieši tā pūciņa ir kaut kas skarbs.. Galu galā ar pinceti tiek vilkti ārā sīkie dzelonīši no rokām, mēles.. Kur jau nu var vispār tikt klāt:)
Savdabīga Sardīnijas vizītkarte - sašautas ceļazīmes un aplauzti ceļmalu stabiņi. Ja tas nebūtu tik masveidīgi, varētu domāt ka tas tā vienkārši aiz gara laika. Vairāk gan gribas domāt, ka tā ir protesta pazīme. Sardīnijā ir sava valoda (galīgi ne līdzīga itāļu) ar saviem dialektiem, savs karogs un šur tur manāmi teksti, kas sasaucas ar pie mums redzētiem:) Piem. "itāļi, brauciet mājās", "Sardīnija - Itālijas kolonija" utt. Iespējams ka kādai šeit dzīvojošo cilvēku daļai ir par maz ar autonomā reģiona statusu. Bet var jau arī gadīties, ka šī daļa nav tik brutāla un iepriekšminētās izpausmes ir sava veida izklaide.
Itāļu šeit tiešām daudz. Laikam jau pateicoties aktīvākajai tūrisma sezonai sabraukuši biezum biezā slānī ar saviem un īrētajiem kemperiem. Protams, ne vienmēr aiz šīs Itālijas numurzīmes ir itālis, gadās arī pa kādam skandināvam vai nekur neiztrūkstošam vācietim. It kā visur esošo krievu valodu nepilnās divās nedēļās Sardīnijā nedzirdēju vispār.
Ir ļoti labi, ja zin šādas tādas frāzes itāļu valodā, jo citādi sazināties pagrūti. Pirmkārt jau dēļ tā, ka vienkārši neko nevar saprast un angļu valodā runā maz kur, otrkārt - itālis pat ceļu paskaidrot nemāk vienkārši - tas izvēršas garā tēlainā, žestiem piesātinātā stāstā - tapēc ir jāmāk no tā izķert dritto (taisni), destra (pa labi), sinistra (pa kreisi) utt.. Bet biežāk lietojamā frāze pēc grazie un buongiorno tomēr bija una grande birra, per favore. Domājiet paši ko tas nozīmē:)
Cenas, protams, lielākas kā pie mums. Arī pārtikai veikalos, taču no šīs psiholoģiskās barjeras var ātri atbrīvoties uzēdot kafejnīcās (picērijās, pastērijās) vai ristorante, kur cenas vēl labākas. Bet nav jau arī tā, ka baigi kostu. Nevar neizmantot izdevību uzēst jūras veltes - tās te bagātīgā izvēlē gan pazīstamas, gan kaut kādi nepazīstami jūras mošķi. Picas un pastas (makaroni) - kur nu bez tā:) Un jā - gelato (saldējumi)... Īpaši. Pat ļoti īpaši. Gandrīz tikpat īpaši kā auksts Ichnusa (Sardīnijas alus šķirne) īstā brīdī:). Īstenībā ir sastopams vēl viens piedāvājums, kuru nesanāca izmantot, bet kas pa retam ir sastopams kā norādes uz ceļa - Agroturistico (varētu salīdzināt ar mūsu lauku ceļotāju) - piedāvā naktsmājas un šo to no vietējās virtuves.
Ja spēj palikt vienaldzīgs pret dabu un tirkīzzaļo (vai tirkīzzilo, nezinu) jūru, ir ļoti daudz ko redzēt arī pilsētās vai ārpus tām. Pašas pilsētas ar šaurajām ieliņām ir īpašas, tad vēl nuragi - senas civilizācijas (par kuru dīvainā kārtā nekas daudz nav zināms) celtnes, mureļi - skarbu realitāti attēlojoši sienu gleznojumi un daudz, daudz kā cita.
Vispār jau rakstīt varētu vēl un vēl, bet ko nu tur daudz - brauciet, skatieties paši:)
Īsa statistika - Sardīnijā pavadītas gandrīz 2 nedēļas, nobraukti (ar velo) 700-800km, notērēti ~400-500 eiro (neskaitot ceļa naudu, bet var iztikt arī ar mazāku summu, ja labi grib) ēdamajā, kafejnīcās, pāris reizes arī bed&breakfast iestādījumos. Pārējās naktis - guļammaiss jūras krastā vai telts ārpus kempingiem. Vidējā gaisa temperatūra kā minimums 35C dienā un 28C naktī. Fig viņ zin cik litri ūdens izdzerti..
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais