Prāgas pavasaris jeb Baigais kodiens ar Impro
|
Ruta Bērziņa
|
Pagājušā gada pavasarī vīrs izdomāja, ka varētu Maija svētkos aizlaist Impro ekskursijā uz Čehiju. Domāts, darīts, un ceļazīme 2 personām kabatā. Tajā laikā pie apvāršņa jau milza tumšie krīzes mākoņi, bet pensionāri vēl saņēma pilnas pensijas, un darbavietas, kaut diega galā, tomēr vēl turējās.
Īstais Prāgas pavasaris jau bija 1968.gadā, kad čehi cīnījās par neatkarību. Tagad viņiem pavisam cita dzīve. Strādīga, darbīga tauta ar bagātu kultūru, daudzām pilīm (ne drupām) un interesantu vēsturi. Nekādu krīzi tur nemanīju.
Un tā saulainā aprīļa nogales rītā nostājāmies pie 33.pieturas un prātojām, kurš no vismaz 4 autobusiem būs mūsējais. Tikmēr mūs savāca smaidīgā gide Alda, un ceļojums varēja sākties. Pirmais prieks bija tas, ka autobuss bija piepildīts tikai pa pusei, un katrs varēja iekārtoties pa 2 sēdekļiem.
Tad sekoja iepazīšanās. Raiti katrs nāca uz priekšu, pateica, kā sauc, no kurienes, un kā sadomājis braukt šajā ceļojumā. Tomēr, kad iepazīšanās beidzās, palika pāri vairākas zīmes ar vārdiem, kaut gan autobusā šie cilvēki sēdēja.
Vēlāk atklājās, ka ar mums ceļo kāda darba biedru grupa, kas nevēlējās sevi atslepenot, un tam bija pamats. Tāpat jau uzzinājām, kā viņus sauc un no kurienes.
Es sēdēju viena pati autobusā pa vidu, un tieši man aiz muguras sēdēja Jānis, viņam apkārt viņējo kompānija. Vairums nopietnu kundzīšu autobusa priekšgalā, beigas tikpat kā tukšas.
Ar Impro braucu trešo reizi, un domāju, ka viss būs kā parasti – jauki, inteliģenti cilvēki, prasmīga gide un prātīgi šoferi. Šoreiz bija nedaudz savādāk.
Tālāk, kā parasti, ceļš cauri Lietuvai, Polijai. Piestājam ceļmalas krodziņā, lai paēstu. Tālāk tik uz priekšu, līdz naktsmītnei Polijas un Čehijas pierobežā. Tad dzirdu, ka aizmugurē tiek cilāti trauki un laistīti šķidrumi, ne jau sulas vai minerālūdeņi un pat ne alus. Sauksim lietas īstajos vārdos, tas bija šņabis un tamlīdzīgi šķidrumi.
Sarunas aizmugurē kļuva arvien skaļākas, jociņi jēlāki, un tā līdz naktij, jo Varšavā bijām iekļuvusi pamatīgā korķī, un viesnīcā nokļuvām pēc pusnakts.
Pēc gardām brokastīm braucām tālāk. Saule spīdēja, zāle zaļoja, dzeltenā trakumā ziedēja rapša lauki, un mēs braucām dziļāk iekšā pavasarī. Apskatījām sudraba ieguves pilsētiņu Kutna Horu. Tur ieraudzīju tādu baznīcu, kādu ilgojos redzēt – ar īpaši izbūvētām sānu konstrukcijām, kas balsta sienas un vienlaikus rada greznu iespaidu. Latvijā un tuvākajā apkārtnē tādu nav.
Tālāk ceļš uz Prāgu, stāstījums par Čehiju un slaveno karali Kārli, kas lika pamatus valsts spēkam un slavai. Karaliskā Prāga mūs sagaida skaista, sakopta un grezna, un kopā mums tur sabraukuši cilvēku miljoni no visas pasaules.
Vakarā noskatāmies muzikālo strūklaku izrādi ar Čaikovska mūziku. Pasakaini!
No rīta apskatām vecpilsētu, pārejam pa Kāŗļa tiltu, pakavējamies rotaļlietu muzejā un skatāmies, kā darbojas slavenais pulkstenis rātslaukumā.
Nakšņojam daudzstāvu viesnīcā tālāk no centra, varētu vēlēties glītāku iekārtojumu un gardākas brokastis – kā Polijā. Diena ir gara, tuvākais lielveikals jau slēgts, iepērkamies mazā veikaliņā pie Āzijas pārstāvjiem, kādi šeit ir vairumā un atvērti līdz vēlam vakaram.
Tad braucam uz Karlšteinu – Kārļa pili kalna galā. Autobuss paliek kalna pakājē, un mēs pa mazu ieliņu uzkāpjam līdz pilij garām daudziem suvenīru tirgotājiem un jaukām āra kafejnīcām. Pils nedaudz atgādina mūsu Turaidu, viss labā kārtībā. Izvēlamies ekskursiju angļu valodā un divatā izstaigājam pili. Pārējie dodas uz vaska figūru izstādi. Āra kafejnīcā paēdam pusdienas čehu gaumē ar knēdeļiem. Diezgan garšīgi, sātīgi un par mērenu samaksu. Knēdeļus gatavo no mīklas vai baltmaizes. Porcijas ir apjomīgas. Apkalpo ātri un laipni. Turpat nopērkam kurmīti, mīksto rotaļlietu no multfilmas par kurmīti, kādas skatījāmies TV padomju laikā. Čehu rotaslietu iegādi gan atstāju uz labākiem laikiem.
Tad pienāk laiks Karlovivariem – karaļa Kārļa karsto avotu kūrortam. Te var izpeldēties termālajā baseinā un nobaudīt dažādus minerālūdeņus, apskatīt ļoti greznas viesnīcas, apēst tradicionālās vafeles, ko cep turpat pie avotiem. Man palaimējās nokļūt sezonas atklāšanas simfoniskajā koncertā pie Kolonādes. Šeit dzīvo un ārstējas arī daudz krievu, krieviski runā arī tirgotāji.
Šai sakarā atstāstīšu sarunu, ko dzirdēju koncerta laikā. Pienāk babuška flīsa treniņtērpā un mazmeita Maša.
Maša saka: Ti posiģi, ja patancuju. Maša dejo kā lācis, babuška klausās koncertu, tad saka:
Maša, slušai, eto Spartak! (Tas bija fragments no „Karmenas”, vecmāmiņai sajuka.)
Ar funikulieri uzbraucam kalnā, kur ir skatu tornis, un apskatām pilsētiņu un apkārtni no augšas.
Autobusa pārbraucienu laikā man aiz muguras jautrība turpinās, atkal līst šķidrumi, arī uz grīdas, tad šoferis pienāk un stingri nobrīdina jautros ceļotājus. Tomēr tas nav uz ilgu laiku. Tā es pie reizes uzzinu, kurā veikalā kas jāpērk, un kas ar ko jāmaisa, lai prieks būtu lielāks. Jāsaka, ka pa šo laiku jau esmu to aizmirsusi un tā arī neesmu izmēģinājusi. Jāpiebilst, ka dzērāji man nepatīk jau no bērnības. Beigās Jānis paliek drūms un kluss – sāp vēders.
Kā Impro ekskursijās parasts – nekāda šopinga, tikai uz pusstundu vai stundu tiekam ielaisti kādā veikalā pēc pārtikas vai dāvanām mājiniekiem. Žēl gan, jo turpat blakus bija Ikea un citi pazīstami nosaukumi. Ne pa labi, ne pa kreisi.
Pēdējā rītā izkāpelējam pa Českij raj klintīm un takām. Mazliet līst, bet tas nekas, skaisti un iespaidīgi. Ceļu remonta dēļ izbraucam straujus līkločus pa kalnu šaurajiem ceļiem Polijas pierobežā un dodamies uz māju pusi.
Gan jau sastapsities ar Jāni. Viņš strādā ļoti stresainā un svarīgā darbā. Varu pačukstēt, ka šīs profesijas pārstāvji valkā īpašu apģērbu. Vairāk gan ne vārda, jo iekļūšu interešu konfliktā. Mani pat var aizturēt...
Uz Čehiju un Pēterburgu ar Impro varat braukt droši. VIŅI tur jau bija.
Pārējais kā parasti – labā līmenī, tikai,,, nekāda šopinga.
