Eiropas Smailes

Juris Rāts 20.12.2009 5 min lasīšanai 47 foto

Eiropas Smailes (Picos de Europa) ir neliels kalnu masīvs Spānijas ziemeļos uz trīs provinču robežas. Masīva austrumu daļa atrodas Kantabrijā, rietumu - Astūrijā, bet dienvidu - Kastīlijā un Leonā. Masīvs atrodas tikai pāris desmitus kilometru no Atlantijas okeāna. Precīzāk – Biskajas (basku) līča jeb Kantabrijas jūras, kā to sauc paši spāņi. Rajonu starp Eiropas smailēm un jūru sauc par zaļo Spāniju, jo te klimats nav tik karsts kā pārējā Spānijā un tāpēc te viss nav tā izdedzis. Mūsu uzturēšanās laikā te temperatūra dienā bija no 10 līdz 25 grādiem. Spānijas dienvidos (Valensijā) temperatūra bija pa 10-15 grādiem augstāka. Kalnam nosaukumu it kā ir devuši vaļu mednieki, jo, atgriežoties no medībām, viņi vispirms ieraudzīja tieši šīs virsotnes. Masīvu trīs daļās sadala dziļas trīs upju (Cares, Devas un Dujas ) iegrauztas aizas. Vispazīstamākā ir Cares upes aiza, vairāk nekā 2500m augstās Eiropas smaiļu centrālā masīva virsotnes atrodas tikai pāris kilometru no zemu ielejā tekošās upes.

Izvēlamies šos kalnus kā savu ceļa mērķi, jo lasījām, ka šeit ir viena no nedaudzām vietām Spānijā, kur ir labi saglabājusies mežonīga daba. Domājām arī, ka Pirenejos oktobrī varētu būt vēsi un tāpēc jābrauc vairāk uz dienvidiem. Kas attiecas uz pirmo punktu, tad tur mums nenācās vilties. Ar otro iznāca neliels pārpratums. Izrādās, ka Kanigū kalns Francijas Pirenejos patiesībā ir vairāk uz dienvidiem, nekā Eiropas smailes Spānijā.

Ceļojuma bildes: http://www.flickr.com/photos/jurisrats/sets/72157622872734392/

Ielidojam Santanderā sešos vakarā. Izkāpjot no lidmašīnas uzreiz jūtam, ka esam dienvidos – mūs apņem silts dienvidu gaiss.

Framā nokļūstam jau tumsā. Pēc apraksta neizdodas īsto māju atrast. Pa šaurām līkumotām ieliņām nokļūstam pie baznīcas. Zvanu saimniekiem. Atbild spāniski un angliski neko nesaprot. Nosaucu vairākas reizes baznīcas nosaukumu, bet nekāda labuma no tā nav. Saruna pārtrūkst. Par laimi ieraugu vīrieti, kurš pāri nelielam tiltiņam nāk uz mūsu pusi. Parādu viņam lapu ar māju nosaukumu un viņš mūs aizved pie īpašnieka. Tas savukārt iekāpj savā mašīnā un aizved mūs uz mūsu naktsmītni.

Saimnieks izrāda māju (iztiekam ar zīmēm), samaksājam naudu un esam naktsmītni ieguvuši. Te mēs pavadīsim turpmākās 10 dienas izbaudot apkārtnes skaistākās vietas. Par dažiem piedzīvojumiem ir uzrakstīts šajā aprakstā. Vairāk var lasīt šeit:

http://sites.google.com/site/jurisra/Intro/eiropassmailes200910

Fuente De ir tikai pāris viesnīcu un funikulieris, kurš uzved gribētājus 800 metrus augstas stāvas klinšu sienas pašā augšā. Brauciens vagoniņā (tajā ir vieta 20 cilvēkiem) ilgst nedaudz vairāk par 3 minūtēm.

Vagoniņā aprunājos ar spāni, kurš prot angliski. Viņš iesaka kāpt Tesorero kalnā, bet tikai ne miglā. Migla te esot tik blīva, kā nekur citur pasaulē. Augšā ir daži mākoņi, bet pārsvarā spīd saule. Nolemj iet uz kalnu. Sākumā taka ir ļoti plata (acīmredzami te kalnu gājēju netrūkst). Pēc vairāk nekā stundu garas iešanas taka paliek šaurāka un akmeņaināka. Sekojam mūsu spānim un redzam, kā viņš ar savu kompanjonu uzkāpj Tesorero kalnā. Arī mēs gandrīz uzkāpjam – tad Ilzei kaut kas notiek ar liela muskuli. Nolemjam pa stāvo nogāzi vairs tālāk uz augšu nekāpt un dodamies atpakaļ. Nokāpuši līdz pārejai taisām pauzi ar ābolu ēšanu. Par to izrāda interesi spilgti melns putns ar sārtām kājām un skaistu, dzeltenu knābi. Metu viņam ābola gabaliņus un viņš pamazām pienāk pavisam tuvu – kāda metra attālumā. Nākamajā atpūtas vietā pēc vairākiem kilometriem melnais draugs atkal ir klāt – jau ar vairākiem radiniekiem. Liekas, ka tiešām ir tas pats putns.

Pirms nokļūšanas funikuliera pieturā ejam gar kazu un aitu ganāmpulku. Kazas ir ļoti interesantās krāsās (piemēram – pakaļpuse ir tumši brūna, priekšpuse – gaiši brūna). Braucam lejā ar funikulieri un tālāk uz savu naktsmītni.

Iepriekšējā dienā nopirktajā maršrutu grāmatiņā atrodam maršrutu uz Koriskao (Coriscao) virsotni. Gājiens sākas Ļezvas pārejā (Colo de Llezba). Uz pāreju braucam pa ļoti šauru ceļu no jau zināmās Puerto de San Glorio. Pārejā ceļa līkumā jau vairāki auto stāv (kad vēlāk nonākam lejā, ceļa malas kādu simt metru garumā ir pilnas ar auto). Ir mākoņains, bet skaidrojas. Pārejā spīd saule (lielisks laiks ir visu dienu – pēcpusdienā Potes pilsētā ēnā ir 24 grādi).

Koriskao var redzēt jau no stāvvietas – līdz tam ir jāiet pa kādu četru kalnu mugurām. Pirmajā pakalnā govju ganāmpulku apsargā divi iespaidīga lieluma suņi. Drošības pēc apejam ar līkumu. Taka nav stāva un ir viegli ejama – pa pļavu, cauri viršiem un zemiem krūmiem. Tikai pēdējais kāpiens pašā Koriskao ir stāvāks. Augšā skats ir lielisks – visi trīs Eiropas smaiļu masīvi kā uz delnas. Lejā mākoņu jūra, no kuras ik pa gabalam izlien kāda virsotne. Parunājam nedaudz ar diviem spāņiem. Viņu angļu valoda nav daudz labāka kā mana spāņu valoda. Par Latviju zināja tik daudz, ka tur ir Rīga. Spāņi parāda, kur ir Fuente De funikuliera augšējā stacija un taka.

Pamazām virsotnē sāk nākt arvien jauni cilvēki. Taisāmies lejā (paliek par biezu J). Lejā ejot uzkāpjam vēl divās zemākās virsotnēs un satiekam augšup gājējus (arī dažus sākumskolas vecuma bērnus). Mākoņi pamazām izklīst un Eiropas smailes pamazām atklājas visā pilnībā.

Nokāpjot zemākajā pakalnā noskatāmies, kā savu lidojumu uzsāk 3 paraplāni. Divos lido iesācēji ar instruktoriem. Redzam, kā instruktori māca skolniekus, kā ir jāsāk lidojums.

Braucam uz slaveno Kares rīkli (Garganta del Cares). Tā ir šaura, dziļa un gara aiza, kuru Kares upe ir izgrauzusi starp Eiropas smaiļu centrālo un rietumu masīvu. Tūristu iecienītais posms ir no Poncebos līdz Kainai (Cain). Tur ir iekārtota apmēram 10 kilometru gara taka – liela daļa no tās ir izcirsta vertikālā klintī. Te ir daudzi tuneļi un vairāk tilti.

Laiks ir mākoņains un aiza no augšas ir nosegta ar mākoņiem. Takas sākums no Poncebo iet diezgan stāvus augšā – līdz pēc kādām 40 minūtēm nokļūstam takas augstākajā punktā – Los Coleos. Pēc tam taka iet gan uz leju, gan uz augšu gar klintīs izbūvētu kanālu, kurš piegādā ūdeni elektrostacijai. Kanāls pārsvarā ir izcirsts klintīs, tikai vietām tas iznāk ārpusē kā liela betona rene.

Aiz Los Coleos sākas takas klintī izcirstā daļa. No takas uz leju ir bezdibenis, uz augšu vertikālā siena turpinās vēl kādus pāris simtu metru. Netālu no dziļās aizas kalni paceļas vairāk nekā 2 kmvjl.

Pēdējais gabals pirms Kainas ir visinteresantākais. Tur ir garš tunelis, kurā ik pēc gabala klintī ir izcirsti logi.

Lai gan ir oktobra vidus un pirmdien, taka ir pilna ar cilvēkiem. Ir grūti iedomāties, kas šeit notiek vasarā nedēļas nogalēs.

Urdonas elektrostacija ir uzcelta nelielajā spraugā, ko Ermidas aizas sienās ir izgrauzusi Urdonas upe. No šejienes sākas mūļu taka uz 850m augstāk esošo Tresviso ciemu. Līdz nesenam laikam tā bija Tresviso vienīgā saite ar ārpasauli.

Sākam kāpt 9.10 gar Urdonas upi. Urdonas aiza ir ēnā un jāiet kādu stundu līdz mēs tiekam saulē. Sākot iet temperatūra ir kādi 13 grādi, vēlāk kļūst siltāks. Pirmajā atpūtas vietā ar mums grib draudzēties mazs sarkanīgs putniņš. Nāk pavisam tuvu, bet nofotografēt ir grūti, jo viņš visu laiku kustas.

Ejam tālāk pa platu mūļu taku gar stāvu klints sienu līdz nokļūstam līdz Pilāta balkonam (Balkon de Pilatos). No turienes kā no balkona skaisti skati uz kalniem otrpus Urdonas aizas. Pēc brīža jau tālāk kalnā ieraugām Tresviso mājas. Vēl kāda stunda gājiena un esam klāt. Ieeja pilsētiņā ir pa ceļu, kurš betonēts no neregulārām sarkanīgām klinšu plātnēm. Ceļa malā viens otram blakus atrodas basketbola laukums un kapsēta. Līkumojam pa šaurajām ieliņām, kamēr atrodam taku, kura uzved kalnā virs Tresviso un tālāk uz kaimiņu ciemu. Pēc kāda kilometra taka kļūst pavisam šaura un gar klinti ir novilkta trose. Tikko sākam gar trosi iet, kā no aizmugures mums virsū joņo aitu bars, kuru dzen suns.Nepaspējam nobīties – aitas ieraudzījušas mūs, metas atpakaļ un sabēg nelielā laukumiņā blakus takai. Suns arī apmulst un skrien atpakaļ.

Nogājuši vēl gabalu, atpūšamies takas līkumā un tad dodamies atpakaļ uz Tresviso un lejā uz Urdonu.