Jāņi kataloniešu svētajā Canigou kalnā

Juris Rāts 15.12.2009 7 min lasīšanai 37 foto

Kā sava ceļojuma mērķi izvēlējāmies Pireneju austrumu daļu, kura atrodas Francijas provincē Langedokā-Rusiljonā (Languedoc-Rousillon). Patiesībā šis novads ir Katalonijas daļa. Kataloniju kādreiz bija patstāvīga valsts, bet vēlāk to sadalīja Francija un Spānija. Spānijas daļu arī šodien sauc par Kataloniju, tās galvaspilsēta ir Barselona. Francijas daļas nosaukumā Katalonijas vārds netiek pieminēts. Neskatoties uz vairākus gadsimtus ilgo atrašanos Francijas pakļautībā, katalonieši joprojām runā kataloniešu valodā un pie mājām liek Katalonijas karogus

Izvēlēties šo vietu kā sava ceļojuma mērķi lielā mērā mūs iedvesmoja lasītais par Kanigū (Canigou) kalnu un katariem. Kanigū kalns ir augstākais austrumu Pirenejos. Kanigū tik izteikti paceļas pāri tuvumā esošajiem kalniem, ka to ilgu laiku pat uzskatīja par augstāko Pireneju kalnu. Tomēr vēl interesantāka ir šī kalna nozīme kataloniešu tradīcijās. Šeit katru gadu Jāņos notiek kataloniešu vienotības svētki. Uz tiem pulcējas katalonieši gan no Francijas, gan Spānijas. Svētki sākas jau kādu nedēļu pirms Jāņiem. Katalonieši dodas gājienā uz kalna virsotni, līdzi nesot žagaru saišķīšus. No tiem pašā virsotnē tiek sakrauts liels ugunskurs. Pāris dienas pirms Jāņiem Perpiņanas (Perpignan) pilī no mūžīgās uguns tiek aizdedzināta lāpa, kuru nesēju stafete nogādā Kanigū virsotnē. Jāņu priekšvakarā ugunskurs Kanigū virsotnē tiek aizdedzināts un no tā lāpas ar uguni tiek nogādātas tuvējos ciemos. Par katariem ir atsevišķs stāsts, tāpēc par to šeit neminēšu.

Mūsu mājvieta Pirenejos ir Filolas ciemā Tetas (Tet) ielejā. Filola ir neliels ciematiņš pašā Kanigū pakājē. Tik tuvu kalnam, ka no paša ciemata tas nav redzams (tas mums ir neliels pārsteigums). Mūsu māja atrodas pašā ciemata centrā. Tā ir pavisam neliela, bet ar trīs stāviem. Patiesībā mums pieder arī otra tik pat neliela mājiņa un vairāku kvadrātmetru liels betonēts pagalmiņš.

Vairāk par ceļojumu var lasīt mūsu mājas lapā:

http://sites.google.com/site/jurisra/Intro/pireneji0906

Tur ir arī saites uz bildēm un maršrutu trekiem. Bildes var redzēt arī te:

http://www.flickr.com/photos/jurisrats/sets/72157621901940419

Kā pirmo apskates mērķi izvēlamies Kanigū svētā Mārtiņa abatiju (St-Martin-du-Canigou). Abatija ir viens no trim Langedokas-Rusiljonas galvenajiem tūristu pievilināšanas objektiem (pārējie divi ir Kanigū kalns un Villefranšas pilsēta). Braucam uz netālo Kasteilas (Casteil) ciemu. No turienes sākas taka uz abatiju. Kāpjam pa stāvu betonētu taku (to izmanto arī džipi). Sākumā līdz abatijai, tad vēl pāris stundas turpinām kāpt augstāk, lai apskatītu abatiju no augšas. Redzētais mūs iedvesmo ekskursijai. Gide ir mūķene - stāsta ļoti izteiksmīgi un aizrautīgi. Diemžēl saprot tikai Ilze, jo stāsta franciski. Abatijā it ļoti interesantas kolonas - rotātas ar mūkiem lielām ausīm, ar dzīvniekiem, kuri ar ķepām aizklājuši muti. Baznīca ir divos stāvos, zemas griestu velves balstās uz kolonām. Abatijai šogad ir 1000 gadu jubileja.

Pamazām velkas mākoņi. Lejā uz Kasteilu ejam ātri, pēdējo gabalu līdz auto skrienam, jo sāk līt. Paspējam aizskriet līdz mašīnai, tad sāk gāzt - lietus, tad krusa lieliem graudiem. Skaisti (ja jumts ir virs galvas). Vakarā apskatām mūsu otru māju un iepazīstamies ar kaķeni, kura ir iekārtojusies uz mājas kāpnēm. Mont-Louis, Port Liberia, Villefranša

No rīta agri braucam uz Villefranšu (Villefranche de Conflent) - mūru un kalnu ieskautu pilsētiņu. Tur esam ap deviņiem, taču konstatējam, ka uz Port Liberia cietoksni (kurš redzams kalnā virs pilsētiņas) var tikt tikai no desmitiem. Tāpēc izdomājam vispirms aizbraukt uz citu cietoksni - Mont-Louis. Pa ceļam uz mašīnu mums piesienas vietējā žagata (acīmredzami tūristu mīlule). Tā pat pamanās uzsēsties man uz mugursomas. Brītiņu vēlāk vērojam interesantu skatu - žagatai uzbrūk balodis un abi kādu brīdi plūcas. Uz Mont-Louis ir jābrauc kādus 40km pa ceļu, kurš ved uz Andoru. Ceļam blakus iet tūristu iecienītā dzeltenā vilciena (Train Jaune) maršruts. Vilcienu stacijā mums teica, ka tas pašlaik nekursē, bet kuru katru dienu atsākšot. To paturam savos tuvākajos plānos. Mont-Louis ir nopietns cietoksnis ar bieziem mūriem. Cietokšņa vienā daļā atrodas armijas bāze - mūri tiek izmantoti karavīru apmācīšanai dažādiem kāpšanas vingrinājumiem. Apejam apkārt cietoksni (tas prasa laiku) un dodamies atpakaļ uz Villefranšu. Villefranšā pārejam pa akmens tiltiņu upi, tad dzeltenā vilciena (Train jaune) sliedēm un pa taku kāpjam augšā uz Port Liberia. Ir karsts un pie cietokšņa nokļūstam saguruši un sviedros izmirkuši. Cietoksnis ir projektēts tā, lai aizsargātos no iespējamā uzbrukuma no augšas (jo kalns, kura nogāzē cietoksnis atrodas, paceļas krietnu gabalu virs cietokšņa). Lai aizsargātos pret lielgabalu lodēm, kuras varētu tikt uz cietoksni raidītas no augšas, cietoksnis ir izveidots kuģa formā (ar smailu šķautni pret kalnu). Tādā veidā cietokšņa veidotājs (Vauban – viņš ir būvējis daudzus cietokšņus Pirenejos) cerēja, ka lodes noslīdēs gar mūriem. Arī karavīri tika pasargāti no lodēm, kuras varētu tikt raidītas no augšas. Cietokšņa vaļņos 3 stāvos ir ejas ar šaujamlūkām. Arī augšējai ejai ir akmens griesti. Ir arī padomāts par to, lai karavīri slēgtajā telpā nesaindētos ar pulvera dūmiem. Virs katras šaujamlūkas ir vēl viena lūka, kas paredzēta muskešu dūmu izvadīšanai. Apskatam arī sieviešu cietumu. Tur Francijas karalis bija ieslodzījis vairākas galma sievietes. Divas no ieslodzītajām cietuma pagrabā pieķēdētas pie sienas bija gaidījušas nāvi vairāk nekā 30 gadus. Ejās gar sienām visur ir dzelzs marga. Tā esot taisīta vietējās dzelzs lietuvēs no Kanigū raktuvēs iegūtas rūdas. Margas ir saglabājušās lieliski - tās nekad nav bijušas krāsotas, bet arī sarūsējušas nav. Lejā no cietokšņa ejam pa marmora apakšzemes kāpnēm, kuras savieno cietoksni ar Villefranšu. Tās uzbūvētas, lai uzbrukuma gadījumā pilsētnieki varētu aizmukt uz kalnā esošo cietoksni. Tunelis ir ļoti garš - kāpnēm ir apmēram 700 pakāpienu.

Kanigū

Līdz Kanigū virsotnei ir jāuzkāpj 2km (augstumu starpība). Tik daudz vienā dienā vēl neesam mēģinājuši. Par laimi maršruts sākas gandrīz pie mūsu naktsmītnes, tāpēc varam sākt laicīgi - 6.45 no rīta.

Taka sākas Filolas upes labajā krastā pa vienu no nedaudzajām ciemata ielām. Kāpjam augšup pa mežu līdz 1838m augstajai pārejai Col des Voltes. Tālāk pa džipu ceļu dodamies līdz kalnu viesnīcai Cortalets. Mūs visu laiku apdzen Kanigū džipi (tos var noīrēt lejā Vernet les Bains un arī citos ciematos). Katrā džipā sēž 6-8 cilvēki. Saprotam, ka augšā būs drūzmēšanās. Cortalets viesnīca ir 2060 metru augstumā - esam līdz tai nokļuvuši 4 stundās. Jau pa gabalu var redzēt, ka virs viesnīcas taka ir pilna ar kāpējiem. Cortalets stāvvietā (iekārtota garā gabalā gar līkumoto ceļu) ir daudz automašīnu - gan speciālie Kanigū džipi, gan privātās mašīnas (pat Peugeot 206 ir uzbraucis). Tikuši tām un viesnīcai garām kopā ar pārējiem kāpjam augšā virsotnē. Taka ir diezgan viegli ejama - tikai pūš auksts vējš. Toties saule spīd bez atpūtas. Pēc nepilnu divu stundu gara kāpiena esam virsotnē. Tur jau drūzmējas ap piecdesmit cilvēku - pārsvarā runā spāniski (varbūt kataloniski). Krusts virsotnē jau ir sagatavots Jāņu svinībām. Plīvo kataloniešu karogi, pie krusta ir sakrauts sārts no sanestajiem žagaru saišķiem. Visi fotografējas pie topošā ugunskura. Skats apkārt ir lielisks - kalnu virsotnes, ciemati. Redzam Pradi, tālāk Perpinjanu un pie apvāršņa arī Vidusjūru. Visu apskatījuši sameklējam brīvu vietu aizvējā un apēdam pa batoniņam un ābolam. Tad dodamies garajā atceļā uz Filolu. Joprojām spīd saule. Zem Cortalets jau kļūst karsti. Novelkamies līdz mājām pilnīgi nomocījušies. Esam pieveikuši 2km augstuma starpību augšup nepilnās 6 stundās, lejup - 4,5 stundās.

Pēc vakardienas varoņdarba nolemjam nedaudz atpūsties dzeltenajā vilcienā. Braucam ar to no Villefranšas līdz Font-Romeu. Tas ir vairāk nekā puse no vilciena kopējā maršruta - ceļš vienā virzienā ilgst apmēram divas stundas. Vilcienam ir 4 vagoni, no tiem viens vaļējais. Izvēlamies, protams, vaļējo. Tā tiekam pie skaistiem skatiem un salšanas. Es tieku arī pie līdzbraucēja - sienāža, kurš labu gabalu brauc līdzi uz manas cepures malas. Vilciens brauc cauri 16 tuneļiem un pāri vairākiem skaistiem tiltiem. No Villefranšas 400mvjl uzbraucam līdz 1600mvjl. Jo augstāk uzbraucam, jo vēsāks paliek. Tas tomēr nemazina braucēju priecīgo garastāvokli. Kādā pieturā mūsu nodalījumā (paredzēts 8 cilvēkiem) iekāpj pieci vācieši. Visi fotografē, māj garāmbraucošajiem autobraucējiem un ceļa strādniekiem. Autovadītāji taurē, vilciens arī. Baudām dzīvi... Atpakaļceļā braucam kopā ar pusmūža francūžiem. Iebraucot tunelī viņi auro. Pa tumsu kāds uztaisa pozu (piemēram noguļas uz sola un paceļ gaisā kājas). Kad vilciens izbrauc gaismā, citi fotografē un visi smejas. Font-Romeu pietura ir stundas attālumā no pilsētiņas, pie tam ir jāiet stāvus kalnā. Pirms kāpt augšā uz pilsētu, apmeklējam pasaulē lielāko (tā te rakstīts) zinātniskajai pētniecībai paredzēto heliokrāsni. Lielajai daudzstāvu ēkai viena siena veido parabolisku spoguli. Pretī spogulim kalna nogāzē novietoti vairāk nekā 60 automātiski grozāmi lieli spoguļi. Kad sistēma ir ieslēgta, kalna nogāzē esošie spoguļi pagriežas tā, lai atstarotu saules gaismu uz centrālo spoguli (mājas sienu). Paraboliskais spogulis sakopo visus starus vienā punktā - tur ir iespējams iegūt ap 3000 grādu temperatūru. Apskatījuši heliostaciju, kāpjam augšā kalnā. Vispirms nonākam Odeilo. Tas ir tipisks Pireneju ciemats ar vecu baznīcu, stāvām un šaurām ielām. Pašā ciemata centrā redzam sagatavotu lielu jāņu ugunskuru. Ugunskura vidū ir kārts ar lupatu lelli. Tālāk cauri ciematam dodamies uz Font-Romeu. Tas jau ir mūsdienu ražojums - tūrisma un slēpošanas centrs. Neizdodas atrast pat vecpilsētu. Dodamies atpakaļ uz vilciena staciju un braucam uz Villefranšu. Lejā vilciens nobrauc pusotrā stundā - tomēr vieglāk, nekā rāpties kalnā. Villefranšā pie vecpilsētas arī ir sakrauts ugunskurs. Rīt būs svinēšana.

Netālu no Ille sur Tet pilsētas lietus un vēji ir izveidojuši kādus pāris desmitus metru augstus stabus un sienas, kuri no attāluma pēc izskata atgādina lielas ērģeles. Apskatīšana, protams maksā (3 eiro). Pa šo naudu pienākas 800m gara taka, kur var apskatīt dažādus augus, metālā veidotus dzīvniekus (arī mamutu) un citas lietas. Acīmredzami ir domāts par mazo apmeklētāju piesaistīšanu. Gar taku ir tāds kā grāvis. Pavisam neievērojams un sauss. Pie tā ir uzraksts, ka lietus laikā te aizplūst sekundē 5 kubikmetri ūdens... Takas galā ir arī pašas smilšakmens klintis. Ir vairāki veidojumi, tiem var apiet apkārt un apskatīt no visām pusēm.

Nolemjam pirms mājās braukšanas apskatīt blakus ieleju. To sauc Tech (kā izrunā, nav ne jausmas). Braucam caur Pradi gandrīz līdz Ille sur Tet. Tad nogriežamies pa labi un braucam iekšā kalnos. Tech ielejā vispirms braucam uz Fu aizu (Gorge de la Fou). Tas ir tūristu ļoti apmeklēts pasākums. Esam tūlīt pēc atvēršanas, bet jau tūliņ pēc mums piebrauc lielais tūristu autobuss (kad esam atpakaļ pēc divām stundām, stāvvieta jau ir pilna). Fu aiza ir kādus pāris kilometrus gara, ap 100 metrus augsta un ļoti šaura. Dažās vietās var redzēt, ka aizas augšā koki no pretējām malām ir ar zariem savijušies kopā. Vietām aizā ir sakrituši lieli klints bluķi. Vienā vietā tie ir izveidojuši pāris desmitus metru garu alu. Pārvietojamies pa metāla režģa laipu, kura balstās uz klintī iemūrētām metāla sliedēm. Dažos posmos ir arī kāpnes. Virs laipas ir dubults metāla siets. No resnām trosēm lielajiem akmeņiem, no smalkākām - mazākiem. Vēl mazākiem ir domātas ķiveres, kuras visiem ekskursantiem izsniedz pie aizas sākuma. Laipa iet kādus 3-5 metrus virs strauta, kurš tek aizas apakšā. Vietām aizas sienas veido pārkares, tur veidojas stalaktīti. Tālāk braucam apskatīt Prats-de-Mollo. Tā ir pēdējā pilsētiņa pirms Spānijas. Pilsēta ir nocietināta un kalnā atrodas otrs cietoksnis (līdzīgi kā Villefranšā - arī autors tas pats – Vaubans). Tāpat kā Villefranšā, augšējo cietoksni ar pilsētu savieno kāpnes. Šeit gan tās nav gluži pazemes, bet mūra tunelis virszemē.

Tālāk braucam atpakaļ uz māju pusi. Braucam pa citu ceļu, tuvāk Kanigū kalnam (lai to apskatītu no otras puses). Uzbraucot pārejā tiešām lieliski skati gan uz Kanigū, gan uz ieleju. Tet ielejā braucam cauri milzīgiem aprikožu un vīnogu dārziem.