Daivings Norvēģijā, jeb "Paldies jums par to, ka jūs palikāt dzīvi !" :)

  • 22 min lasīšanai
Uz Norvēģiju dodos jau otru reizi – pirmo reizi šo skaisto zemi izbaudīju jau 2004. gadā, bet šoreiz dodos turp jau ne kā „parasts tūrists”, bet gan ar mērķi iepazīt Norvēģijas zemūdens pasauli. Braucienu organizē Aleksejs Kravčuks un klubs „Divesport.lv”. Izbraukšana paredzēta 20. augustā. Ap pulksten 12:00 sākam vākties kopā. Tā kā krīze iespaidojusi arī daivinga braucienus, pēdējā brīdī tiek „pārspēlēts” mūsu autoparks un mūsu klubs dodas braucienā tikai ar divām automašīnām – Alekseja Pajero ar piekabi un Valērija Audi. Mana vieta pārbrauciena laikā būs otra kluba – „Club Reef” busiņā. Automašīnas tiek nopakotas līdz pēdējam – daiveri jau parasti izceļas ne ar tām mazākajām bagāžām. Alekseja piekabē ievietojās divi kompresori, kaudze ar baloniem, nerunājot jau par divu „tehniķu” – manu un Valērija centneru smagajiem inventāriem. Tā kā Norvēģija nav lēta zeme, bet mums nāksies dzīvot tālu projām no civilizācijas ērtībām, automašīnās iekrauts arī ne mazums pārtikas. Pāris stundu laikā mašīnas tiek sakrāmētas, vieta atrodas arī manam ledusskapim, kurš paredzēts lobsteru un citu „jūras kājnieku” ceļojumam uz Latviju. Ko darīt, ja mantas jau sakrāmētas, bet līdz prāmim vēl pusotra stunda laika ? Risinājums vienkāršs – mūsu bagāžā ir ap 25 litriem alkohola, kas konspirācijas nolūkos sapildīts minerālūdens pudelēs. No „parastā” minerālūdens šīs pudeles atšķiras ar melnu zīmi uz vāciņa. („Melnā Zīme” – skaidrojumu meklēt Stīvensona grāmatā „Bagātību sala”, pie reizes tiek izstāstīta anekdote arī par „Zilo zīmi”). Ap 16:00, jau mazliet iesiluši ierodamies pasažieru ostā. Sabraucam kuģī, iekārtojamies kajītēs un kā jau lielākā daļa pasažieru, dodamies uz „sundesk”. Kamēr kuģis atiet no krasta un iziet jūrā, „minerālūdens” krājumi būtiski paplok. Tuvojoties pusnaktij apmeklējam arī dažas „tradicionālās kuģa izklaides”. Mans kajītes biedrs Vadims, pārdzīvodams to, ka viņš naktīs skaļi krācot, iegādājies dārgas brīnumzāles pret krākšanu. Mana skepse pret šo preparātu izrādās pamatota - tagad viņš krāc nevis monotoni un vienmērīgi, bet gan periodiski – divdesmit sekundes klusums, kam seko tikpat ilgs „skaļais periods” ar trīskāršu amplitūdu. Tā kā mūsu kajītes atrodas kuģa centrālajā daļā, nav priekšstata par pulksteni un pamostamies vēlu, kad kuģis jau tuvojas Stokholmai. Ap 10:00 jau esam Stokholmas ielās. Mūsu pirmais maršruta punkts – TYNSET, kur paredzēta nakšņošana kempingā. Brauciens cauri Zviedrijai ir visai vienmuļš, neskaitot pāris benzīntankus, lielveikalus un „čurupieturas” – tikai braukšana. Esmu „Club reef” komfortablajā mikroautobusā, kur trijatā esam iekārtojušies salonā ar pagriežamiem sēdekļiem un galdu. Ceļš tiek īsināts spēlējot kārtis un skatoties filmas. Topā – „Hitler kaput !” Kempingā ierodamies jau saulei rietot. Ātri sadalām mājiņas un ķeramies pie vakariņu sagatavošanas. Boriss ar Juriju ķeras pie šašliku cepšanas. Pretojoties vairākuma viedoklim, esmu paņēmis līdzi pāris pakas ar sauso kartupeļu biezeni, kam izrādās liela piekrišana. Biju to sev ieplānojis kā „avārijas krājumu” gadījumam, ja mana gastronomiskā gaume atšķirsies no vairākuma, bet šķiet, ka gaumes sakrīt, kā rezultātā mans „NZ” būtiski padilst. Vakariņām vēljoprojām tiek piedzerts daudz „minerālūdens”. Savukārt otra kompānija – „Club reef” pārstāvji uz salīdzinoši klusās kempinga gaisotnes fona izceļas kā tipiski padomju tūristi” ... Nākamajā rītā ceļojums turpinās jau 8:00. Kaut kādā brīdī nemanāmi šķērsojam Norvēģijas robežu un izrādās, ka mūsu stingrās konspirācijas metodes „minerālūdens” kontrabandai ir izrādījušās veltas. Ap pusdienas laiku šķērsojam tiltu uz Averojas salu, kur netālu no Kristiansundas atrodas mūsu ceļojuma galamērķis. Drīz vien ierodamies galapunktā. Dzīvosim divās divstāvu mājās fjorda krastā – mūsu klubam – baltā māja tālāk no ūdens, bet Club Reef iekārtojas mājā, kas atrodas uz paša krasta. No guļamistabas līdz ūdenim – trīs metri, bet pirmajā stāvā – speciāla telpa zivju un citu guvumu apstrādei, aprīkojuma glabāšanai un žāvēšanai. Tur pat atrodas vairākas jaudīgas saldētavas. Krastā – piestātne ar vairākām motorlaivām. Ar vienu vārdu sakot – viss ideāli piemērots makšķerēšanai un niršanai. Istabiņas ļoti maziņas, mana guļamistaba ir apmēram 2,5 x 3,5 metri, toties iekārtotas ļoti gaumīgi – pilns ar visādiem sīkiem retro aksesuāriem – veci pulksteņi, radioaparāti, veci telefona aparāti. Ātri izpakojam aprīkojumu, uzstādām kompresorus un pēc stundas jau salecam ūdenī turpat no mājas sliekšņa. Līcītī dziļums 8-10 metri. Peldu kopā ar Vadimu, kurš tikai nesen sācis nodarboties ar daivingu. Man viņš mazliet jāpieskata, kaut gan izskatās, ka viņš tīri labi tiek ar visu galā. Ieraugu pirmo krabi un mazliet „paspēlējos” ar viņu. Agrāk dzirdētais izrādās patiesība – krabja spīlēs iz milzīgs spēks – ja starp tām iebāž nazi, spīles drūp krakšķēdamas, bet krabis „laupījumu” vaļā nelaiž ... paliek mazliet baisi iedomājoties, kas notiktu sastopoties ar Tālo Austrumu krabjiem ... Pēc daiva Vadims atzīstās, ka šis viņam esot bijis pirmais dziļuma rekords – 12 metri ! Pēc pāris stundu atpūtas seko otrais daivs – pabrauksim ar laivu kāds 300 – 400 metrus tālāk, ārā no līcīša. Sākotnēji plānojās, ka ar laivu arī atgriezīsimies atpakaļ, bet tā kā šīm laivām ir samērā augsi borti, mani tāda pārāk neiepriecina perspektīva ar visu savu aprīkojumu rāpties tajā atpakaļ un es nolemju atgriezties peldus – gan jau gaisa pietiks ! Eju kopā ar Borisu un Juriju. Mērķis – nodrošināties ar pirmajām vakariņām. Drīz vien mūsu tīkliņos jau atrodas pa kādam krabim un dažām „ķemmītēm”. Kamēr Boriss un Jurijs nododas medību azartam, es šo procesu filmēju. Sajūsma par pirmajiem krabjiem sit augstu vilni, katrs noķertais krabis tiek uzņemts ar ovācijām. Tīkliņā nokļūt arī viens eksemplārs, kam piesūkusies jūras zvaigzne ... Uzfilmētajā materiālā parādās sajūsminātas sejas un apsveikumi ... bet neviens nepievērš uzmanību faktam, ka atšķirībā no pārējiem krabjiem, kas nebrīvi uzņem agresīvi, šis eksemplārs pret savu likteni izturas visnotaļ flegmātiski ... Tā kā Boriss un Jurijs nirst ar vienu balonu, pēc kāda laiciņa viņi dodas augšā, bet es turpinu peldēt līdz mājām. Virtuvē tiek sameklēts lielākais katls, kurā vispirms nokļūst „ķemmītes”. Kaut arī vizuāli tās neizskatās diez ko apetīti rosinošas, tomēr garšo labi. Vakariņu kulminācijā ieplānoti vārīti krabji. Kaut arī gaisā sāk virmot ne pārāk patīkama smaka, mēs neļaujam noplakt sajūsmai un mierinām sevi ar domu, ka tā tam jābūt. Tomēr nolaužot pirmo krabja spīli, virtuvē izplatās tāds aromāts, kas maigi izsakoties, apetīti nerosina ... Kamēr pārējie viebj degunus un cenšas noturēt kuņģos jau apēsto, meklējam iemeslu – kāpēc mūsu iecerētā delikatese mūs tā pievīlusi. Talkā tiek ņemti lietiskie pierādījumi un uzfilmētais materiāls, līdz beidzot profesionāļu konsilijs nonāk pie veridikta, ka vainojams „flegmātiskais krabis”. Nu vismaz garastāvoklis tiek uzlabots, vairākkārtīgi noskatoties uzfilmēto video, kur redzama viņa sagūstīšana un ķērāju priecīgās sejas ... Nākamajā dienā pirmais daivs ieplānots tā agrāk – dodamies ārā no līcīša, pa labi. Peldēsim gar klinti, dziļums – ap 20 metriem. Kamēr dodamies turp, palūdzu Alekseju mani iemācīt vadīt šādu laivu. Pēc kādām 20 minūtēm esam atbraukuši un ienirstam ūdenī no laivas. Ejot lejā jūtu, ka ir problēmas kontrolēt peldspēju. Pūšu spārnā iekšā gaisu, bet kā rāpoju pa grunti, tā neceļos augšā. Parādu Borisam, ka man ir problēma, bet laikam viņš nesaprot, kas par lietu. Nu ko – kas tad mums – tehnodaiveriem – turpinu daivu, regulējot peldspēju ar sauso tērpu, bet sajūta tomēr tāda nepatīkama – gandrīz vai gribētos līst ārā, jo problēma ir problēma un jokiem te nav vietas. Labi, ka dziļums nepārsniedz 22 metrus ... Papeldam kādu gabaliņu gar sienu, līdz sajūtam spēcīgu pretstraumi un griežamies atpakaļ. Pēc kāda laiciņa secinu, ka esmu palicis viens, mazliet pagrozos apkārt un ceļos augšā – galvenokārt tāpēc, lai pārliecinātos, ka ar pārējiem viss kārtībā. Kad uzpeldu, izrādās, ka laiva tepat blakus. Piepeldu klāt un lūdzu Aleksejam pārbaudīt spārna vārstus. Kaut gan vizuāli nekāds defekts nav redzams, tomēr vaina laikam ir bijusi tajos, jo tagad viss darbojās. Dodos vēl uz kādu brīdi lejā. Pēc pusdienām dodamies uz otru šodienas daivu. Tas notiks no kādas netālas saliņas. Iepriekšējā reizē šeit esot bijuši daudz lobsteru. Atstāju Borisu un Juriju vienu otram un dodos „jūras kājnieku” medībās. Pēc kāda brīža atrodu pirmo krabi. Lai gūtu no viņa maksimālu labumu, vispirms viņu safotografēju un safilmēju, pēc tam krabis nokļūst manā tīkliņā. Pēc kāda laika atrodu nākamo. Šis izrādās kustīgāks un ne par ko nevēlas sastādīt kompāniju savam biedram, tāpat kā man negribas palikt bez pirksta. Kamēr es cenšos ar nazi viņu piespiest pie zemes, piepeld Valērijs un palīdz man viņu iedabūt tīkliņā. Dodos tālāk. Pēc kāda laiciņa – baaaccc – milzīga plekste – tā uz kādiem 50 centimetriem platumā ! Ko darīt ? Harpūnšautenes ta man nav ... pēc mirkļa pārdomu nolemju doties uzbrukumā ar nazi ! Lēni, lēni piepeldu klāt, lūkojoties viņai acīs un cenšoties nohipnotizēt ... IR !!! Dūriens ar nazi, duļķes, smiltis un dūņas pa gaisu, nekas nav redzams, jūtu tikai ka mans nazis izraujas un aizpeld .... Kad duļķes nosēžas, redzu gabaliņu tālāk manu pleksti guļam smiltīs tā it kā nekas nebūtu bijis un it kā mans nazis nemaz nebūtu viņai iedurts pašā vidū ! Atkal lēni tuvojos, cerībā vismaz atgūt nazi. Plekste turpina nikni blenzt uz mani – laikam jau viņai ir iemesls dusmoties ! Ar zibenīgu kustību izdodas sagrābt nazi (fuuu – 120 EUR ietaupīti), tomēr plekste noraujas un pazūd ūdenszālēs ... ehhhh ... nebūs šodien zivju zupas ... Kad izpeldu virspusē, visi jau krastā. Aleksejs noķēris dzīvu „jūras velnu”. Tā nu gan ir iespaidīga zivs – lielāko ķermeņa daļu aizņem milzīga rīkle. Cenšoties nofotografēt šo rīkli, fotoaparātu gandrīz vai iebāžu iekšā – šķiet, ka tur ieietu mans aparāts kopā ar visu boksu ! Pēc tam, kad visi ir nofotografējušies kopā ar šo mošķi, palaižam to vaļā un es viņu vēl sabildēju zem ūdens. Krastā mūs sagaida garšīgas vakariņas – „ķemmīšu” sautējums ar dārzeņiem. Garšo lieliski, kaut gan dažiem vēl no vakardienas krabjiem ir zināmi aizspriedumi pret tādām „jūras veltēm” ... Savukārt Gabrielas pagatavotās ķilavu maizītes un kolosālie marinētie gurķīši nespēj mani padarīt vienaldzīgu pret dažām glāzēm „minerālūdens” ... ehhh .... nodzeršos es šitā .... Ceturtā diena. No rīta dodamies panirt „Krabju bedrē”. Viss kā parasti :) Ap pulksten 16:00 dodamies uz otro daivu. Mums ar Alekseju beidzot ieplānots „pa īstam”. Kopā caurskatām karti un Aleksejs sameklē 50 metru izobātu. Plāns sekojošs – mūs izmet virs „bedres”, mēs dodamies uz klints pusi, kur pārējiem vajadzētu plunčāties ap 20 metru dziļumā. Mūsu plānotais laiks lejā – 15 minūtes. Rūpīgi sagatavojamies un pārbaudām aprīkojumu, lai nesanāk kā vakar. Boriss pēc GPS izved mūs pareizajā vietā, es lecu pirmais un piekabinu vēl vienu „pudeli” ar skābekli. Izmantot nav plānots, bet ja nu kas .. Aleksejam konfigurācija atkal „minimālistiska” – parastais BCD ar piekabinātu steidžu. Ieejam ūdenī teicami, varētu kaut vai tehnodaivinga kursam par uzskates līdzekli kalpot. Arī krītam skaisti, viens pretim otram. Kad esam ap 40 metru dziļumā, parādās dibens. Man sāk parādīties viegli slāpekļa narkozes simptomi, tomēr situāciju kontrolēju. Ūdens silts – ap 13 grādiem. Maigi nolaižamies līdz gruntij un „atzīmējamies” – 56,9 metri. Aleksejs pēc kompasa paņem virzienu un dodamies uz sienas pusi. Dēļ tādiem daiviem ir vērts ar daivingu nodaroties, beidzot kaut kas nopietns, nevis tie 15 – 20 metri ! Galvā viegls satraukums, bet fiziskās sajūtas teicamas. Pēc desmit minūtēm priekšā parādās siena. Sākam lēnam celties augšup. Ik pa brīdim apvaicājos Aleksejam, vai viņam ar gaisu viss ok. Šajā daivā esam sapelnījušies divus deepstopus un 30 minūtes dekompresijas. Cauri biezām lamināriju audzēm paceļamies līdz dekompresijas dziļumam. Nu ko – sākas garlaicīgākais posms. Lai īsinātu laiku, Aleksejs sāk ložņāt pa lamināriju biezokņiem un pēc brīža ierodas ar palielu krabi. Es izlaižu boju, lai vieglāk karāties, un paņemu no Alekseja krabi. Tagad mēs divatā turpinām dekompresiju, bet Aleksejs pazūd laminārijās, cerībā vēl kaut ko noķert. Vairāk gan neko neizdodas atrast un sākam domāt par pacelšanos virspusē. Lai tiktu vaļā no krabja, Aleksejs to ar gumiju piestiprina pie dekobojas un aizsūta virspusē. Cerams, ka krabim dekompresija nepiemetīsies. Iznirstam pacilātā noskaņojumā, kas mums tūdaļ tiek sabojāts – pārējiem gadījusies ķibele ! Gabriela, Vadims un Valērijs ieniruši nepareizā vietā, nokrituši līdz 32 metriem, dibens nav bijis redzams, nekādu vizuālo orientieru. Vadims apskatījies uz dziļuma mērītāju, viņam acis esot bijušas pa visu masku, bet Gabrielai sākusies panika. Protams – pirmais izmisuma solis – piepūst BD un lidot augšā ! Valērijs ar grūtībām viņu panācis jau virspusē un pa diviem ar Vadimu iestūmuši laivā. Sajūtas – ne pārāk, turklāt asiņains klepus. Izskatās pēc vieglas barotraumas ... Mūsu līdzpaņemtais skābekļa balons, ko dekompresijā neizmantojām, tūdaļ tiek izsniegts Gabrielai, bet viņa pati – noguldīta manās rokās un mēs dodamies uz krastu. Par laimi ar to viss arī beidzās, bet situācija neomulīga. Krastā izkrāmējam „cietušos”, bet es ņemos aizvest Lieni, Borisu, Vadimu un Valēriju uz niršanu lagūniņā. Jūtos mazliet lepns par to, ka man uzticēts pastāvīgi šis uzdevums. Lagūnā izlaižu viņus ūdenī, bet pats, lai netērētu degvielu, piestāju pie saliņas un apstaigāju to. Pēc trīsdesmit minūtēm iekāpju laivā un sāku gaidīt nirējus lagūnas vidū. Vispirms uzpeld Jurijs, pēc kāda brītiņa Liene un Vadims, bet Valēriju nākas gaidīt vēl kādas 30 – 40 minūtes, toties viņš iznirst kā varonis – pie jostas karājās pāris visai iespaidīgu izmēru zivis. Nu vismaz zivju zupa mums ir nodrošināta ! Pēc sātīgām pusdienām mēs ar Juriju nolemjam doties vēl uz nakts daivu. Nolemju paņemt līdzi harpūnšauteni un pavingrināties zemūdens medībās. Vispirms jāsagaida, kad atgriezīsies Valērijs un aizdos man savu harpūnšauteni. Kad viņš atgriežas, Jurijs jau mani gaida. Palūdzu Valēriju apmācīt mani apieties ar harpūnšauteni. Ieejam boksos un Valērijs man nolasa īso kursu – kā pielādēt, kā satīt auklu ... un tagad kārta pašam to visu pamēģināt ! Ar grūtībām izdodas iestumt harpūnu šautenē, tagad kārta noņemt lādēšanas rokturi. Sākumā tas padodas ar grūtībām, mēģinu to mazliet pastumt ar plaukstu – BAAACC – tas noraujas un harpūnas atskabarga dziļi iedurās manā plaukstā ! Pirmais medījums ! Asinis tek diezgan nopietni, Tatjana un Gabriela uzreiz aizskrien pēc ūdeņraža pārskābes (teorētiski harpūnas uzgalis diez vai tiek dezinficēts pirms medībām). Tieku momentāli nolaistīts ar ūdeņraža pārskābi un nobintēts. Tagad galvenais – atbrīvot mani no aprīkojuma un skafandra. Asinīm šķīstot un trim cilvēkiem piepalīdzot tas tiek izdarīts. Dodos uz virtuvi, kur man tiek ielieti 100 grami drosmei un tieku likts uz „operāciju galda”. Tatjana izvairīgi atbild uz jautājumu par viņas medicīnisko kvalifikāciju, bet noprotu, ka vismaz veterinārs viņa ir. Nu ko- trijās daivinga dienās – trešais nelaimes gadījums. Sāku pārdomāt, vai zemūdens medības ir mans aicinājums, ja jau pirmajā reizē šāda Zīme ! Kā anekdotē – „Ja jums neizdodas no pirmās reizes – tad izpletņlēkšana nav domāta jums !” Jurijam nākas doties nakts medībās vienam, bet es meitenēm apsolu bronzas pieminekli fjorda krastā, ja roka nebūs jāamputē un rīt varēšu nirt ... Nākamajā rītā Tatjana nobindē un aplīmē mani ar plāksteriem, lai varu doties nirt. Pagrūti ir, bet beigās uzstūķēju visam pa virsu cimdu un dodos uz laivu. Man noskaņojums ne pārāk, jo bija ideja kopā ar Oļegu uztaisīt kādu dziļo daivu, bet kopš vakardienas „pasēdēšanas” viņš līdz pusdienaslaikam vēl nav manāms. Dodos nirt bez īpašas sajūsmas. Izbraucam seklā vietā, Vadims ar Lieni ielec ūdenī un ienirst, bet tajā brīdī parādās patruļkuteris. - What you doing here ? Lobsters ? Aaaa, russians ? Ribačim ? - No, no – no riba, only daiving !– atbildam mēs. - Ok, but if you are divers, you need alpha flag ! - Kad kuteris pazūd, ūdenī ielec Boriss ar Juriju, bet es – pats par sevi. Priekš manis – nekā interesanta, vienkārši paņemu kursu pēc kompasa un lēnam peldu savā nodabā. Pareizāk sakot – nedaru neko, jo ir visai spēcīga straume, kas mani nes vajadzīgajā virzienā. Priekšā pamanu duļķu mākoni, kura iemesls ir visa mūsu kompānija, kas lasa „ķemmītes”. Liene jau stiepj pamatīgu maisu, tā uz kādiem 10-15 kilogramiem. Nākamajā daivā dodamies ap 16:00. Šoreiz es pārī ar Valēriju, jo mums abiem „sparkas”. Vieta it kā iepriekšējā. Gabriela arī sadūšojusies atkal doties ūdenī, tāpēc visai kompānijai paredzēta sekla vieta. Mēs ar Valēriju pierunājam Alekseju mūs izvest tālāk, kur vajadzētu būt lielākam dziļumam. Katram gadījumam līdzi mazais tīkliņš, un protams – katram pa nazim. Valērijs bez harpūnšautenes. Dziļums šajā vietā ap 18 metriem. Tikko nokrītam lejā, tā nokļūstam paradīzē – apkārt pilns ar krabjiem ! Šķiet, ka sāku saprast viņu gaumi mājvietas izvēlē. Cenšos apvienot patīkamo ar lietderīgo un vienlaicīgi filmēt, vākt krabjus un medīt plekstes. Rezultāts – desmit minūšu laikā – pilns tīkliņš ar krabjiem un ar nazi nodurtas trīs plekstes ! Rādu Valērijam, ka jāceļas augšā, jo tīkliņā vairs neko iestūķēt vairs nevar. Bet tieši tajā vietā paliek veseli trīs krabji vienuviet. Man jau iezogas doma, ka vajadzētu no šejienes palaist boju, lai varētu atgriezties precīzi šeit. Iznirstam, samājam Alekseju, kas kādus 500 metrus tālāk dežūrē pie iesācējiem. Tikko viņš piebrauc, izkrāmējam tīklu un krītam atpakaļ lejā. Pēc desmit minūtēm – atkal pilns tīkliņš ! Kad paceļamies virspusē, Aleksejs jau savācis visus pārējos un riņķo virs mūsu „medību rezervāta”. Pārējie skaudīgi noklausās mūsu sajūsmas saucienos, bet viņiem baloni jau tukši. A kas mums, „tehniķiem” nekait ?! Abiem vēl pa 120 bāriem „sparkās” ! Tagad paņemam lielo tīklu un medību azarts mūs atkal novelk lejā. Vācam krabjus, kamēr baloni tukši. Kad uznirstam, izrādās, ka pārējiem apnicis sēdēt laivā un viņi iekārtojušies uz tuvējiem fjordiem. Vadims tēlo Robinsonu un vienatnē okupējis veselu salu. Izkāpjam krasā arī mēs, bet tur – zili virši, zaļas sūnas un brūklenes ! Neviens vairs negrib atgriezties, cenšamies pierunāt Alekseju, lai viņš mums atved kompresoru un sērkociņus, dzīvosim šeit ! ja pasaulē eksistē vikingu Valgalla, tad mēs to esam atraduši ! Mājās atgriežamies kā uzvarētāji – šodien Fortūna mums bijusi labvēlīga. „Virspusē” kolosāls laiks, kad aizbraucam mājās, daļa ķeras pie krabju tīrīšanas, bet pārējie sauļojās un peldas pavēsajā ūdenī - ūdens temperatūra ap 16 grādiem. Vakarpusē dodamies ekskursijā – pastaigāt pa vienu salu, kuras vidū atrodas ezers, kurš ir augstāks par jūras līmeni. Apkārtne fantastiski skaista, visi fotografējamies visās iespējamajās pozās. Uz salas tiek sagaidīts saulriets un mājup atgriežamies pa spoguļgludajiem fjordu ūdeņiem. Bet stundu pēc tam, kā esam krastā, ārā saceļas pamatīgs vējš. Iespējams, ka tas var pārvilkt svītru visiem mūsu rītdienas plāniem. Bet plāni diži – pēc kartēm apmēram desmit kilometru no mūsu mājas, esot nogrimis kuģis, kas atrodoties 30-40 metru dziļumā. Tas būtu „jauks darbiņš”, kā reiz priekš manis, Alekseja un Valērija. Un iespējams, ka ne tikai mums ... Kamēr rakstu šīs rindas (pulkstenis ir jau stunda pēc pusnakts), Vadims, Valērijs un Gabriela virtuvē, pie „minerālūdens” taisa „razbor poļotov”. Runas kļūst aizvien skaļākas un pēc kāda brīža tieku izsaukts par tiesnesi. Visi jau pamatīgi iereibuši un ir iestājusies situācija, kad visi runā un neviens neklausās. Katrs cenšas no manis dzirdēt apstiprināmu savam viedoklim, bet man pat grūti „iebraukt tēmā”. Noskaidrojās, ka runa iet par Gabrielas „izlidošanu” un buddy pienākumiem šādā situācijā. Skandāls jau pāriet personālijās, asarās un bļaušanā ... No saceltā trokšņa pamostas arī Aleksejs. 26. augusta rīts mūs sagaida lietains un dūmakains. No rīta kopā ar Alekseju nolemjam uztaisīt vēl vienu dziļo. Daiveru skaits ir būtiski sarucis, jūrā dodamies vairs tikai pieci – es ar Alekseju iesim uz dziļo, Jurijs un Liene paniekosies ap 30 metriem. Jurijam arī tas ir ekstrēms. Laivu vada Boriss. Sataisamies jau laicīgi, Boriss mūs pēc GPS izved vajadzīgajā vietā un mēs kā desantnieki no lidmašīnas – uz skaitli „trīs” ! Es piekabinu skābekļa balonu, un krītam lejā. Pašam prieks, ka šis manevrs jau izdodas tuvu ideālam – krītam skaisti, blakus viens otram, kontrolējot situāciju. Izrādās, ka koordinātes nav bijušas gluži precīzas un mēs nokrītam nevis bedres vidū, bet pie vienas no granīta sienām, kas paceļas ap 40 metru dziļumā. Mēs gar sienu nolaižamies līdz 50 metriem un uzņemam kursu uz bedres otru malu. Pamanu priekšā kaut ko spožu un krāsainu, kas pēc formas atgādina gliemežnīcu. Uzmanīgi piepeldu klāt – ja nu tas kāds nezināms zemūdens briesmonis ? Izrādās – skaista vāzīte. Nu tāds „suvenīrs” noteikti jāpaņem līdzi ! Kompjūters uzrāda 54,9metrus. Pēc 10 minūtēm jau esam pie pretējās sienas un sākam lēnam celies augšā. Arī šīs siena sastāv no monolīta granīta bluķa, kas atstāj spēcīgu iespaidu ar savu majestātiskumu. 40 metru dziļumā pamanām lielu pleksti un Aleksejs cenšas to ar pikām rokām noķert, protams plekste izraujas. Ap 15 metriem parādās pirmās laminārijas, kur arī pavadām dekompresiju. Aleksejs piesien manu vāzīti pie dekobojas un uzsūta augšā. Tā sanācs, ka mans kompis parāda par 4 minūtēm ilgāku dekompresiju un Aleksejs uziet augšā mazliet ātrāk. Laiva parādās tikai pēc kādām desmit minūtēm. Laivā sagaida priecīgs Jurijs – viņam 30 metri ir bijis liels piedzīvojums. Kad atgriežamies krastā, otra kompānija lielās ar noķertu lobsteru. Atkal nekrofilu fotosesija. Jurijs ar Tatjanu cep vakar saķertās zivis. Tās izrādās vienkārši fantastiskas – būs stimuls doties medīt vēl ! Otrajā daivā piesakos peldēt kopā ar Tatjanu. Vienkārši paliek mazliet žēl viņas, ka visi dzenā mūsu meitenes, tāpēc nolēmu izvadāt viņu „pa skaisto”, lai neizdzītu viņai visu patiku pret daivingu. Daivs nebūs sarežģīts, dziļumi protams nav lieli. Mūs izmet no laivas pirmos. Mierīgi ienirstam uz kādiem septiņiem metriem. Paņemu viņu pie rokas, lai viņa justos drošāk. Peld viņa ciešami, tikai vēl visu iesācēju galvenā problēma – daudz vicinās ar rokām. Piepeldam pie mazas kraujas. Parādu viņai uz leju un pavaicāju, vai viņa ir gatava doties zemāk. Var redzēt, ka meitene mazliet baidās, tomēr cenšas savas bailes pārvarēt. Turpinām peldēt apmēram 13 metru dziļumā. Parādu viņai kompi, lai viņa zinātu, ko ir paveikusi. Pēc kāda brītiņa piepeldam pie klints sienas. Tatjana man kaut ko cenšas parādīt, bet s tikai pēc brīža pamanu lielu krabi ! Super, a es tā gribēju, lai viņai kāds gadītos ceļā ! Nu šis krabis tiek izmantots un piesmiets visos iespējamajos veidos. Topā video ar krabi, kurš tur spīlēs manu nazi. Vēlāk caurskatot uzfilmēto, Aleksejs saka, ka krabja vietā viņš būtu šo momentu izmantojis un fiksi pārgriezis manas regulatora šļūtenes. Kad krabis ir safilmēts, Tatjana parāda, ka viņai palicis auksti un sākam celis augšā. Pie laminārijām apstājamies un piecu metru dziļumā godīgi nostāvam safety stopu, nu gluži kā pēc grāmatas. Iznirstam pie klinšainas saliņas. Laiva nekur nav redzama, tāpēc palīdzu Tatjanai novilkt aprīkojumu un izkāpt uz saliņas, bet pats palieku ūdenī – man rāpties laukā ar visu „ledusskapi” uz muguras pa glumiem akmeņiem nebūtu prāta darbs. Pēc kādām 20 minūtēm pamanām laivu, kas brauc mums pakaļ. Kad laiva piebrauc klāt, noskaidrojās kavēšanās iemesls – Valērijs medījot plekstes, ir pazaudējis savu harpūnšauteni un tagad meklē to dibenā. Mūs iekrauj laivā un mēs dodamies viņam pakaļ. Jau pa gabalu Valērijs priecīgs vicinās ar atrasto šauteni. Pie vakariņām un pēc pāris glāzītēm es tieku slavināts kā labākais buddy, jo Tatjana visiem ir izstāstījusi, cik labi ir bijis nirt ar mani un cik es esot bijis uzmanīgs. Mana iedzimtā kautrība liek sarkt un justies neērti. Vakariņās – atkal „ķemmītes’. Zivis būs rīt. Vakarā noskaidrojās traģisks fakts – ir izdzerti visi 16 litri šņabja, palicis tikai brendijs. Nu es vēl palielos, ka man vēl ir litrs tulamora un litrs martiņi. To nolemjam atstāt atpakaļceļam. Esmu mazliet noguris un dodos pagulēt. Ap 23:00 mani uzmodina SMS no Viktora ar atskaitēm par izstādē paveikto. Sazvanamies un izrunājam visas biznesa lietas. Viņam rīt 10:00 jāuzstājas televīzijā, viņš lūdz man sagatavot runu. Tā kā SMS nosūtīt nevaru, ieeju „draugos” un uzrakstu galvenās runas tēzes. Vispār interesanti – mobilais internets strādā, bet SMS nē ... bet galvenais ir prieks par to, ka mūsu firmas debija izstādē ir tik veiksmīga. Viktoram daudz jaunu un noderīgu kontaktu, kā arī ielūgums pēc divām nedēļām apmeklēt līdzīgu izstādi Polijā. Laikam būs jābrauc. Tā kā miegs nenāk, noeju virtuvē. Izrādās, ka tur vēljoprojām slavē mani un es parādos kā pozitīvais tēls uz skatuves. Man momentāli iespiež rokās glāzi ar brendiju un man nav variantu, kā izlocīties. Tiek dzerts par labāko buddy un tehnodaivingu. Tatjana mani visiem izlielījusi, tagad arī Gabriela grib ar mani nirt, jo izskatās, ka ar Valēriju viņai nesanāk pārāk labi. Meitenes mani tā slavē un glauda pa spalvai, ka sāku baidīties, ka „veči” to nepārprot un emociju uzplūdā nepadomā, ka taisos nokantēt viņu sievas un draudzenes. Laikam ja es pasūtītu rīt brokastīs liellopu gaļas veltnīšus ar putna pienu, tad man tās tiktu pasniegtas gultā. Sāku mulst no slavas. 27. augusts ir mūsu pēdējā nirvānas diena Norvēģijā. Rīts mūs sagaida apmācies. Arī draiveru rindas ir visai pašķidras – izrādās, ka daži ir tusējuši līdz septiņiem rītā. Nakts vidū visi, tai skaitā es, ir dzirdējuši pamatīgu būkšķi. Aizdomas krīt uz Valēriju, kurš „nolūzis” lejā, viesistabā. Arī Aleksejs šorīt tāds neaktīvs, var redzēt, ka viņam ne pārāk gribās kaut kur doties. Uz pirmo daivu salasamies tikai es, Jurijs, Liene un Vadims. Jurijs šoreiz nāks ar mani. Pats šorīt jūtos ne pārāk – jau otro dienu sāp auss un ja mēs nebūtu atbraukuši tik tālu ceļu, speciāli lai nirtu, es droši vien šo dienu izlaistu, bet šeit jāizmanto katra iespēja. Sākotnēji valda nesaprašanās – kurp īsti doties – līdz beidzot nolemjam doties uz dziļo sienu. Tas mani priecē – būs nopietnāks dziļums. Liene ar Vadimu iziet pirmajiem – viņiem plānā ap 30 metriem, mums ar Juriju padomā kas vairāk, bet Aleksejam to nesakām. Tikai pasaku Jurijam, ka es varbūt došos dziļāk, bet tad parādīšu, ka viņam jāgaida mani. Ienirstam ideālā vietā – tieši pie vertikālās granīta sienas. Ejam dziļāk, ik pa brīdim apvaicājos Jurijam vai viss kārtībā. Ap 30 metriem redzu, ka man tur vēl ir kur izvērsties – klints aiziet vēl kādus 10-15 metrus uz leju. Iešu viens. Parādu Jurijam, lai gaida, viņš atbild – ok. Krītu lejā. Izrādās, ka klints beidzās ap 45 metriem. Paeju vēl kādu gabaliņu nostāk, it kā gribās dabūt uz kompja apaļu ciparu. Tomēr nekāda īpašā nogāze nav, smilšainais dibens uz leju iet pārāk lēni. Ja vēl kaut kur augstāk nebūtu palicis Jurijs, es būtu vēl kādu gabaliņu pagājis, bet atpakaļ sauc atbildības sajūta par viņu. Uz kompūtera – 48,4 metri. Griežos atpakaļ pie klints un lēnam ceļos uz augšu. Te pēkšņi – skatos – Jurijs mani gaida 43 metru dziļumā, gandrīz pie klints pakājes ! Pakratu viņam ar dūri un vedu viņu augšā. Ar vienu balonu tādā dziļumā joki mazi, da i es nemaz nezinu, kāds ir viņa līmenis, kā viņš tādā dziļumā uzvedīsies. Viņš gan rāda, ka viss kārtībā, un lai es dodos uz priekšu, tomēr ik pa minūtei pagriežos, lai pārliecinātos, ka viņš nekur nav pazudis un ka viss tiešām ir ok. Ar to visu pat esam pamanījušies nepārsniegt dekompresijas limitus. Man viens deepstops, Jurijs paklausīgi apstājās kopā ar mani, kad rādu viņam, ka mums šeit mazliet jāuzkavējas. Vispār jau izskatās, ka viņš ir diezgan paklausīgs partneris, tikai zināšanu viņam vēl pietrūkst, lai nirtu tādos dziļumos. To var darīt tikai tad, ja blakus ir kāds pieredzējušāks partneris un pieņemot, ka negadīsies nekādas problēmas. Kamēr ceļamies augšā, ap 20 metru dziļumā pazib Lienes un Vadima pleznas, bet viņi mūs neredz. Uzvedu Juriju līdz piecu metru dziļumam, un kaut gan dekompresijas nav, tomēr nostāvam trīs minūtes pēc PADI standartiem. Kad iznirstam virspusē, Aleksejs jau pēc mūsu sejām redz, ka esam bijuši dziļi. Jurijam mazliet asiņo deguns, bet citādi jūtās lieliski un ir sajūsmināts. Pēc brītiņa iznirst arī Liene un Vadims. Otrajā daivā dodamies tikai es un Gabriela. Aleksejs pavisam slinks – uztic mūs izvizināt Vadimam. Man šajā daivā divi, grūti apvienojami uzdevumi – izvadāt Gabrielu, kas vakar saklausījusies Tatjanas sajūsmas pilnos stāstus par mani, bet otrs uzdevums – salasīt krabjus, ko aizvest mājāspalicējiem. Starp daiviem īss brīdis, man balonos vēl 115 bāri, es nemaz neģērbjos nost un nepumpēju balonus. Alekejs gan saka, lai mēs dodoties tepat netālu, bet tā kā tur krabju ir ļoti maz, es saorganizēju „dumpi uz kuģa” un piedāvāju doties uz „krabju bedri”. Ne Vadims, ne Gabriela neiebilst. Ielecam ūdenī un te nu sākās ... tikai ar ceturto reizi Gabriela veiksmīgi ienirst – ta ūdens maskā sagājis, ta maska spiež ... Sāku jau zaudēt pacietību, bet ko lai dara ... Ar ceturto reizi beidzot noejam lejā un nokrītam ap 10 metru dziļumā. Ātri uztaisu Gabrielai pāris bildes un dodamies uz priekšu. Ik pa brīdim parādās pa krabim, kurus es vācu maisā, katru reizi pēc cīņas apvaicājoties, vai Gabrielai viss oki. Lejā izrādās spēcīga straume un mūs ātri iznes cauri krabju bedrei, es paspēju salasīt tikai kādus piecus. Pavaicāju Gabrielai cik viņai gaisa – 80 – un nolemju celt viņu augšā. Šajā vietā tāpat vairāk krabju nav. Lēnam un uzmanīgi, pieturot aiz BCD, uzcēlu Gabrielu augšā, nododu Vadimam un palūdzu mani ar laivu pa ūdeni aizvilkt līdz bedres otrai pusei – labāk ļaušos straumei, lai mani nes cauri „medību laukiem”, nekā cīnīšos ar to. Kad esmu tādā veidā pavilks kādus 100 metrus, dodos lejā pēc krabjiem. Sākotnēji – neviena krabja, tikai pēc kādām 10 minūtēm nonāku vietā, kur to ir vairāk. Lasu viņus tik ilgi, kamēr balonos paliek 20 bāri, tad piekabinu krabju maisu pie dekobojas un uzlaižu to augšā. Pēc brīža sekoju arī pats. Kamēr dodamies uz mājām, pie pamals pavīd patruļkuteris, bet par laimi tas dodas citā virzienā. Tā arī neesam noskaidrojuši, ko drīkst un ko nedrīkst ķert, tāpēc labāk turamies tālāk no viņiem. Kad atgriežamies krastā, secinām, ka krabji ir kavējuši laiku cīnoties savā starpā un viens otru diezgan pamatīgi apskādējuši. Dažiem trūkst pat puse kāju, bet vienam mazākam krabim vispār ielauztas bruņas. Vispār krabji laikam ir diezgan nežēlīgi radījumi, bail iedomāties, kas notiek, ja viņi ir tādi, kā Tālajos Austrumos ... Līdz ar to pēdējais daivs ir beidzies, tagad saldējam krabjus, jaucam laukā un mazgājam aprīkojumu. Pats nejūtos pārāk labi dēļ sāpošās auss, un vispār jūtos noguris, tāpēc izvelku no krājumiem martini pudeli un nolemju atslābināties. Man pievienojās tikai Gabriela un divatā mēs šo pudeli piebeidzam turpat mājas priekšā uz akmens. Vienlaicīgi – plašas sarunas par daivingu. Esmu kļuvis par neapstrīdamu autoritāti iesācēju vidū. Vakariņās tiek uzstādīts uzdevums – atbrīvot pēc iespējas vairāk pārtikas somu, lai nebūtu tik daudz jāved atpakaļ. Zivju zupu papildina arī Alekseja un Lienes salasītās sēnes. Pēc vakariņām pietiek spēka tikai tam, lai uzvilktos augšā līdz guļamistabai. Pēdējā diena ir klāt ! Ap 9:00 visi lēnām sāk līst ārā no migām, krāmējam mantasm, uzkopjam telpas. Šeit valda tāds princips, ka iemītniekiem izvācoties aiz sevis viss jāuzkopj un jāatstāj tādā pašā kārtībā, kā bijis. Priekš tam mājā ir divi putekļsūcēji un visi pārējie aksesuāri. Kad māja ir sakopta un mantas sakrāmētas, sēžamies mašīnās un atpakaļceļš ir sācies. Pa ceļam plānots apskatīt Kristiansundu un iztērēt pēdējās norvēģu kronas suvenīru bodē. Lai nokļūtu Kristiansundā, ceļamies pāri ar prāmi, kura maršruts beidzās gandrīz pašā pilsētas centrā. Peldot ar prāmi paveras iespaidīgs skats un skaista pilsētas panorāma. Pilsētiņa tipiski „zvejnieciska” – galvenā iela ir krastmala, kurai vienā pusē ēkas, bet otrā – pietauvojušies zvejnieku kuģi. No viena kuģīša kolorīts večuks turpat tirgo svaigas krevetes. Pāris stundiņas paklīduši pa pilsētu un iepirkuši suvenīrus, salasāmies pie auto un turpinām ceļu mājup. Līdz Stokholmai ap 1000 km. Vienā vietā nākās nobremzēt, jo priekšā pa ceļu mierīgi slāj trīs aļņi. Apstājamies un safotografējam viņus. Braucam visu nakti un ap pulkstem 4:00 ierodamies Stokholmā, Freehammenā un ieņemam rindu uz prāmi, kur iekāpšana sāksies tikai pēc 12 stundām. Toties rindā esam pirmie . Mēģinām vēl kaut kā pagulēt līdz 9:00, cik nu tas automašīnās iespējams. Kad pamostamies, plānota neliela pastaiga pa Stokholmu, Vasas muzeja apmeklējums un karaļa pils apskate – tur 12:00 notiekot sardzes maiņa, kas esot ļoti iespaidīgs skats. Līdz pilsētas centram mums labs gabaliņš ko iet – apmēram pieci kilometri. Vasas muzejs tiešām pārsteidz. Redzu to pirmo reizi un iespaids ir graujošs ! To aplūkot iesaku katram ! Pēc muzeja knapi paspējam uz pili, lai noskatītos orķestra maršēšanu. „Aplauziens” sanāk ar pusdienām. Boriss visu laiku apgalvo, ka netālu no ostas ir lēta un ļoti laba ēstuvīte, tāpēc mēs varonīgi turamies pretim daudzajiem kārdinājumiem pilsētā, varonīgi nosoļojam atpakaļ piecus kilometrus un ... secinām, ka šī ēstuvīte svētdienās nestrādā. Esam tik izbadējušies, ka varētu apēst viens otru. Beidzot atrodam kaut kādu ēstuvīti pasažieru ostā un pasūtam „platformāta pusdienas”. Ap pulksten trijiem atgriežamies pie mašīnām, kuras nu jau ir pirmās simtiem mašīnu garā rindā. Vēl stunda čammāšanās un esam uz prāmja. Dēļ dušas un tualetes apmeklējuma draud izcelties asiņaini kautiņi  Kad esam daudz maz atkopušies, izvelku pietaupīto tulamora pudeli un divatā ar Vadimu tā tiek iztukšota turpat kajītē. Pēcāk jau iesiluši dodamies uz deju zāli. Bārā sastopu pazīstamu bārmeni, kurš agrāk strādājis „Maurīcijā” un mani vēl atceras. Atdodu viņam pēdējās zviedru naudas un lieku tās vakara gaitā transformēt alkoholiskos šķidrumos „pēc pieprasījuma”. Tālāko neatceros, par notikušo liecina tikai fotogrāfijas, kuras aplūkojam nākamajā dienā  Acīmredzot vakaru esmu pavadījis savās labākajās tradīcijās, kā parasti uz prāmjiem vai lidmašīnās :) Nākamajā rītā iepeldam Daugavā un pietauvojamies pasažieru ostā. Ceļojums ir beidzies, visi dzīvi un veseli :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais