Venēcija

20.10.2005
9 min lasīšanai
10 foto

Ceļojums pāri un cauri Alpiem Ja kādam tuvojas Jubileja, lielākā problēma ir, kādu dāvanu izvēlēties: noderīgu lietu? dāvanu karti? Naudu? Mani radinieki un draugi izdarīja ļoti atjautīgi- uzdāvināja naudu ar uzdevumu-iztērēt ceļojumam pēc devīzes: vai tad es nevaru aizbraukt uz jebkuru vietu pasaulē! Nu ko? Vienkārši un brīnišķīgi! Jaungada naktī zem salūta Vecpilsētas laukumā ceļojumu draudzene Inta rosināja doties uz biroja Impro Jēkabpils filiāli jaunajās telpās. Tā arī darījām, izvēlējāmies Dolomītu Alpus, Venēciju, Zalcburgu, Vīni. Noslēdzām līgumu 10.janvārī, rezultātā no maksas 5% atlaide, kā arī 3. un 4.vietas autobusā.Nemanot klāt 23.jūlijs, 19.00 izbraukšana no Rīgas autostacijas. Pienāk autobuss, tāda sajūta, ka tās ir mājas. Kā nu ne, pāris gadus atpakaļ braucu tieši ar šo pašu balto gulbi DN 450 uz Holandi. Ieņēmām labākās vietas autobusā 2.stāvā pie priekšējā loga. Kā ierasts ceļojuma sākumā stāstījām par sevi, iepazināmies ar citiem tūristiem un gidi Inesi. Gide mums visiem, izdalīja apdrošināšanas polises un Impro logo ar mūsu vārdiem, lai varam ātrāk iepazīties. Šķērsojam Latvijas un Lietuvas robežas. Nakšņojam braucot cauri Polijai autobusā. Polijas ļoti daudz audzē kukurūzu, kas pie mums sen piemirsta. Dažas apstāšanās benzīntankos, un vēlā pēcpusdienā iebraucam mazā pilsētiņā Čehijas malā – Mikulovā. Pāri visai pilsētai redzama baroka pils, kurā atrodas Reģionālais muzejs. Mikulovā ir savākta ekspozīcija par vīna ražošanas vēsturi, te var redzēt senlaicīgas vīnogu preses un milzīgu vīna mucu. Šī pilsēta 300 gadus bija Morāvijas ebreju kopienas centrs, tagad te ir vairāk nekā 10 sinagogu. Pilsētiņas ielās speciāli izvietotas kartes, pēc kurām var atrast sinagogas. Vispazīstamākais rabīns Čehijā bija Ļevs. Leģenda stāstā, ka viņš izveidoja „dzīvo” māla vīrieti Golemu. Protams, ka kāpjam kalnā, staigājam pa pilsētiņas centru un dzeram čehu alu! No pilskalna pavisam netālu (tikai daži kilometri) var saskatīt Austrijas robežu un vēl tālāk pa kreisi redzami arī Slovakijas kalni. Laipni mūsu grupu sagaida viesnīcā Eliška, kurā pavisam ir 76 vietas: divpadsmit divvietīgie numuriņi, sešpadsmit trīsvietīgie dzīvokļi un četrvietīgais apartaments. No rīta brokastojam un dodamies uz Austrijas robežu. Te pēkšņi sauciens pa visu autobusu: nav divu meiteņu. Labi, ka no robežas līdz viesnīcai tikai 2 kilometri. Tas bija vienīgais satraukuma moments visa ceļojuma laikā, vairāk neviens neko neseboja. Visi bija iegalvojuši sen zināmo tūristu noteikumu: Ja nokavē 5 minūtes, stāsti anekdoti; ja nokavē 10 minūtes, dziedi dziesmu; ja nokavē 15 minūtes-dejo tajā vietā , kur stāvēja autobuss!Tālāk jūsmojam par Austriju. Apstājamies paēst restorānā „Rosenberger’’, kas pēc iekārtojuma un apkalpošanas manieres ļoti atgādina mūsu Lido. Lielais augļu šķīvis maksā 3.90 eiro, vidējais salātu šķīvis 4,50 eiro, puslitrs alus 3 eiro, sulas glāze 2.70 eiro, limonāde 2,30 eiro, maizes šķēle 0,70 eiro. Uz kases čeka uzrakstīts: Mēs novēlam Jums labu ceļojumu.Mūsu šoferi brauc bez kavēšanās un rezultātā gide mums piedāvā iegriezties pie Bodenas ezera Klāgenfurtes parkā Minimundusa, kur vienā dienā var apceļot visu zemeslodi. Minimundusā izvietotas 140 pasaules izcilākās celtnes samazinātā veidā 1:25 no 45 valstīm. Apmēram ¾ būvju ir no Eiropas zemēm: visvairāk celtņu ir no Austrijas-52, no Vācijas 15, no Itālijas 11, no Francijas, Beļģijas, Spānijas pa trijām. Latvijai vistuvākā ir varenā Kijevas Sofijas katedrāle, tās augstums Minimundusas parkā ir 1,97 m, garums 2,35m platums 1,80m, modeļa svars 1,5 tonnas.Minimundusā var nofotografēties pie Ķīnas mūra, Vašingtonas Baltā nama, Eifeļa torņa, Toronto televīzijas torņa, Amerikas Brīvības statujas. Vairākas būves var iedarbināt, piemēram, kosmiskā kuģa pacelšanos, vilcienu pienākšanu stacijā, kuģu kustību zem paceļamā tilta.Tuvojas Itālija, mainās augu valsts, tablo rāda gaisa temperaūru 36 grādi. Mums autobusā kondicionieris, neko neparastu neizjūtam. Toties, kad izkāpjam, nekādas atšķirības no lauku pirtiņas! Nakšņojam nelielā kempingā netālu no Venēcijas. Mājiņas ļoti kompaktas, kā stāsta mūsu gide Inese, tās sastāv no skapīšiem. Atver vienu skapīti, tur guļamistaba, atver otru mazgāšanas telpa. Koridors ir virtuve un priekštelpa dzīvojamā istaba. Brīvajā laukumā telšu pilsētiņa. Vakarā pastaigājoties tālumā redzam Venēcijas tilta, ostas un dzelzceļa stacijas ugunis. No rīta pēc brokastīm brauciens no kempinga garām rūpnieciskajai zonai Mestre. Tur norisinās aktīvā ekonomiskā dzīve: būvē un remontē kuģus, pārkrauj preces, pārstrādā naftu. Arī šobrīd Venēcija ir viena no lielākajām Itālijas ostām. Daudzi to izmanto kā sākumpunktu savam ceļojumam pa Adrijas un Vidusjūru. Šķērsojuši lagūnu pa tiltu, nonākam uz Salas Venēcija. Apstājamies Tronheto sauszemes transporta stāvvietā, tālāķam ceļam jāizvēlas kuģītis. Laipns itālis ar gidi vienojas par cenu. Brauciens ar kuģīti ved apkārt visai Venēcijai uz Murāno salu. Pirmā iepazīšanās ar ūdeni, par kuru visi stāsta, ka ļoti netīrs. Nekā tamlīdzīga, ūdens gaiši zili zaļš ar parastu patīkamu ūdens smaržu. Redzam , ka kuģīša ceļš ved it kā pa noslogotu šoseju, kas iekārtota ar luksoforiem un ceļazīmēm. Policijai arī savi kuģīši, tāpat ātrajai palīdzībai un ugunsdzēsējiem. Pilsētā ir arī savi taksometri — nave, motoskafi un aliskafi. Tās visas ir motorlaivas, kuras atkarībā no izmēra un braukšanas ātruma dēvē atšķirīgos vārdos. Iebraucot Venēcijā, sākotnēji šķiet, ka kanālielās valda milzīgs haoss, katrs brauc, kā grib. Taču tā nebūt nav. Satiksmi regulē ceļa zīmes: nosaka atļauto ātrumu, norāda, pa kuru pusi drīkst apdzīt, atzīmē braukšanas joslu skaitu. Ielās patrulē ūdens policija, kas rūpīgi seko, lai noteikumi tiktu stingri ievēroti.Aktīvās tirdzniecības laikā, vienlaicīgi ar dažādām bagātībām, kas ieplūda no austrumiem, Venēcijā ienāca arī stikla pūšanas māksla. Drošības nolūkos, baidoties no nejauša ugunsgrēka, venēcieši stikla darbnīcai noskatīja attālāku salu — Murāno. Tā kļuva slavena ar saviem stikla izstrādājumiem. Ja kāds meistars grasījās pārcelties uz citu dzīvesvietu, viņu uzskatīja par nodevēju. Arī mūsdienās Murāno stikls tiek augstu novērtēts visā pasaulē.Meistari piedāvā iebraucējiem pašu acīm pavērot, kā top dažādie stikla brīnumi. Tas pārvēršas par nelielu šovu. Mūsu acu priekšā no lipīga, karsta stikla pikuča meistarīgi izveidojas skrejošs zirgs. Blakus esošajā veikaliņā var iemēģināt kaulēšanās prasmi, ja ir padomā iegādāties kādu vāzi, šķīvi, krelles vai mazu suvenīru. Uz salas Murāno stikls ir īsts, taču, pērkot traukus citviet Venēcijā, jāpapēta uzmanīgāk, vai tie nav ievesti. Interesanti, ka Venēcijā gandrīz vai uz katras salas ir baznīca. No Murāno salas tas pats kuģītis mūs ved uz Sanmigela salu, kas pa gabalu izskatās kā kokiem apaudzis dārzs. Sanmigela sala atšķiras no citām: uz tās izvietojusies Venēcijas kapsēta, kura apbedī arī šodien. Bēru laikā motorlaiva — katafalks atved zārku, ar citām laivām atbrauc bēru dalībnieki. Apbedījumus izdara ne tikai zemē, bet milzīgās marmora sienās. Sanmigelas kapsētā ir apglabāts krievu komponists Igors Stravinskis-viens no ievērojamākajiem 20.gs komponistiem, Rimska - Korsokova skolnieks. Laika pospā no 1910. līdz 1913. gadam viņš ar trim baleta partitūrām "Ugunsputns", "Petruška", "Svētpavasaris" pieteica sevi kā īsti krievisku autoru un plaša apjoma efektu meistaru, kam nav lielas bijības pret pagātnes tradīcijām. No 1914. līdz 1939. gadam viņš dzīvoja vispirms Šveicē, pēc tam Parīzē, kur otrreiz lika pasaulei par sevi runāt kā par ģēniju - šoreiz instrumentālās mūzikas jomā. 1939. gadā viņš apmetās Amerikā. Sarakstījis: 11 baletus, operas - "Lakstīgala", "Plenča piedzīvojumi", vairākus vokālos skaņdarbus - "Stāsts par zaldātu", "Ķēniņš Edips", "Psalmu simfonija". Stravinskim bija vairāki smagi slimības recidīvi, kas liedza viņam strādāt pat vairākus mēnešus pēc kārtas. 12 gadu vecumā viņš saslima ar smagu pleirītu, kurš it kā tika izārstēts, bet tas no jauna uzliesmoja tuberkulozes formā un atkārtojas vairākas reizes visa mūža garumā. Igors Stravinskis mira 89 gadu vecumā no tuberkulozes.Apskatījām īpatnējos apbedījumus, līdz šim tādus bijām redzējuši tikai filmās. Pēc pastaigas pa Sanmigela salu kuģītis mūs ved uz Venēcijas piestātni Fondamente Nuove. Sākam neparastās pilsētas apskati.Gide Inese stāsta: „Venēcija tā ir pērle Adrijas jūrā. Pilsēta, kurā apstājies laiks, nemanāmi savijas pagājība ar mūsdienām. Muzejs zem klajām debesīm, kas neatstāj vienaldzīgu nevienu. Pilsēta, kas glabā unikālas kultūrvēsturiskas liecības, bet pati ik gadu nenovēršami grimst dziļāk ūdenī. Vieta, kurp jādodas, lai baudītu viduslaiku noskaņu, vai arī savām acīm pārliecināties, ka uz pasaules tāds brīnums tiešām pastāv.”Atbraukusi mājās lasu iegādāto grāmatu par Venēciju. Tajā kā moto izmantoti J. V. Gētes vārdi. J. V. Gēte, aprakstot Itālijas ceļojumu 1796.gada 9.novembrī, par Venēciju saka, ka tas ir brīnišķīgs veidojums, kas dzimis no jūras dzīlēm līdzīgi Pallādai, kas radusies no Jupitera galvas. Bizantijas impērijas laikā pa jūras ceļiem uz Eiropu plūda austrumu bagātības: paklāji, dārgmetāli, vērtīgas izejvielas un eksotiski gardumi. Tirdzniecības ceļš veda pa Adrijas jūru. Ziemeļitālijas krastos preces vajadzēja pārlādēt, vienlaikus iemanoties atvairīt iespējamos laupītāju uzbrukumus. Tālab preču pārkraušanas vietai bija jābūt grūti pieejamai un labi nocietinātai. Šim nolūkam sāka apbūvēt daudzās saliņas Adrijas jūras piekrastē. Tā 5. gadsimtā sāka veidoties pilsēta uz ūdens — Venēcija. Kā osta tā turpināja augt un izplesties. Īpaši pilsēta uzplauka 19. gadsimta pirmajā pusē, kad, uzbūvējot četrus kilometrus garo dzelzceļa tiltu, Venēciju savienoja ar sauszemi. Venēcija ir pilsēta uz ūdens, izvietojusies uz vairāk nekā 110 salām, kuras savieno 400 tilti. Vairāk nekā 150 kanāli kalpo kā ielas pilsētas transportam un sajūsmina tūristus ar iespēju braukt ar gondolām. Mēs šo neparasto pasākumu arī nepalaidām garām, vienā gondolā varējām braukt seši tūristi.No Dodžu pils pusstundas brauciens ar gondolu maksā 90 eiro. No Rialto tilta par tādu pašu vizināšanu gondoljieris prasa 80eiro. Aizejam kājām līdz Rialto tiltam, papriecājamies par tā varenību un kāpjam gondolā. Gondoljieris kavējās ar dziedāšanu, tāpēc uzsākām paši savu: ”Jūriņ prasa smalku tīklu”. Lieliem attālumiem šāds brauciens ir padārgs un lēns, toties ideāli piemērots klīšanai pa mazajām ieliņām. Vietējie iedzīvotāji paši gondolas ikdienā gan vairs nelieto, vienīgi dažviet, lai pārceltos no viena kanāla malas uz otru. Taču savulaik venēciešiem gondolas bija vienīgais pārvietošanās līdzeklis. Tās kalpojušas arī kā pārticības simbols. Pa pilsētas ūdeņiem slīdējušas visvisādas laivas: sākot no visparastākajām un beidzot ar tādām kā greznām mājiņām virs ūdens. Bet tad, 1365. gadā Venēcijā valdošā Dodžu dinastija visām gondolām noteica vienotu standartu — vienu izmēru, rotājumu daudzumu un maksimālo sēdvietu skaitu — sešas. 14. gadsimtā pieņemtie parametri ir spēkā vēl šodien. Toties mūsdienās tapis daudz vieglāk kļūt par gondoljieri — trīs mēnešu apmācību var iziet ikviens. Senāk gan valdījuši strikti ierobežojumi: kandidātam bija jābūt dzimušam Veneto apgabalā (rajons ap Venēciju) un jānāk no ģimenes, kas jau vairākās paaudzēs piekopa šo amatu.Lielo pilsētas kanālu šķērso trīs tilti. Sakaistākais no tiem Rialto uzbūvēts kanāla šaurākajā vietā — 28 metru platumā. Tieši no turienes kanāls vislabāk pārredzams uz abām pusēm. Rialto tilts saglabājies no 16.gadsimta. Tā pamati uzbūvēti uz 12 000 pāļiem. Rialto ir ne tikai tilts, bet arī neliela suvenīru tirdzniecības ieliņa. Nogriežoties no lielā kanāla, gondolas pa mazākiem kanāliem ieved dziļāk pilsētā. Visapkārt valda dienvidnieciska atmosfēra. Gondoljeri, atrodoties vēl kvartāla atstatumā viens no otra, skaļi sasaucas, kurš kuru laidīs pa priekšu. Uz auklām, kas novilktas no mājas uz māju, arī pāri šaurākajiem kanāliem, žāvējas veļa. Līkumojot pa nelielajām ieliņām, var iepazīt īsto Venēciju. Daudzu gadu simtu gaitā mitrumā noplukušie nami, kas sākuši šķiebties. To iemītnieki, kuri sabļaustoties caur atvērtajiem logiem, kaut ko dzīvi apspriež. Neviens neies pāri tiltam pie kaimiņa runāties, ja to var izdarīt sasaucoties pa logu. Lielākoties gan mājas ir tukšas — ielais mitrums pārāk grūti panesams, lai tajās mitinātos diendienā. Venēcieši galvenokārt dzīvo namos, kas atrodas nostāk no kanāliem, jo tur ir sausāks. Šur tur gadās sastapt bagātas itāļu kundzes vienā zeltā pastaigājamies ar maziem šuneļiem. Dzīvokļi Venēcijā maksā desmit reizes dārgāk nekā Romā.Itin bieži šaurās ieliņas aizved līdz tirgus laukumam, kur itāļi, piedāvājot augļus vai suvenīrus, atbilstoši savam temperamentam, mācēs jūs pārliecināt, ka prece ir augstākā labuma. Gribot negribot noticēsiet, ka sliktu mantu viņiem vispār nav. Vakarā beidz kursēt pēdējās satiksmes laivas, pār Venēciju nolaižas miers. Pārsvarā visi strādājošie aizdevušies nakšņot uz sauszemi, uz Mestri. Izplēn cilvēku drūzma, iestājas klusums, tumsā izgaismojas baznīcas, pilis un tilti, var sajust, ka Venēcijai ir sava smarža. Mūžīgais jūras tuvums, viduslaiku celtnes, piesūkušās ar mitrumu, vīri, kas kūpina cigārus, un svaigie dienvidu augļi — tas viss veido smaržu buķeti, kas raksturīga vienīgi Venēcijai. Tā paliek atmiņā vēl kādu laiku pēc ceļojuma.Pati svarīgākā apskates vieta ir Svētā Marka laukums. Svētais Marks savulaik tika iecelts par Venēcijas aizbildni un tā varenības simbols — spārnots lauva — kļuvis arī par visas pilsētas simbolu. Svētais Marks nomira Ēģiptē, bet Dodžu dinastija 9. gadsimtā viņu pārapbedīja Venēcijā un blakus tai vietai sāka būvēt Svētā Marka katedrāli. Viss vērtīgākais, interesantākais un greznākais, kas vien nonāca Venēcijas ostā no austrumiem, rada pielietojumu katedrāles celtniecībā. Tā ir ārkārtīgi grezna celtne, veidota, savijoties gotiskajam un bizantiskajam stilam, savā veidolā ļoti līdzīga tā laika baznīcām Turcijā. Katedrāle pārsteidz ar krāšņajām, apzeltītajām sienu mozaīkām, viduslaikos ornamentētajām dažādkrāsu marmora grīdām. Virs katedrāles ieejas sienu gleznojumos attēlota Svētā Marka pārapbedīšana, diena, kuru uzskata, par Venēcijas attīstības sākšanos. Nozīmīgākajos katoļu svētkos tur vēl joprojām tiek noturēti dievkalpojumi. Līdzās Sv. Marka katedrālei paceļas Venēcijas valdnieku Dodžu pils — tipisks gotiskās arhitektūras paraugs.Svētā Marka laukums ir pilsētas sabiedriskās dzīves centrs. No malā izvietotajām kafejnīciņām plūst dzīvā mūzikas skaņas. Tur viesoties gan iznāk padārgi, jo pie rēķina pievieno arī samaksu muzikantiem — 4. 50 - 7. 50 eiro. Kafejnīcās lielākoties iegriežas japāņu tūristi, kas spēj samaksāt par visu. Taču noskaņu var baudīt arī tāpat. Piesēst pie Svētā Marka laukuma baložiem un sakopot savus iespaidus par pilsētu, kurai nav līdzīgas, bet pirms tam vēl uzkāpt Zvanu tornī, lai no tā gūtu neparastās pilsētas gleznaino kopainu. Turpat var nopirkt turziņu kukurūzas graudu par 1 eiro un pabarot baložus.Agros pavasaros, kad jūra stipri viļņojas, Marka laukumu viscaur klāj ūdens. Tad tiek sacelti dzelzs tiltiņi, pa kuriem var pārvietoties, nesamērcējot kājas.

Venēcija

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem