Padomijas brīvdabas muzejs

15.07.2009
9 min lasīšanai

Reku, atradu savā arhīvā aprakstu, kā devos uz kaimiņvalsti. Tas gan pirms pāris gadiem, bet domāju, ka diži mainījies tur nekas nav. Un varbūt kādam radīsies iedvesma kādai avantūrai un starpvalstu saikņu stiprināšanai! ;) __________________________________ Padomijas brīvdabas muzejs Nekad neesmu devusies uz austrumu pusi. Rietumeiropa puslīdz izbraukāta, tālā eksotika diez ko nevilina, bet tuvie austrumpuses kaimiņi gan jau gadiem ir mani gaidījuši. ________________________________________ Nu, kad rodas iespēja, sakravāju savu lielo, zaļo, daudz pieredzējušo mugursomu un dodos uz Baltkrieviju – viena, nezinot īsti, kas, kur un pie kā. Pēc ceļojuma ir skaidrs – manā kartē ir daudz jaunu, sarkanu punktiņu Baltkrievijā, Ukrainā, Krievijā, uz kurieni nu trakoti gribas aizceļot. Rietumi – atā! Kārtojot vīzu ceļojumu birojā, uzzinu, ka viss nemaz nav tik vienkārši – man vēl vajag (it kā) uzrādīt dienas naudu 14 dolāru apmērā, man jānēsā līdzi mistisks tūrisma vaučers, turklāt trīs dienu laikā jāreģistrējas. Jūtos kā pilnīga ārzemniece, un ceļojumu firmas darbiniece uz manu pārsteigumu reaģē: "Jā, nu, ziniet, labāk jau brauciet uz Rietumeiropu, tur jau viss vienkāršāk." Uz turieni es negribu. Baltkrievijā mani gaida tāds neoficiāls starptautisks tusiņš, tiesa, es gan tur nevienu nepazīstu un arī par to, kā nokļūšu līdz minētajai atpūtas bāzei ārpus Minskas, man nav ne jausmas, tomēr šitādas lietiņas mani nebaida, tieši tas jau piešķir ceļojumiem garšu. Urīnpūšļa paranoja Izrādās, uz Minsku autobuss iet trīs reizes dienā. Pieredzējuši ļaudis iesaka braukt caur Viļņu, nevis Daugavpili, tad nu izvēlos agro rīta reisu, nopērku biļeti un, šķiet, nepaspēju ne aci pamirkšķināt, kad jau sēžu Minskas autobusu parka autobusā ar šoferi, kurš sev vien zināmu iemeslu dēļ ir neganti pikts (otrs šoferītis gan liekas lādzīgāks). Autobuss ir gandrīz tukšs, un es ērti iekārtojos pa diviem sēdekļiem. Tie paši pieredzējušie ļaudis man bija sastāstījuši pilnas ausis, ka tālajos autobusos dodot pat ēst, par tualetes un karsta ūdens pieejamību tējai pat nerunājot. Māņi un meli! Nekādu karsto ūdeni te nepiedāvā. Tualetes autobusā nav, turklāt šis atšķirībā no Varšavas busa, kurā nācies braukt, netaisa pīppauzītes. Tā kā neko nezinu, kādā pilsētā un pēc cik ilga laika būs pietura, šajā jautājumā jau iestājas zināma paranoja, lai gan iedzerts nav vairāk par pāris malkiem minerālūdens. Uz robežas dažas kundzītes izlūdzas aizskriet līdz labierīcībām, redzot to, piesakās vēl viena un beidzot arī es, bremze. Dzirdot piktā šofera iepriekšējo repliku "Nu što, tak do večera buģeķe begaķ"1, tālredzīgi vēršos pie otra šoferīša. Viļņā autobuss stāv visilgāk, aktualizējot sāpīgo labierīcību jautājumu. Autoostā (kāds brīnums!) ir tikai maksas tualete, pie vienīgā valūtas maiņas punkta – milzīga rinda, kuru uzreiz krietnu garāku padara mūsu autobusa pasažieri. Brīdi pastāvot, saprotu, ka es te stāvēšu vēl tad, kad autobuss būs jau Minskā. Taču izeju vienmēr var atrast. Aplaižu acis apkārt un ieraugu Čilli picu. Olē! Paķeru līdzi kādu simpātisku, solīdu kundzīti no mūsu autobusa, kas bēdīgu seju nostājusies aiz manis, un pieredzējuša haļavščika solī aizcilpoju uz kafetēriju. Pārējie tā arī visu stundu tur nostāvēja, trakums! Kundzīte bija tik pateicīga par, manuprāt, pilnīgi normālo ideju, ka turpmāko laiku nostaigājām kopā, un viņa izsmeļoši atbildēja uz maniem jautājumiem par manu terra incognita, tas ir, nezināmo zemi Baltkrieviju. Viņa braucot apciemot māsu. Jā, nu, neejot jau slikti, pelnot visi radi tur labi, reku, pat labas mašīnas esot, nu jā, tas jau kā kurā amatā. Un Lukašenko jau arī domājot par tautu – visas rūpnīcas strādā, kolhozniekiem ceļ kotedžas. Tiesa, ziņām par Baltkrieviju pievienojas krietns daudzums arī citas informācijas, piemēram, par viņas meitu, kura dzīvo Spānijā, un kā viņas vīra draugs spānis braucis uz Rīgu līgaviņas lūkoties, dabūju redzēt pat foto – nu īsts spāņu puisis ar Stallones skatienu un muskuļiem, tikai augumā esot pamazs un runājot vienīgi spāņu mēlē. Uzlidojums izkāpjot Tā kā Viļņa robežai ir pavisam tuvu, drīz arī esam klāt. Baltkrievu robežsargi izrādās ļoti jauki, ienākot nosauc skaļu "Zdravstvuiķe"2, muitnieks laiski noprasa, vai nevedam videotehniku un alkoholu, uz ko viņam atbild draudzīga klusēšana, kuru, protams, es ar saviem pāris Rīgas balzamiem somā nemaz negrasos pārtraukt. Iebraucot Baltkrievijā, sparīgi grozu galvu, bet redzu tikai laukus un namiņus, kuri gan izkrāsoti mums nepierasti koši zilās un zaļās krāsās. Uz brīdi piestājam Ašmjaņos, mazā miestiņā, kur uz soliņa laiski sēž vietējais kolorīts, bet klāt piejozušie puišeļi mēģina kaut ko izdiņģēt. Lai gan visu ceļu ir lijis, izkāpjot Minskā, pie debesīm nav ne mākonīša. Pirms pāris dienām Rīgā biju sazvanījusi kādu drauga paziņu minskieti, kura solīja atbraukt pakaļ ar mašīnu. Autobuss iebraucis agrāk, un, tikko esmu nolikusi savu mugursomu uz soliņa un aizpīpējusi cigareti, nez no kurienes materializējas kāds solīdi ģērbts vīrietis, kurš uzsāk garu, bet, ai, cik dažādās stacijās dzirdētu stāstu par to, ka "man jāsaņem paciņa, tālrunim kredīts beidzies, nē, man nevajag jūsu telefonu, man tik pietrūkst naudiņas, nu, apmēram pusotra dolāra". Daudzie klejojumi tomēr mani ir iemācījuši atšķirt brīžus, kad cilvēkam tiešām nepieciešama palīdzība, no tādiem, kad tas jau kļuvis par profesionālu piegājienu. Saku, ka diemžēl tikko esmu iebraukusi, naudas nav, un saceru pasaku par to, ka esmu studente. "Horošo vigļaģiķe dļa stuģenta,"3 vīrs cerīgi nosaka, bet velti, jo labi zinu, ka nobružātā ādas jaka un vecās velveta bikses nu nekādi par materiālām vērtībām neliecina. Tad viņš nolemj vienkārši parunāties un pēc brīža, man par nelielu šoku, ar nelielu akcentu sāk runāt latviski. Esot dzīvojis reiz kādu brīdi Liepājā. Nepakļaujos arī šai provokācijai un pēc brīža redzu viņu pieejam pie citiem ļautiņiem, kuri jau pēc pāris minūtēm izvelk naudiņas. Aplūkoju lielos namus un nedaudz satraucos, gānu sevi par to, ka neesmu tai meitenei vēlreiz pirms braukšanas pārzvanījusi, ka nezinu pat, kāda viņa izskatās. Taču pēc brīža viņa ir klāt, un, lai gan apkārt ir daudz ļaužu, kaut kā uzreiz viena otru pazīstam. Mūžīgās vērtības – grečka un sosiskas Atpūtas bāze atrodas kilometrus divdesmit aiz Minskas, šosejas malā, meža ielokā. Ārzemnieki te uzturēties legāli nedrīkst, kā man laipni paskaidroja jauniegūtie krievu un ukraiņu paziņas, tāpēc reģistrēties te es nevaru. Pāris citi latvieši bija braukuši uz pilsētu, sameklējuši viesnīcu, samaksājuši par diennakti un dabūjuši zīmogu. Kopā tas sanāk ap 40 dolāriem... Ārprāts! Man ir nauda tikai naktsmājām, maizei un degvīnam, tā teikt, un, pat ja nauda būtu, žēl to atdot ne par ko. Pēc pārdomām izlemju dzīvot nelegāli, kas būs – būs. Galu galā neko krimināli sodāmu šeit darīt negrasos. Pati atpūtas bāze ir jauka, bet cacām un smalkiem kundziņiem te darīt nebūtu ko. Krāni tualetē tek, dušās ūdens ir tik remdens, ka drīzāk pieskaitāms pie aukstā kategorijas, pusdienās – sen aizmirstā skolas ēdnīcas smarža un garša klasiskajā grečkas un sosisku izpildījumā. Bet negaršīgi nav, lai gan es nebeidzu brīnīties, kā cauri gadiem, turklāt dažādās vietās un valstīs, var saglabāties tieši šī viena nemainīgā garšas buķete... Mani tas viss neuztrauc, arī tas, ka vietu trūkuma dēļ tieku ietūcīta istabiņā ar pieciem puišiem, kuri gan ir ļoti laipni un jauki, un pēc dažām minūtēm jau esam sapazinušies un malkojam tēju ar manis atvesto balzamu. Pēc pāris dienām pasākums beidzas, bet es stingri esmu nolēmusi vēl patusot pašā Minskā. Par to, kur un kā tur palikt, nav ne jausmas, bet nu esmu sapazinusies ar dažiem minskiešiem, un vispār – vienmēr jau viss kaut kā nokārtojas, ja tik nesāk īdēt vai celt spalvu gaisā. Lietuvieši piesola aizvest līdz Viļņai ar auto, tak es uz to brīdi esmu nolēmusi doties atpakaļ ar autostopu, lai redzētu Baltkrieviju un pakomunicētu ar ļaudīm, turklāt vēl taču ir jāpadzīvo Minskā! Tāpēc saku – nē, paldies. Piecpadsmitkapeikas joprojām funkcionē Minska, Minska, tu man biji liels un patīkams pārsteigums! Nevis drūma un nomācoša, bet gaiša un atvērta. Līdz šim tiku domājusi, ka nekas nevar būt mīļāks par šaurām, bruģētām ieliņām un soliņiem, kur garmataini jaunieši trinkšķina ģitāras, bet nu es sev atklāju arī monumentālās pilsētas. Tas ir, biju jau tādās bijusi arī rietumpusē, bet Minska kaut kā sirdī iekrita uzreiz. Liekas, ka pilsēta ir atvērta. Turklāt tā ir tīra kā izlaizīta, arī guļamrajoni, ar Rīgu pat salīdzināt nevar. Protams, Minska ir arī neprognozējama – nekad nezini, kas kur būs vai nebūs. Uzjautrinos par kādu plakātu, kur rakstīts "Zavod sanķehņiki "Avangard""4. Autoostā bagāžas glabātavā jāsamaksā piecsimt rubeļu, un par to iedod pretī… padomju laika piecpadsmitkapeiku, kas arī kalpo kā žetons. Sabiedriskais transports ir visai raibs savākums no dažādiem aizlaikiem, pārdevējas veikalos – raženas, jautras baltkrievu sievas, sortiments pietiekams, tikai nekad nezini, kas kurā veikalā būs un kas – ne. Krogu te praktiski nav, tikai tādas stolovajas un ieskrietuves. Paši baltkrievi dzīvo kā normāli cilvēki, labsirdīgi ironizēdami par sevi, sistēmu un Batjku, tas ir, prezidentu Aleksandru Lukašenko. Tēvs cītīgi rūpējas par sportu, ceļiem, rūpnīcām, kolhozniekiem un citām tamlīdzīgām lielām lietām, kā jau pieklājas. Arī par to, lai biznesmeņi pārlieku daudz neaizrautos ar naudas pelnīšanu – tikko uzņēmums sāk pelnīt, klāt ir vīri no orgāniem ar pieklājīgu, bet nenoraidāmu jautājumu: "Vai nevēlaties valstij pārdot 51 procentu akciju?" Taksometra šoferis, ar kuru braucu ārā no pilsētas uz šoseju, stāstīja, ka ar draugu uzsākuši biznesiņu – būvējuši baseinus. "Tad sāka nākt vīri ar lūgumu tam uzbūvēt un tam, samaksāšot vēlāk. Pēc laika draugs saprata, ka tā vairs nevar, naudu taču vajag, lai eksistētu, bet viņu uzaicināja uz miermīlīgām pārrunām, sak, tev taču ir ģimene, tu gribi dzīvot mierīgi... Neko darīt, speciāli nobankrotējām. Partneris aizbrauca uz Astrahaņu, uzsāka citu biznesu, plaukstošu, zvana, saka – es tev iedošu 50 000 dolāru, sāc te kaut ko. Es viņam – vai tu traks esi, uzreiz taču būs klāt, prasīs, no kurienes tāda nauda, priekš kam, un vispār – valstij vairāk vajag! Tagad lāpos pamazām ar mašīnu remontu." Nostaigāju arī gar valdības namu, kura priekšā – Ļeņins kā dzīvs ar visu milici pakājē. Toties cilvēki ir sirsnīgi, joprojām te ir būtiskas savstarpējās attiecības, draudzība. Pie Anatolija, kuram ar sievu ir mazītiņš vienistabas dzīvoklītis, saspiežamies cilvēki divdesmit pieci, un visi tiek aprūpēti, pabaroti, un visiem tas liekas dabiski. Savukārt naktsmājas dabūju kādā dzīvoklī, kura saimnieks ir viesizrādēs, atslēgas atstājis paziņai, tā savukārt iedevusi tās puisim no Krievijas. Pēc pāris dienām jūtu, ka laiks doties, ceļš sauc, lai gan minskieši laipni piedāvā palikt, cik vēlos. Tomēr klejotāja sajūta, ka labo nevajag pārstiept, liek doties uz ceļā. Ar sešiem dolāriem cauri trim valstīm Izbraukšanas dienā izkasos vēlu. Par laimi, dzīvoklis atrodas netālu no tās šosejas, uz kuru man jātiek. Aizeju uz benzīntanku ar domu nopirkt vismaz karti, bet viņiem man vajadzīgās nav, toties man laipni ļauj izpētīt uz vietas ceļus, kas ved Baltkrievijas teritorijā, kā arī apdzīvotās vietas (lieki bilst, ka, izejot pa durvīm, viss no galvas izkūpēja), un izstāsta, kā ar trolejbusu turp aizbraukt. Soma man smaga, baltkrievu naudiņas palikušas, prasu, kā te ar taksometriem, bet viņi groza galvu – uz ielas noķert nav vienkārši. Taču izejot ieraugu... jau minēto taksometru, kurš piebraucis uzpildīties. Pēc laiciņa stāvu uz šosejas, bez kartes, pulkstenis ir trīs pēcpusdienā, man priekšā divas robežas, pārtiku esmu aizmirsusi nopirkt, taču tas nekas – galvenais, ka somā ir minerālūdens pudele un paciņa cigarešu, un, jā, pase, vairāk jau neko nevajag. Gandrīz uzreiz apstājas fūre, pēc tam vēl kāda mašīna, savukārt līdz pierobežai mani ved kāds vīrietis, kurš apbrīno Baltijas republikas un nevar sagaidīt, kad pie viņiem arī tā būs (jāpiebilst, ka ar Lukašenko režīmu apmierināti ir pārsvarā vecie ļaudis un varbūt labo kolhozu darbinieki, pārējie diez ko priecīgi vis nav)."Nu, paskatieties, kādi šinī pusē tie kolhozi! Uz otru pusi kad brauc, tur jau viss sakopts un kārtībā, uz šito pusi – reti, tādēļ te ir fermas bez jumtiem un viss nolaists." Tieku izlaista kilometrus divdesmit pirms robežas, kas nepavisam nav labi – stopētāji zina, ka zona pirms robežām ir melnais caurums – mašīnu pamaz, tie, kas brauc, ne visi grib vest nezināmu cilvēku pāri robežai, sazin kas taču tai somā var būt! Nostāvu pāris stundas, vakars ir klāt, saprotu, ka Rīga man nu nekādi šodien nespīd. Novērtēju situāciju un saprotu, ka man ir vēl kāds septiņu latu ekvivalents baltkrievu naudiņās, netālu redzama tāda kā sādžiņa, sliktākajā gadījumā varu arī iet naktsmājas pataujāt. Prāta apgaismības brīdī par pēdējiem priekšapmaksas kartes santīmiem zvanu draugam uz Rīgu un palūdzu tālruni Viļņas paziņam, kuru gan redzēju pirms gadiem sešiem. Stingri nolemju atbrīvoties no saulainajām atmiņām par iepriekšējo nedēļu, jo, domājot par bijušo, uz priekšu netikšu. Norāju sevi, aizpīpēju un nolemju, ka šīs cigaretes laikā mašīnai būs būt. Metafiziskais likums nostrādā – pēc minūtes manā priekšā materializējas vecs žigulītis, kurā jau sēž divi vīri strādnieku drēbēs, divi bērni un vēl lērums mantu. Nodomāju, ka piebraukuši ko pajautāt, taču jau pēc brīža kaut kā esmu iespiesta mašīnītē – izrādās, viens no puišiem braucis garām pirms stundas pretējā virzienā, un nu apžēlojušies. Draudzīgais žigulis mani aizvizina mani līdz robežpunktam, un nu ir svarīgākais – tikt no valsts ārā, galu galā esmu te uzturējusies nelegāli. Kaut kāda baltiem diegiem šūta leģenda man ir sacerēta, baiļu gan nav – nu cietumā tak nemetīs! Jāpiezīmē, ka Baltkrievijas un Lietuvas robežpunkts ir garš, pase baltkrievu pusē jāuzrāda vairākās vietās, tad vēl kaut kur iedod papīru, kurš atkal tālāk ir jāatdod utt. Vakara saule karsē, soma spiež plecus, bet stingri nolemju neapsēsties un nepadzerties, kamēr nebūšu Lietuvā. Tomēr viss iziet gludi. Vienīgais, kurš izrāda interesi par manu necilo personu, ir miermīlīgs muitnieks, kurš noprasa: "A što u vas tam?" – "Rjukzak" – "A što v rjukzake?" – "Moji grjaznije noski" – "Vaļuta jesķ?" – "Jesķ!" braši atbildu "Šesķ dollarov"5 un pēc brīža jau blakus ķirzaciņai sēžu uz akmens Lietuvas teritorijā. Uzreiz arī gadās mašīna līdz Viļņas centram, kur vēl paviesojos un pārnakšņoju, lai nākamajā rītā atkal dotos pa šoseju Rīgas virzienā, kur arī jau pēcpusdienā esmu klāt, bet tas, kā saka, ir cits stāsts... 1 Nu ko, tā līdz vakaram skraidīsiet? (Kr. val.) 2 Labdien! (Kr. val.) 3 Kā students labi izskatāties! (Kr. val.) 4 Santehnikas rūpnīca Avangards. (Kr. val.) 5 Kas jums tur ir? – Mugursoma. – Bet kas mugursomā? – Manas netīrās zeķes. – Valūta ir? – Ir! Seši dolāri! (Kr. val.)

Padomijas brīvdabas muzejs

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem