Krimas adrenaliins 3

  • 5 min lasīšanai
... Gatavojot brokastis kopīgajā virtuvē, saklausam pazīstamas skaņas. Latviešu valoda! Blakus istabiņā iemitinājušies4 latviešu studenti- trīs meitenes un puisis. Arī viņi Krimā ieradušies “uz savu roku”, mugursomām plecos un gatavi piedzīvojumiem. Ja mums Bahčisarai ir viena no pēdējām apmešanās vietām, tad viņu ceļojums tikai sākas. Norunājam ar iespaidiem dalīties vakarā, jo šai dienai visiem ir lieli plāni: viņi dosies uz citu “alu pilsētu” Mangup-Kale, mēs savukārt izbrauksim dienu garā ekskursijā uz Sevastopoli (autobuss no Bahčisarai- 7gr.). Sevastopole ir kara varoņu pilsēta, pārcietusi divus lielus uzbrukumus. Krimas karā pilsētas ostu sargāja matroži un kuģi, Otrā Pasaules kara laikā pret vācu armiju cīnījās ikviens, kas spēja kustēt. Par kareivīgo pagātni šeit liecina it viss: ielu nosaukumi, neskaitāmi pieminekļi, piemiņas vietas un muzeji, ēku ciļņos bieži attēloti ieroči. Pieņemu, ka daudziem visa pilsēta liekas kā liels muzejs, kas stāsta par kauju taktiku, iespējām, ienaidniekiem un “savējiem”. Diemžēl man Sevastopole nelikās saistoša. Aizgājām uz Jūrniecības muzeju, kur gan nebija ne vēsts no cerētā: ne senu kompasu, ne teiksmu par jūrasbraucējiem. Toties sīki jo sīki aprakstīta Simferopoles aizstāvēšanas kaujas gaita, zem katra matroža portrete parakstīti skaitļi- cik ienaidniekus viņš nobeidzis, pirms kritis pats. Muzeja zāles krāsotas pelēkos un sarkanos toņos. Baisi. Ātrāk gribas ārā, saulītē, turklāt arī vēders sāk atgādināt par savu eksistenci. Nākamajā ielu krustojumā aiz muzeja pabalējuši burti vēsta “Stalovaja Nr.5”. Pieejot tuvāk, skaidri sajūtam kotlešu smaržu- nu gluži kā bērnībā, kad mamma mani ņēma līdzi uz darbu un mēs pusdienojām ēdnīcā. Par nepilnām 10 grivnām (1ls) abi pieēdam pilnu vēderu ar īsti padomjnieciskām, bet kā par brīnumu- garšīgām- pusdienām. Mums nav padomā konkrētu objektu, ko gribam pilsētā apskatīt, tādēļ kartē sameklējam ielu, ks ved uz krastmalu. Soļojam turp, pa ceļm grozot galvas kā jukuši papagaiļi, lai aplūkotu visas greznās daudzstāvu mājas un nelielos parkus. Nahimova laukumā, kur sākas Piekrastes bulvāris, strādnieki jauc nost skatuvi- vakar pilsēta svinēja Jūrnieku dienu, bet šodien visur redzamas pārpildītas atkritumu kastes un bezvējā nokārušies krāsaini karodziņi. Nolemjam apskatīt vēl kādu visai populāru Krimas pastkartīšu “varoni”- pieminekli nogremdētajiem kuģiem, kas izveidots uz mākslīgas saliņas aptuveni desmit metrus no krasta. Tas izrādās garš stabs, kura galā tup bronzas ērglis ar lauru koka zaru knābī. No attāluma neizskatās ne uz pusi tik iespaidīgs, kā skatu kartēs un ekskursiju aprakstu bukletiņos. Tuvāk mēs nemaz netiekam, jo pieminekļa pakājē notiek jūrnieku parāde. Paslaistamies gar krastmalu, apēdam pa saldējumam un nolemjam doties atpakļ uz Bahčisarai- Sevastopole mums liekas pagalam nemājīga pilsēta. Invalīdus nesit! Bahčisarai autoostā satiekam latviešus no blakusistabas, viņi tikko pabijuši senajā pilsētā Mangup-Kale. Visi esam nosvīduši slapji- viņi no kalnos kāpšanas, mēs no Sevastopoles svelmes, tādēļ nolemjam klausīt saimnieces ieteikumam un kopā aizbraukt nopeldēties uz Piščanoje, labāko pludmali Bahčisarai tuvumā. Uzreiz nopērkam biļeti un kāpjam autobusā, jo no peldkostīmiem un dvieļiem mēs Krimā nešķiramies ne uz mirkli. Pat ja dodies uz pilsētas centru, nekad nevar zināt, vai negadīsies izdevība atveldzēties kādā ūdenskrātuvē. Piščanoje ierodamies ap pieciem pēcpusdienā, kad rūdītākie saules baudītaji jau pošas mājup. Pie kases lodziņa pielīmētais saraksts vēsta, ka pēdējais autobuss atpakaļ uz Bahčisarai dosies ceļā jau pēc divām stundām, bet tā kā turpat redzam slaistāmies pāris taksometru šoferus, nolemjam nesteigties un vakaru izbaudīt pilnībā. Pie augļu pārdevējām nopērkam 3 dažādu šķirņu melones un dodamies uz pludmales pusi. Šī ir publiska peldvieta, tādēļ uz īpašu komfortu nav ko cerēt- pārģērbšanās kabīnes Krimā mēdz būt tikai privātajās un maksas pludmalēs. Peldkostīmu uzvilkšanai izmantojam krūmus un pussagrautu aizslietni, līdz beidzot esam gatavi ienirt Melnajā jūrā. Saule jau tuvojas horizontam un viļņu gali iekrāsojas oranži, jūra uzsilusi cilvēka ķermeņa temperatūrā, tā ka peldot nav jūtama atšķirība- atrodies gaisā vai ūdenī. Mielojamies ar melonēm, vērojam krāšņu saulrietu un pludmalē meklējam skaistus akmeņus. Stundas paiet nemanot, līdz pirmās vēsās nakts vēja pūsmas atgādina, ka jādomā par tikšanu atpakaļ. Pa ceļam uz autobusa pieturu nopērkam pāris kilogramus samtainu aprikožu, kuras gluži kā pie mums kartupeļus no savu auto bagāžniekiem tirgo vietējie. Vēl dažus litrus izlejamā vīna (cena līdz diviem latiem litrā, bet ļoti garšīgi!) un esam gatavi doties mājup. Protams, ka pēdējais autobuss sen aizbraucis un puiši tiek sūtīti uzsākt pārrunas ar taksistiem. Šoferi stāv pie savām volgām, vicinās ar rokām, kautko skaidro, un pēc laiciņa mūsējie atgriežas visai dusmīgi. Par 20km braucienu viņi prasot 50gr.- pēc Krimas standartiem tā jau ir tīrā tūristu ādas ģērēšana!- turklāt draud, ka pēc pusstundas sākšoties “nakts tarifs” un tad būšot jāmaksā 90gr. Visi taksometru vadītāji ir uz vienu roku, vispirms savā starpā vienojušies par prasāmo cenu, neviens nav pierunājams dot atlaides. Te nu arī mēs kļūstam spītīgi un lai gan nav ne jausmas, kā tiksim atpakaļ, nolemjam, ka šitie taksisti var “iet dillēs”- mēs ar viņiem kopā nebrauksim! Mīņājamies pieturā minūtes divdesmit, līdz pretējā ielas pusē apstājas mikroautobuss. Kaut gan skaidri redzams, ka tas šeit nav ieradies pasažierus meklējot, mēģinam viņu pierunāt aizvest mūs līdz Bahčisarai. Vīrs gan kasa vaigu un šķoba seju, bet beigu beigās nosauc cenu- 5gr no katra (mēs esam 6 cilvēki) un braucam! Priecīgi salecam mikroautobusā un uzvaroši raugamies taksistu virzienā- viņu garie ģīmji šķiet vislabākais atalgojums. Tomēr ilgi smaidīt mums nesanāk, jo, brīdi apspriedušies, taksisti drūmām sejām sēžas savās mašīnās un brauc šurp. Viens savu “Volgu” piestūrē cieši klāt mikroautobusa priekšgalam, otrs tāpat nobloķē aizmuguri, trešais apstajas blakus. Mūsu soferim jākāpj vien ārā, jo nekur aizbraukt vairs nav iespējams. Viņš ilgi un vētraini diskutē ar taksistiem, līdz beidzot nāk pavēstīt, ka mums jakāpj ārā: kamēr neatdošot “klientus” (mūs), mašīnas netiks aizvāktas, ja mēģināšot bēgt, taksisti dzīšoties pakaļ. Jūtam, ka labi nav. Kad mikroautobuss devies prom bez mums, paliekam aci pret aci ar taksistu bandu. Rokas uz krūtīm sakrustojuši, viņi smīnīgi gaida, ka nu gan mēs padosimies un kāpsim viņu mašīnās. Bet laikam jau krimieši nav sastapušies ar latvieti praktisko- varen spītīgu radījumu. Sakniebuši lūpas, mēs nolemjam uz Bahčisarai iet kaut kājām, lai tikai nebūtu jāmaksā izspiedējiem. Lepni pagriežam muguras un uzsākam ceļu, tomēr jau pēc dažiem metriem mums blakus strauji nobremzē volga. Kas tad nu, vai taksisti ar varu mēģinās mūs iegrūst mašīnā? Tas izrādās cits auto ar citu šoferi pie stūres: omulīgs kungs pensijas gados ar tumšām brillēm uz acīm mums laipni vaicā, vai nevajag aizvest. 5 grivnas no katra un mēs jau ielokamies mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Vīrs triec jokus, stāsta par Krimu un sevi, jautā par Latviju. Viņam ir tikai viena kāja, tādēļ ap auto stūri piemontēti visādi kloķi un sviras- pats esot visu konstruējis, vīrs lepni paziņo. Es saņemu drosmi un jautāju, vai tad viņam nebija bail mūs ņemt savā mašīnā? Galu galā nocelt klientus taksistu bandas deguna priekšā, kad viņi aizbiedējuši iepriekšējo šoferi- tur vajadzīga zināma drosme. Viņi taču var atriebties! Vīrs viltīgi paskatās pār plecu, izmet “invaļidov ņe bjut!” un jautri svilpodams, brauc vien tālāk. Laba vakara velējumiem viņš mūs aizvizina līdz mājām un atvadām pāris reizes piespiedis auto tauri, aizbrauc tumsā. Labi ļaudis tomēr dzīvo Krimā! Uz majas lieveņa nosēžam līdz vēlai naktij, baudām vīnu ar aprikozēm un dalamies iespaidos par šo padomju cilvēku paradīzi zemes virsū. Lai cik grūti klātos iedzīvotājiem, viņi nezaudē dzīvesprieku un vienalga, tu esi nabaga students vai naudīgs pludmaļu mīļotājs, zini- Krimā tevi uzņems kā senu draugu. Ja vien tu pats izturēsies kā draugs :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais