Krimas adrenalīns 2

  • 6 min lasīšanai
...Kuģa gide svinīgi paziņo, ka tuvojamies Krimas simbolam, arhitektūras brīnumam Bezdelīgas Ligzdai, ēkai, kura atgādina miniatūru viduslaiku cietoksni. Gluži kā pielipināta klintīm, šī celtne kādreiz izraisīja ne vienu vien sajūsmas nopūtu. Arī tagad tūristi cits citam rāda uz klintsaugšu un no skaļruņa mēs uzzinām, ka Ligzdas divos stāvos ikviens interesents var apmeklēt valūtas maiņas punktu un restorānu. Pēdējais šobrīd slēgts... Diemžēl augstāk mūsu skats nesniedzas- kalnos kāpēju iecienītā Ai-Petri virsotni slēpj migla un sīks lietus, arī citas kalnu un klinšu smailes saplūst ar pelēkajām debesīm. Tomēr latvietim slapjums no debesīm ir pierasta lieta, mēs "pieglaužam ausis" un no kuģa piestātnes cilpojam augšup, uz Alupkas pili. Tās iekšpagalmā ieraugām īsti bābelisku rosību: laikapstākļu sabiedētie tūristi burtiski laužas iekšā pils telpās. Pirmo reizi Krimā pie biļešu kasēm redzam garumgarās rindas. Apstaigājam suvenīru kioskus, palūram pils pagrabstāvu šaurajos lodziņos un nolemjam, ka negribam burzīties kopā ar suņuslapjiem krievu tūristiem. Mums pietiks ar grāfa Voroncova pils parka apskati. Vēlāk vakarā atgriežamies Partenitā un dodamies uz jūras malu, kura tumsā ir gan labi saskatāma, gan saklausāma. Jo kārtīga (uz)dzīve Krimas kūrortos sākas tikai naktī un galvenā iela pie pludmales ir īstā vieta kur izrādīt brūnākās kājiņas vai biezākos naudas makus. Promenādes ielas malās izvietojušies mazi restorāniņi, kuri dara visu, lai pievilinātu klientus: dažs izkāris mirguļojošu lampiņu virtenes, cits nolīdzis muzikantus vai kādu dziedātāju. Vairums cilvēku gan labprātāk lēnām pastaigājas, nekā sēž pie galdiņiem. Tā var labāk izjust silti smaržīgos nakts vējus un, ja paiet dažus soļus uz pludmales pusi, dzirdēt viļņu šalkas tumsā, kaut kur blakus. Pilsēta dārzā Autobuss uz mūsu nākamo mērķi- pilsētiņu Bahčisarai- iet tikai pēcpusdienā. Rīta agrumā ieradušies Jaltā, mēs mugursomas atdodam autoostas mantu glabātuvē un dodamies atvadīties no jūras. Līdz šim mūsu ceļš vedis gar piekrasti, nu esam gatavi iepazīt Krimas iekšieni. Bahčisarai mūs sagaida ar krāšņu saulrietu pār klinšu galotnēm un pilnīgu klusumu autoostā. Nemana ierasto istabu izīrētāju baru, pilsētas laukums liekas izmiris. No tuvējās ēdnīcas radio klusi skandina kādu krievu dziesmu un vienīgi dārzeņu pārdevēja slinki pagriež galvu uz mūsu pusi- varbūt kaut ko vēlamies? Piedodiet, vispirms jāatrod kur galva nolikt un tad var domāt par tomātiem un gurķiem. Dodamies pie vientuļas automašīnas, jo esam jau ielāgojuši, ka taksometru šoferis Krimā ir tūristu labākais draugs un padomdevējs. Un patiesi- nemaz nepaspējam pabeigt jautājumu, kad taksists jau atver auto bagāžnieku un sāk krāmēt iekšā mūsu somas. Jā, jā, protams, viņš zinot labas un lētas naktsmājas. Cik tālu? Nu ir tāds gabaliņš, bet par 10gr. viņš mūs aizvedīšot līdz pašām namdurvīm. Piekrītam, un kaut gan viesu māja izrādās 2min brauciena attālumā, prasīto samaksājam. Paši vainīgi, ka uzķērāmies uz tik lētu triku. Klusā ieliņā sarindojušās privātmājas un viena no tām ir vajadzīgā. Šoferis ver vārtus un soļo iekšā kā galvenais saimnieks un pavēlnieks- redzams, ka ne pirmos, ne pēdējos tūristus viņš šurp nogādājis. Mūs sagaida maza, runātīga sievietīte, kura nemitīgi čalo un virpuļo pa priekšnamu. Tieši šorīt esot atbrīvojusies istaba un mēs to varam dabūt par 10gr. diennaktī. Tiesa gan, istabā ir trīs gultas, bet saimniece mūs mierina- tūristu pagaidām esot maz, gan jau trešā tā arī palikšot brīva. Sausā tualete atrodas dārza stūrī, turpat blakus arī dušas "kabīne"- ar plēvi apvilkti mieti un virs tiem ūdens rezervuārs. Nekādas tehnikas- ūdeni sasilda saules gaisma. Nākamajā rītā apaujam botas, ieliekam mugursomā ūdens pudeli un dodamies kalnos. Bahčisarai (tulk. no turku val. nozīmē "pilsēta dārzā") vairāk kā jebkurā citā Krimas pilsētā jūtam senatnes elpu. Vecpilsētā mājas ir zemas, ar māliem apmestas un kaļķiem nobalsinātas, dakstiņu jumti un mazi iekšpagalmiņi. Ielas šauras, līkumotas un ved arvien kalnup, uz hana pili. Celta pirms aptuveni sešiem gadu simtiem, kad Krimā vēl valdīja turki, kādreizējā hanu rezidence tagad ir viena no tūristu iecienītākajām vietām Bahčisarai. Gides (viņa "ietilpst kopmplektā" ar ieejas biļeti) pavadībā izstaigājam pils telpas, mošeju, dārzu un harēma ēku. Ja esat Aleksandra Puškina vārsmu cienītājs, šeit varat apskatīt viņa apdzejoto Asaru strūklaku, kuru veidojis irāņu meistars Omera par godu hana mīļotajai sievai. Strūklaka atainojot cilvēka viscēlākās jūtas- baltais marmors "raud" ūdens asaras. Puškinu meistardarbs esot tā aizkustinājis, ka viņš strūklakā ielicis divus rozes ziedus, tos muzeja darbinieki strūklakā turpina likt joprojām. Pilsētā vēl saglabājušās nojausmas par laikiem, kad Krimā dzīvoja un valdīja turki. Šur tur plīvo Turcijas karodziņi, no vairākiem minaretiem piecreiz dienā skan aicinājums uz lūgšanām un arī iedzīvotāju sejas vaibsti šķiet svešādi. Pēc pils apskates kājām dodamies uz 3km attālo Čufut-Kale, "alu pilsētu", kur sākot no VI gadsimta dzīvoja cilvēki. Augstu kalnos klintīs izcirstās alās un akmens mājās viņi jutās pasargāti no laikapstākļiem un ienaidniekiem. Vēlāk, līdz pat Bahčisarai dibināšanai XV gadsimtā. Čufut-Kale atradās hanu rezidence. Uz seno pilsētu ved asfaltēts ceļš r dzīvojamām mājām abās pusēs, bet mēs izvēlamies grūtāko variantu. Ceļš atrodas tādā kā plaisā starp diviem vareniem, augstiem klinšu plato. Nolemjam iet pa klints augšējo malu, kaut gan mums nav ne jausmas, vai tādā veidā izdosies nokļūt līdz „alu pilsētai”. Tomēr kārdinājums apskatīt visu „no putna lidojuma” liek aizmirst gan par gaisa temperatūru +37C, gan grūto kāpienu augšup. Klints augšā atklājam smaržīgas kadiķu audzes, saulē izkaltušu zāli un sienāžu miegaino sisināšanu. Ir pats dienas vidus, saule cepina nežēlīgi- āda pretapdeguma krēmu alkatīgi uzsūc pāris sekundēs. Izpriecājušies par skaisto skatu un plašumiem, sākam prātot, kā tikt lejā. Dziļi ielejā vīd suvenīru kioski, izvietojušies pie ieejas Čufut-Kale, bet no šejienes uz leju nemana nevienu taciņu. Uzmanīgi pierāpojam pie klints malas un lūkojamies lejup. Akmenī ir tikai izžuvušu kalnu strautu izgrauztas ejas, kas pakāpeniski nolaižas līdz ciematam, bet bez kalnos kāpēju aprīkojuma vai vismaz virves mēs neriskējam pa tām rāpties. Citādi tas varētu būt pēdējais, ko savā dzīvē esam darījuši. Nākas vien iet atpakaļ līdz Bahčisarai un tad godīgi kā visiem tūristiem vēlreiz mērot ceļu uz seno pilsētu- šoreiz piemērotākā veidā. Beidzot nokļūstam pie autostāvvietas, pilnas ar tūristu autobusiem un šašliku cepamajām nojumēm. Tomēr izrādās, ka tas ir tikai pārgājiena sākums. Līdz Čufut-Kale kājām jāsoļo vēl aptuveni divi līkumoti, stāvi kilometri kalnup. Ērti apavi un pēc iespējas mazāk nesamā ir obligāti nosacījumi, lai nepakristu kaut kur ceļa vidū. Nekāds transports nav pieejams un šeit nu visi ir līdzīgi: pa taku augšup raušas aizelsušies pensionāri, līksmi bērneļi un apņēmīgi vecāki, tukli bagātnieki, piepūlē ieguvuši nedabīgu sejas krāsu, un rūdīti kalnos kāpēji. Senie turki acīmredzot bijuši gudri ziķeri- līdz viņu kalnu pilsētai ne tikai ienaidnieki neuzrāpās, ceļmalā droši vien palika arī vārgākie cilts locekļi! Kāpiena vidū uz laicīgo dzīvi ielejā noraugās viens no vecākajiem Krimas klosteriem- pareizticīgo Uspenskij (celts VIII vai IX gs.). Klosteris un baznīca izcirsti tieši klintī, ja pietrūkst telpas, kalpotāji ņem rokās cirtņus un vienkārši paplašina istabas. Vēsajās kalnu cellēs atgūstam normālu ķermeņa temperatūru, stiprināmies no svētā avota un dodamies tālāk. Pēkšņi vējš pār kalnu galotnēm atdzen gubainu, pelēku mākoni un jau pēc dažām minūtēm sākas gluži tropiska lietusgāze. Momentā izmirkstam, tā ka slēpties vairs nav jēgas un nav jau arī kur- no šķidrajiem lazdu krūmiem takas malās nekāds labais lietussargs nesanāk. Tik pat pēkšņi kā uzradies, mākonis pazūd. Nu mēs cīnāmies uz priekšu pa stāvu, gadsimtiem vecu, akmeņiem izliktu ceļu, kuru klāj plāna slapju mālu kārtiņa. Izrādās, lai nokļūtu līdz Čufut-Kale, nepieciešama arī attīstīta līdzsvara izjūta. Beidzot izlienam no slapjo lazdu džungļiem un pašā kalna galā pār mums slejas senās pilsētas mūri. Tūristu taka ved taisni uz „Mazajiem vārtiem”, kas agrāk kalpojuši par slepeno izeju gadījumam, ja Čufut-Kale uzbrūk ienaidnieki. Pie pašiem mūriem klintīs izcirstas lielākas un mazākas alas. Sākumā domājam, ka tās paredzētas dzīvošanai, bet izrādās- alas pildīja tikai saimnieciskas un aizsardzības funkcijas. Akmeņiem izlikta iela ved dziļāk pilsētā un mēs lēni klejojam starp apdrupušajiem mūrem. Kādreizējo māju sienas tagad klāj sūnas un zāle, pa vārtu ailēm spraucas dzeloņkrūmi. Ievērojamākie apskates objekti gan aizsargāti no mātes dabas uzbrukumiem: uzkalnā lepni slejas hana Toktamiša meitas Džanikas mauzolejs, netālu no tā labi saglabājies senais ūdensvads un vairākas dzīvojamās mājas. Trakās vācietes un kara varoņu pilsēta. Atgriežoties mājās, mūs gaida nepatīkams pārsteigums. Ieradušās divas pusmūža vācu tūristes un saimniece viņām laipni atvēlējusi mūsu istabas trešo, brīvo gultu un arī... manu gultu! Es un mans draugs, mēs taču esam pāris un sagulēsim vienā, vai ne? Norijam pirmajā mirklī uzradušās dusmas un nolemjam strīdu neuzsākt: galu galā krimiešiem nauda tiešām nepieciešama. Ziemā neko papildus niecīgajai pensijai nopelnīt nevar un tādēļ gluži saprotams, ka mūsu saimniece šoreiz nokodusi lielāku kumosu (tūristu), nekā pati spēj apēst (izmitināt). Nomazgājamies āra dušā un lienam zem segas. Arī vācietes klusu iekārtojas savās migās un drīz vien aizmieg. Nakts vidū man pamodina skaļi brīkšķi un gluži dzīvnieciska šņākuļošana. Gar logu plosās aizkaros sapinies tumšs tēls un es jau veru muti pamatīgam bļāvienam, līdz apjēdzu, ka tā ir viena no mūsu istabas biedrenēm. Vāciete, uzrāpusies uz palodzes, purina loga kliņķi un cenšas to atvērt. Trakā! Tādā siltā vasaras naktī Krimas odi to vien gaida, lai varētu pamieloties ar pārgurušajām ceļotāju miesām, kukaiņu tīkla logiem priekšā nav. Vācu valodu neprotu, burkšķu vien „nein, nein!” un ar zīmēm rādu, lai liekas mierā un ļauj gulēt. Vāciete savukārt tēlo smagu elpošanu, tad ķeras sev pie kakla un rāda, ka smok. Viņa taisās mani nogalēt, vai?! Ak nē, izrādās, viņai vajadzīgs svaigs gaiss un sieviete nav pierunājama likt mierā loga kliņķi. Atmetu ar roku, ielienu gultā un ierušinos segā tā, ka ārā vien degungals. Lai jau viņai tiek! No rīta uz mājas kāpnēm atrodu divas izspūrušas, neizgulējušās vācietes, kas kasa odu sarkani sakosto miesu un krata dūres uz dārza pusi, acīmredzot domādamas, ka tieši tur rodas nežēlīgie dzēlēji... ... un būs arī nobeigums :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais