Tā jūlijs Latvijā ar karstumu neizcēlās, tad gan priecājos, gan arī nedaudz bažījos, ka laika prognoze četrām dienām pie Ženēvas ezera jūlija otrajā pusē solīja ļoti karstu laiku - katru dienu saulainu ar 32-35 grādiem.

1.diena, 22.jūlijs. Uz Ženēvu lidoju no Berlīnes ar Easy Jet kopā ar vecāko meitu. Lidojums tikpat ilgs, kā no Rīgas līdz Berlīnei. Kaut arī Easy Jet noteikumos teikts, ka drīkst būt tikai viena ceļasoma, par mazo somiņu neviens nepiesējās. Lidojums ir agri no rīta un jau pirms 9 nolaižamies Ženēvas lidostā. Ārā jau ir ļoti silti. Ar kājām dodamies uz mūsu Ibis Budget Palexpo viesnīcu, kas atrodas netālu no lidostas. Kā zināms, Šveice ir dārga, tas attiecas arī uz viesnīcām. Par savu viesnīcu samaksājām 214 eiro par trīs naktīm (71.33 eiro par nakti), rezervējām laicīgi caur Booking.com un izvēlējāmies neatceļamu rezervāciju, lai sanāktu nedaudz lētāk. 7.50 CHF samaksājām pilsētas nodokli. Par 12 eiro bija iespējams iegādāties brokastis, bet to mēs neizvēlējāmies. Kaut arī reģistrēšanās ir no 12.00, tomēr uzreiz tiekam savā numuriņā. Numuriņš neliels, bet ļoti jauks, tīrs. Vannas istabā bija arī dušas želeja un ziepītes. Bija kondicionieris, kas karstajā laikā ļoti noderēja. Administrācijā palūdzām fēnu. Mums izsniedza bezmaksas Ženēvas transporta kartes uz visu palikšanas laiku. Turpat pie viesnīcas ir autobusa pietura 5.autobusam, ar kuru dodamies uz centru un pēc 15 minūtēm izkāpjam pie Cornavin dzelzceļa stacijas.

Ženēvas apskati sākam ar Les Grottes rajonu, kas ir haotisks un bohēmisks, neraksturīgs Ženēvai. Šo rajonu veidojuši arhitekti, kas iespaidojošies no Gaudi. Smurfu ēka ļoti atgādina Gaudi ēkas Barselonā.

Tālāk dodamies pie ezera, kur jau no liela attāluma redzama slavenā strūklaka, kas ir pilsētas vizītkarte un kas atrodas vietā, kur Ženēvas ezers satiekas ar Ronas upi. Mūsdienās iespaidīgā strūklaka izšļāc ūdeni 140 metru augstumā, kas ir salīdzināms ar 46 stāvu ēkas augstumu. Tā ir viena no augstākajām strūklakām pasaulē.

Ženēvas ezers (Lac Léman) ir lielākais ezers Šveicē. Savukārt Ženēva ir otra lielākā Šveices pilsēta. Dažkārt to dēvē arī par Pasaules galvaspilsētu, jo Ženēvā radušas mājvietu vairākas starptautiskas organizācijas – ANO, PTO, Sarkanais Krusts un citas. Ženēva ir arī viena no vecākajām Šveices pilsētām, kas pastāvēja jau ilgu laiku pirms mūsu ēras, bet to slavenu padarījis kristiešu baznīcas reformators Žans Kalvins, kurš to pārvērtis par protestantisma meku. Pateicoties vairāk kā divdesmit parkiem, pilsēta tiek uzskatīta par vienu no zaļākajām pilsētām Eiropā. Ženēva ir zināma kā vieta bagātniekiem: līdz pat 18% no Ženēvas iedzīvotājiem ir miljonāri.

Ezerā ir ļoti daudz gulbju un tie ir ļoti droši. Mazliet neparasti, ka gulbjiem var pieiet tik tuvu.

Ženēvā ik pa laikam ir pieejamas dzeramā ūdens strūklakas vai krāni, kur uzpildām savas līdzpaņemtās pudeles. Karstums ir pieņēmies spēkā un mēs esam laimīgas, kad pamanām publisko peldvietu Les Bains des Paquis. Par ieeju katra samaksājam 2 CHF. Te ir pieejamas pārģērbšanās kabīnes, dušas, tualete, kafejnīca. Krasts ir klāts ar oļiem, ūdens ārkārtīgi dzidrs un patīkami dzestrs. Ir tik labi! Gribētos te pakavēties ilgāk, bet Ženēva mūs sauc. Ar tramvaju aizbraucam līdz botāniskajam dārzam, kurā ieeja ir bez maksas. Teritorija ir milzīga, ir skaisti, bet karstumā negribas daudz staigāt. Turpat blakus ir slavenā Tautu pils - ANO Ženēvas birojs, kas ir pasaulē lielākais konferenču centrs, kas veltīts starptautiskajam mieram un drošībai. Laukums ar strūklakām un milzu “salauztais krēsls”, karogu aleja – tas viss jau redzēts fotogrāfijās, tagad apskatāms dzīvē.

Caur jauku parku (La Perle du Lac) dodamies uz kuģīšu piestātni, lai dotos pāri ezeram ar Mouettes dzelteno kuģīti, kas iekļauts pilsētas sabiedriskajā transporta un mums arī pieejams bez maksas. Braucam garām strūklakai. Ezera otrajā krastā izejam nelielu līkumu caur rožu dārzu, bet rozes pārsvarā ir jau noziedējušas. Te atkal ir publiskā pludmale, šoreiz bez ieejas maksas. Pelde uz brīdi atvēsina, bet ārā ir kādi 32-33 grādi. Šī ir vēsākā no visām četrām dienām. Apēdam pa dārgajam Šveices saldējumam (3.50 CHF par vienu bumbiņu vafeles konusā). Tuvojamies strūklakai, līdz tai var aiziet pa izbūvētu molu. Vējš pūš mums vajadzīgā virzienā, nesot šļakatas uz otru pusi. Strūklaka ir varena un ļoti iespaidīga. Strūklakas augstums – 140 m, ātrums – 200 km/h, ik sekundi tā izšļāc 500 l ūdens.

Tālāk nonākam Angļu dārzā ar slaveno Ziedu pulksteni, kas sastāv no 6 500 ziediem, kurus kārto un pārkārto vairākas reizes gadā. Tā ciparnīcas diametrs sasniedz 5 metrus un tas ir lielākais ziedu pulkstenis pasaulē.

Dodamies uz vecpilsētu, kur pa stāvām bruģētām ieliņām nonākam līdz Sv. Pētera katedrālei. Katedrāles iekšiene savulaik zaudējusi visus krāšņos rotājumus, kad to pārņēmuši protestanti. Saglabājušies ir logi ar skaistajām vitrāžām. Uz Promenade de la Treille atrodas ļoti garš sols, no kura baudām panorāmas skatu uz ezeru un pilsētu. Bastionu parkā tika izveidots Reformācijas mūris - piecus metrus augstas statujas uz 100 metrus gara mūra, piemineklis, kas iemūžina slavenos Reformācijas laikposma veicējus. Uz sienas iegravēta Ženēvas devīze – pēc tumsas iestājas gaisma. Karstuma nogurdinātas, iekāpjam autobusā un aizbraucam nepareizajā virzienā. Braucam atpakaļ, tad pārsēžamies tramvajā, kamēr nonākam vietā, kur satiekas Ronas un Arvas upes. Arva ir daudz straujāka, tāpēc līdz ar straumi sev līdzi paņem arī baltās smiltis, kas iekrāso upi teju piena baltumā. Savukārt Rona, kas nāk no ezera, ir lēnāka un tumšāka. Tā kā katra no šīm upēm ir citā tonī, tās rada īstu krāsu sajaukumu vietā, kur tās saplūst kopā un tālāko ceļu mēro ar nosaukumu Rona. Diemžēl mums vajadzīgais tilts (Viaduc de la Jonction), no kura paveras skaistais skats uz upju sateci, ir augšā, bet mēs esam nonākušas lejā zem tā. Nav vairs spēka un vēlēšanās iet atpakaļ un meklēt pareizo ceļu. Šodien nostaigāti 19 km. Dodamies uz viesnīcu, pa ceļam apmeklējot pārtikas veikalu Migros. Cenas pārtikai ir augstas, bet kaut kas jau ir jāēd. Izkāpjot pie viesnīcas no autobusa, mūs pārsteidz ārkārtīgi skaistas saulrieta debesis, kurās ik pa laikam paceļas vai nolaižas kāda lidmašīna.

Cik patīkami pēc karstās dienas ieiet kondicionētā viesnīcas numuriņā. Pēc vēsas dušas viesnīcā uzvārām ūdeni ar līdzpaņemto spirāli un pavakariņojam.

2.diena, 23.jūlijs. Ceļamies agri, jo mums laicīgi jābūt Cornavin dzelzceļa stacijā, no kurienes brauksim ar vilcienu uz Montrē ar internetā pirktām biļetēm (biļetes pirku šeit: https://www.thetrainline.com/). Biļetes nav ne atceļamas, ne maināmas, toties cena ir patīkama – 8.94 eur par biļeti. No viesnīcas izejam laicīgi, taču 5.autobuss kavējās. Viens autobuss neatnāk, nākamais kavējās un nu jau sākam nervozēt, bet visu paspējam, jo jau vakar izpētījām dzelzceļa staciju, lai zinātu, kur jāiet. Šveicē, tāpat kā Itālijā, vagoni ir sadalīti pa klasēm, kas jāievēro, kāpjot vagonā. Vilciens brauc ļoti līgani un klusi, ir komfortabls. Tiek pārbaudītas biļetes un mūsējās telefonā esošās atzīst par derīgām. Pa ceļam caur logu garām slīd kukurūzas un saulespuķu lauki un visu ceļu mūs pavada Ženēvas ezers. Pēc stundas izkāpjam Montrē (Montreaux).

Montrē, ko dēvē par Šveices rivjēras pērli, ir lepns kūrorts. Jau no pirmajiem brīžiem man te ļoti iepatīkas. Kalni ir pienākuši pavisam tuvu, bet karstuma dēļ tie paslēpušies dūmakā. Krastā slejas Fredija Merkūrija statuja, kuram Montrē ir bijusi kā otrās mājas. Ejam pa ezera promenādi, kura apstādīta ar krāšņām puķēm. Ir ļoti, ļoti skaisti. Vienas krāšņas puķes nomaina citas, pāri ezeram dūmakā slejas kalni, redzams arī pa kādam sniega pleķītim kalnos.

Jau no paša rīta ir karsti. Meklējam peldvietu, bet krasts te ir akmeņains un īsti nav piemērots peldēšanai. Pēc krietna laika jau tuvu Šijonas pilij nonākam pie kādas peldvietas. Krasts klinšains, bet te ierīkotas trepītes ūdenī. Ūdens te ir daudz siltāks nekā vakar Ženēvā. Tas nesniedz tādu atvēsinājumu, bet atkal ir labi un nogurums pazūd. Nonākam līdz Šijonas pilij (Chateau de Chillon), kur pavisam nedaudz pirms tās ir vēl viena peldvieta. Romantiskā viduslaiku pils paceļas uz klinšainas atradzes ezera austrumu krastā, tā ir viens no valdzinošākajiem tūrisma objektiem Šveicē.

Pils celta 11.gs, bet tagadējo veidolu ieguva 13.gs. Iekšā nolemjam neiet, bet aplūkojam pili no ārpuses. Mūsu nākamais mērķis ir Vevē (Vevey), kas ir vēl viens grezns kūrorts Ženēvas ezera krastos. No Šijonas pils līdz Vevē ir iespējams aizbraukt ar kuģīti, bet tas būtu jāgaida 1.5 stundas. Ejam augšā uz autoceļa, pa kuru kursē 201.trolejbuss, kas aizvizina mūs līdz Vevē pusstundas laikā. Eju pie vadītāja pirkt biļeti, bet viņš man atsaka, ka brauciens ir bez maksas!!!! Tā arī nesapratu, vai tiešām bez maksas, vai arī viņš mums to uzsauca. Tūristiem, kas apmetušies Montrē viesnīcās, arī tiek izsniegtas bezmaksas transporta biļetes, bet mūsējā der tikai Ženēvā. Vevē braucam līdz pašam galam – līdz funikuliera stacijai. Ar funikulieri brauksim augšā Pelerin kalnā. Biļešu automāts ir skaidrā franču valodā bez iespējas pārslēgties uz citu valodu. Mēģinām kaut ko saprast, bet neizdodas. Jautājam kādai vietējai sievietei, kā nopirkt biļeti. Viņa ļoti vāji runā angliski, saprotam, ka vietējiem funikulieris ir bez maksas un ka arī mēs varot it kā nepirkt biļeti. Tā kā nopirkt neizdodas, braucam bez biļetes ar drusku trīcošu sirdi, vai neiekāps kāda kontrole. Pa ceļam ir vairākas pieturas. Pašā augšā 807 m augstumā paveras brīnišķīgs skats uz Vevē, ezeru un kalniem.

No šejienes mums bija ieplānots stundu ilgs kāpiens kalnā līdz skatu tornim. Diemžēl kalnā nav daudz vēsāks (32 grādi) un saule šodien karsē ļoti stipri, varētu pat teikt, ka dedzina. Saprotam, ka kāpiens kalnā izpaliks un atkal bez biļetes braucam lejā ar funikulieri. Tad ar trolejbusu pabraucam dažas pieturas tuvāk Vevē centram, pat nemēģinot jautāt par biļetēm. Redzam, ka neviens biļetes nepērk. Dodamies uz mūsu glābēju – ezeru meklēt peldvietu un drīz vien to atrodam pie kādas upes ietekas. Krasts te ir ar diezgan asiem akmentiņiem, kas pēdām ir diezgan sāpīgi. Cik labi ir ūdenī!!!! Tālāk pastaigājamies pa Vevē ezera promenādi, sasveicinoties ar Čārliju Čaplinu (pareizāk sakot, statuju), kurš te ir pavadījis mūža pēdējos 25 gadus. Ezerā iesprausta milzu dakšiņa, nezinu gan, ar kādu nozīmi. Pa ceļam ir gan kafejnīcas, gan suvenīru bodītes, spēlē pa kādam ielu muzikantam. Arī Vevē ir jauki parki, ziedi, viss tīrs un sakopts.

Izstaigājušas pilsētiņu, dodamies uz dzelzceļa staciju, lai dotos atpakaļ uz Ženēvu. Dzelzceļa stacijā mums jānopērk biļetes uz vilcienu līdz Ženēvai, jo atpakaļceļu internetā nepirku, nespējot paredzēt, cik ilgi te būsim. Biļešu automāti atkal ir tikai franciski, citas iespējas nopirkt biļetes nav. Lūdzam palīdzību aiz mums rindā stāvošiem puišiem. Viņi ātri kaut ko saspaida un varam pirkt biļetes, kuras vienam izmaksā 28 CHF!!! Milzīga atšķirība cenā no internetā pirktās biļetes cenas! Ar šādu biļeti var braukt ar jebkuru vilcienu līdz Ženēvai šīs dienas laikā. Vilciens brauc ilgi, jo apstājas daudzās stacijās. Jau tumsā esam atpakaļ viesnīcā. Numuriņš ir uzkopts, dvieļi ir nomainīti. Duša, vakariņas, gulta. Neskatoties uz karstumu, šī bija brīnišķīga diena.

Atkal ceļamies agri, jo šodien ar vilcienu tajā pašā laikā brauksim līdz Lozannai. Šorīt 5.autobuss nāk laikā un stacijā esam ļoti laicīgi. Pusstundas laikā esam Lozannā, kur jau no paša rīta (9.30) ir 31 grāds. Lozanna (Lausanne) ir viena no skaistākajām Šveices pilsētām. Tā ir Vo kantona centrs un Federālās tiesas un Olimpiskās komitejas mītne. Pilsēta izvietojusies uz 3 pakalniem un atrodas vīna audzēšanas rajonā.

Vecpilsētas ieliņas ir ļoti stāvas, kāpjam gan augšā, gan lejā, tad atkal augšā, cauri laukumiem, garām skaistajam rātsnamam, Justīcijas strūklakai, vairākām baznīcām, pa Escaliers du Marche, kamēr nonākam līdz Lozannas Dievmātes katedrālei, kas ir skaistākā gotiskā celtne Šveicē. Katedrāle ir ļoti liela un tiešām iespaidīga. Iekšā mani pārsteidz fantastiskās logu vitrāžas – katra ir savādāka un visas bezgala skaistas.

Par 5 CHF uzkāpjam katedrāles tornī, no kura paveras panorāmas skats uz pilsētu, ezeru un kalniem. Lejā plešas vecpilsētas brūnie jumti, skats ir brīnišķīgs. Redzam Senmēras pili un citas krāšņas ēkas.

Sāk zvanīt katedrāles zvani, jo ir 12 dienā. Zvani atrodas mums tieši blakus un ir ļoti skaļi. Tie zvana ilgi, kad zvani apklust, atceros filmu “Īsa pamācība mīlēšanā”, kuras galvenais varonis tēloja kurlumu pēc atrašanās baznīcas zvanu tuvumā. Jūtos līdzīgi. Manas ausis ir piekusušas un nu izbauda klusumu.

Dodamies atpakaļ līdz dzelzceļa stacijai, no kuras ar vienīgo metro līniju Lozannā brauksim līdz Ušī (Ouchy) - kādreizējam zvejnieku ciematam, kurš šodien kļuvis populārs kūrorts Ženēvas ezera krastā. Līdz Ušī ar metro būtu jābrauc 4 pieturas, bet līdz 3 pieturām ir lētāks tarifs (2.30 CHF), bet no 4.pieturas tas kļūst krietni dārgāks. Kāds vietējais mums iesaka pirkt biļeti 3 pieturām un vienu iet ar kājām. Tā arī darām. Šis biļešu automāts ir pieejams arī angļu valodā. Ušī atrodas ezera krastā, pa ceļam redzam skaisto Ušī pili, pie ezera atkal ir puķu stādījumi, tālumā kalni, atkal ir ļoti skaisti.

Bija iecerēta pastaiga pa Ušī promenādi gar ezeru, bet 36 grādu karstumā ir tikai viena doma – pelde ezerā. Neredzam peldvietu, toties ir iznomājami katamarāni, no kuriem var peldēt. Uz abām samaksājam 28 CHF un uz stundu viens katamarāns ir mūsu. Izpeldējušās pēc sirds patikas, ēdam līdzpaņemtās maizītes. Jūtu, ka uz mani kāds skatās. Pagriežu galvu – pie katamarāna piepeldējis gulbis pavisam tuvu klāt un skatās uz mani ar tādu skatienu – ja nedosi maizīti, varu ieknābt. Protams, padalījos ar gulbi😊. Atpakaļ atkal braucam ar metro 3 pieturas un 1 ejam ar kājām. Biļešu automāti dzelzceļa stacijā atkal tikai franciski. Izpētām, ka automātā pēŗkot, biļete līdz Ženēvai maksātu 25 CHF. Meita atver telefonā interneta lapu https://www.thetrainline.com/ un atrod biļetes par 11.47 eiro uz vilcienu pēc stundas, kuras arī nopērkam. Interesanti, ka lētākas biļetes piedāvāja tieši 1.klasē, kur braukšana bija ļoti komfortabla un klusa. Ženēvā esam samērā agri, aizbraucam nedaudz atpūsties uz viesnīcu. Tā kā rīt ir meitas dzimšanas diena, esam nopirkušas ļoti dārgu šampanieti (mazā pudelīte 8 CHF), sieru un vīnogas. Pēc dušas un atpūtas pie šampanieša glāzes kondicionētā istabiņā esam gatavas doties vakara pastaigā uz Ženēvas centru. Ārā joprojām ir ļoti silti, bet nav vairs nepanesami karsti. Pie ezera mūs priecē saulrieta iekrāsotas sārtas debesis, kuras pēc brīža kļūst vēl sārtākas. Satumstot, iedegas gaismas, kas atspīd ezerā un strūklaka tiek izgaismota. Vakarā viesnīcā kravājam somas, jo rīt pēc brokastīm būs jāpamet viesnīcas numuriņš.

Pēc brokastīm dodamies uz administrāciju ar visām somām, kur tās nododam somu glabātuvē (bez maksas).

Atkal sēžamies savā 5.autobusā un braucam līdz pieturai Vidollet, kur pārsēžamies uz 8.autobusu un braucam līdz Veyrier ciemam, kas atrodas pie pašas Francijas robežas. Veyrier ir mierīgs, kluss, bez tūristu bariem. Sekojot navigācijai telefonā, tuvojamies Francijas robežai. Šveices – Francijas robeža ir iela, kurai pārejot, esam jau Francijā. Nekādas robežkontroles vai pārbaudes. Sekojam norādēm uz Saleve kalna gaisa tramvaju, kur pērkam biļetes (11.90 eur turp/atpakaļ). Te ir iespēja izvēlēties, kādā valūtā maksāt – frankos vai eiro. Ar gaisa tramvaju paceļamies no 1097 m līdz 1379 m augstumam, ceļoties augstāk un augstāk, skatam paveras plaša apkārtnes panorāma. Saleve kalnā no skatu platformas skats ir brīnišķīgs. Lejā plešas Ženēva, Ženēvas ezers, Francijas lauki un pļavas.

Augšā nav daudz vēsāks – 32 grādus karsts. Kāpjam pa taku vēl augstāk līdz Monblāna skatu vietai, kas karstumā nav viegli. Sasniedzam vēl vienu skatu platformu uz ezeru, no kuras skats ir galvu reibinošs. Netālu ir observatorija, tālāk vieta, no kuras būtu jāredz Monblāns. Karstuma dēļ joprojām ir dūmaka un sniegotos kalnus neredz. Redzami tikai tuvākie kalni, kas attālinoties, izgaist dūmakā. Sirreāla sajūta.

Sarīkojam pikniku zālē. Kas var būt labāks par maltīti ar tādu skatu! Ir iespēja doties vairākos garākos pārgājienu maršrutos, bet karstums mūs no tā attur. Pēc nelielas atpūtas kāpjam lejā līdz gaisa tramvajam. Šeit bija vienīgā vieta visa ceļojuma laikā, kur nebija pieejams dzeramā ūdens krāns un ūdens bija jāpērk par lidostas cenām. Nobraucot lejā un izkāpjot no gaisa tramvaja, jūtos kā sakarsētā somu pirtī. Gaiss ir paspējis uzkarst – karsē gan saule, gan karstais asfalts. Vienīgā doma ir par peldi ezerā, līdz kuram vēl jānokļūst. Autobusā bija tikai nedaudz vēsāks. Strādāja kondicionieris, bet tas nespēja tikt galā ar 37 grādus karsto gaisu, kas katrā pieturā ieplūda no jauna iekšā. Centrā izkāpjam no autobusa un apmetamies mums jau pazīstamajā peldvietā Les Bains des Paquis (2 CHF). Pa šīm dienām ūdens ezerā ir sasilis, bet vienalga ūdens sniedz atvēsinājumu. Kādu stundu atpūšamies pie ezera. Diemžēl ir laiks doties uz viesnīcu un tālāk uz lidostu. Pa ceļam nopērkam salātus pusdienām Migros veikalā, ko apēdīsim lidostā. Gaidot autobusu no viesnīcas uz lidostu, pamalē redzam tumšus, draudīgus mākoņus, bet gaiss joprojām ir ļoti karsts. Lidosta mūs sagaida ar patīkamu kondicionētu gaisu. Kāpjot lidmašīnā, sāk krist lielas lietus lāses. Jau sēžot lidmašīnā, ārā plosās pamatīgs negaiss. Tiek paziņots, ka negaisa laikā lidmašīna nepacelsies. Galu galā izlidojam stundu vēlāk. Gaidīšanas laikā tiekam pie bezmaksas ūdens glāzes. Berlīnē ierodamies nedaudz pirms pusnakts. Un atkal manā Eiropas kartē viens maziņš, bet ļoti skaists stūrītis ir apgūts.

Avio Berlīne-Ženēva-Berlīne – 56 eur

Viesnīca – 107 eur

Pilsētas nodoklis – 6.90 eur

Transports:

Vilcieni – 53 eur

Metro Lozannā – 4.25 eur

Gaisa tramvajs Saleve kalnā – 11.90 eur

Citi izdevumi:

Lozannas katedrāles tornis – 4.60 eur

Peldvieta Ženēvā – 3.70 eur

Katamarāns Lozannā – 12.85 eur

Pārtika – 41 eur

Suvenīri – 9 eur

Ceļojuma fotogrāfijas var apskatīt šeit:

Ženēva: https://www.draugiem.lv/gallery/?aid=70201635&noPopup

Montrē un Vevē: https://www.draugiem.lv/gallery/?aid=70237349&noPopup

Lozanna: https://www.draugiem.lv/gallery/?aid=70265789&noPopup

Saleve kalns Francijā: https://www.draugiem.lv/gallery/?aid=70297647&noPopup