Krimas adrenalīns 1

15.05.2006
11 min lasīšanai

[publicēts Latvijas Avīzē kādu laiku atpakaļ. Ceļojums notika pirms vairākiem gadiem augustā] Varbūt kādam noder ieteikumi :) uh, pati pārlasīju un gribas atpakaļa :)))...... Krima mūs sagaida ar gandrīz latvisku klimatu – aptuveni +25 °C. Vietējie krata galvas – tik auksta vasara vēl neesot piedzīvota. Ūdens temperatūru ietekmējot dīvainas straumes, kas aizskalo ļaužu ienākumus. Tūristi tik aukstā jūrā negribot peldēties, un vietējiem visa iecerētā peļņa vējā. Tomēr, kad ieskatāmies vērīgāk, izrādās – neesam vienīgās atbraucējas. Pēc Melnās jūras saules noilgojušies daudzi, un turpmākās dienas apliecina – tūrisma sezona Krimā ir pilnā plaukumā. Ierašanās Tūlīt pēc Ukrainas robežas šķērsošanas mūs sagaida delegācija – trīs kārni šuneļi, kuri metodiski ielenc pasažierus. Izsalkušas acis, meklējoši purniņi, mēles līdz zemei – kurš gan varētu būt desas gabala cienīgāks par viņiem? Par stundu apsteidzam grafiku un Kijevā piestājam 9.00. Autobuss pukšķina tālāk, mēs ar savām mugursomām paliekam Ukrainā. Autoostas uzgaidāmajā telpā atlokām karti, lai saprastu, kur tad īsti gribam nokļūt. Skaidrs, ka Krimā, bet grūti izvēlēties pilsētu. Tablo rāda, ka tuvākais reiss paredzēts uz Simferopoli: biļetes cena – 99 grivnas (10 grivnas ~ 1 lats), attālums – 957 km. Lai gan summa tiešām nav nekāda dižā, tomēr vaikstāmies: nav labi ceļojumu uzsākt ar palieliem izdevumiem. Un notiek brīnums – kasiere pati piedāvā iegādāties lētāku biļeti par 75 grivnām. Par laimi, šoreiz vienādojums "lētāks = sliktāks" neizrādās patiess. Pēc piecpadsmit nervus kutinošām kavēšanās minūtēm autoostā iestūrē ērts baltkrievu "Neoplāns". Autobusam ne vainas, pasažieri tiek lutināti ar deviņdesmito gadu ASV ražojuma nindzju cīņas filmām, bet pussēdus gulēt grūti: kājas tirpst, sānus spiež. Pārbrauciens Kijeva – Simferopole ilgst apmēram 16 stundas, bet otrā autobusā pavadītā nakts jau liekas kā ļauna sazvērestība. Simferopolē autobuss ielīgo četros no rīta, tādā agrumā istabas piedāvāt neviens nesteidzas, tādēļ par 22 grivnām pierunājam šoferi vest mūs līdz maršruta galapunktam Feodosijai. Uzaust saule un nākamajā autoostā ceļotājus jau sagaida bļaustīgu sieviešu bariņš – istabu izīrētājas. Esam paguruši un gatavi visiem piedāvājumiem, bet vairākums sieviešu zaudē par mums interesi, padzirdējušas, ka gribam te palikt tikai divas dienas. Galu galā vienojamies ar Olgu – klusu sievieti, kura gan īpaši nepriecājas par mums, bet arī neizrāda klaju nicinājumu par tik štruntīgiem nakšņotājiem. Par 4 dolāriem diennaktī salīgstam aizslēdzamu istabiņu, kurā ir kumode un divas gultas. Kādu gan neaprakstāmu baudu spēj sagādāt parasta apgulšanās – īpaši, ja horizontālā stāvoklī neesi atradies divas diennaktis! Īss nomidzis, duša, tīras drēbes un mēs jau jūtamies kā cilvēki. Paēdam vietējā kafejnīcā un turpat nogaidām, līdz pārstāj līt. Krima mūs sagaida ar gandrīz latvisku klimatu – aptuveni +25 °C, lietus, nomākušās debesis. Ne miņas no neizturamā karstuma, par ko pirms brauciena brīdināja citi ceļotāji. Ūdens temperatūra Melnajā jūrā Feodosijas piekrastē tikai +15 °C. Ūdens temperatūru ietekmējot dīvainas straumes, kas aizskalo arī ļaužu ienākumus, tūristi tik aukstā jūrā peldēties negribot. Tomēr jau pēcpusdienā debesis noskaidrojas un visa ceļojuma laikā līst vairs tikai divreiz. Visā Krimā darbojas tūrisma firmu aģenti, kuri cauru dienu pavada uz ielas blakus saviem reklāmas stendiem un aicina nelielos izbraukumos pa Krimas jaukākajām vietām. Kādas blondas dāmas tīklos iekrītam arī mēs un par 25 grivnām katram iegādājamies biļeti rītdienas ekskursijai uz "Novij svet". Bet diena ir tikko sākusies un mēs nolemjam izpētīt pilsētu. Feodosija tulkojumā no grieķu valodas nozīmē "dievu dotā", grieķu jūrnieku dibināta, tā lepojas ar 2500 gadu senu vēsturi. Šeit tūristu uzmanības cienīgi ir pat satiksmes autobusi, īsti izrakteņi – LAZ, ražoti sešdesmitajos gados, bet vēl uzticīgi rāpo pa pilsētas ielām. Brauciens ar tiem mūsu naudā maksā tikai sešus santīmus, tādēļ serviss ir pilnīgā līdzsvarā ar cenu. Centrā ieklīstam pazīstamā marīnista Aivazovska muzejā. Feodosijas iedzīvotāji ārkārtīgi lepojas, ka tāds mākslinieks dzīvojis viņu pilsētās un viņa vārdā sauc gan ielas, gan bārus. Tomēr negribas daudz skatīties uz gleznotiem viļņiem, ja turpat čalo īstie. Ūdens ir auksts un mēs gar iebetonēto pilsētas pludmali dodamies promenādē – suvenīru tirdziņa drūzma, saule, koraļļu un gliemežvāku pārdevēju skaļie aicinājumi pirkt, pirkt, pirkt. Piedāvā arī dažādu ēdmaņu – vafeles, saulespuķu sēkliņas, ar gaļu pildītus lavašus (šaurmu). Glāzīte dillēs vārītu krevešu čaulā maksā 3 grivnas, tikpat arī rapončiki – cepti jūras gliemeži uz iesmiņiem. Ak jā, un kur nu vēl augļi! Arbūzi, dažādu šķirņu melones, svaigas vīģes, aprikozes, ķirši, persiki – litriem, kilogramiem, spaiņiem! Apjukumā pērkam visu pēc kārtas, nomazgājam un ēdam, sulu gar zodu tecinādami. Mūsu vēderi par tādiem augļu kvantumiem nav sajūsmā, bet "skrejamais" tomēr nepiemetas. Ne velti daudzviet Krimā izkārti lieli brīdinoši uzraksti, kas vēsta: augļi pirms ēšanas obligāti jāmazgā. Šo noteikumu rūpīgi ievērojam, arī gremošanas sistēma aprikožu spaiņus pārstrādā rūkdama. Atgriežoties savā istabiņā, saņemam ielūgumu uz mūsu saimnieces dzimšanas dienu. Svinības paredzētas tajā pašā vakarā mājas iekšpagalmā. Tikai "savējie": pati gaviļniece, viņas māte, mēs un vēl trīs īrnieki: divas meitenes no Baltkrievijas un puisis no Kijevas. Galdā ir Olgas mīļākais ēdiens manti – tādi kā lieli pelmeņi, kurus pagatavo tvaicējot. Pēc vakariņām sarunas pie vīna glāzes risinās līdz vēlai naktij. Ir silts, sisina cikādes un sienāži, pagalma dobēs medībās izgājis mājas rudais runcis un virs galvas spožas zvaigznes. Sasniedzamā paradīze Pusdeviņos ierodamies ekskursiju pārdevējas norādītajā vietā, kur jau pulcējas prāvs bariņš citu tūristu. Organizēti vienas dienas pārgājieni šeit šķiet ļoti iecienīti. Ceļš no Feodosijas uz Sudaku vien ir sajūsmas vērts. Kalni, kalni, kalni, katrs ar savu leģendu. Pār Koktebeles ciematu slejas mežiem apaudzis Svētais kalns, kurā vietējie vakaros uznesuši nedziedināmi slimos un no rīta sirdzēji jau paši spējuši nokāpt ielejā. Viduslaikos ļaudis ticēja, ka dziedinošo spēku kalnam piešķir tur apglabātais musulmaņu svētais. Mūsdienās teika ir nedaudz mainījusies – kalnā esot magnētiskie lauki, tie pievelkot citplanētiešu gaisa kuģus un ārstējot slimniekus… Koktebelē atrodas arī viena no slavenākajām Krimas vīnu darītavām un ciema apkārtnē katrā kaut cik lietojamā zemes pleķītī aug vīnogulāji. Vēl pagājušajā gadsimtā apstādīti bijuši 120 000 hektāru, nu palikuši "tikai" 50 tūkstoši. Ciema iedzīvotāji joprojām atceras divas nelaimes, kas varēja viņus atstāt bez vīna un naudas. Ar vīnogu sakņu puvi vēl spējuši tikt galā, bet 1985. gadā Padomju Savienībā izsludinātais sausais likums nodarījis lielāku postu. Valdība pavēlējusi iekoptos laukus iznīcināt – zemnieki cirtuši vīnogulājus un žēlumā raudājuši. Tagad vīndari pēc pārdzīvotā šķiet brangi atkopušies un lai nu par ko, bet par vīna trūkumu jums Krimā raizēties nevajadzēs. Kādā kalnu ceļa ielokā autobuss apstājas un nadzīgs vīna tirgonis (kā vēlāk izrādās, šofera draugs), sava moskviča bagāžnieku piekrāvis pilnu ar vīna pudelēm, aicina uz degustāciju: "Ai, mīļie draugi, nāciet, nāciet, pagaršojiet! Salds kā medus, reibinošs kā sieviete, mans vīns izārstēs jūs no visām kaitēm." Var jau būt, ka tirgonim taisnība, galu galā krietna daļa Krimas vīnogu augušas vulkāniskā augsnē, uzsūcot visus tur atrodamos minerālus. Tomēr mēs, desmitos rītā sadegustējušies vīnu, jūtamies drīzāk saguruši nekā izdziedināti. Diena tikko sākusies, bet izslavētā Krimas saule jau nolēmusi parādīt, uz ko ir spējīga. Pirmā pieturvieta – Sudakas cietoksnis, viens no viduslaiku Eiropas cietokšņiem, kas vislabāk saglabājies. Uzbūvēts 150 m virs jūras līmeņa, tas vēl joprojām varens slejas pār ciematu ielejā. Gan cietoksnī, gan vēlāk citās tūristu apmeklētās vietās pamanu kādu, manuprāt, aizraujošu, trūkumu: nav nekādu nožogojumu, tu vari iet, kur pašam tīk. Jo augstāk kalnos, jo šaurāka taciņa un zem tās dziļāks bezdibenis, jo mazāk iespēju kaut kur pieturēties. Kārtīgajās Eiropas valstīs viss būtu norobežots, iecementēts, ar drošības tīklu pārklāts. Krimā savukārt daudzviet kalnu takām (kur akmeņus tūristu kājas nopulējušas līdz slidenumam) nav pat uzraugu, kas varētu brīdināt pašnāvnieciski noskaņotos atpūtniekus. Ja jums izdodas palikt dzīvam, adrenalīnu pēc tāda pārgājiena asinīs var just vēl nākamajā dienā. Pēc Sudakas cietokšņa apskates dodamies uz vienu no skaistākajām vietām Krimā – dabas liegumu "Novij svet". Gide mūs ved pa kalnu takām garām silti smaržojošām kadiķu audzēm, kur, klinšu pakājē saulē mirdzēdama, gājējus žilbina neticami zila jūra. Pārgājiena laikā mēs apskatām trīs piemīlīgus līcīšus: Zaļo, Zilo un Gaišzilo, kuri savus vārdus ieguvuši atšķirīgo ūdens toņu dēļ. Zaļajā straumes no Melnās jūras dāsni ieskalo ūdenszāles, Zilais līcis ir dziļāks par Gaišzilo, tādēļ, skatoties no augšas, tā krāsa liekas tumšāka. Peldoties vienā no šiem līčiem, gūstu savu pirmo mācību par Melnās jūras faunu – ja rotaļājoties mētājaties ar medūzām, sargiet seju. Trāpot pa kādu no jutīgākajām cilvēka ķermeņa vietām, medūza dzeļ krietni stiprāk par nātri. Tiesa gan, pietūkums pāriet dažu stundu laikā. Gaišzilais līcis laikam gan ir viens no bijušās Padomju Savienības slavenākajiem ūdens pleķīšiem. Šeit kādreiz uzņemtas neskaitāmas filmas, arī "Bagātību sala" un "Cilvēks – amfībija". Blakus līcim kādā alā uz sienas joprojām saglabājies zaļš krāsojums: klints "Cilvēka – amfībijas" uzņemšanas laikā apzīmēta, lai izskatītos pēc zemūdens grotas. Pārgājiena sajūsmināti, vakarā atkal dodamies pie blondās ekskursiju pārdevējas. Sirsnīga pirmajā tikšanās reizē, tagad Valentīna staro spožāk par sauli. Gūstam izsmeļošu informāciju par piedāvātajām ekskursijām, par sadzīvi Krimā un derīgus padomus mūsu turpmākajam ceļam. Nākamo dienu nolemjam veltīt dīkai pastaigai pa pilsētu un pludmali, bet aiznākamajai nopērkam ekskursiju uz alām (35 grivnas katram, neskaitot ieejas maksu apskates objektos). Alas un alu cilvēki Rīta agrumā nosolījušies Olgai, ka atgriezīsimies citugad, ar visu mantību plecos dodamies uz ekskursiju autobusu. Alas atrodas netālu no Simferopoles – Jaltas starppilsētu trolejbusu trases (no tās ērti tikt līdz Aluštai), tādēļ plāns ir šāds: apskatīsim Sarkano un Marmora alu, bet uz Feodosiju atpakaļ nebrauksim. Krimā vien ir aptuveni 800 alu, divās no tām nokāpām. Autobuss apstājas pļaviņā un 3 km garā taka kalnup līdz Sarkanajai alai mums jāmēro kājām. Kaut kur kāpiena vidū ceļu aizšķērso koka barjera. Turpat ierīkots kas līdzīgs mežabrāļu nometnei – veca brezenta telts, uz zariem sakārtas zeķes, ugunskurs un visam pa vidu divi panīkuši, rugājiem apauguši vīri aizsargkrāsas tērpos. Netālu atrodas Ukrainas armijas mācību daļa un šeit tūristi var apskatīt vienu no "oficiālā" reketa paraugiem Krimā. Par ieeju Sarkanajās alās jāmaksā 12 grivnu, bet vasarā (kad ceļa līkumā gaidīt tūristus ir tīrā izprieca) zaldātiņi iekasē vēl pa 2 grivnām no katra. Par ko? Viņi droši vien atjautātu: un par ko ne? Mūsu grupā vien ir 50 cilvēki, kopā sanāk laba summiņa. Tūristu bari vasarā ir neizsīkstoši, tātad krietna peļņa bez ieguldījuma garantēta. Izstaigājam Sarkano alu, lai gan ierindas skatītājiem pieejama ir tikai neliela daļa no tās 13 km garajām ejām. "Noripināmies" atkal lejā un braucam uz vienu no Čatir-Daga kalna plato, kur 920 m virs jūras līmeņa tūristus gaida Marmora ala, atklāta tikai pirms 16 gadiem. Šeit ir iespēja izvēlēties – mazo, standarta vai garo maršrutu pa labirintiem. Par 18 grivnām ņemam lielo, kilometru garo ceļu. Alā visu gadu valda nemainīga temperatūra +9 °C, tādēļ pie ieejas tiek izdalītas siltas jakas. Fotografēšanas atļauja maksā vēl 10 grivnu, bet mēs nolemjam – gan jau izdosies kaut ko noknipsēt arī tāpat. Nekā. Stingrais pavadonis ar ērgļa aci seko katrai grupas kustībai. Pāris reižu nospiežu fotoaparāta slēdzi, bet tūlīt seko nikns uzbrēciens un vairāk es neuzdrošinos mēģināt. Katram stalaktītam un stalagmītam alas apsaimniekotāji devuši daiļrunīgus nosaukumus – Alas saimnieks, Salavecis, Pakārusies Sniegbaltīte, Buduārs, Trakais Zaķis, Vodka un vēl daudzi citi. Marmora alā ir arī vairākas zāles, lielākā no tām – 27 m augstā Perestroikas zāle, pilna ar milzīgiem klintsbluķiem, kas tur sakrituši jau aizvēsturiskos laikos. Atceļā autobusa šoferis mūs izsēdina Simferopoles nomalē. Kamēr apdomīgi mīņājamies starppilsētu trolejbusa pieturā, mūs ielenc taksistu bariņš. Sākumcena par vešanu līdz Aluštai šķiet tāda paliela, bet pietiek tikai pašķobīt ģīmjus un vēlreiz palūkoties trolejbusu virzienā, kā takse nokrīt līdz 20 grivnām katram. Nu vairs nav ko lauzties, par 70 km garu braucienu taksī 4 lati tiešām nav daudz prasīts. Uz Simferopoles – Jaltas trases (tāpat kā uz visiem citiem asfaltētajiem ceļiem Krimā) bailīgajiem nav ko meklēt. Katram virzienam paredzēta tikai viena josla, pa kuru vienā mierā pukšķina smagais auto, to apdzen pasažieru autobuss un manevra laikā arī mūsu žiguļa šoferis nolemj, ka kaut ko kavējam. Nākamajā ceļa līkumā izrādās, ka mums pretī nesas divi tādi paši steidzīgi džigiti. Iekrampējos sēdeklī un mēģinu nekliegt – šoferis to varētu uztvert kā uzmundrinājumu. Brīnumainā kārtā viss beidzas labi, mums priekšā atkal ir tukša šoseja, tātad labs iemesls, lai vēl mazliet palielinātu ātrumu. Taksometra šoferis nicīgi kritizē mūsu vēlmi palikt Aluštā: tur taču neesot ko redzēt, tikai betona daudzstāvu mājas, pludmale arī nekāda dižā… Viņš mūs vedīšot uz Partenitu! Tā ir maza kūrortpilsētiņa starp Aluštu un Jaltu, bet pēc trakā brauciena mēs neuzdrošināmies iebilst. Pie ceļa, kas no trases ieslīd pilsētā, ar plakātiem klēpī jau sēž pazīstamie istabu izīrētāji. Divistabu dzīvoklis ar visām ērtībām – 20 dolāri diennaktī. Vienistabas dzīvoklis pie jūras – 15 dolāri. Te cenas jau ir krietni vien augstākas un atkal galvenā problēma izrādās sarunāt naktsmājas uz pāris dienām. Desmit dienas? Lūdzu. Divas nedēļas? Ar lielāko prieku. Divas dienas? Ko jūs iedomājieties! Neko darīt, dodamies izmēģināt laimi otrpus ceļam, kur ap ugunskuru satupuši mazāk pievilcīgi mājokļu piedāvātāji. Piecas pensijas vecuma sievietes, vīrietis un gandrīz tukša pudele "pašdzītā". Kamēr draugs mēģina vienoties par cenu un dienām, mani malā pavelk kuplkrūtains sievišķis. Ar pamatīgu piepūli sakoncentrējusi skatienu, viņa man ausī sāk dvest savu spirtoto noslēpumu: zdjes u nas v Partenite samij lučšij pļjaž. Lučše vsjeh. Očeņ horošij pļjaž!* Acīmredzot pludmale uz viņu atstājusi neizdzēšamu iespaidu. Beigu beigās dabūjam slēdzamu istabu divistabu dzīvoklī par 10 dolāriem diennaktī. Vedot mūs uz turieni, dzīvokļa īpašniece paspēj pasūdzēties gan par savām slimībām, gan par mazāk turīgo Krimas iedzīvotāju grūto likteni. Izrādās, ka visi pie ugunskura sastaptie ļaudis katru vasaru pavada gandrīz vai zem klajas debess. Pensijas Krimā ir vidēji 100 grivnas (10 lati) un tūristu sezona esot vienīgā iespēja tikt pie naudas. Tad nu ļaudis izīrē savu dzīvokli, bet paši vasaru pavada dārza būdiņās vai vienkārši zem egles. Lielā Jalta Mūsu piektā stāva istabiņa jau piecos no rīta ir saules pielieta un putnu piečivināta. No balkona paveras krāšņs skats uz kalniem. Zem loga aug palmas, varens ciedrs, daži vīģes koki un pēc zupas smaržojošs lauru krūms – nu īsti dienvidi! Paķēruši peldkostīmus, dodamies uz vakar tik ļoti slavēto pludmali, diemžēl par peldi vismaz pagaidām nākas aizmirst. Kūrortpilsētās no rīta un dienā jūras malā neatradīsiet vietu pat pelddvieļa platumā, kur nu – starp brūnajām atpūtnieku miesām lāgā nevar saskatīt pat smiltis vai oļus. Tādēļ mēs izvēlamies dienā svīzdami kāpaļāt pa klintīm un apmeklēt visas ievērojamās vietas, savukārt vakarā doties uz pludmali, lai veldzētos jūras viļņos. Atrodam mikroautobusu, kurš par 2,5 grivnām aizvizina mūs līdz Ņikitas botāniskajam dārzam. Dārzs dibināts 1812. gadā un tiešām bagātīgs: rožu šķirņu vien divi tūkstoši! Korķa koki, akmeņozoli, bambusi, dīķīši ar zelta zivtiņām, kaktusu māja un vēl simtiem dažādu brīnumu – visas Ņikitas platības vienā dienā nemaz nav apstaigājamas. Botāniskais dārzs tik liels, ka to uzturēt kārtībā acīmredzot ir grūti: visi nomaļie stūri zālēm aizauguši, sānu celiņi nekopti. Parka dārzniekiem arī laikam nav nekāda saldā dzīve, jo kaut kur blakus kaktusu siltumnīcai kombinezonā tērpta sieviete čukstus piedāvā nopirkt eksotisku palmu tieši no valsts dārza krājumiem. Mēs tomēr no izdevīgā darījuma atsakāmies un, lai gan jau tuvojas vakars, nolemjam vēl aizbraukt līdz Jaltai. Gribam izmēģināt Simferopoles – Jaltas trolejbusa trasi, gaidām pusstundu, pieturai garām pabraukuši jau vismaz trīs trolejbusi, bet neviens nav apstājies. Lēkājam, vicinām rokas – bez panākumiem, sabiedriskā transporta vadītāji izliekas mūs nemanām. Netaisāmies visu vakaru nodirnēt uz šosejas, tādēļ izlemjam braukt atkal ar mikroautobusu. Kādēļ neviens neapstājas? Tas tā arī paliek viens no lielajiem dzīves noslēpumiem. Jaltā valda pamatīga drūzma – pēc mazpilsētiņām un Krimas mežiem tādas tautu masas šķiet neierastas. Autoostā noskaidrojam, ka uz naberežnaju** var nokļūt pa Ļeņina prospektu, vienu no lielākajām Jaltas ielām. Prospekta abās malās ir dārgi veikali, bankas, lepni restorāni un vienā no tiem nolemjam paēst vēlas pusdienas. Zupa, otrais un salāti diviem cilvēkiem kopā izmaksāja 27 grivnas (Ls 2,70). Nākamajā rītā jau agri aizbraucam uz Jaltu vēlreiz. Atklājam, ka Ļeņina ielas galā ir ne tikai plaša iebetonēta krastmala, atrakciju laukums un Makdonalds. Tur, vienu roku azotē iebāzis, stāv arī pats Vladimirs Iļjičs. Netālu var nopirkt biļetes uz pasažieru kuģīšiem, kas no Jaltas kursē uz visām lielākajām Krimas piekrastes pilsētām. Šeit to dēvē par morskaja progulka***, jo var baudīt ne tikai braucienu, tā laikā gids skaļrunī stāsta gan par pilsētas vēsturi, gan krastā redzamajiem brīnumiem. Nopērkam biļeti līdz Alupkai (8 grivnas), lai apskatītu Alupkas (Voroncova) pili un Krimas slavenāko celtni – Bezdelīgas ligzdu. Diena ir nomākusies, ik pa brīdim smidzina sīks lietutiņš, bet tūristus, tajā skaitā arī mūs, no "jūras pastaigas" tas neattur. Kuģī visas vietas aizņemtas un tas uzsāk savu lēno braucienu gar piekrasti, diemžēl nekāds skaistais skats nepaveras. Krastā kā neglītas kurpju kastes satupinātas apdzīvotas, pamestas vai nepabeigtas blokmājas un daži kosmosa kuģiem līdzīgi betona monstri. Gide par tiem stāsta ar skaidri saklausāmu lepnumu balsī – kā kuru sanatoriju sauc, cik tajā istabu, kad celta. Dziednīcas apsēdušas visu Jaltas piekrasti, pludmales izkropļotas ar daudziem nelieliem moliņiem un sanatoriju privātajām peldvietām, jūra iecementēta un žogiem aizvilkta. Lai tikai naudīgos atpūtniekus ne vilnītis neapšļakstītu un "vienkāršā tauta" netraucētu. Un tradicionāli- turpinājums sekos :)

Krimas adrenalīns 1

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem