Ceļojuma apraksta sākums šeit: https://www.draugiem.lv/blogs/post/Lielais-Azijas-celojums-Honkonga-Vjetnama-Kambodza_16024879

Pēc Honkongas iepazīšanas lidojam uz Vjetnamu, kas arī ir ceļojuma galvenais mērķis,

26.11.2018. Pēc 2 h 20 minūšu lidojuma nolaižamies Hanojas (Noi Bai) lidostā. Ārā ir jau satumsis. Lidostā izstāvam palielu rindu, lai saņemtu vīzu. Vīza maksā 25 USD. Saņemam lielās somas un meklējam savu iepriekš sarunāto šoferi, kurš mūs aizvedīs uz viesnīcu. Brauciens mums katrai izmaksā 5 USD. Vjetnamā labprāt pretī ņem arī dolārus. Tuvojoties pilsētas centram, aizvien vairāk uz ielas redzam motorollerus. Redzam arī tradicionālās konusveida cepures. Beidzot esam nonākušas Vjetnamā, kas ir īstais mūsu ceļojuma mērķis!

Hanoja (vjetnamiešu: Hà Nội, tulkojumā "pilsēta starp upēm&quot ir Vjetnamas galvaspilsēta kopš 1976.gada. Pēc iedzīvotāju skaita Hanoja ir tikai otra lielākā pilsēta Vjetnamā aiz Hošiminas (Saigonas). Pilsēta atrodas Honas (Sarkanās upes) krastos.

Mūsu viesnīca atrodas Vecajā kvartālā (Lavender Old Quarter Hotel) (28 EUR par 2-vietīgu numuriņu). Administrācijā mūs sagaida divi jauni un jautri puiši. Nonākot savā luksusa numuriņā, redzam, ka tajā nav loga (!!!) un pasūtīto divu gultu vietā ir tikai viena, bet plata. Pēc skaidrošanās ar puišiem no administrācijas saņemam atvainošanos un papildu segu un spilvenu, jo visi numuriņi esot aizņemti. Numuriņš ir nedaudz lielāks, kā Honkongas viesnīcā, vannas istaba atdalīta ar caurspīdīgu stikla sienu, kurai priekšā var nolaist žalūziju, ir arī fēns, elektriskā tējkanna, dzeramais ūdens. Tomēr fotogrāfijās numuriņš izskatījās daudz labāk nekā dzīvē.

Dodamies Hanojas ielās, talkā, ņemot Google maps bezsaistes kartes manā telefonā ar atzīmētiem apskates objektiem. Navigācija strādā apbrīnojami labi! Liels daudzums motorolleru, cilvēki sēž ielas malā pie maziem plastmasas galdiņiem uz maziem krēsliņiem, turpat tirgojās, turpat ēd. Visa dzīve uz ielas! Ietves pārsvarā nav paredzētas gājējiem, bet gan kā motorolleru stāvvieta, tirgošanās vieta, arī vakariņu vieta. Lavierējot starp garāmbraucošajiem rolleriem, ejam Hoankīma ezera virzienā. Sajūtu ar visām maņām – esmu Vjetnamā! Lielāko problēmu man sagādāja ielas šķērsošana, jo rolleri neapstājas, bet gan apbrauc apkārt gājējiem. Virsū gan nebrauc. Hoankīma ezers vakarā ir skaisti izgaismots, it īpaši skaists ir tiltiņš uz Ngoc Son templi, kas atrodas uz salas ezerā. Nopērkam pirmos augļus – tobrīd mums vēl nezināmus – saldus, sulīgus, pēc kuru apēšanas man mutē palika viegla sīpola pēcgarša. Vēlāk uzzinājām, ka tas ir džekfrūts.

27.11.2018. Šī viesnīca piedāvā brokastis – cepta ola, tostermaize, cīsiņi, šķiņķis, dārzeņi, arbūzu sula, augļi. Ejam iepazīt Hanoju atkal ar mana telefona navigācijas palīdzību. Ārā ir īsta vasara – silts (ap 25 grādiem), saulains. Caur Veco kvartālu dodamies uz jau zināmo Hoankīma ezeru. Sena teiksma vēsta par leģendāro zobenu, kurš tika atdots šajā ezerā mītošajam gigantiskajam zelta bruņrupucim pēc desmit gadus ilgušas cīņas, kurā vjetnamieši Le Loi vadībā karoja pret ķīniešu iebrucējiem. Leģenda stāsta, ka tieši bruņrupucis izšķirošā mirklī, iznirstot no ezera dzīlēm, iedevis Le Loi brīnumaino zobenu. Ezera centrā joprojām stāv Bruņrupuča tornis. Pa sarkanu tiltiņu ejam uz Ngoc Son templi (1.13 EUR). Tālāk gar ezera krastu, tad seko opera, Svētā Jozefa katedrāle, ielu vilciens. Jā, arī Hanojā ir ielu vilciens, kurš brauc cauri ļoti tuvu dzīvojamām mājām, kur dzīve notiek uz sliedēm. Pa sliedēm klīst nožēlojama paskata vistas. Tālāk dodamies uz Literatūras templi (1.13 EUR), kas ir visas Vjetnamas lepnums, vecākais templis Vjetnamā (celts 1070.gadā!). Tempļa teritorija ir milzīga, tempļa kompleksā ietilpst 5 atsevišķi pagalmi, kas kopumā aizņem 24 500 kvadrātmetrus. Šai vietai piemīt neticams miers - pašā pilsētas sirdī. Pa ceļam redzējām, ka ierasta lieta ir pusdienot ielas malā pie mazajiem galdiņiem. Nolemjam šodienas pusdienas ieturēt šādā autentiskā veidā. Mūs nosēdina pie mazajiem galdiņiem, izvēlamies nūdeles ar liellopu gaļu un dārzeņiem. Turpat ielas malā uz vokpannas tiek gatavotas mūsu pusdienas, kas drīz ir gatavas. Viss ir ļoti garšīgi, porcija milzīga. Par pusdienām katra samaksājam ap 2 eiro, šīs bija vienas no lētākajām pusdienām visa ceļojuma laikā.

Ar pilniem vēderiem dodamies apraudzīt Vjetnamas tautu tēva Hošimina mauzoleju, kas tiek pamatīgi apsargāts. Pa Badiņas laukumu ejam gar mauzoleju. Visapkārt mauzolejam aug koši zaļa zāle, zied puķes, skan patētiska mūzika. Sajūtos kā padomju laikos. Redzu brīdinājumu, ka ar košļājamo gumiju šeit nedrīkst atrasties. Redzam arī Prezidenta pili un Viena pīlāra pagodu.

Esam nonākušas līdz Rietumu ezeram, kas ir milzīgs, salīdzinot ar Hoankīma ezeru. Ezerā uz pussalas atrodas ļoti jaukā Tran Quoc pagoda (bez maksas). Saule jau gatavojas uz rietu, tāpēc dodamies atpakaļ uz viesnīcu.

Kopumā man Hanoja ļoti patika. Satiksme Hanojas ielās gan ir ārprātīga, ausis ir piekusušas no motorolleru trokšņa, pīpināšanas, ielu šķērsošana ir vesels notikums. Arī krustojumos ar luksoforu nevar atviegloti uzelpot, jo sarkano gaismu ne visi ievēro. Bet saprotu, ka Hanoja ir tikai iesildīšanās pirms Saigonas.

Viesnīcā palūdzam pasūtīt taksometru uz dzelzceļa staciju, jo šovakar pēc 8 vakarā braucam ar vilcienu uz Ninhbinhu. Par taksometru katra samaksājam 0.75 EUR, jo dzelzceļa stacija nav pārāk tālu. Vilciena biļetes esam nopirkušas jau Latvijā. Kad pienāk vilciens, uzrodas “izpalīgi”, kas bezmaz vai izrauj no rokām lielo somu, atrod pareizo vagonu, palīdz somas iecelt vilcienā, uzcelt plauktā virs galvas, pēc tam par to prasot samaksu. Kad mēs iedodam katram pa dolāram paliek neapmierināti. Brauciens mums nav ilgs – nedaudz virs 2 h. Braucam pa tām pašām sliedēm, kur šodien staigājām. Ļoti tuvu atrodas mājas, kurās var ieskatīties pa logu. Vilcienā ir ērti, mīksti krēsli un ... prusaki... Pamanu, ka pa sienu rāpo neliels prusaks, esmu šokā. Vēlāk redzu vēl dažus un divus pat nospiežu. Ceru, ka neielīdīs somās vai drēbēs. Pa ceļam apēdam pa rīsu miltu maizītei, kas pildīta ar gaļu un vārītu paipalas olu.

Ninhbinhā ierodamies jau tumsā. Mūsu viesnīca atrodas pavisam blakus stacijai (Ninh Binh Central Hotel) (15.75 EUR 2-vietīgs numuriņš par nakti). Mūs sagaida ļoti laipna administratore, kas runā angļu valodā, bet ar tik milzīgu akcentu, ka grūti saprast viņas teikto. Rītdienai jau iepriekš esam pasūtījušas automašīnu ar šoferi. Vienojamies par maršrutu, mūsu iecerētās Tam Coc ielejas vietā viņa iesaka Trang An ieleju, kas esot skaistāka. Tam Coc ielejas skaistums ir rīsu terases, bet šobrīd rīsi ir novākti un tāpēc izvēlamies mums ieteikto Trang An ieleju. Numuriņš ir ļoti plašs ar divām lielām gultām, lielu logu, bet istabiņā nav ne skapja, pat ne pakaramā. Toties ir liela un plaša vannas istaba.

28.11.2018. Brokastīs pasniedz tēju vai kafiju, omleti, sviestu un bageti, kā arī arbūzu sulu. Tiekam nodotas šofera rīcībā, bet šoferis ne vārda nerunā angliski, tikai zina, kur mūs vajag vest. Par visas dienas vizināšanu katra samaksājam 10 USD. Pirmā pietura ir Trang An ieleja, kur pērkam biļeti 2 h braucienam ar 4-vietīgu airu laivu (7.50 EUR katrai). Brauciens ir pasakaini skaists, līkumojam starp klintīm, kas izskatās, kā no zemes izaugušas, cauri tuneļiem, kur brīžiem ir jāpieliec galva, lai varētu izbraukt cauri. Zied lotosi, izbaudām klusumu, kas pēc trokšņainās Hanojas ir īsta bauda. Trang An ieleju dēvē par Halongas līci uz sauszemes.

Laiva apstājas pie King Konga salas, kur uzņemta pēdējā King Konga filma. Filmu gan neesmu redzējusi. Izstaigājam salu, kurā ir salmu būdiņas ar “iezemiešiem” sarkani nokrāsotām sejām, kuri māj un sveicina. Aug dažādi koki ar man nezināmiem augļiem. Turpinām braucienu garām mazai saliņai, uz kuras atrodas pagoda ar meitenēm nacionālajos tērpos, skan jauka vjetnamiešu mūzika. Divas stundas paskrien nemanot. Apbrīnoju sīkās un sīkstās airētājas izturību. Atstājam dzeramnaudu (10000 VND no katras, kas ir apmēram 0.40 EUR). Šoferītis mūs jau gaida un tālāk aizved uz Bai Dinh tempļu kompleksu (1.88 EUR), kas ir lielākais Vjetnamā. Teritorija tiešām ir milzīga, un kompleksa iekšienē uz apskates sākuma punktu jābrauc ar elektromobili (1.13 EUR). Mani sajūsmina burvīgi bonsai kociņi. Apbrīnoju, kā tādus var izaudzēt. Templī pa garu eju dodamies garām neskaitāmiem Budām. Tik daudz Budas vienuviet neesmu redzējusi. Katrs savādāks, katram piedēvētas citādas spējas. Vjetnamieši apstājās pie kāda konkrētā un klanās tam. Pamazām kāpjam augšup pa kāpnēm, tuvojoties Bai Dinh lielajai pagodai, kas slejas kalnā. Pagoda ir ārkārtīgi grezna, iekštelpas rotātas ar zeltu, arī Buda laistās zeltā. Pagodas tornī uzbraucam ar liftu (1.13 EUR). No skatu platformas paveras jauks skats uz apkārtni. Pēc pamatīgas pastaigas esam atpakaļ pie sava šofera, kurš tālāk mūs aizved uz pusdienošanas vietu. Izvēlos dārzeņu sautējumu (1.50 EUR), kas atkal ir ļoti garšīgs un sātīgs.

Tālāk apskatām Hoa Lu, kas ir pirmā Vjetnamas galvaspilsēta. Dienas noslēgumā mūs aizved uz Mua alām, kur ir jauks ūdenskritums un stāva taka ar augstiem akmens pakāpieniem, kura ved kalnā. Lejā kāpj līgava augstpapēžu kurpēs, garo kleitu turot rokās. Ļoti amizants skats. Kāpiens nav viegls, bet, jo augstāk esam, jo skaistāks skats paveras. Kalna virsotnē slejas pagoda, bet mēs kāpjam otrā kalnā, kurš ir vēl augstāks. Pēc pamatīga kāpiena esam augšā, kalns ar pagodu ir palicis zem mums. Kas par vienreizēju skatu paveras!!!! Lejā upe ar kalniem, ļoti līdzīga tai, pa kuru laivojām no rīta. Šī diena tiešām ir īpaši izdevusies!

Viesnīcā sarunājam visa ķermeņa masāžu vakaram (7 USD) un aizbraucam līdz tirgum, kur sapērkam augļus – hurmu un mango. Hurma ir ļoti garšīga, bet mango vienkārši dievīgs! Pēc dušas gaidām masāžu numuriņos. Mani masē akla meitene. Tā ir vjetnamiešu masāža, kas izpaužas vairāk kā knaibīšana nevis glaudīšana. Ir ļoti, ļoti labi, meitenei ir stingras, spēcīgas rokas.

29.11.2018. Pēc brokastīm dodamies prom no Ninhbinhas uz Catba salu Halongas līcī. Pie viesnīcas piebrauc autobuss, kurš mūs vedīs tālajā ceļā apmēram 5 h. Katram izsniedz ūdens pudelīti. Tiek salasīti tūristi arī no citām viesnīcām. Pa ceļam tiek uzņemti arī vietējie iedzīvotāji. Pa ceļam ir viena apstāšanās reize (autobusā nav tualetes). Nopērku rīsu miltu maizīti (0.60 eur), kura ir pildīta ar gaļu un divām paipalu oliņām – garšīgi un sātīgi. Viena apdzīvota vieta nomaina otru, laiks paiet, vērojot satiksmi uz ceļa, braukšanas manieri, kad apdzenot signalizē nevis rāda pagriezienu. Apkārtne ar rīsu laukiem, banāniem, piegružotām ceļa malām. Uzbraucam uz prāmja, kas pārcels uz Catba salu. Un tad jau esam pašā salā, braucam gar jūru ar mangrovju audzēm, pēc neilga laika sasniedzam Catba pilsētu, kur mēs izkāpjam pie mūsu nākamās viesnīcas (Victor Charlie Hostel 2) (par nakti 2-vietīgā numuriņā – 6 EUR – neticami zema cena par pilnīgi normālu viesnīcu ar brokastīm). Pie administratores noskaidrojam par mūsu rītdienas plāniem – izbraucienu ar kuģīti pa Halongas līci. Parasti kuģīši atgriežas 17.00, bet mums jau 16.00 ir autobuss uz Sapu. Izrādās, ka ir iespējams tūri pabeigt arī 15.00. Pārģērbjamies pēc ceļa un pēc manas Google kartes dodamies uz netālo (20 minūšu gājiens) pludmali. Lai nokļūtu pludmalē, jānokāpj pa trepēm, jo apkārt slejas klintis. Pati pludmale ir smilšaina, klusa un jauka, bet ilgi tāda vairs nebūs, jo vienā jau tā mazās pludmales pusē tiek celta pamatīga viesnīca. Reklāmas plakāti rāda, kāda tā izskatīsies. Ejam iemēģināt Dienvidķīnas jūru – sāļa un silta. Izpeldējušās pēc sirds patikas, dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Vēlāk kāpjam augšā kalnā uz Cannon Fort, kur esot laba vieta saulrieta sagaidīšanai. Samaksājam ieejas maksu fortā (1.50 EUR), kurš ir saistīts ar kara notikumiem. No augšas ir brīnišķīgs skats uz jūru, kas pilna lielākām un mazākām saliņām. Starp mākoņiem uzspīd saule, padarot skatu vēl jaukāku. Ir ļoti, ļoti skaisti.

Kad ir satumsis, dodamies atpakaļ uz Catba pilsētiņu vakariņās. Springroļļi vai nūdeles ar garnelēm un mango smūtijs izmaksā 3.80 eur. Kā parasti, viss ir garšīgs.

30.11.2018. Pēc agrām brokastīm (pankūkas ar banānu un kafija ar pienu) mūs pie viesnīcas paņem busiņš, kurš apbraukā visas viesnīcas, salasot pasažierus braucienam pa Halongas līci (9.50 eur) un aizved uz prāmju ostu. Drīz gida pavadībā kāpjam uz kuģīša un sākam pasakaino braucienu pa Halongas līci. Šo dienu esmu gaidījusi visvairāk. Ir silta, daļēji saulaina diena, kuģītis lēni slīd starp pasakainām saliņām. Iekārtojamies uz augšējā klāja uz mīkstiem paklājiem. Vairums pasažieru ir jaunieši vai jaunas ģimenes. Ir tik jauka gaisotne, skaisti skati, ka es burtiski staroju.

Pēc brīža apstājamies, jo ir paredzēts brauciens ar kajakiem. Tā kā mūsu kompānijā ne visas atbalsta kajakus, tad izvēlamies 4-vietīgu airu laivu, kur pašām pat nav jāairē (katra samaksājam 3.80 eur). Mūs izvadā pa mazu līcīti, izbraucam cauri alai un nonākam citā līcī, kurā valda tāds klusums! Izbaudījušas klusumu, dodamies atpakaļ uz kuģīti, pa ceļam izbraucot cauri vēl dažām alām. Uz kuģīša tiek pasniegtas pusdienas, kas iekļautas cenā. Pusdienas ļoti garšīgas – sautēti kāposti, rīsi, frī kartupeļi, olu rullīši, springroļļi, tofu un zivs. Katrs no kopējā trauka ņem, ko grib. Turpinām braucienu pa līci, kur skati ir kā no pastkartītēm. Ir arī peldēšanās pauze, kuru diemžēl neizmantojam. Uz kuģīša nav dušas un sāļai braukt autobusā uz Sapu negribas, bet peldēties gan ļoti gribas. Tālāk nonākam Pērtiķu salā. Iepriekš mūs brīdina, ka pērtiķīši ir mežonīgi, var gan iekost, gan arī nozagt kādas nepieskatītas lietas. Uz salas tiešām ir daudz mazo pērtiķīšu. Smiltīs atrodami interesanti akmentiņi. No šīs salas grupa dodas pārgājienā, bet tie, kam jābūt ātrāk atpakaļ, tiek iesēdināti citā kuģītī, ar ko mūs aizved atpakaļ uz prāmju ostu, no kuras tālāk ar busiņu uz viesnīcu. Mums vēl pietiek laika, lai iedzertu marakujas smūtiju (1.15 EUR). No viesnīcas mūs aizved līdz guļamautobusam, kur, kāpjot iekšā, ir jānovelk apavi. Autobusā ir 2-stāvīgas gultas trijās rindās – ko tādu vēl neesmu redzējusi. Kājas jābāž tādā kā horizontālā kastē, turpat starp kājām lieku arī mugursomu. Ir sega un spilvens, aizmugures balsts ar paceļams pussēdus un atlaižams guļus. Pirmajā brīdī liekas jocīgi, bet beigās izrādās ļoti ērti. Baudot saulrietu, atvadāmies no Catba salas. Mums priekšā ļoti tāls un ilgs (13 h) ceļš līdz Sapai Vjetnamas ziemeļos Tonkinas Alpos. Ar vairākām pauzēm (autobusā nav tualetes) plkst. 3.30 naktī esam Sapā. Brauciens pagāja ātri, jo varēja pagulēt. No Sapas autoostas līdz viesnīcai aizbraucam ar taksi (0.45 EUR katrai). Viesnīcā (Sapa Garden hotel) mūs sagaida samiegojies puisis, kurš aizskrien pēc administratora, jo mēs brīdinājām, ka ieradīsimies naktī. Atnāk samiegojies administrators un ierāda mums istabiņas, arī čemodānus uznes 2.stāvā. Tūlīt krītam gultiņās.

01.12.2018. No rīta pa viesnīcas logu redzami kalni. Dodamies brokastīs, kas ir pāri ielai citā viesnīcā. Mūs pavada viesnīcas darbinieks. Šī izrādījās vislabākā no visām viesnīcām – gan apkalpojošā personāla attieksme, gan brokastis bija izcilas (26.80 EUR par nakti 2-vietīgā numuriņā). Te bija visplašākā brokastu izvēle – zviedru galds – gan siltie brokastu ēdieni, gan salāti, dārzeņi, augļi, kūkas. Sapas viesnīcā mums ir sarunātas ekskursijas divām dienām. Par auto ar šoferi, gidi un pusdienām divām dienām katra samaksājām 85 $. Šodien mūsu gide ir Šova – jauka, smaidīga 23-gadīga meitene, kurai jau esot divi bērni. Šovas pavadībā brauksim iepazīt vietējo minoritāšu ciemus.

Reģiona galvenā tūristu pilsētiņa Sapa ir iekārtojusies Tonkinas Alpu kalnu pakājē, tā ir bijusi franču koloniālo laiku kalnu kūrorts. Sapas apkārtni apdzīvo daudzas nacionālās minoritātes. Ziemeļvjetnamas būtiskā iezīme ir tur dzīvojošās minoritātes, kas joprojām ģērbjas savos nacionālajos tērpos, kas piešķir šai vietai īpašu šarmu. Sapa un tās apkārtne izceļas ar savām nepārspējamajām dabas ainavām, krāšņiem rīsu laukiem, kurus joprojām apstrādā pēc sentēvu metodes. Tonkinas Alpi ir augstākie kalni ne tikai Vjetnamā, bet visā Indoķīnas reģionā.

Braucam ar 16-vietīgu busiņu. Ceļi gan ir briesmīgi – bedru bedres, toties skati pa logu ir fantastiski – ik pa laikam redzamas rīsu terases, visapkārt kalni. Kā stāsta mūsu gide, tad ideāli laika apstākļi šajā kalnu reģionā ir retums, tāpēc skaidra saulaina diena Sapā ir kas ļoti vērtīgs. Un mums ir paveicies – šodien un rīt tiek solīts jauks un saulains laiks ar 18-20 grādiem. Sākam mūsu pastaigu pa ciemiem. Mums pievienojās vietējās sievietes, kas visas ir tērpušās nacionālajos tērpos. Sarunas ir pavisam vienkāršas – kā sauc, vai precējusies, cik bērni, cik bērni ir lieli utt. Redzam, ka mājas ciemā ir neiedomājami vienkāršas un nabadzīgas. Elementāra apkure, duša vai WC mūsu izpratnē nevienā no ciema mājām nav un tuvākajā nākotnē arī nebūs. Bet dzīve rit savu gaitu un vietējie iedzīvotāji izskatās laimīgi. Diez vai kāds no viņiem apzinās, ka var būt arī savādāk. Arī mūsu gide nekad nav bijusi pat Hanojā. Angļu valodu iemācījusies no tūristiem. Saprotu, cik ļoti dažādi var būt uzskati par dzīvi un tās ērtībām. Pēc šeit redzētā, pat mute neveras teikt, ka mums kaut kas ir slikti. Ja pareizi sapratām, tad košās drēbes tiek darinātas no kaņepēm. Mums nodemonstrē aušanu uz stellēm. Tiek rādītas dabīgās krāsas, ar ko krāso audumus. Mūsu gidei roku pirkstu gali ir zili, viņa paskaidro, ka tas no audumu krāsošanas. Suvenīri te ir ļoti koši un krāsaini – ar rokām izšūti maciņi, somiņas, rotaļlietas. Garāmejot redzam, kā ceļa malā sievietes izšuj, un tas nav teātris tūristiem, bet viņu dzīve. Toties gandrīz katrā mazā ciemā ir vismaz viena skola. Valsts politika ir tāda, lai arī pašos tālākajos nostūros izglītība būtu pieejama un varbūt beidzot ļautu kādam izsisties no apburtā bezcerības loka. Un tā mēs ejam gar un cauri rīsu terasēm, baudot skatus uz pasakainiem kalniem. Rīsi gan šobrīd ir novākti. Visskaistāk te esot pavasarī, kad terasēs zaļo rīsi. Šur tur zied pa kādai puķei, bet dārzus šeit pārāk nekopj. Vairāk audzē dārzeņus, redzēju, kā aug saldie kartupeli un citi man nepazīstami laksti. Redzam arī 2-metrīgu ziedošu Ziemassvētku zvaigzni – puansetiju. Nosmejamies, ka tieši laikā, jo šodien taču ir Pirmā Advente. Izrādās, ka 20 grādos šeit ir pat ļoti silti. Saulē prasītos pat šorti, man garajās biksēs ir ļoti karsti. Ejam gan pa ceļu, gan pa dubļainām takām. Mūsu gide nolemj, ka esam gana stipras, lai izietu grūtāko taku – cauri bambusa birzij pa taku, kas ved gan augšup, gan lejup, vietām ir slidena. Mums katrai ir sava pavadone, kura grūtākās vietās padod roku, palīdz. Ejam no viena ciema uz nākamo. Katrā ciemā esot savs vietējais dialekts un tas esot tik atšķirīgs, ka viens ciems nesaprot, ko otrs runā. Vienojošā valoda visiem ir vjetnamiešu. Ceļa malās spēlējas bērni, arī pavisam maziņi.

Kad esam jau gandrīz galā, tad sākas lielā tirgošanās. Mums katrai no savas pavadones ir jānopērk kāds suvenīrs, pārsvarā tie ir izšuvumi. Nekāda atrunāšanās te nelīdz, jo “es taču Tevi pavadīju!” Nosauktā cena gan ir pamatīgi uzskrūvēta. Pakaulējamies un katra tiekam pie izšūta suvenīra. Nākamajiem izstrādājumiem jau cenas krīt vismaz uz pusi. Izšūtie maciņi sākotnēji maksā 5-7 eiro, bet vēlāk tādus jau var nopirkt par 2 eiro. Nopērku sev un meitām pa maciņam. Pēc tam mūs paēdina – atkal varam izvēlēties rīsus vai nūdeles un gaļu (vistas vai cūkas). Esam nogājušas nepilnus 9 km. Tad jau busiņš mūs aizvizina atpakaļ uz Sapu. Vakarā izstaigājam Sapu, kas ir ļoti simpātiska pilsētiņa. Aizejam līdz centram, kur atkal redzam bērnus, kas ietērpti nacionālajos tērpos. Īpaši skaistas ir mazās meitenītes ar galvassegām no krāsainām pērlītēm. Aizejam līdz ezeram, iemetam aci veikalos, kur tirgo dažādas sporta preces un apģērbu par ļoti labām cenām. Šobrīd neko nepērkam, jo priekšā viens lidojums, kur nododamajai bagāžai svars nedrīkst pārsniegt 15 kg. Vēlāk dienvidos ne Vjetnamā, ne arī Kambodžā siltās drēbes vairs nebija nopērkamas. Vakarā izbaudām visa ķermeņa relaksējošu masāžu stundas garumā blakus viesnīcai (8 EUR).

02.12.2019. Pēc brokastīm ar citu gidi un citu šoferīti braucam uz svētdienas tirgu. Sākotnēji bija ieplānots slavenais Bac Ha tirgus. Tā kā mums 16.00 ir autobuss uz Hanoju, tad tik tālam braucienam nepietika laika un mums piedāvā kādu tirgu, kas atrodas tuvāk. Diemžēl šoreiz mums nav paveicies ar gidi, jo viņa iepriekšējā vakarā bijusi ciemos un nobaudījusi pārāk daudz “laimīgā ūdens” (rīsu kandža), un šodien cīnās ar nelabu dūšu. Gide ir pavisam jauna meitene, gandrīz vēl bērns, kurai pašai jau ir 2 bērni. Te pieaugušā dzīve sākas ļoti agri. Braucam 2 h pa ļoti skaistu, bet sliktas kvalitātes kalnu ceļu. Skati ir pasakaini! Atkal kalni, serpentīni, rīsu terases un tējas plantācijas. Nonākam Cho svētdienas tirgū, kur acis žilbst no raibuma un krāsainības. Kādi tik te nav tērpi un galvassegas sievietēm! Tirgo gan augļus, dārzeņus, gaļu, ēdienus, tabaku, gan nažus, tērpus, izšuvumus, audumus, ļoti košas dzijas, pērlītes utt. Redzam arī mazus bērnus skaistos un košos tērpos.

Kad esam izstaigājušas tirgu krustu šķērsu, dodamies tālāk. Izkāpjam pie kāda ciema, kur sākam pastaigu. Atkal redzam pavisam vienkāršas mājas, pa ceļu klīstošas cūkas, vistas, ceļa malā notiek visa dzīve: tiek mazgāta veļa, griezti mati, šūtas drēbes, spēlējas bērni. Mūs ieved kādā mājā, lai apskatītos, kāda ir iedzīve. Redzētais patiešām šokē – māja vairāk līdzinās koka šķūnim, kurā ir viena liela telpa, kurā vienā stūrī ir virtuve, citā – guļamzona, turpat arī vieta motorolleriem. Pieļauju, ka ziemas naktīs ārā nav pārāk silti, diez cik silti būs šādā mājā? Ārā iznākam pavisam pieklusušas, pārdomājot redzēto. Cik dažādas var būt vērtības! Bet cilvēki ciemā ir smaidīgi.

Apstājamies vietējā krodziņā, kurš arī daudz neatšķiras no šķūņa. Pa neiestiklotu logu redzami kalni. Kamēr gatavojas mūsu pusdienas, vērojam, ka vietējie dzer “laimīgo ūdeni”, dažs labs jau ir kunga prātā. Saimnieku mazā meitenīte (aptuveni 2 gadi) turpat uz klona grīdas spēlējas ar kaķi, kas izpaužas kā kaķa vilkšana aiz astes. Pusdienas, kā jau ierasts, ir garšīgas – vista ar rīsiem springroļļi, sautēti kāposti.

Viesnīcā paņemam lielās somas un ar taksometru braucam līdz autoostai, no kuras ar jau iepazīto guļamautobusu tālāk dosimies uz Hanojas lidostu. Ļoti skaists ir ceļš no Sapas – kalni, rīsu terases, serpentīni. Ceļā pavadām 6 stundas un laiks paiet ātri. Nakšņojam viesnīcā pie lidostas (Vinh Gia Airport Lakeview Hostel), kur 4-vietīgs numuriņš maksā 21 EUR (5.25 EUR katrai). Rīt mums agri jābūt lidostā, lai lidotu tālāk uz Vjetnamas dienvidiem – uz Dalatu.

Par to, kā mums gāja Vjetnamas dienvidos, būs nākamais apraksts.

Ceļojuma galerijas:

Hanoja: https://www.draugiem.lv/gallery/?aid=69218747&noPopup

Ninhbinha: https://www.draugiem.lv/gallery/?aid=69228889&noPopup

Halongas līcis: https://www.draugiem.lv/gallery/?aid=69248909&noPopup

Sapa: https://www.draugiem.lv/gallery/?aid=69263559&noPopup