Avota ūdens senos laikos tika uzskatīts par svētu, ticēja, ka tam piemīt dziedinošas īpašības un ka avota ūdenī nomazgājušās jaunavas kļūst skaistākas. Arī mūsdienās dažu avotu ūdeni ir ļoti iecienījuši un augstu vērtē vietējie iedzīvotāji.

Viens no tādiem avotiem ir Drasūnišķes jeb Ļutikas minerālavots. Kaišadores rajona Drasūnišķes ciemā plūstošais avots ir iekļauts valsts aizsargājamo dabas mantojuma objektu sarakstā. Vietējie iedzīvotāji avota ūdeni uzskata par veselībai noderīgu. Pētījumi parādīja, ka ūdens ir bagāts ar minerālvielām: hlorīdiem, nātriju, kāliju. Dziedinošo īpašību dēļ vietējie augstu vērtē arī Zarasu rajonā, Gražutes reģionālajā parkā plūstošo Sarkano avotiņu, kā arī Saidžu avotu Traķu rajonā pie Vosiļuku ciema, Lekeču avotu Šaķu rajonā un daudzus citus.

No zinātniskā viedokļa avotu ūdens tiek vērtēts pretrunīgi. Nevar izslēgt, ka ar minerālvielām bagāts ūdens var būt labvēlīgs veselībai. No otras puses, avotu tuvējā apkaimē veicamās saimnieciskās darbības dēļ ūdenī var nokļūt nitrāti un citas ķīmiskās vielas. Tāpēc vajadzētu dzert tikai tādu avota ūdeni, kurš tiek regulāri pārbaudīts un atzīts par dzeramu.

Varbūt avotu ūdens arī neizārstēs visas slimības, taču ir vērts tos apmeklēt un apbrīnot šo unikālo dabas brīnumu. Viens no tūristu iecienītākajiem avotiem atrodas Dzūkijas nacionālajā parkā netālu no Ūlas upes. 4 metrus garais un 3 m platais avots no dziļākajiem zemes slāņiem izplūst ar lielu spiedienu, tāpēc izskatās, ka ūdens mutuļodams vārās. Īstenībā Ūlas acs ūdens ir ļoti auksts, tas ir saldūdens ar vāju dzelzs garšu. Vietējie iedzīvotāji par Ūlas aci stāsta daudz interesantu lietu. Stāsta, ka tikai tad, ja ūdeni iesmeļ pēc saules rieta, tam piemīt brīnišķīgas ārstnieciskās īpašības. Vēl vietējie iedzīvotāji stāsta, ka kādreiz avots bijis tik liels kā ezers. Kādu dienu Ūlas acī iekritis vērsis pēc dažām dienām izpeldējis Daugu ezerā. Pats avots kopš tā laika sācis sarauties, līdz palika pašreizējā izmērā. Ja apmeklēsiet Ūlas aci, apskatiet arī apkārtni. Dzūkijas nacionālais parks ir slavens ar savu interesanto augu un dzīvnieku valsti. Netālu esošais etnogrāfiskais Zervīnu ciems, kas lieliski saglabājis savu seno veidolu, ir atzīts par republikas nozīmes arhitektūras pieminekli.

Vēl viens interesants avots ir Anīkšču reģionālajā parkā netālu no Šventojas upes. Avots ar nosaukumu Karalienes muklājs atšķiras no citiem pēc sava izskata. Tas ir līdzīgs dīķim vai mazam ezeriņam un tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem saldūdens avotiem Lietuvā. Leģenda vēsta, ka šajā avotā reiz nogrimusi kariete, kurā braukusi karaliene. No šejienes arī radies avota nosaukums. Cita leģenda stāsta, ka avotā noslīcinājusies vaidelote, kura kurinājusi uguni uz dieves Mildas upuraltāra un nav vēlējusies kristīties, tāpēc labāk vēlējusies mirt. Vēl arvien ir vietējie iedzīvotāji, kuri saka, ka nakts laikā gar Karalienes muklāju nav ko staigāt. Tur spokojoties ezerā nogrimusī karaliene vai arī noslīkusī vaidelote iznākot krastā apraudāt zaudēto dzīvi.

Dažus avotus lietuvieši uzskata par svētiem un apvij tos leģendām, kurās ir arī kristīgās ticības motīvi. Piemēram, Krokules jeb Ligamišķu avots, kas atrodas Utenas rajonā pie Ligamišķu ciema. Vietējie stāsta, ka kādreiz pie avota ganiņi redzējuši Kristu. Bērni nokrita uz ceļiem un sāka lūgties. Kristus tos svētīja un pazuda. Pie avota atrodas kapela ar Jēzus Kristus statuju, un reliģiozie un māņticīgie vietējie iedzīvotāji un ceļotāji pie tās apstājas noskaitīt lūgšanu.

Lietuvā ir vairāk nekā 220 dažādu avotu, tāpēc, lai kur jūs dotos, painteresējieties – varbūt pa ceļam jums būs iespēja apskatīt šo interesanto dabas objektu, ko apvij leģendas un ko lietuvieši augstu vērtē līdz pat mūsu dienām.